Skābekļa patēriņa griesti jeb VO2max ir krietni virs anaeroba sliekšņa, ļoti tuvu pie HRmax. Piemēram, man pie teorētiskā HRmax=179 slodzes testā vēl neiestājass VO2max, jo skābekļa patēriņa līkne nekļūst lēzenāka.

Anaerobajā zonā aerobais process neapstājas, organisms turpina palielināt skābekļa patēriņu. Tikai atšķirībā no miksētās zonas, kurā pienskābes līmenis ir stabils, anaerobajā zonā veidojas skābekļa deficīts un aerobais process vairs netiek galā ar visu anaerobajā procesā saražoto pirovīnogskābi un tā pārvēršas pienskābē. Jo vairāk uztrenēta izturība, jo lēnāk aug pienskābes līmenis.

Esmu izgājis četrus kompleksās slodzes testus.
Aktuālie testu rezultāti:
veloergometrs Ae=108, An=133;
skrejceļš Ae=127, An=153.

P.S. Mēdzu braukāt stundu uz velo ar pulsu 150, kas ir krietni virs An. Neiespējami?

Virs anaerobā sliekšņa neviens cilvēks, atkārtoju – neviens, nevar skriet ilgāk par dažām minūtēm. Vienalga vai esi sprinteris vai gargabalnieks, pārsniedzot anaerobo slieksni tev ir dotas 3-4 minūtes, varbūt kādam brīnumbērnam 5-6 minūtes laika. Pēc tam spēle ir beigusies.

Jau pats vārdu salikums “anaerobais slieksnis” pasaka, ka šis ir brīdis, kurā tavs organisms sasniedz skābekļa patēriņa griestus un papildus enerģiju, ja tāda ir nepieciešama vēl smagākam darbam (lielākam ātrumam, skrējienam pret kalnu utml.), ir iespējams iegūt tikai 100% bezskābekļa veidā, t.i. primāri patērējot kreatīnfosfātu vai ATF. Kreatīnfosfāta rezerves muskuļos pietiek nepilnām piecām minūtēm darba, ATF – pārdesmit sekundēm.

Tavs nosauktais anaerobais slieksnis (153) neliekas ticams un laboratorijas tests acīmredzot ir kļūdains vai arī esi veicis testu uz veloergoemtra nevis skrejceliņa. Visticamāk, ka tavs patiesais anaerobais slieksnis ir krietni augstāks – kaut kur ap 165 vai pat vēl augstāks (ja rēķina, ka maksimums ir 180).