2009. gada 15. septembris, otrdiena.
Pēc desmit dienu pārtraukuma atkal taisos apmeklēt Ogri. Pēdējā mēneša laikā katru jaunu nedēļu esmu sācis ar apvienoto ātruma un kalnu treniņu sacensību apstākļos, piedaloties sacensībās „Baložu Bizons”, tādēļ, lai saglabātu nu jau ierasto ritmu, dodos uz Zilo kalnu skrējienu seriāla 14. kārtu.
Lai nokļūtu Ogrē, nolemju izmantot jau tik pierasto transporta līdzekli – vilcienu. Plānotais izbraukšanas laiks sagādā nelielas neērtības, jo dēļ pirms kāda laika veiktajām izmaiņām, kas nosaka, ka šajā laikā vilciens atiet no stacijas Tukums 1, nevis kā ierasts no Tukums 2, mēroju dažus liekus kilometrus. Iekārtojies vilcienā, vēroju, kā daži cilvēki vieglā riksīti steidz iegādāties biļetes un pēc tam tikpat naski ietraušas vagonos. Īsti viņus nesaprotu, līdz vilciena atiešanai palikušas vairāk nekā piecas minūtes, kāpēc tā jāsteidzas? Sāku lasīt jaunu grāmatu. Vilciens nonāk Slokā, stacijā, kurā parasti vagonos kuplā skaitā sakāpj dažāda paskata, dīvaini ļautiņi. Šoreiz man blakus apsēžas divas būdīgas krievu tautības sievietes. Kādu laiku cenšos turpināt lasīt, bet abu blakussēdētāju nemitīgā, trulā un nesakarīgā pļāpāšana visu laiku pievērš domas kaut kam citām. Nolemju, ka ar tik kaitinošu fona troksni nav vērts turpināt lasīt. Brīdī, kad lieku grāmatu somā, abas lasītprieka sabojātājas izkāpj ārā…
Esmu Rīgā. Ātrā solī dodos uz Miera ielu, uz veikalu „Ceļotājs”, kurā esmu nolēmis iegādāties jaunus skriešanas apavus. Apskatot piedāvājumu, ātri atrodu modeli, kuru sākotnēji gribu iegādāties, – Salomon Speed Cross 2, bet jāatzīst, ka, šos apavus paturot rokās, kaut kas viņos ir tāds, kas liek mainīt domas un ķerties pie otras iespējas – izslavētā Asics modeļa Trabuco. Uzmērot secinu, ka manai pēdai šajā modelī ir par šauru, spiež. Tā nu tukšām rokām dodos atpakaļ uz staciju. Ejot pāri Stacijas laukumam, pētu Latvijas dzelzceļa 90 gadu jubilejai veltītu, virs ieejas izvietoto lielformāta plakātu. Tajā manu uzmanību piesaista viena no kasierēm. Pieeju pie tuvākās biļešu kases un esmu nedaudz izbrīnīts, taisos pirkt biļeti no tās pašas sievietes, kas attēlota uz plakāta. Līdz vilciena atiešanai palikušas 20 minūtes, nolemju izmantot laiku lietderīgi, dodos iepazīties ar veikala „Sportland” skriešanas apavu piedāvājumu. Tas ir diezgan plašs, taču tajā neko tādu, kas liktos piemērots neatrodu.
Iekāpju vilcienā, tas piebāzts ar cilvēkiem, tas jau bija gaidāms, kā ne kā darba dienas beigas. Pēc neilga laika vagona galā parādās divi vīri no grupējuma, kas vilcienos pārdod dažādas lietas un dažreiz pēc tam kaut kur turpat uz perona sapulcējas uz tukšo divlitrīgās plastmasas alus pudeles. Viens no tirgoņiem, iepriekš neredzētais, visai dīvainā balss intonācijā piedāvā saldējumu. Otrs, jau iepriekš bieži redzētais, ne mazāk dīvainā balsī nošļupst savu sakāmo vēl neskaidrāk nekā parasti. Viņš piedāvā kabatas baterijas, kuru gaisma spēj aizvilkt 100 metrus un kuras darbojas uz mazajām baterijiņām. Nez uz ko viņš cer? Jebkuram taču skaidrs, ka tas ķīniešu ražojums tālāk par 10 metriem nevelk.
Esmu Ogrē. Dodos uz veikalu „Fans”, kur ar nelielu aizkavēšanos tieku pie sertifikāta no 5. septembra skrējiena – Ogres novada balvas izcīņas garo distanču skriešanā. Ne jau es vienīgais nepaņēmu sertifikātu, veikalā to ir diezgan liela kaudzīte. Tālākais ceļš jau izzināts iepriekš minētajā skrējienā. Starta vieta atrodas blakus tai vietai, kur sadalījās 5,1 un 11,4 km distances.
Apmēram 17:40 nonāku tajā vietā, kurā jābūt startam. Esmu nelielā neizpratnē, jo nekas neliecina, ka te notiktu sacensības. Nolikumā rakstīts, ka pieteikšanās ir stundu pirms sacensību sākuma, tātad 17:30. Ar domu, ka pulcēšanās vieta ir kaut kur nedaudz tālāk , izstaigāju nelielu loku. Taču nekā, arī tur neko neatrodu. Nolemju pagaidīt. Īsi pirms sešiem parādās kaut kāda rosība, ierodas daži no sacensību rīkotājiem. Iekārtojos uz soliņa un sāku pārģērbties. Blakus soliņam mētājas alus pudeles un citi atkritumi, visticamāk tos te izmētājuši vietējie jaunieši, kuri te ik pa laikam vazājas garām. Esmu ietērpies savā skriešanas apģērbā. Varētu iet pieteikties un tikt pie numura, bet nekas neliecina, ka pieteikšanās būtu sākusies, tāpēc dodos iesildīties. Nedaudz paskrienu, pastaipos, atkal paskrienu. Drīz tiks dots starts, nolemju nokārtot formalitātes, bet joprojām neredzu, tieši pie kā to var izdarīt. Starta vietas rajonā sparīgi rosās kāds pavecāks kungs. Viņam rokās ir lapiņas ar kaut kādu sarakstu, kurā viņš ik pa laikam iemet aci, tādēļ nodomāju, ka tieši viņš ir tas, ko meklēju. Bet nē. Izrādās meitene, kur veic reģistrēšanu aizgājusi nedaudz paskriet. Kad viņa beidzot ierodas, reģistrējos, samaksāju dalības maksu, tieku pie numura. Dodos turpināt iesildīšanos. Apkārtne redzami vairāki suņu īpašnieki, kuri savus spalvainos draugus izveduši pastaigā, bet, kur iet suņi, tur paliek ne pārāk pievilcīgas čupas. Neilgi pirms starta uzraujos uz vienas tādas mīnas…
Starts. Starta taisne sadalās divos ceļos, kas vēlāk saiet kopā. Jau pašā sākumā notiek neliela nesaprašanās, lielā grupa sadalās divās mazākās, katra aizskrien pa savu ceļu. Kad grupas atkal apvienojas, nonāku skrējiena vadošajā grupiņā. Sākotnēji ar diviem citiem skrējējiem veidojam līderu trio, kas nedaudz atrāvies no sekotājiem. Pirmajā kāpumā līderis sāk atrauties, pievienojos viņam, pamazām palielinam attālumu līdz tuvākajiem sekotājiem. Trase ir ļoti interesanta, bet nezinātājam ir diezgan grūti atrast pareizo ceļu, jo distance nekādu saprotamu un noderīgu norāžu nav. Ik pa laikam uz kokiem gan manāmi paris uzkrāsoti aplīši, bet tie neko daudz nepalīdz. Man par laimi līderis tur augstu tempu. Viņam rādot ceļu, kopīgi veicam pusdistanci. Pusceļā saprotu, ka esmu spējīgs vēl vairāk kāpināt tempu, izvirzos vadībā. Pārāk tālu neatraujos, jo, lai atrastu pareizo ceļu, nepieciešama palīdzība. Kad uzskatu, ka tālāk līdz finišam sekos taisnais gabals, vēl vairāk atraujos no sekotāja. Aizskrienu pa nepareizo ceļu, sekotājs mani par to informē un dara zināmu, ka tagad tiešam sekos taisnais gabals. Lai atgrieztos uz pareizā ceļa, jāšķērso neliela koku, sūnu un bedru josla. Tā kā Magnētā iegūtas iemaņas ātrā tādu un daudz trakāku šķēršļu pārvarēšanā, nemazinot uzņemto tempu nonāku uz pareizā ceļa. Finišā kā parasti attīstu tajā brīdī maksimāli iespējamo ātrumu. Knapi paspēju izvairīties no sadursmes. Tajā vietā, kur aiz finiša līnijas būtu jābūt brīvam pleķim, kur tādi ātri finišētāji kā es varētu nomest ātrumu, nostājušies divi bariņi ar bērniem. Nez kurš būtu vainīgs, ja es ar visiem saviem 75 kg kādu būtu notriecis? It kā jau sacensību rīkotāji…
Steidzos uz staciju, ceru paspēt uz vilcienu. Pie biļešu kases izveidojusies neliela rinda. Tā pamazām sarūk, vilciena atiešanas laiks strauji tuvojas. Priekša stāvošā kundze palaiž mani pa priekšu, jo viņai kaut kas kasierei jautājams un viņa nevēlas mani aizkavēt. Pateicoties šai vienkāršajai, bet patīkamajai rīcībai paspēju uz vilcienu, jo, izejot pa stacijas durvīm, redzu, kā tas tuvojas. Veicu nelielu sprintiņu cauri tunelim un ielecu vagonā.
Līdzigie raksti:
km 
- 
Loading ...
Vai bija vērts to 4km dēļ tērēt pusi dienas?
kaut kā Tev nav paveicies ar to braucienu … bet kur ir tā lielā problēma? Ar kādu rezultātu noskrēji? Mači jau nav nekādi ekstra augsta līmeņa un sanāk patrenēties uz ātrumu.
labs rakstinjsh! acìmredzot arì tàds mazs seriàlinjsh var tapt par interesantu DIENAS NOTIKUMS un ne jau distances garumà vai sacensìbu masveidìgumà vienmèr tà “sàls”
arī tā nav peļama pieredze. Prieks, ka vismaz kaut kas tāds notiek Ogrē, vai kādā citā vietā. Daudzi treneri, jau tagad, sporta skolās ir atlaisti un domājams, ka daudz vēl tiks atlaisti. Ne tikai vienkārši treneri, bet pat veselas skolas.
Man šķiet, ka no paša sākuma jau Jurim nebija laba noskaņojuma – tantes vilcienā traucēja lasīt, nepatika vienas internetā nolūkotās čības, otras spieda, citā sporta veikalā vispār nekā ievērības cienīga nebija, vilciens bija pārpildīts, starta vietā noteiktajā laikā neviena nebija, arī vēlāk neviens īpašu vērību svešiniekam šajā trasē uzmanību nepievērsa un palīdzību, kas nepieciešama šādā reizē, nesniedza… Tāpēc jau arī, manuprāt, bija vilšanās par šīm sacensībām.
Vajag domāt pozitīvi, vismaz mēģināt to darīt. Un skriešana tam ļoti palīdz, vismaz man ir ļoti palīdzējusi ieraudzīt lietas un cilvēkus no to labākās puses. Pasmaidi, Juri, nebija jau nemaz tik slikti – Tev bija ļoti labs rezultāts! Un vilcienu uz mājām Tu taču nenokavēji!:)
Žēl, ka neatradi sev jaunas čības, tas gan jau būtu ielējis sirdī prieku un sacensības neliktos vis tik pelēkas.
Un bērni šīs krīzes laikā nav prioritāte, tātad nekas traks nebūtu noticis.
Prieks, ka raksti.
Jā, labi, ka uzrakstīji, jau labi sen neviens nebija dalījies tādos plašākos sacensību iespaidos un apcerējumos. Arī Mošķis pēc intriģējošās sakārdināšanas līdz pašam Sanfrancisko maratonam vēl nav ticis…:) Jāatzīst – priekšspēle ir viņa stiprā puse!:D
Mošķi, nekādas lielas problēmas nav. 4 km noskrēju 13:30.
Aivar, bija vērts tērēt pusi dienas gan to 4 km dēļ, gan kaut kā jauna un nepieredzēta (šajā gadījumā iepriekš neapmeklētu sacensību) dēļ. Par Tavu otro komentāru no manis 5 zvaigzes. :)
“Starta vietas rajonā sparīgi rosās kāds pavecāks kungs.”
Vai tikai tas nav bijis Georgs Gutpelcs. Nezinu, ko īsti viņš dara tagad, bet agrāk aktīvi trenēja skrējējus un soļotājus. Vēl joprojām neiztrūkstoši tiek manīts sacensībās.