Nu man tas komandas biedrs elektrisko ganu turēja ar karti, lai es varētu izlīst cauri, bet kkas viņas tur nesanāca un tika pa pirkstiem. Es ar itkā divreiz pieskāros, bet man ar elektrību netika. Viņa laikam tur ik pa pāris sekundēm tikai sit.

Priekš pirmās reizes Jums galīgi nav slikti. Mēs šoreiz neskrējām, bet pavasarī 12h nakts rogainingā gan centāmies visu noskriet. Izturējām 10 stundas, bet tad komandas biedrs nolūza, jo tajā laikā mums vēl nebija ūdens sistēmu un līdz ar to ūdens patēriņš bija mazāks nekā gribētos. Lai mēģinātu noskriet 24h rogainingu gan vēl tālu jāaug, pagaidām garākā distance man ir bijusi 25km, tāpēc šis mērķis ir vēl patāls.

Izlasīju tavu blogu par rogainingu ;) izcili uzrakstīts! Kā var atrauties no elektriskā gana? :D Ja tu piekrīti, tavu atskatu varētu ielikt noskrien sākumlapā ;)

Sapratu,ka vislabāk par lietām ir diskutēt tad, kad pats esi to pamēģinājis un zini, par ko tu diskutē. Jo “no malas visi ir gudri”. :)

Nevienu no šiem pasākumiem nevar nosaukt par vieglu vai grūtu, jo jēdzieni ir relatīvi un katram no mums sacensībās vienmēr būs citas ambīcijas. Ja iet uz augstvērtīgu rezultātu, tad jebkuras sacensības prasīs lielu fizisku piepūli (lasīt – būs grūtas).

Rasels, rakstot savu komentāru, laikam prātā salīdzināja lēnu skrējienu pa asfaltu un tesienu Magnētā, uz kuru viņš mani aizveda un aicināja skriet viņam līdzi. :) Reljefs, sakrituši koki, brikšņi, nestabils pamats zem kājām un salīdzinoši ātrs temps. Protams, nebija viegli un tur Raselam var piekrist, ka satraumēties tādā bezceļu tesienā ir vieglāk kā gludā skrējienā pa asfaltu… bet mazāk kā 10km tesiens Magnētā nav tas, ko es biju domājusi pielīdzināt lēnam, stipri vairāk kā 100km garam 24h skrējienam pa asfaltu ;)

Rakstot, ka tāds rogaininga pasākums kopumā ir saudzīgāks kājām, prātā salīdzināju to agoniju, ko juta manas ceļu locītavas (nedaudz mērenāka agonija bija gūžaslocītavai, potītēm un tulznainajām pēdām) pēc 24h skrējiena pa asfaltu un pretī iztēlojos skrienamu meža taku. Šādi salīdzinot, es joprojām uzskatu, ka meža taka ir saudzīgāka kājām (atkal prātā agonija iznīcinātajām ceļu locītavām) un es labprātāk skrietu 24h pa tādu taku, nevis asfaltu. Kā arī iztēlojos tādu pašu 24h skrējiena tempu, nevis tesienu anaerobajā zonā.
Secinu, ka katrs vienkārši salīdzinājām dažādas lietas. :)

Bet, ja runā par rogainingu, ir tā, ka:

1) rogainings nav tikai pa meža takām (ir arī asfalts, grants, smiltis, ūdens, dubļi, sūnas, brikšņi, pļavas, izcirtumi, grāvji, purvi utt.)

2) rogainings nav 24h skriešana! Tā kā man smadzenes vēl nedaudz gļuko, tad nevaru droši apgalvot, taču šobrīd varu atcerēties tikai 1 reizi, kad no viena kontrolpunkta uz otru varēja tiešām aizskriet. Visur citur bija kāds posms, kad jārāpjas kādā kalnā, jālec pāri grāvjiem, jābrien cauri nātru laukiem, purvainām pļavām, avenājiem, brikšņiem, meža biezokņiem, jākāpj pāri sagāztiem kokiem, jāpeld utt. Spēja daudz un ilgi skriet rogainingā tomēr zaudē nozīmi, ja pārsvarā kaut kur jābrien/jālaužās, jo domāju, ka to var daudzi un bez īpašiem treniņiem.

No savas puses varu teikt, ka 24h skriešanas sacensības un 24h rogainingu salīdzināt nevar, jo pēc manas izpratnes vienādais ir tikai tas, ka šīs sacensības ir ar 24h laika kontroli un pārvietošanās notiek ar kājām. Par grūtumu/vieglumu jau rakstīju – tā kā es centos labi nostartēt abās 24h sacensībās, tad ne vienas, ne otras sacensības man nebija “viegla pastaiga”. Visu cieņu jebkuram, kurš stājas uz starta vienā vai otrā pasākumā. ;)