Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Ar degošu sirdi plaušām

Lai atkal neiekļūtu darbaholiķu aprindās, kamēr kārtējo reizi ārstēju kājas pēc Viļņas klases ekskursijas (ITBS sindroms), nākas sevi kaut kā izklaidēt. Viena no galvenajām izklaidēm šobrīd ir treniņi pie Anatolija Titova stadionā vai Rīgas manēžā, kur cenšos vismaz reizi nedēļā parādīties. Vienā no šādiem treniņiem meitenes mani pierunāja piedalīties LSC 3000m skrējienā – neesot daudz, bet tieši kā radīts izmēģināšanai, nu Tu jau vari, kas tad Tev pēc 100km un tā tālāk un tā joprojām. Nolēmu, ka kāpēc gan ne – stadionā nekad nav skriets un, ja jau aicina…

Stadionā līdz šim savu degunu (un arī kājas) nerādīju, jo likās, ka tas ir profesionālo sportistu lauciņš. Tas, ka skriešana ir pieejama visiem, ka asfaltu lielākoties deldē amatieri un meža takas – Ņergas, orientieristi un līdzīgi domājošie, man likās pašsaprotami, tikai kaut kā stadions tajā bildē nekādīgi neiezīmējās. Es manīju, ka OreMan un druupijs ik pa brīdim ir redzami LSC stadiona rezultātu sarakstos, bet tie jau ātrie džeki. Ko tad es ar savu lēno skriešanu un mīlestību pret garajām distancēm tur darīšu? Tomēr šad tad jāmēģina kaut ko darīt pēc pēdējās sirdī iekritušās mantras: “What would you do if you wouldn’t be afraid?”. Vienīgā nelaime – tajā sestdienā nav 3000m skrējiena! Pētīju, pētīju, domāju, domāju un nolēmu, ka gluži 5km skriet nav laika – dārzkopības lietas un vecmeitu ballīte tai pašā dienā. Skriešu 1500m – kaut kas man pavisam neticams, jo īsākais līdz šim veiktais sacensību skrējiens bija 2.5km NRR stafetē un tas abas reizes bija mokoši grūti.

Izlaidīšu ierašanās daļu, kluba biedru satikšanu, gaidīšanu, nervozēšanu un iesildīšanos, ko veicu pat 2 reizes, lai nomierinātos. Pāriešu uzreiz pie skrējiena.

Uzsākām mēs ļoti pozitīvi – noskanēja šāviens un es sāku skriet pa man atvēlēto pirmo celiņu. Uzreiz izveidojās arī līderu meiteņu grupa – viena man tieši aizmugurē, otra – labajā pusē, trešā vēl kaut kur tuvumā (un “tuvumā” es domāju – klaustrofobiski tuvu). Tas, ka es iekļuvu tai grupā, ir tīra nejaušība. Un te gadījās vairākas lietas vienlaicīgi:

  • pirmām kārtām man piemirsās, ka dažreiz nemāku noslāpēt savu konkurences garu – mani aizrāva līdzi tas līderu bariņš un es pat nepaspēju padomāt, kā es jūtos un ko es daru;
  • otrām kārtām, nekādas pieredzes īso distanču skriešanā, līdz ar to ne mazākās nojausmas, cik ātri skriet. Būtu es nedaudz gudrāka, pirms sacensībām ieskatītos vismaz McMillan kalkulātorā
  • trešām kārtām, mani vienkārši iespieda tajā līderu grupiņā – minot uz papēžiem no aizmugures, skrienot ļoti tuvu blakus no labās puses. Es gandrīz biju spiesta pārkāpt zālājā, mani atturēja vien doma, ka iespējams par to mani diskvalificēs.

Apļa vidū ieskatoties savā garminā, ieraudzīju ciparu 3:13 ātruma logā. “Nebūs labi,” doma atnāca, bet ātri nogrima klaustrofobiskajās sajūtās. Es noturējos apli, tad acīmredzot sāku palēnināties un vilkt arī pārējās sev līdzi (es joprojām biju iespiesta). Sajūtot to, trīs līderu meitenes beidzot izklīda un no cietuma mani ārā izlaida. Paturējos līdzi tām vēl kādus 100m un tad sāku spēcīgi iepalikt, lai arī dzirdēju trenera vārdus, lai turoties tai grupiņai līdzi.

Paliekot nosacītā vienatnē, otrajā aplī līdz ar to varēju pilnībā izbaudīt druupija atbalstu. Palūdzu viņam, lai paskrien man līdzi – ja nu tā būs vieglāk. Vieglāk nebija, tieši otrādi, lai cik arī druupijs ir pozitīvs, vai tieši tāpēc, ka pozitīvs – līdz apļa beigām cietos, sakodusi zobus, bet tad neizturēju un palūdzu viņu pazust no mana redzesloka.

Trešā apļa sākumā treneris jau pavadīja mani ar vārdiem “Tā jau atkal nav skriešana, bet ātra iešana. Augstāk, cel ceļgalus augstāk!”, bet uz to brīdi man jau bija vienalga. Man gribējās tikai izstāties. Rokas vairs nekustējās – tās atteicās strādāt jau otrajā aplī, plaušu vietā – degošs caurums, pulss debesīs, kājas – nu ko tur vairs kājas…

Spīts un vēl mazliet spīts – trešais un ceturtais aplis. Uz finiša brīdi no iepriekšējās meitenes iepaliku jau gandrīz pusapli, nemaz nerunājot par līderi. “Nekad vairs, ” mani pirmie vārdi kluba biedriem, kas skrēja 5km un gaidīja mani atgriežamies no mana piedzīvojuma. Vēl pāris minūtes man likās, ka tūlīt kritīšu, ka nekad vairs nespēšu ievilkt elpu līdz pilnai plaušai. Protams, man nebija taisnība – nedaudz pasoļoju, nedaudz paskrēju un viss nostājās savās vietās.

Par rezultātu. Es gaidīju kādas 40s sliktāku rezultātu priekš pirmās reizes, bet sanāca 6:25,4, kas ir 4.vieta. Mulsina mani vien tas, ka, esot grupā S30, sacentos es pārsvarā ar vecuma grupām S12, S14 un S18. Nez vai man jājūtas vecai, ka bērniem netieku līdzi, vai pagodinātai, ka spēju ar jaunatni uzskriet?

P.S. Mums skrējējiem tas “Nekad vairs” ir tāds paīss. Šobrīd jau apsveru domu par 3000m stadionā, kas notiks oktobrī.

 

18 komentāri rakstam Ar degošu sirdi plaušām

  • Kuks Kuks

    Priecīgi!
    Pārdomas par līdzi netikšanu/turēšanos bērniem (oki – jauniešiem) man ir katru reizi pēc dalības Siguldas apļos (nu esmu atkodis savu mazo viltību – startēju nevis kopējā barā, bet minūti pēc tam, kad visi kārdinātāji devušies trasē).
    Stadions ir foršs – to sapratu pēc pirmās uzkāpšanas LSPA apļa segumam (pazuda visas manas atmiņas par stadionu kā, labākajā gadījumā, gluda asfalta apli) :)

  • Godīgi sakot, no malas nemaz neizskatījās, ka būtu TIK traki..

  • in

    “Nekad vairs!” parasti ir precīzi līdz nākamajai reizei :D

  • Hiēna essnee

    “Nekad vairs!” parasti ir līdz brīdim, kad pirmais lielais nogurums ir pāri! :D
    Vispār forši. Varbūt man arī derētu paprovēt kādu īso gabalu kādreiz nojozt.

  • Šīs īsākās distances mēdz likties tik garas. “Cel ceļgalus augstāk” – atgādina manu sporta skolotāju.

  • Imants A. Imants A.

    Izlasīju un sapratu, ka man arī to vajag. Būs šogad jānoskrien kāda īsā distance arī. Šķiet LSC 5km būtu kā radīta :)

  • Inga_K Inga_K

    Labs! Sajutu krāsainos rimbuļus un mellumu priekšā acīm pēc kārtējā 1500m finiša agrā jaunībā (laikam jau w14 grupā):D Tā ir skarba distance, šo pārspēj tikai 800m, iesaku pamēģināt :)

  • labs! :)) asās distances arī pēdēja laikā sāka iepriecināt ;) tā turpināt un 3000m novēlu finišēt uz pjedestālā!

  • Mārtiņ š

    Trīs nedēļas atpakaļ man ar sanāca noskriet ‘īsāku’ distanci (3000m) stadionā (ne sacensībās, bet tā pat skrienot uz maksimumu).

  • flower flower

    Man stadions vienmēr paticis, kkā vieglāk skrienās. Bet īsās distances 200m-3 km atklāju sev pagājušogad piedaloties Aizkrauklē seriālā. Superlabs ātruma treniņš!

  • .Linda Lindams

    Vilina un biedē vienlaikus. Bet šķiet, ka es varētu Tev pieteikties kompānijā vismaz vecuma grupas konkurenci papildināt tai oktobrī. :)

  • spaanietis spaanietis

    Man arī šis gads ir atnācis ar jauniem eksperimentiem un īso distanču iepazīšanu. Pašu īsāko – 400m izskrēju tieši Jekaterinas aprakstītajā pasākumā, kur brīnumainā kārtā iekļuvu pat olimpiskajā sešiniekā tikai pāris sekundes virs 1min, tiesa savu 6-gadīgo puiku apsteidzu vien par pusminūti… :) Bet visvairāk plaušas izdedzināju Arkādija parka 1km skrējienā, kad pusi distances turējos līdzi jaunajiem briežiem un vēl 100m pirms finiša redzēju sevi uz sava pirmā ever goda pjedestāla (kauč tikai zemākā pakāpiena), līdz vēl viens lidojošs jauneklis (kas LSC pēdējā posmā uzvarēja 400m stadionā) salieca vecā āža ragus un atsēdināja mani zālītē (4.vieta blakus goda pjedestālam) :)

  • edGars

    Forši, ka skrēji. Divi treniņi ar tempa apošņāšanu būtu devuši daudz. Es šo distanci tā arī vel neesmu skrējis.

  • Dziņa Dziņa

    Sen nav, kas tāds mēģināts, vidusskolā sporta skolotāja tika sūtījusi vairākas reizes uz 1500 un 800m, lai gan no manis līdz skrējējam kā līdz mēnesim bija, tagad tikai par pāris centimetriem tuvāk, bet laikam citus nevarēja pierunāt, visi labprātāk izvēlējās vieglāko ceļu īsos sprintus. 1500m skolas laikā jau visiem skaitījās garais izturības gabals, bet es jau neatsakos sevi pamocīt. :D

  • “Nekad vairs” ir ļoti spēcīgi vārdi, kas 99% gadījumu izrādās pilnīgi meli. :)

  • Jekaterina Jekaterina

    Nav jau tā, ka uz to brīdi bija meli – es tiešām ticēju :D

  • Spāre lido bite_L

    Man patika! Apsveicu ar rezultātu!

  • man jau 1/2m šķiet neciešami ātra padarīšana

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.