Autors pats atzīmē: “Taisnības labad jāpiebilst, ka arī skrējienus pilsētā reti kad gadās nožēlot.”

Endorfīni taču laikam tiek ražoti neatkarīgi no skriešanas trases veida? Ja nu vienīgi – takās varbūt ievērojami (!) vairāk nekā uz asfalta, stadionā? Tāda hipotēze būtu pārbaudes vērta. Varbūt kāds to jau izdarījis?

“vairāku zinātnisku pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka atrašanās dabā vairāk par 20-30 minūtēm samazina kortizola klātbūtni mūsu organismā” – Lieliski. Taču jāteic, ka “atrašanās dabā” un “piedalīšanās sacensībās dabā” nav gluži sinonīmi…. Ja nu vienīgi, arī tajos pētījumos atrašanās dabā ir vienādota ar taku skriešanas mačiem?

Personīgi manā gadījumā, visticamāk, varētu konstatēt, ka tas kortizola līmenis nevis krītas, bet paaugstinās ;) Jau no paša rīta, un vismaz līdz finiša līnijas sasniegšanai. Pieļauju, ka pēc tam, atlikušajā dienas daļā varbūt arī ir zemāks par parasto. Taču nezinu, protams. Vai kāds būtu ar mieru veikt attiecīgus mērījumus un apstrādāt datus? Tad [man] būtu lielāks stimuls piedalīties nākošajos Stirnu bukos :D
[Vai citos taku skrējienos, ja pētniekam/-iem tā patiktu. …Interesanti būtu salīdzināt kortizola, endorfīnu u.c. līmeņus SB, MTS (“Meža taku skrējienu”) pasākumos, NZ, SKM un BBPU? ;) :) ]

Droši vien, “draudzīgai atmosfērai, labai mūzikai un dažādiem vēdera priekiem lieliskā ļaužu kompānijā” ir manāma loma.
Tomēr, nav jau gluži tā, ka asfalta skrējienos šīs lietas būtu neiespējamas :)

Varbūt galvenie atkarības izraisītāji ir daži faktori, kurus nav nosaucis ne autors, ne es?