Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Taliharja Vanakuri

tv3Viss, esmu nolēmis atsākt veikt ierakstus savā blogā, lai atskatītos uz aizvadītajām sacensībām, savu sniegumu, kļūdām, emocijām utml. Varētu teikt, ka tā būs mana jaunā 2023.gada apņemšanās. Sākumā, pirms ķeros klāt par pirmajām šī gada ITRA / UTMB index sacensībām, vēlos pieminēt, ka, sākot ar šo gadu, esmu pamainījis arī savu galveno atbalsītāju ekipējuma ziņā un pēc 6 gadu ļoti veiksmīgas sadarbības ar OSveikals.lv / Inov8, esmu uzsācis jaunu sadarbību ar Scott zīmolu un tā izplatītāju Latvijā pulsometrs.lv, ar kuru jau man ir veiksmīga sadarbība saistībā ar Polar zīmolu. Paralēli esmu vienojies ar vēl dažiem zīmoliem, kur kā lielākos jaunumus vēlos pieminēt Amerikas zīmolu Naked, kur pirmo reizi savā karjerā man ir sadarbība pa tiešo ar zīmola ražotāju, līdzīgi kā ar Latvijā radītu zīmolu un produkcijas ražotāju EPIC un Lumonite skriešanas lapmu ražotājiem Somijā. Lasīt tālāk.

“Ozolkalna VK 2022″ epilogs

302005627_608029070727964_583380009547453055_n

Kamēr jaudīgākie Latvijas skrējēji vēl pūtināja kājas pēc UTMB 2022 skrējieniem, tepat Latvijā Cēsu pusē 31. augusta vakarā bija iespēja izmēģināt spēkus vertikālā km (VK) skrējienā.

Par ideju

2020. gada pavasarī ar sertificēta mērnieka Mārtiņa Platača palīdzību tika uzmērīta slēpošanas un atpūtas parka “Ozolkalns” nogāze ar mērķi noskaidrot, ar cik reizēm uzskrienot tajā var sakrāt 1000 augstuma  metrus. No vairākām iespējamajām Ozokalna nogāžu versijām izvēlējāmies to, kura likās “visskrienamākā” gan augšup, gan lejup bez liekiem horizontāliem metriem. Izvēlētajā nogāzē ieguvām augstuma starpību  71.45 m x 14 = 1000,3 m. Jāsaka, ka ikdienā skrienot ar sporta pulksteņiem iegūto vertikālo metru summa, veicot 14 kāpumus šajā nogāzē, svārstās starp 650 m ar Polar un 950 m ar Garmin. Tā kā nākas atzīt, ka uz sporta pulksteņu precizitāti vertikālo metru komponentē īsti paļauties nevar.    Lasīt tālāk.

Vilkaču maratons bildēs 2022

VM-01

Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”)

Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.

Lasīt tālāk.

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2022

RVV_01

Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājās palicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.

Lasīt tālāk.

Fotogrāfisks atskats uz 6/12 stundu skrējienu 2022

ab (Large)

Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības:

1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi
2) nekad nepieviļošu caurskrienamo restorānu pēc katra veiksmīgi paveikta apļa
3) organizatoru komandu, kas lec no priekiem, ieraugot katru sevis pārspējēju

Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī.

Lasīt tālāk.

Taku skriešana un Strava

IMG_6237 Large

Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.

Lasīt tālāk.