Viendien tīri tā filozofiski aizdomājos!
Neesmu nekad izcēlusies ar baigiem vērā ņemamiem sniegumiem vai kļuvusi ievērības cienīga ar kādiem talantiem. Man ir intereses, kur acis deg un ķermeni pārņem patīkamas trīsas un esmu gatava tajā mesties ar vislielāko prieku. Bet šīs liesmas un trīsas neredz tie, kam tas būtu jāredz. Apzinos, ka neesmu izcila mērniece, neesmu priekšzīmīga darbiniece vai baigā čempione skriešanā un jāšanā. Varbūt arī jāšanā kāds talants, tomēr, arī ir, jo trenere diezgan bieži piemin, ka esmu laba jātniece un varu būt vēl labāka, un vienreiz pat ieminējās, ka jāpiedalās pat sacensībās. Kā sestdienas rīta nemiera gariņam, kas dažbrīd staļļa atmosfēru (dažbrīd arī jauko dunduru un odu kompāniju) iemaina pret mocīšanos 21 km garumā, tas ir kā zelta medaļa olimpiādē. Laikam vecvectēva gēni, jo viņš ir ar zirgkopību nodarbojies. Zinu, ka amatieru čempionātos tenisā man nav ko meklēt, samasēs mani, ka nebūs ko redzēt. Ir bijusi doma atrast meiteņu basketbola komandu vai paņemt rokās kādu nūju un aizšaut izmēģināt spēkus kādā amatieru florbola komandā vai pamēģināt, kā tas ir, kad tevi hokeja spēles laikā izsmērē gar bortu. Bet ir jau zudis tas skils, kad izjūti, ka esi komandā. Laikam tāpēc, ka nekad komandu sporta spēlēs neizjūtu komandas garu, turklāt ar manu muguru no basketbola iesaka atturēties.
Jā, intereses un hobiju man ir daudz, un visas te nesaukšu. Bet kolēģu vidū man bieži jautā par skriešanu – kad būs maratons, kur pagājušo nedēļas nogali skrēji, kur šo nedēļas nogali skriesi, vai piedalīsies tur un tur, vai zini par to un to… Tas savā ziņā nogurdina, jo redzu, ka savu kolēģu acīs esmu frīks, kas bizo un neko citu nedara. Man neviens nav apjautājies kādu grāmatu tagad lasi, kā jāšanas treniņš, kā mugura, kā gāja vakar uz lauka, kā iet ar atzinumiem, kā jūties, vai vēlies uzmērīt topogrāfiju, vai neilgojies pēc LiDAR datiem… Atzīšos, ka kolēģi liekas nedaudz kūtri un slinki, jo, ja citi piedalās xRace vai taisa iekšējus mačus, tad ar mani tas nenotiek. Ir bijis galda hokeja turnīrs, bet tur nevajadzēja sporta tērpu. Tad vēl dažbrīd tie jociņi par tempa turēšanu Jeļenai vai pēkšņais jautājums „Tu uzvarēji, tur kur tu skrēji?” uz ko klusi pie sevis atbildu „Lai arī kas Tev ir uzvara, uzvarēju!”. Pat brīžiem liekas, ka, ja, tiktu rīkots kross mērnieku sporta spēlēs, no manis gaidītu Bertuka klasi. Tad man vel jāatskaitās par visiem no karstuma kritušajiem.
Man tiešām skriešana sagādā prieku un baudu. Tas ir labs veids kā atpūsties pēc darba. Apzinos, ka tas gods, kad kolēģus informēs ka tādās un tādās sacensībās Agnese (Agy) izcīnija godalgotu vietu ir tikai sapnis, kuru sapņojot vajadzētu aizvērt acis. Ir nācies dzirdēt „Ja jau tu pēc pusmaratona vēl noskrēji 5km, tad jau no Rīgas uz Siguldu (uz semināru) arī vari aizskriet!” Daudz leksies aizskriešu ar’!
Es bieži sev jautāju, kāpēc skriešanu kolēģi neredz kā daļu no manas personības? Kāpēc mani nesaista ar citiem sporta veidiem, hobijiem! Nepiedāvā grāmatu andeli mandeli? Gribās ļoti vēl kādu meža dīvainīti kolektīvā, kas skrien sacensībās, magnētos vai piedalās koptreniņos, rogainingos, xRace’os, kalnu maratonos, lai pēc tam dalītos izjūtās, pieredzē un sasniegumos. Priekšnieks skrien, bet viņš pēc kļūdām NRM ir pateicis, ka no tām labosies sacensībās vairs nepiedaloties. Vai viņš vispār vēl skrien? Vasaras sākumā vēl skrēja.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Grūti ir būt vienīgajam skrienošajam frīkam kolektīvā.
|
||||||
Komandas blogi |
Skrienošs “frīks”32 komentāri rakstam Skrienošs “frīks”Komentēt |
2024. gadā: noskriets - 138723.64 km skrējuši - 303 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 7387.46 km skrējuši - 234 biedri skrējieni - 699 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-
Jāskrien! Nav jāņem galvā!
Oi, mani kolēģi pat galda hokeja turnīrā nepiedalītos:D Otrā darbā (skolā) mēģināju iestāstīt, ka sporta dienā vajag arī darbinieku komandu, bet tas neatrada dzirdīgas ausis. Par skriešanas pieredzi dalos ar ģimeni un skriešanas draugiem:)
Kolēģe: “Tu daudz skrien?” Es: “Kā to ņem, nu tā – diezgan daudz.” Kolēģe: “Nuuu… 3 kilometrus?”
Vislabākais tomēr bija pēc tā anormāli aukstā un skarbā šīgada Stipro skrējiena, kad man ar neticīgu smaidu prasīja, vai tad tur arī es piedalījos. Vajadzēja redzēt tos šokētos skatienus, kad teicu, ka jā:D
Ar visu šito tomēr tagad, kad satraumēju kāju, darbā saņēmu izpratnes pilnus: “Baigi traki tev tagad, tev jau tā skriešana…”
hmm, man domāt, ka, ja kolēģi interesējas par Tavu skriešanu, tad jau viņi ir atraduši Tavu odziņu, to atšķirīgo starp citiem. Grāmatas lasa daudzi un par grāmatām labāk runās ar grāmatu tārpu vai sliktākajā gadījumā ar jebkuru, tāpat kā par laika apstākļiem.
Bet nu, cerēt uz supersportisku kolektīvu, šķiet, var tikai sporta preču veikalos ;)
Ha ha, sāc vēl braukt ar riteni uz darbu, tad garantēju, ka pieplusosies frāzes: “tu brauc ar riteni un vēl skrien!!? :O :O” (jā apbrīnojami, ka es vēl esmu dzīva pēc kā tāda :D) “no kurienes tu brauc (mana atbilde no turienes un turienes (no mājas 4km) bet citreiz arī no turienes un turienes (ap 15km)) tik tālu? :O :O” un tas viss no jauniem vīriešiem un vīriešiem labākajos gados ne jau pensionāriem.
Ja mani tā tincinātu, es sāktu tincināt pretī, piemēram zinu, ka kolēģis kopj rozes, droši ka pateiktu, cik rožu šķirņu jau uzziedējušas, vai visas smaržo, cik pumpuru, kā tu mēslo :D hahaaa, es dotu pretī :)
Bet man viņi neko nejautā, sākumā jautāja, tagad nē, jo paši saprata, ka par to ne īpaši runāju, tas ir mans atpūtas veids :)
essnee labs par tiem 3km :D
ario, supersportiskie kolektīvi varbūt arī ir sporta preču veikalos taču sportiski kolektīvi ir arī citur
Es arī iesaku neņemt galvā!
Tev vismaz ir paveicies ar kolēģiem, kas zina, kas ir maratons un Jeļena. :) Es jau tuvākos esmu kaut cik izglītojusi, bet bija laiks, kad bija jāstāsta, ka Nordea Maratons nav tikai spondžbobu un bārbiju distance.
Bija laiks, kad kolēģi apjūsmoja un apbrīnoja mani par to, ka uz darbu devos 2,35km ar kājām. Arī ziemā. Un vēl pāri tiltam!!! (VEF, nevis Vantiniekam) Un vaicāja, vai es nenogurstu un varu pēc tam vēl pastrādāt. :)
Man ir paveicies ar kaimiņiem, citādi nebūtu ar ko aprunāties par skriešanu. Pati skriešana tomēr ir daudz foršāka par runāšanu.
Manu kolēgu acu skatījumā cita kolēgas piedalīšanās nupat koru olimpiādē ir pasakains piedzīvojums, fantastiska pieredze, neizdzēšamas emocijas utt., bet mana dalība LČ 50 km skrējienā, kur pieveicu dzīvē garāko skrējienu, izpelnījās vien šādas nievas:
“Kas darīt nav ko?”
“Phe, Višķi tik pāris km plati, 50 km tur nevienā virzienā nesanāk”
“Pa riņķi skrējāt? Galva nesagriezās”
“Cik, cik? PIECDESMIT KM? UN CITI 100? UN SIEVIETES AR’? GALĪGI ČOK ČOK JEJ BOGU”
“No dziedāšanas, dejošanas, tur jā, riktīgi foršas emocijas, bet kur prikols skriet?”
“Hā, tagad jau tev vairs mašīnu nevajag, ņem un skrien uz veikalu, pilsētu, darbu…”
“Dunduku bars, būtu kādu dārzu izravējuši pa to laiku”
“Phe, no skriešanas jau tik kājas sabeidz, vecumā nožēlosi”
“Tu vēl par to naudu maksāji? Pff, tur tak (palēns aprēķins galvā) sanāk kādi 10 litri alus”
A manējais sēž, iekšēji ķiķina un pēta kalendārīti, kur lai vēl aizskrien, ko lai vēl noskrien… :)
katram jau savs, varbūt vienkārši skauž, ka kāds var noskriet pusmaratonu kamēr pašam tas šķiet neiespējams gabals :) vajag darbā uzrīkot endomondo challenge “Kurš noskries pusmaratonu ātrāk par Agy” ātrākajam balvā uzvarētāja šampis :)
Ja skrien un brauc uz darbu ar velo, tad var tikt arī pie šādas frāzes “Tu arī vēl dziedi!?”
mani pat ģimene nesaprot … nerunājot par darba kolēģiem …
Pagaidām labākais, ko gadījies dzirdēt no kolēģiem: “Kāda jēga tā pa tukšo skriet? Vajag dotam iedot mugursomu aiznest no punkta A uz punktu B ar kaut ko derīgu, piemēram, aliņiem.”
Droši vien replikas par dienesta autotransporta ietaupīšanu, jo visur jau var aizskriet, ir dzirdējis katrs “frīks”.
Lai gan – esmu dzirdējusi, ka dažs labs Valsts mežu darbinieks tieši tā – ietaupot autotransporta resursus – cienījami sagatavojies Monblāna distancēm…
Es kolektīvā arī esmu vienīgais skrējējs un arī vienīgais, kurš uz darbu ierodas ar velo. Varbūt pārējo acīs esmu kā skrienošs frīks, bet drīzāk gribētos teikt, ka jūtu tādu kā respektu, jo kolēģi paši ir atzinuši, ka tā nevarētu. Sevišķi to var izjust komandējumu laikā, kad es jau pāris stundas pēc ierašanās (ja laika resursi to ir atļāvuši) varu izstāstīt diezgan daudz par pilsētu, kurā esam ieradušies, jo esmu to jau izskrējis. Tikmēr pārējie neko vairāk par viesnīcas numuriņu nav redzējuši.
Es gan tā kopumā par pārējo viedokli šajā jautājumā uztraucos maz. Tas nav mans uzdevums kādu pārliecināt, ka tas, ko es daru ir forši, ja paši negrib, lai nedara. Tik zinu, ka mana azarta dēļ ne viens vien no maniem draugiem ir kādreiz uzvilcis sporta ūziņas un devies ielās lai paskrietu un tā jau ir pozitīva štelle.
Ja stāsta kolēģiem par saviem hobijiem, tad ar to ir jālepojas. Es šodien darbā lepni paziņoju, ka noskrēju Jelgavas nakts pusmaratonu. Tas bija mans otrais. Uz jautājumu, kamdēļ man to vajadzēja darīt, atbildēju, ka tas bija forši! Man patika skriet vakarā, man patika skriet pa manu studiju laiku pilsētu (ai, kā tā ir izmainījusies!), man patika trases malā satikt bijušo kolēģi un lepni atbildēt, ka skrienu pilno distanci. Priecājos satikt Divplākšņus u.c. Noskrieniešus, priecājos, ka liku sev pamocīties un noskrēju par 4 minūtēm ātrāk nekā savu pirmo (NRM) pusmaratonu. Jautājumus par ieņemto vietu un dažādas replikas, es prasti ignorēju vai atbildu ar kādu piedzīvojuma stāstu. To parasti man netrūkst. Man pat dažkārt ir izdevies dažus ofisā sēdošos kolēģus iekustināt un uz mežu orientēties aizvest.
Tu esi viena no mums, Agy. Viss ir kārtība.
manas mātes draudzenes bija stipri pārsteigtas,kad uzzināja,ka man par skriešanu neko nemaksā… :)
Manejais uzrakstījis lielisku sarakstu ar izplatītākajām frāzēm:D Sievieškārtas skrējējas noteikti var pievienot šito: “Priekš kam tu vēl skrien? Tu taču jau tāpat esi tieva!”
Mans pēdējā laika favorīts ir birojcilvēka teiktais: “Skat, kā tas suns skrien pa pļavu un gūst no tā prieku! Žēl, ka mēs tā neprotam…”
Te ir Tavs īstais kolektīvs ;)
Agy, Tu esi malacis! Bet cilvēkus jau nevar mainīt. Tā jau mums notiek, kā bieži vien apkārt ir “nepareizie”cilvēki, vai lietas nenotiek tā kā mēs to vēlamies. Tici man, lietas notiek tā, kā viņiem jānotiek. Varbūt tieši “nesportisks” kolektīvs Tevi virza skriet. Tāpēc kā darbā Tu nedalies ar jūtām, Tu to vari izdarīt šeit un nezūd tā skriešanas bauda un burvība ;)
Tu taču skrien sev… lai tas arī notiek turpmāk, bet citu viedokļus neņem galvā. Ja jau viņi nevar pacelt dibenu un noskriet, bet Tu to vari, viņi nav pelnījuši ne mirkļa no Tavām domām!
Pajautā kolēģiem Agy, ko labu viņi varētu ieteikt skriešanas vietā? Redzēs ko šie atbildēs. :) Bet skriešana, lai ir un paliek Tavs hobijs.
Un tā droši vien ir sasodīti laba sajūta būt tādam kā “outsaideram”. Tu tak dari to, ko neviens no kolēģiem nedara. Tā ir Tava lieta. Sporta nav priekš viņiem! ;) Nu un ka ar kolēģiem nevar par to parunāt. Mums te ir vesels jautro un atjautīgo skrējēju klubs.
“Ir saprotams kāpēc tie pirmie 3 skrien, bet kāpēc mēs skrienam?” :)
Mēs visi esam “dīvaiņi”, kuriem brīvdienas un darbdienas rīti-dienasvidus-vakari paiet svīstot gan skrienot savu dienišķo posmu, gan kā savādāk fiziski sevi “pamokot”. Jelgavā palīdzēju savai kolēģei noskriet viņas pirmos sacensību 10 km un zinu, ka ne pēdējos. Viņa bija man pateicīga, jo tā arī teica – es esot viņu visā šajā sportiskajā padarīšanā ievilkusi – peldēšana, skriešana. Velo “iejūgusi” viņa pati un ir par to priecīga. Jā, citu kolēģu acīs esam varones, kaut cits domā – darīt nav ko… un lai, es daru to, kas man patīk un ja tas nesaskan ar citu izklaidēm – paši vainīgi!
Būšu priecīga atkal satikt “dzeltenkreklus” distancē un skriet kopā!
Agy! Štrunts par kolēģiem! Tu esi mūsējā, un mēs esam Tavējie. Es vienmēr esmu teikusi esnee, ka tieši Tu mani visvairāk iedvesmo. Tu esi tik neatlaidīga! Arī es šad tad dzirdu replikas: Ak dabūji savā vecuma grupā trešo vietu? A kāpēc ne pirmo? No cik cilvēkiem? No trim? Un es ar lepni paceltu galvu saku, ka jā, no trim, atnāc uz sacensībām arī Tu, tad būs no četriem! Un tad atbilde ir:” Es jau nevaru, man sāp kāja, man vecums.” Uz ko atbildu, ka man ar sāp kāja, ka man ar vecums, bet es varu!
Vienmēr prieks Tevi satikt. Tu vienmēr esi tik smaidīga un pozitīva!
Agy!
Kā jau te daudzi teica, tas ko domā par skriešanu pārējie ir pupu mizas! Galvenais, ka tieši Tev tas patīk, tas sniedz baudu, dod spēku visam kam citam … un nekam citam nav svars. Protams, ir labi, ja atbalsta ģimene, tas šo ģimeni vieno vēl vienā jautājumā … VSK Noskrien jau sen nav vienkāršs domu biedru klubs, kur apspriežam savus jautājumus, savas sāpes un panākumus, bet gan liela ģimene. Paskaties uz sevi, kādu ceļu esi gājusi, lai tiktu pie saviem pusmaratoniem! Pati teici, ka priekšniekam tik labi neiet, kā gribētos … varbūt viņam to nemaz nevajag? No citas puses, viņam pat labā nozīmē skauž un nākamis NRM būs atkal atbalstīts no firmas puses … skaties uz visu šo teātri, ap un par skriešanu, ar platāku smaidu ;) Man gribētos teikt, ka Tevi “zinu” kā skrējēju kopš tikko sāki. Tas nav viegls ceļš, neviens nekaisīja rozes zem botām, neviens nedzina laukā uz treniņu, kad to vismazāk gribējās … pašlaik pats esmu vairāk motivējams nekā tad, kad skrēju kā privātais TT (esmu darījis to jau 2x)… Signi, kur ir mana nozīmīte?! :D
Mans brālis ir skrējis tik daudz, cik viņu dzina fizkultūras stundās un vienmēr ir bijis visai skeptisks šajā jomā … bet te kopā ar ģimeni atbrauca ciemos un bērni vienkārši saslima ar skriešanu, caur ģimenes skandālu – pagājušo gadu lielais puika gribēja piedalīties, bet pārējos nepieteica, jo nobijās, vai viņi to spēs … caur asarām “izstāstījām, ka pirms mačiem ir jāpiesakās, ka ir par vēlu reģistrēties”. Šogad visi 3 bija uz strīpas un jau mēnešiem iepriekš man tika uzdots piereģistrēt visus. Jo redziet, viņi ir gatavojušies un viņi to ir nopelnījuši. Nu kam ne ģimenisks pasākums? Arī tas ir motivācijas pasākums.
Viss jau ir tikai mūsu galvās un tikai mazliet ķermenī. Jā, ne katrs var noskriet pusmaratonu, bet ja grib un ir vesels, tad var arī to … visu izšķir slāpes :)
Ušakova piemērs?! Nu un? Kas ar viņu notika, to zin tikai viņš … autoavārijās cieš nesamērojami vairāk cilvēku un man, kā arī 99% no skrējējiem, tas nekad nav atturējis no skriešanas, vien varbūt dažs ir izvēlējies citus laika apstākļus skriešanai, vai lēnāku tempu … Ne jau karstums nogalina, bet nepiemērots temps …. šīgada Liepāja nebija izņēmums :)
Agy, sarauj, griba skriet ir mūsos un neļauj nevienam to Tev aizliegt ;)
Agy, man arī kolēģi nejautā, kādas grāmatas es lasu – iespējams, baidās, ka sākšu stāstīt arī :D
Par skriešanu varbūt sākumā arī vilka uz zoba, bet ātri vien apmainījāmies lomām, jo mēdzu no rītiem justies un izskatīties labāk un pa trepēm uz trešo stāvu uzkāpt bez elsošanas arī grūtniecības beigās. Tāpēc nepārdzīvo – cilvēki tā reaģē, kad nesaprot vai paši tā nespēj.
Agy, ja Tu aizrautīgi nodarbojies ar to, kas Tev sagādā prieku, ja Tevi atbalsta Tava ģimene un Tev tuvie cilvēki, un, ja Tev ir domubiedri (vai tad šeit nav?), ar kuriem dalīties priekā, tad vienkārši nav jēgas satraukties, ko par to visu saka cilvēki, kuri, visticamākais, nemaz nezin, kāda ir šī skriešanas un skrējēju pasaule. Tā domāt man mudina paša pieredze, jo vēl tikai pirms 5-6 gadiem man pašam šķita, ka skriešanas pasākumos piedalās tikai sportisti (minimums-pusprofesionāli) vai arī ļaudis, kuru smadzeņu darbība ir ar nobīdi mazohisma virzienā. Ka skriešana varētu būt patīkams laika pavadīšanas un atpūtas veids – pilnīgi neticami un absurdi. Tas arī, iespējams, ir pamats Tevis minētajiem jautājumiem un komentāriem.
Nav vērts ņemt to visu galvā. Tu esi viena no mums. Mēs skrienam.
Agy, neapstājies! Neesmu iedziļinājusies citu komentāros, bet tas, ko es varu teikt – galvenais ir būt pārliecinātai par to, ko Tu dari! Darīt to ar pārliecību un neņemt vērā to, ko saka citi. Pasmejies līdzi, ja kāds nievājošāk izsakās par Taviem hobijiem. Pasmejies par sevi un situāciju kā tādu, un Tu sapratīsi, ka tieši viņi ir tie, kam dzīvē daudz kā trūkst..! :)
Nesūdizes, ja nesanāk, kā gribētos – sapņi jau ir domāti tam, lai pēc tiem tiektos! ;)
Nepārdzīvo par to, ja kāds Tevi nesaprot – galvenais, ka saproti pati sevi!
Man iepriekšējā kolektīvā pēc NRM noskriešanas ņirgājās par to, ka “Tad, ja es aizmirsīšu kaut ko mājās (Saulkrasts), Baiba, Tu aizskriesi pakaļ?!” Un tas ir dabiski, jo tas, kas Tev šķiet normāli, daudziem citiem var likties ‘out of normal’! Tāpēc, ne velti ir teiciens – Trakajiem pieder Pasaule! ;)
Es frīkains jūtos dēļ tā, ka esmu kā tas suns ko essnee birojcilvēks pieminēja :D. Skrienu, priecājos un drusku kaunos no tā prieka. Gudroju visādas racionālus izskaidrojumus kāpēc jāskrien.
Un Tavu kolēģu kūtrumu es varu saprast. Lielāko tiesu es birojā urbju plāno galdiņu, bet ja izbraucu uz lauka pamērīt, tad vakarā diez ko uz skriešanu prāts nenesas, blenžu teļļukā un loku alu. Respect par tavu apņēmību!
Agnese!
Rakstīju garu komentāru, bet tomēr nolēmu Tev to uzrakstīt privāti iekš fb.
Izlasi, padomā, cerams, ka kautkas no tā visa būs Tev noderīgs.
Manuprāt tiešām super, jo neesi aizmirsta. Nepazīstu autori, bet parunāt kā bērniem, mazbērniem vienmēr pienāks laiks :)
Un vēl pārdomām, ja viss kolektīvs ir tikai vienīgi tu pats, ko tad?
Agy, tā nu tā pasaule ir iekārtota, cilvēki dalās divās daļās- vieni ir skrējēji, otri ir neskrējēji, darbs ir darbs un ar varu nevienu par skrējēju vai vismaz atbalstītāju nepadarīsi, bet reizēm arī tie neskrējēji kaut kam noder, ja tos pareizi izmanto :) piem. kāds izdara darbu tavā vietā vai vismaz palīdz, kamēr tu frīko kārtējā maratona treniņā :).