Comments on: Kā es mācījos klausīties sevī. 2. daļa

By: dot

dot — Wed, 19 Dec 2012 13:18:17 +0000

Nupat izbaudīju gandrīz četru nedēļu skriešanas atvaļinājumu. Massāža, teipošana, staipīšana un pastaigas šoreiz ne vella nelīdzēja. Reizi nedēļā mēģināju atsākt skriet, bet katru reizi nācās konstatēt, ka dibena muskulis vēl nav sadzijis un jāturpina slinkot. Iespējams, ka nestaigājot un nemēģinot skriet būtu bijis jāgaida vēl ilgāk. Katrā ziņā atpūta ir nākusi labumā – paspēju uzēst 6kg ar astīti. Un jostu arī vairs nevar aiztaisīt uz pēdejo caurumu, kas tika izurbts neilgi pirms traumas. Ja pareizi atceros, tad pretējā virzienā svars iet trīsreiz lēnāk.

By: Ainars

Ainars — Wed, 19 Dec 2012 11:21:53 +0000

Pievērsiet uzmanību rakstā minētajām pastaigām. Tas strādā. Es jau kādu 3. gadu uz darbu eju ar kājām. Turp atpakaļ dienā sanāk ap 10 km raitā solī. Laika ziņā sanāk drusku lēnāk nekā ar sabiedrisko transportu un drusku ātrtāk kā ar mašīnu. Un der arī, ja ir kāda trauma. Tam komplektā, protams, nāk jebkādu liftu kā šķiras ignorēšana.

By: Jekaterina

Jekaterina — Wed, 19 Dec 2012 09:32:08 +0000

Igors Tjažkorobs teica, ka traumu laiks tieši kā radīts spēcinošo vingrojumu pildīšanai – paskriet tāpat nevarot un to laiku aizpildot ar vingrošanu, plusā beigās paliek arī skriešana. Vingrošanai, protams, nedaudz grūtāk ar disciplīnu :)

By: matiss

matiss — Wed, 19 Dec 2012 09:29:04 +0000

jā, tā ir muļķīga sajūta, ka pateicoties vienam punktam viss organisms tiek iesprostots. Atminos savu pērno augustu, kad gandrīz 3ned. nogulēju uz gultas un pacietīgi gaidīju, kad pēda būs kārtībā. Nācās izlaist Valmieru, taču Siguldas pilnajā distancē debitēju vairāk kā labi un CCC bija nopelnīts. Pēda bija pateicīga par atpūtu, taču pārējais rumpis vienkārši dārzeņojās gultā un Salacas nakts airēšanu ņēmu uz svaigumu ar domu, ka neesmu kļuvis par distrofiķi :))

By: in

in — Wed, 19 Dec 2012 09:02:19 +0000

Jā. [Atslēgvārds – Bergena…]

By: Lindams

Lindams — Wed, 19 Dec 2012 07:54:57 +0000

DNS – Did not start?