Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

Priekšvārds

Ilgāku laiku tirinoties un neko īpašu skriešanas jomā nesasniedzot (lasīt: slinkojot un urbjot plāno galdiņu), sapratu, ka pietrūkst mērķa. Tas disciplinētu un būtu, uz ko tiekties. Noskatoties 2015.gada Cēsu Eco Trail (CET) apbalvošanu no brīvprātīgā skatu punkta, pie sevis nopūtos, cik forši būtu ietrāpīt trijniekā šādā pasākumā un uzrāpties smaidīgai uz pjedestāla.

Papēžos un ar lāčādu

Papēžos un ar lāčādu

Pēc Vecgada pārpratuma 98 km garumā atcerējos šo savu domu un sāku nopietnāk apsvērt, ka šito vajadzētu pacensties izdarīt. Līdz ar šo brīdi mērķis arī noformulējas – 2016.gada CET vēlos finišēt dāmu trijniekā. Zināmā mērā utopisks mērķis, jo pietiek atbraukt Prokopčukai, Hilbornai un Redklifai, un tas jau ir neizdarāms. Prātīgāk droši vien būtu formulēt vēlamo finiša laiku, bet pie velna prātīgumu – lai jau iet. Ar ieceri dalos vien ar dažiem izredzētajiem (kas beigās droši vien kāds 100 tuvāko draugu sanāca:) ).

Pēc Jaungada izklaidēm iedzīvojos eiforijā un sāku ticēt, ka esmu neiznīcināma, taču pēc Babītes ezera apskriešanas nākas secināt, ka drīzāk esmu iedzīvojusies negantās ceļgala sāpēs, kas vēlāk tiek identificēts kā iliotibiālās saites iekaisums (ITBS). Šī kaite dzīst 2-6 mēnešus, kas ļaunākajā gadījumā varētu nozīmēt arī to, ka CETam nepagūtu sagatavoties. Īsu brīdi paskumusi, ķēros vērsim pie ragiem (lasīt – devos pie fizioterapeita) un sāku vingrošanu un rullēšanos ar putu rulli. Apsolīju sev, ka vingrošu katru dienu, līdz tas draņķis nepazudīs no mana redzesloka. Pēc pusotra mēneša ar ITBS draudzīgi šķīrāmies, taču vingrošanu turpināju vismaz reizi nedēļā, sak, drošs paliek nedrošs. Lai vairotu prieku un karmas punktus, padalos ar vingrinājumu praktisko demonstrāciju un shematiskajiem zīmējumiem ar interesentu grupiņu.

Pa takām

Pa takām

Tagad atskatoties, esmu pārliecināta, ka kāds tur augšā, sadzirdējis manu mērķi, nogrozīja pirkstu pie deniņiem un aizdomājās, nu kā lai šitā kaut ko tādu paveic, viņai tak galīgi nav fiziskās formas, un tad pēkšņi – eureka! – jāuzsūta viņai ITBS, vismaz pavingros un nostiprinās savas vājās vietas. Brīnišķīgs plāns, paldies!

Gatavošanās

Kamēr cīnījos ar ITBS, pienāca marta beigas. Aprīļa sākumā saģenerēju treniņplānu un centos to pildīt. Turējos par saviem 50-70% pie skrienamās kilometrāžas, pāris nedēļas sanāca visi 100%. Ļoti uzmanīgi audzēju kilometrāžu, baidoties, ka sāpe varētu atgriezties. Stirnubuka posmus, izņemot Gaujas, centos skriet kā garos treniņus. Jūnija sākumā noskrēju 60km kalnu ultru Norvēģijā, un ar to brīdi pārliecība par savu varēšanu nostiprinājās.

Modeļu parāde startā

Modeļu parāde startā

Divas nedēļas pirms mačiem man piemetās neizskaidrojams nogurums. Gulēju kā lācis, nevienu rītu nespēju pamosties bez modinātāja. Neizskaidrojami, līdz kādā brīdī man pieleca, ka zemapziņa gudra – krāj spēkus. Pēdējo nedēļu īsti jāskrien vairs nebija, tamdēļ lielu daļu laika veltīju tam, lai izdomātu, kuras kurpes un kurus svārkus vilkt uz apbalvošanu, kurus auskarus likt un tamlīdzīgām stratēģiski svarīgām detaļām. Iztēlē apbalvošanas aina būrās spēcīgāk nekā momenti trasē. Divas dienas pirms notikuma nolēmu izdaiļot kāju ar jagua zīmējumu, lai ātrāk nes uz priekšu. Punkts uz “i” bija uzlikts, un treniņprocess ar šo tad arī noslēgts. Vakarā iepētu dalībnieču sarakstu un secinu, ka pirmās divas vietas jau ir aizņemtas – Līga būs pirmā un Laura visticamāk otrā.

Vienā solī

Vienā solī

Starts ir agri – 5.00 no rīta, tas nozīmē, ka Cēsu internātskolas kojās mītošie jau ap pusčetriem sestdienas rītā sāk rosīties. Arī es. Gribētos gan pasnaust vēl. Ātra saģērbšanās (kuru krekliņu vilkt – melno vai balto?), steidzīgas brokastis, ceļš turp, izkaisīta es starta zonā (izkaisīta = esmu visur un nekur). Tik, stājoties uz startu, sāku nomierināties un atslābt. Vairs jau nav kur sprukt. Es zinu, ka būs grūti, un jau gaidu finišu. Bet mazliet vairāk nekā astoņas stundas līdz tam jāpaciešas.

Prieki

Mirklis pirms un pats starta brīdis ir saviļņojoši. Sākumā skrienu vienā solī ar Lauru un Miķeli. Ir prieks un saviļņojums, joki pa labi, pa kreisi, visi dikti saulaini. Ceļš vijas lejup pa Cēsu ieliņām un drīz jau ieved pirmajos mežos. Ninieri klāj viegla dūmaka. Miķelis bieži piestāj bildēt skaistās ainas. Tūrists!

Skrējēji un tūrists

Skrējēji un tūrists

Pirmie 30 kilometri pazūd aiz muguras kā nebijuši, kopā ar tiem pazūd Laura, kuras muguru drīz vairs nemanu. Pirmajā dzirdināšanas punktā saimnieko Stirnubuka komanda. Jautra kompānija. Man oma šodien uz ēšanu nenesas, iztieku ar vienu olīvi un apelsīna šķēli. Otrajā punktā izdzirdu “Guna!” un ieraugu Inesīti un Dzintaru. Ļoti jauka tikšanās. Pirmie 40 km pievarēti 4 stundās. Esmu trešā no dāmām. Zināmā mērā gaidu 40.kilometru, jo pēc tam atlikums būs mazāks nekā paveiktais. Psiholoģiski patīkamāk, fiziski droši vien vairs ne. Viens no mazajiem, bet regulārajiem dzīves (distances) prieciņiem – iespēja atsvaidzināties, ik pa brīdim uzgāžot sev uz galvas ūdeni vai noskalot seju un piebrist kedas kādā no šķērsojamajām upītēm. Īstākā laime!

Grūtības

Pēc trešā dzirdināšanas punkta nopriecājos par gaidāmajām Amatas takām – vēl spilgti atmiņā gleznainie skati, redzēti nesen pavasarī, un jābūt salīdzinoši gludiem tuvākajiem kilometriem līdz Kārļiem. Tomēr no iecerētās vizuālās baudas nekā, jo man pa aizaugušo džungļu taku diezgan grūti skrienas. Laiku pa laikam aizķeros aiz kādas saknes vai grumbuļa un knapi savācos. Uz kādas slidenas laipas jau paguvu izplāties, nespējot izņemt līkumu vienlaikus ar pozēšanu fotogrāfam. Mana bleķa krūzīte aiziet pa gaisu. Ceļgals solās būt zils.

Esot iespaidīgs bremzēšanas ceļš

Esot iespaidīgs bremzēšanas ceļš

Temps ir ārkārtīgi krities, un ik pa brīdim tieku psiholoģiski iespaidota no sava ceļabiedra, ka lietuviete, no kuras ir izdevies atrauties, un arī Marta nesnauž, bet kaut kur jau tepat tuvojas. Nežēlīgi, jo jūtu, ka iekšā vairs nav. Kājas ir smagas. Morāle zema. Drūmas domas pa galvu. Šo es saucu par nomiršanu. Apzinos, ka šogad vēl nevienās sacensībās nav bijis tik smagi. Želejas loku iekšā negribot, ar pienākuma apziņu. Apsveru domu nākamajā punktā, ja līdz tam tikšu, stāties laukā. Palūdzu mani atstāt vienu, jo jūtos kā šunelis, kas pametis mājas, lai kaut kur klusumā un vienatnē nobeigtos. Ceļabiedrs it kā arī klausa, taču es neliekos mierā un kaut ko velkos pakaļ. Turpinām vien tālāk kopā. Garmin mēra par kādiem 3km mazāk, nekā jābūt, jo pie Amatas tilta punkta, kurš atrodas 44.km, man samērīti vien 40. Ar nepacietību gaidu, kad beigsies Amatas džungļi. Kāpums, kuram nevar redzēt galu. Padzirdot, ka aiz tā ir Kārļu punkts, izdodas uzrāpties diezgan viegli. Manu grūtumu palīdz aizmirst sarunas par dziļām un nopietnām tēmām.

Atkal prieki

Kārļos gaidīta tikšanās, pažēlojos, cik man grūti, ka laikam pietiek, bet mani aiztriec tālāk. Skrienu un domāju, ka tik grūti nemaz vairs ar’ nav. Līdz Ozolkalnam jātiek. Izmetu lociņu un uzzinu, ka ceturtā ir lietuviete kādas 6 minūtes aiz manis. Vēl kādi 20km līdz finišam un tās 6 minūtes nav daudz. Kaut kā izdodas saņemties uz ātrākiem kilometriem pa granteni, no kaut kādiem krūmiem uzrodas Dzintars un saka, ka līdz Ozolkalnam apmēram 5 kilometri. Līdz turienei skrienam kopā.

Tiešām neviena neseko?

Tiešām neviena neseko?

Nobliežam vienu km pat uz 5:14. Jūtos augšāmcēlusies. Ozolkalnā joprojām 6 minūtes starpība ar lietuvieti. Jau cerīgāk. Vairs tik 9km līdz finišam. Būs labi. Turpinu galvā tērēt savu naudas balvu.

Sagrāve

Atgriešanās Cēsīs, pēdējie 4 km. Velkamies augšā pa kārtējo kalniņu, kad atskatos un – no way – ieraugu raitā solī tuvojamies gaišmatainu meiteni. Sapnis par ziemas riepām vai nedēļas nogali SPA sabrūk, un es tik nosaku: “Oh, shit!” Meitene iet garām un saka kaut ko līdzīgu “čempioni!” vai “malači!” Es skumīgi atbildu, ka apsveicu ar trešo vietu. Viņa iebilst, ka skrien ko īsāku, un tajā brīdī man pielec, ka tā ir meitene no 33km distances, kā vēlāk izrādās – uzvarētāja. Aleluja! Kārtējā atdzimšana.

Zeķes no rīta bija baltas

Zeķes no rīta bija baltas

Augšāmcelšanās (grand finale)

Pēdējā kilometra garumā es svinu savu uzvaru. Nekas vairs man to nevar atņemt. Priecājos par līdzjutējiem, tipinu garām pilsdrupām, augšup, augšup, bet tas vairs nav svarīgi, kājas pašas kustas. Pēdējais pagrieziens, sirds sitas straujāk, smaidu vairs nevar apvaldīt, nogurums nav jūtams, dvēselīte izģērbusies un gavilē. Šķiet, ka lidoju un peldos priekā. Finiša līnija, endorfīnu sprādziens. Laime. Eiforija. Apskāviens. Gladiola. Paldies. Dalīts prieks ir dubults prieks!

Ar labdari, kurš palīdzēja sapnim īstenoties

Ar labdari, kurš palīdzēja sapnim īstenoties

Saprotu, ka ne velti esmu ceturtdien domājusi, kuras kurpes ņemt uz apbalvošanu. Endorfīni radījuši tik narkotisku reibumu, ka uz pjedestālu dodos teju teciņiem. Rezultāts ir 8h:42m:13s jeb par nepilnām trim stundām labāks nekā pirms diviem gadiem.

Prieks par manu mazo uzvaru

Prieks par manu mazo uzvaru

Nu ko – tagad gan kedas var droši karināt uz nagliņas.:)

7 komentāri rakstam Dzīšanās pēc lāčādas jeb gada sportiskā mērķa īstenošana

  • Nu malacis! Prieks par Tavu izturību līdz galam! :) Un žetons par galveno sagatavošanās posmu, plānojot, ko vilkt uz apbalvošanu. :)

  • mtiger mtiger

    Iekšēji pievienojos pēdējai bildei :)

  • Hiēna Hiēna

    Super, ka ir tādas spējas un apņēmība, ka var apņemties tikt uz pjedestāla tik monstrozā skrējienā!
    Bet protams, ka ir kārtīgi jāizdomā, ko vilkt! :)

  • guncha guncha

    Nu redz, nebija nemaz tik grūti. :) Apsveicu, lai veicas turpmākajos startos!!!

  • mtiger mtiger

    Guncha, taisnību sakot, no malas likās, ka ir gan grūti. Kaut gan rezultāts šķiet pieklājīgs.

  • Mjā, un kāpēc lāčādas – tādēļ, ka trasē sev visu laiku, kad aizsapņojos, kā tērēšu prēmiju, centos atgādināt: “Nedali ādu, pirms pats lācis vēl nav nošauts!”

  • Andulis

    Iespējams tomēr, ka lāčādas vizualizācija palīdz medībās :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.