Ideja ir tāda. Pagājušajā vasarā viņiem vajadzēja bakaloru aizstāvēt. Viens no viņu cīņu biedriem, kurš nestudēja vairs, sākot no janvāra līdz maijam bija uztrenējies skriet tā, ka var maratonu noskriet. Pirms tam skrējis nebija nemaz. Bet skriešana bija vienīgā nodarbe, ko spēja izdomāt, lai nebūtu jāraksta tas gara darbs. :)

Pēc pieredzes varu teikt, ka vajag sabalancēt gan rakstīšanu, gan skriešanu. Savādāk var gadīties, ka var noskriet kādu ultramaratonu, bet garadarbs nerakstās tik ātri kā vajadzētu.

Ir noderīgi paskatīties atpakaļ, ar ko tas sākās. Paskatīties, kāds ir kopējais ieguvums, kāda pieredze iekrāta, un uz tās pamata vicot tālāt. Es saku, ka tad, kad būšu noskŗējis gadu ziņā pusi no sava mūža, tad varbūt tas jau būs daudz. Taču tā ir tikai filozofēšana; apsveicu ar kārtējo starpfinišu un noskrien!