Taču neba tā bija pamata problēma šajā gadījumā, un ne jau tas mums būtu jāārstē (tāpat kā SB nav ieviesta dopinga kontrole, kas varētu, piemēram, noķert kādu Mildronāta fanu). Galvenais visā šajā stāstā bija apzināta blēdība. Tā nebija čipa sajaukšana auto vai saslimušas draudzenes / drauga aizstāšana, vai kas cits no šīs operas. Un pats nejaukākais, manuprāt, bija klaja melošana un vainas neatzīšana, kad krāpniecība sāka nākt gaismā. Lūk, tas ir pats nesportiskākais, kas prasās pēc barga soda. Piem., meitene var tirpinat skriet, taču visi viņas punkti šosezon gan pirms, gan pēc Konetiem tiek anulēti.

Vai ar to var kā cīnīties, tai pat laikā neradot lieku birokrātisko slogu pārējiem? Un vai to vajag?
Ja tas rada nesamērīgu papildus darbu organizatoriem, vai arī kādas liekas procedūras skrējējiem, es teiktu, ka tad to nevajag. Apzinātu krāpšanos vai takas saīsināšanu vienmēr varēs īstenot. Savukārt kolektīvais ieguvums no papildus darbībām būtu margināls, bet “izmaksas” (ar to saprotot visiem radītās papildus neertības kopā) krietni lielākas.

Ok, varbūt Rīgā nesaraujamas aproces. Tik vienreiz piedalījos, īsti neatceros. Vairāk par pērno Baldoni atceros, ka bišku čakars bija – uzmaukt to gumiju uz rokas īsti neizdevās, jo par īsu gumija bija, izvilkās no identa un negribēja bāzties atpakaļ.
Ha, toreiz es biju otrā sprinta posmā. Visu distanci lēni vilkos zemā pulsā, tajā vienā kalnā nolēmu brīvi uzskriet. Bet vismaz nekādas diskusijas pēc tam neatceros, ka būtu izraisījušās :D