Gan jau tās kartes un naži ir noskatīti no citu, krietni skarbāku skrējienu nolikumiem :)

Ūdens stiepšana gan, iespējams, paliks tāpat. Gan orgam mazāk rūpju, gan krutāk izskatās :) Ja jau pat “pagaidām mazāk rūdītā” Hiēna piekrīt… :))

Ieteiktais ekipējums drīkst arī nebūt, te vispār nav problēmas ;)

Ielādētā karte ir sliktāk… Taču, no otras puses – visiem rūdītajiem taku skrējējiem taču attiecīgi GPS aparāti sen sagādāti un tiek arī šādā veidā lietoti… vai tad ne?? :)
Tā kā solīts grūtākajās vietās arī marķējums, tad it kā nevajadzētu pavisam apmaldīties – arī bez elektroniskās kartes.

Lielākais izaicinājums EUTR gan šķiet “pilnīgā autonomija” visā 60+ km aplī! Dzeršanas punkts tikai starta/finiša vietā, tāpēc jāstibī līdz dzeramsoma ar 2,5 litriem… lūk, šis gan nav patīkami, manā uztverē. Latvijā tāds ekstrēms laikam nav redzēts.
Taču, varbūt kādam interesanti arī to vienreiz izmēģināt… pārbaudīt savas kamieļa vai “ūdensvīra” spējas…

Un patīkami “gluds” – vienlaikus esot starp Monblāna kvalifikācijas skrējieniem! ;)
Apmēram 2,6 reizes gludāks par Laulasmā, ja vien tie kāpumi abiem ir kaut cik pareizi samērīti. Tiesa, viens kval. punktiņš gan mazāk, “tikai” 4 garajai distancei.
Varbūt tie 4 punkti saglabāsies arī nākamajā gadā, kad prasīs garākas un/vai stāvākas takas šim līmenim. Ja vien EUTR būs dzīvotājs.
Ā, vienīgi par “turpu-šurpu” varētu drusku noņemt t.s. km-effort (-15?), tad nesanāktu. Organizators pieliks varbūt vēl dažus km, lai kompensētu… (Laikam par tālu aizdomājos.)

Tas nav galvenais, protams. Pieļauju, ka mūsu CET un SKM ir interesantāki, visādos veidos. Tomēr… noderīgs pasākums varētu būt.
Nezinu gan, kāds ir Narvas-Sillamē krasts? Ja briesmīgi akmeņains, tad varbūt nav tik viegli.

….
Rīta prātuļojumi pagaidām beigti :))