Comments on: Fjordmaratons.

By: Ivars

Ivars — Mon, 15 Sep 2014 18:44:35 +0000

Labi uzrakstīts! Tā kā pašam arī krājumā tikai divi maratoni, tad visas tās balsis galvā, matemātiskās izteiksmes un “priekš kam man to vajag” vēl dzīvā atmiņā :)

By: matiss

matiss — Fri, 12 Sep 2014 18:46:41 +0000

Valmierā būs superkompensācija. Tieši divas nedēļas, kā pēc grāmatas

By: Darya

Darya — Fri, 12 Sep 2014 08:01:18 +0000

Super! Apsveicu. ļoti patīka: “Saprotu, ka tos 4km es tiešām noskriešu. Skriet ir ārkārtīgi grūti un es atceros visas tās reizes, kad es negāju ārā skriet garos treniņus, jo bija karsts, atceros savu traumu, atceros visu, kas man ir traucējis, lai es šobrīd būtu izcilā formā, bet tomēr jūtos kaut kā labi”
Man līdzīgi, trase atceros visas dienas, kad man bija slinkums pastrādāt :)))

By: Inta Amoliņa

Inta Amoliņa — Fri, 12 Sep 2014 07:13:07 +0000

Lepojos ar Tevi, meitiņ! Man šis bija grūts maratonsekošanas laiks. Vērojot punktiņu endomondo, gandrīz salauzu krēslu. Kamēr sarunājos un kliedzu uz monitoru, bija jāpacieš arī vīra īpatnējie skatieni.

By: essnee

essnee — Thu, 11 Sep 2014 20:41:48 +0000

Man pašai, lasot pirmā maratona aprakstu, uznāk neticība:D Vai tad tiešām bija tik traki, kā rakstu? Vai tad tiešām bija tik viegli, kā rakstu komentāros pēc nedēļas? Nu tak nē, bija normāli. It kā. Tāpēc apraksti jāraksta drīz pēc finiša – kad vēl visi “es nevaru” un “agdies, kāda vella pēc es visu to daru”, un pēcfiniša “sū, kas tur ir?” ir svaigā atmiņā. Protams, ka tagad, kad jau 4 dienas pagājušas, liekas daudz normālāk, nekā tajā 39. kilometrā, kad likās, ka tas tak ir kaut kas anormāls.

Par zvaigznītēm. Esmu cilvēciņš ar ģībšanas pieredzi lieveikala kasē, bibliotēkā, koncertā, autobusā, asins analīžu ņemšanā utt. Esmu to visu pārspriedusi ar savu superīgo ģimenes ārsti. Beigu beigās, pazīstu sevi, tāpēc arī apzināti samazināju tempu. Īstenībā es varētu arī noģībt un vienalga turpināt, jo tāda ir mana īpatnība (it kā maza ķermeņa masa plus zems asinsspiediens, plus sirds slimība). Viss kārtībā, slimiķi lieliski pazīst savu organismu:)

By: LaimaZ

LaimaZ — Thu, 11 Sep 2014 20:13:40 +0000

Paldies par iespēju tik īsti izjust līdzi tās sajūtas! Pirmo reizi likās tik reālistiski uzrakstīts par maratonu- par lielo cīņu un skaidrošanos ar sevi, matemātiku galvā un zvaigznītēm gar acīm! Sajutos, ka te viens reāls cilvēks skrien un cīnās. :) Jo, ja godīgi, citi maratonu apraksti ir reizēm iedvesuši neticību (bet iespējams, ka jau pēc noskriešanas viss tiešām liekas pa skaisto un to grūto emociju rakstot vairs neuztvert) cik viegli tie noskrējušies. ( iespējams teiksiet- viss ir treniņos, ja?)

Vienīgi- man likās pie “zvaigznītes un melns gar acīm” vai tad nav jāmet miers, vismaz pasoļojot, te nedraud noģībšana? Vai arī tā ir normāla stadija maratonā, kas pēc mirkļa pazūd?