Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.
Viens no pēdējā laika jaunumiem mūsu taku skriešanas kalendārā ir Latvia Trail race. Bija dzirdēts, ka sacīkstes labas, bet kaut kā likās, ka man varētu būt par grūtu – man tomēr reljefs diez ko nepatīk. Tomēr loterijas mēdz būt nežēlīgas – laimēju brīvstartu jebkurai distancei Daibes sacīkstēs. Sākumā izdomāju, ka jāņem 63 km, bet vēlāk sākās viss tas Covid trakums, tad karstums, tad izdomāju, ka jāaizskrien uz Valmieru, un tā nu pārreģistrējos uz 31 km. Ļoti, ļoti prātīgs lēmums! Lasīt tālāk.
Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.
Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš. Lasīt tālāk.
Ir tāds teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk”… Šo teicienu pilnīgi noteikti nevar attiecināt uz “6/12 stundu skrējiena 2019″ dalībniekiem. Skrēja daudzi un daudz – skrēja gan komandas, gan vientuļnieki, gan ģimenes, gan klubi, gan profesionāli amatieri, gan amatieriski profesionāļi; piedalījās rekordu turētāji un cilvēki, kas vēlējās iemēģināt kājas iekš kā jauna… Vienvārdsakot, skrējiens bija krāsains un emocijām un iespaidiem bagāts. Dosim vārdu bildēm! Lasīt tālāk.
Ehhh, nostaļģija pārņem, lasot un liekot kopā jaunāko mēneša skrējēja interviju – skriet, jo patīk, negribēt skriet ultras… Ir arī vēl tādi skrējēji, izrādās! Bet, ja nopietni, tad skriešanas apjoms 2018. gadu noslēdzošajai mēneša skrējējai ir tāds, ko lielākā daļa ultramaratonistu varētu apskaust. Ar pērnajā gadā noskrietajiem 5500km viņa viennozīmīgi ir līdere starp dāmām un arī no kungiem viņu apsteidzis tikai viens. Tas nozīmē, ka vidēji vienā mēnesī noskrieti 460km, nedēļā – 105km un, skrienot katru dienu, jāpieveic vidēji 15km, lai sasniegtu šādu kilometru apjomu. Bet viņas distance ir pusmaratons un sacensībās piedalās reti. Kas motivē skriet tik daudz un kur tam rast laiku? Jautājām Ginchaa jeb Gintai Zēbergai.
km 
-