Comments on: Trakā un lepnā liepājnieka stāsts par 1. maratonu

By: edGars

edGars — Thu, 23 Sep 2010 16:29:48 +0000

Paldies :) cik labi māku, tik rakstu. Ne gluži tā, Ģirt, noskrēju savu pirmo un TUVĀKĀ LAIKĀ vairs neskriešu. Bet, iespējams jau 2011, vai varbūt 2012 skriešu. Viss atkarīgs no kilometrāžas, otrreiz vairs neskriešu tik nesagatavojies, tik maz km noskrējis.
Stc skaidrs, ka esi tas pats, kas vidusskolā paralēlklasē.
Par blogu, man ir, tikai ne tāds pavisam publisks. Kas grib, gan jau var atrast.

By: Girts

Girts — Thu, 23 Sep 2010 15:00:07 +0000

Apraksts interesants, lai arī vienveidīgs. Cik sapratu, no edGars, tad viņš noskrēja savu 1. maratonu un saprata, ka maratonu vairs neskries?

By: edGars

edGars — Sat, 16 Jan 2010 16:34:11 +0000

Jā :)

By: kiwwi

kiwwi — Sat, 16 Jan 2010 16:21:40 +0000

es Tev, šķiet, jau teicu, ka esi malacis ;) :)

By: edGars

edGars — Wed, 13 Jan 2010 13:05:20 +0000

labojos, no rīta bija -18, kad skrēju -16 vismaz pie mājas, bet skrienot mežā pēc sajūtas bija vēl mazāk. Deguns krita nost tikai pirmo 1/2 kilometru.

By: Mošķis

Mošķis — Wed, 13 Jan 2010 12:36:26 +0000

nez, kur Tu tik daudz to grādus esi sadabūjis, man te -6C

By: edGars

edGars — Wed, 13 Jan 2010 09:49:03 +0000

mazlietiņ, pavisam mazlietiņ sāp kreisais celis. Ko tu tiem apaviem izdarīsi… Medaļas skrējienā, visdrīzāk, skriešu ar vasaras apaviem, tie ģeld. Eju tagad pārbaudīt -18 grādus.

By: Mošķis

Mošķis — Wed, 13 Jan 2010 07:17:55 +0000

forši! Un kā ir ar kustībām? Ceļi nesāp? Ar apaviem gan derētu piestrādāt … lai izdodas maratons ar visu diplomu un medaļu :)

By: edGars

edGars — Mon, 11 Jan 2010 17:20:46 +0000

gala secinājums, nospiestās kājas bija kārtībā jau pēc divām dienām, bet sirds savādāku dauzīšanos jutu arī skrienot 4. janvārī. 9. janvāra skrējienā sirds jūtas labi, šodien arī, būšu izdzīvojis.

By: Aivars

Aivars — Thu, 07 Jan 2010 20:25:05 +0000

Nebija tas prāta darbs skriet bez pienācīgas sagatavošanās to lielo gabalu. Bet ko tur nu vairs – kas izdarīts, tas izdarīts… Cerams, ka šoreiz tas būs beidzies bez nopietnām sekām, bet tā riskēt ar savu veselību laikam var tikai jaunībā.
Kas attiecas uz to lepnuma sajūtu par savu varēšanu un paveikto – tā man ir pazīstama, jo es to piedzīvoju pavisam nesen – pagājušajā sezonā. Tā ir katra cilvēka iekšējā sajūta un nav svarīgi, ko par to domā citi. Tie, kuri to nav pieveikuši, tie to pat nezina un zināt nevar. Maratons sagādā pietiekami daudz emociju un sajūtu, īpaši jau pats pirmais. Un, jo grūtāks un garāks ceļš ir bijis uz to – pirmo, jo lielāks gandarījums un lepnums ir par paveikto. Apsveicu Tevi – Tu esi to paveicis!