Comments on: NEskrējējas īpašais stāvoklis. 1. daļa. Jeb – kā sadzīvot ar nūjošanu/ staigāšanu, kad nedrīksti skriet

By: Darya

Darya — Wed, 14 Dec 2016 08:05:27 +0000

Krustnagliņa, paldies. Par laimi gaidīšanas prieks jzu beidzas, un sākas negulēšanas prieks :) svara pieaugums bija niecīgs un skriet atsāku 6 nedēļa pēc dzemdībām. Bija ārkartīgi grūti saņemties un atsākt skriet.
Sieru_Silve_Savilks, grūtniecībā ir savi plusi. Par tevi rupējas, tevi samīļo, tev palīdz, tevi aizsarga. Tu vari daudz gulēt, est visu ko un visur kur vēlies. Piem., es ēdu cepumus Maksimā, neviens no darbiniekiem man nebija aizrādījis. Tikai uzsmaidīja. Laikam izskatījos ļoti izsalkusi. Bet tas jau tikai tad, kad ir redzams vēders. Bez vēdera neesi grūtniece!
Rainy777, tas es tevi saprotu :)
Elīna K, paldies par novēlējumiem. Es arī pardzivoju par darbu un skriešanu. Ja ar darba zūdumu es samierinājos jau nākamājā grutnieču atvaļinājuma dienā, tad par skriešanu es domāju katru dienu. Gaidīju kad pēc dzemdībam būs jāiet pis dakteres atradīties un viņa teiks:”Jā,Darja, tagad tu vari skriet!” Tieši sekojot pulsam, es vingroju un soļoju grutniecības laikā, lai “back on track” nebūtu tik briesmīgi. Tomēr briesmīgi bija :)

By: Elīna K

Elīna K — Wed, 07 Dec 2016 21:50:41 +0000

Interesanti palasīt,jo nesen pati gāju tam visam cauri. Pirms vēl domāju par ģimenes pieaugumu,man galvā šaudījās divas domas-kā es bez darba un kā es bez skriešanas varēšu! :D Izrādījās-var. Ja zinu,kā vārdā atsakos. Man gan pieredze ir pretēja-daktere atļāva visu,arī skriešanu. Bet to pati àtri atmetu,jo pulss bija pārāk augsts(ar to cīnos visu laiku) un likās ka tā mazulim nodaru vairāk ļauna nekā laba. Tā kā jutos ļoti labi,tad vietā nāca nūjošana, garas pastaigas un citādas aktivitātes. Nu jau gadu esmu atsākusi tipināt. Sākums gan bija traki grūts. Paldies par rakstu,Darya,gaidu turpinājumu! :) Un lai mazais aug laimīgs un dod neizmērāmu prieku vecākiem! :)

By: Rainy777

Rainy777 — Tue, 29 Nov 2016 00:00:51 +0000

Sadzīvošana ar neskriešanu tiešām ir problemātiska. Man pašam, kad jau biju “saslimis” ar skriešanu, pirms pirmās pusmaratonu sezonas nācās pārciest operāciju un mēnesi nedrīkstēju (sākumā gan arī nevarēju) skriet… Tas bija sāpīgi…

By: Sieru_Silve_Savilks

Sieru_Silve_Savilks — Mon, 28 Nov 2016 07:49:45 +0000

Toksikoze, grēmas, negaršīgi zefīri, kuģis sāp, fantomi utt… Kaut kāda šausmene, brrr… Kaut esmu no pretējā dzimuma, tāpat negribas palikt stāvoklī

By: Krustnagliņa

Krustnagliņa — Sat, 26 Nov 2016 11:54:06 +0000

Interesanti palasīt par šo tēmu, atceros kā pēc dzemdībām sāku iet garās un ātrās pastaigās (10 – 25km), pēc pusgada jau sāku arī mazliet skriet, bet gāja ļoti grūti. Lielākais motivātors bija svara nomešana, tagad jau mērķi pavisam citi. Grūtniecības laikā vieglā vingrošana un aerobika nedeva apmierinājuma sajūtu, ļoti pietrūka enerģiska izlādēšanās. Laimīgu gaidīšanas laiku un patīkamu nūjošanu, skriešana nekur nepazudīs ! :)