Domāju, ka lieliska motivācija būtu: “nākamo buču dabūsi finišā” :)

Tu jau mums esi tempa turētāju tempa turētāja :) Kā lai neskrien pa priekšu :)

Galvenais, ka zina taču, ka tā darīt nevajag, bet nē…. :) Manuprāt uz katrām sacensībām noskaņojoties ir jāņem vērā to garums. Organisms jau ir gudrs un laikus pasaka uz ko ir spējīgs un uz ko – ne. Tikai mēs citreiz ieklausāmies agrāk, citreiz vēlāk. Mana vienīgā (neskaitot Laulasmā) pāriešana soļos sacensību laikā bija Ozolnieku 10km sacensībā, kad sagribējās paskriet kopā ar puišiem pirmo aplīti. Arī jutu, ka uzsāktajā tempā noturēšu vien vienu apli, ne divus. Tad pārgāju soļos un prātīgi turpināju.
Otrā reize bija reiz Liepājas pusmaratonā, kad, kā saka “no sūda centos izspiest vasku” (skriet bez trenēšanās). Noskrēju pirmos 10 km ar 1h30 un dabūju mest nost tempu. Arī toreiz jau pēc 5km jutu, ka temps būs pa ātru.

Redzēju Tevi vāju finišā, sapratu jau, ka vājums bija iestājies ātrāk. Bet sev gribēju iestāstīt, ka tikai finišā. Nevajag sevi mānīt.

Ar Valdi prātā palikusi viena saruna, frāze “bez ticības jau neko nevar”.

Man ir mazliet kauns, ka neesmu sejā vēl iepazinis Tavu mammu (viņa mani gan ir), bet gan jau to var labot, varbūt Siguldā (vai nu pusmaratonā, vai kalnos)