Comments on: Reiz man bija normāla dzīve…

By: Kods

Kods — Thu, 08 Jan 2015 20:52:40 +0000

Paldies autorei, paldies komentētājiem! Viss tik labi! Tas vārds, ar kādu es gribētu novērtēt Daces rakstīto, man pietrūkst. Nav tāda viena vārda lai apzīmētu to noslēpumaini vilinošo aizrautību, to skaudri apskaužamo noteiktību, to uzdrīkstēšanos pieņemt izaicinājumus un satriekt tos druskās! Jā.
Džeks Londons rakstīja vienā savā stastā – tā bija Gaļa, tā bija lāča Gaļa, un mēs to ēdām jēlu, mēs to ēdām dzīvu. Un tos, kuri nevarēja ar kanoe izbraukt Baltā zirga krāces, tos sauca par zivjēdājiem. Bija jāiet pa vēja pusi, citādi tipa smirdēja pēc zivīm.
Dace, es nezinu, ko Tu ēd, bet man viss tas ļoti atgādina Lāča gaļu.

By: edGars

edGars — Thu, 08 Jan 2015 10:59:05 +0000

Lasot rakstu titulbilde: VSK Noskrien komantai par sportisku kolektīvo garu. :)
Viņu dāvaniņas ir lieliskas! Tagad sēžu dāvātajā džemperī.
Mirklis bija skaists, bet foto sanāca izplūdis, kad skrējāt kopā pirms 30 km.
Tātad – nevajadzēja skriet vienatnē. Ballīte tomēr :) Es, savukārt nevarēju paskriet kopā ar druupiju, ja nedziedājām, kamēr dziedājām, tikmēr varēju :)
Man arī likās savādi tie apļi, kad apkārt dzirdēju vairāk igauņu valodu, kā latviešu. Gluži kā būtu svešumā aizbraucis.
Stāsts par Rainu sirsnīgs.
Mani sāpes pavadīja šad un tad, pēdu sāpes bija nepatīkamas brīžam, kad vairāk sāka sāpēt augšstilbi jutos atvieglots.
Pats šo cīņu ar sevi jūtos mazliet zaudējis. Joprojām cenšos saprast un pieņemt. Mainīju mērķi skrējiena laikā un cenšos attaisnot sevi tagad par to.

druupij, nezinu, bet atceros, ko uzdziedājām Veipaskundzītei:
katrā lidostā vai stacijas ēkā
es gaidīšu, kad mani sauks
gatavs mesties jebkurā dēkā
AR TEVI, AR TEVI, MANS DRAUGS
es gaidīšu
tikai, tikai, ja kāds mani sauks

essnee: nogalina ātrums nevis distance.
Arturo: atcerējos 2013. gada Čingoņa pankūku, tai bija vērtība, jo pavārs atskrējis no Latvijas.
ai-jucis: bet prāts tā viltīgi iekārtots. Viš visu padara ‘normālu’. Tāpēc arī varoņdarbi pašam liekas normāli. (ir arī otra puse, ja cilvēks uz kaut ko NEsaņemas, prāts pieņem arī to. prātam galvenais nestresot :) )
Labinieks: pozitīvais nav īpaši jāmeklē :) tas saucas: ES VARU (gandarījums).
shahs: ar visām 4 pievienojos: `ar īsto emocionālo stāvokli` (bez šaubām, tikai apņēmību. Un, `tīra` galva ir dāvana. Arī par aminoskābēm, tik tur tiešām vajag zināt `cik` un `kad`.

By: Andulis

Andulis — Mon, 05 Jan 2015 20:49:05 +0000

Dace zvērīgi skrien un burvīgi raksta :) Patika viss, taču visvairāk vērtējums "tikai 97". Jāatgādina publikai, ka noskriets par 7 km vairāk nekā iepriekšējā reizē, lai gan apstākļi bija tomēr drusku sliktāki! Spēja izkāpt no komforta zonas nes augļus. Man arī tā ~~gri~~... vajadzētu. Izaugšu liels, tad noteikti :D Trīs iztrūkstošos apļus norakstām uz to, ka pārāk gluda trase, nav tik smuki pauguri kā pie Munameģa ;)

By: BaibaN

BaibaN — Mon, 05 Jan 2015 20:40:41 +0000

Lai arī lasot tekstus par sāpēm un ibumetīnu, mana seja savelkas sāpju grimasē, man ir neizsakāmi liels prieks par Tevi! Atceros savu pagājušā (nu jau aizpagājušā) gada nogali, kas tika noslēgta šajā ballītē – tā tiešām ir kārtīga ballēšana ar sevi! :)
Tā turēt! :))

By: shahs

shahs — Mon, 05 Jan 2015 20:00:15 +0000

AAi, Dace. Man būtu te daudz un dikti ko iekomentēt, bet pieturēšos pie īsās versijas:)
Par emocionālo pusi runājot, reti, kad ir raksti, kuros ar nervu galiem jūti visus pārdzīvojumus, bet tieši “nevaru” pārkāpšana (citi saka komforta zona) pabīda mūsu varēšanas spējas un ar to es tevi arī apsveicu, jo neba jau vienmēr robeža mērāma km vai h. Ar īsto emocionālo stāvokli mēs varam izdarīt neiedomājami daudz paši sevi pārsteidzot, bet ne vienmēr ir tā wow sajūta un tajos gadījumos sevi jāpiespiež vairāk un tieši šeit parādās spēju robeža un mana izpratne par jēdzienu “viss ir galvā”; Un Tev ar galvu viss ir kārtībā, es pat teiktu vairāk -daudzi var tevi apskaust par tādu galvu, tajā skaitā arī es.
Praktiskā puse. Šķiet tavs stāsts lieliski pierāda, ka garajos skrējienos, sacensībās ēšana ir viens no svarīgākajiem stūrakmeņiem panākumu kaldināšanā.
Magnija ampula – lielākajai daļai no magnija ampulām klāt ir piejaucētas arī aminoskābes un pēc tava apraksta, šķiet, ka tieši tās palīdzēja, bet tas nekad nav uz ilgu laiku (iz pieredzes). Nezinu kā un kādos apmēros uzņem aminoskābes, bet pie taviem km un slodzes, šķiet, ka nedaudz par maz, par ko organisms noprotestēja.
Bet nu zvērs tu esi jebkurā gadījumā:)

By: Labinieks

Labinieks — Mon, 05 Jan 2015 15:23:44 +0000

Visapbrīnojamākais un vismotivējošākais šādos rakstos ir tas, ka Tu redzi, ka ir cilvēki, kas spītējot visām mokām spēj izspiest no sevis vēl mazdrusciņ. Vienā rindkopā lasi, ka nu jau ir TRAKI, nākošajā rindkopā viss ir vēl drūmāk un tomēr šie pārcilvēki, tā gribētos man viņus saukt, spēj saņemties un vēl finišā atrast to pozitīvo. Apbrīnoju!!!