…
Aizdomājos par šo: “Ko Tu dari, kad ir jāiet skriet, bet negribas?
Ļoti vienkārši – neeju skriet, jo nav jēgas skriet, kad tas tev nesagādā prieku.”

Ļoti saprotami un pazīstami; pats tā rīkojos… Bet – vai nav tā, ka negribas tikai līdz mirklim, kad sāc kustēties? Vēlāk drīz vien sāk gribēties :) Laimes hormoni dara savu :)
Grūtākais jau ir izdomāt, kad un kur, tad atlikt malā citas lietas, sataisīties un izvilkties ārā. Tikt pāri slieksnim. Vismaz man tā, bet arī citi ir līdzīgi izteikušies.
Ja patīk eksperimentēt, varbūt der pasekot, kā mainās izjūtas (un “veselais saprāts”) pirms skrējiena, tā laikā un pēc tā. Arī tad, ja šis skrējiens ir treniņplāna sastāvdaļa ;) Pieļauju, varētu rasties secinājums: “plāna pildīšana ir patīkamāka nekā izskatās”. Varētu arī nerasties, nezinu. Iesaku pārbaudīt :))