Biedriem

Komanda piedalās

Taisnais

Šogad man ar skriešanu ir, kā ir. Neizplūdīšu detaļās; vienkāršoti runājot, man ir atklājies artrīts krustu locītavās, un tas sāp un sāpēs mūžīgi. Izārstēt nav iespējams, apārstēt un sadzīvot gan var. Cenšoties saprast, kā tagad dzīvot pēc iespējas nesāpīgāk un vienlaikus piepildītāk, skriešanas ir bijis mazāk, bet dubultmaratonam “Taisnais” esmu reģistrējusies jau sen. Skriet gribas, bet tieši sāpju vilnis uznācis, tāpēc daļēji paklausu draugiem un pārreģistrējos uz nūjošanu maratona distancei.

Sacensību rītā nekas nesāp, laikam zāļu kurss ir iedarbojies, bet nu nav jau vairs variantu – esmu pārreģistrējusies uz nūjošanu, tad jānūjo. Līdzjutējs Dāvis jau ierasti aizved mani uz startu un smejas par to, ka esmu ielikusi somā lukturi. Bet ja nu es salaužu kāju un tieku galā tikai vakarā? Nē, ja es salauztu kāju, man vajadzētu zvanīt, lai brauc pakaļ. Ok. Bet lukturis somā paliek, tāpat kā atstarojošā veste un folijas sega. Es atceros to Rīga – Valmiera izgāšanos ar ekipējuma nepaņemšanu līdzi. Vairs nekad! Nevaru saprast, cik daudz laika man vajadzēs. Pērnie rezultāti ir nedaudz virs 5 stundām līderiem, bet tas liekas par traku. 7 stundas būtu reāli – tas būtu 6km/h, kas ir mans ikdienas staigāšanas ātrums. Es centīšos ātrāk, nūjas arī palīdzēs, bet distance ir gara, man sametīsies tulznas, botās būs akmeņi un es apstāšos barošanas punktos. Maratons ir maratons, arī ar nūjām. Ar gudru ziņu nodrošinos pret roku tulznām – aplīmēju kritiskās vietas ar teipu un uzvelku vēl cimdus pa virsu.

Pirms starta pačaloju ar draudziņiem, ejam uz starta līniju, aiziet! Pirmais kilometrs ātrāk par 8 minūtēm. Nav slikti! Otrais tāpat. Ok. Esmu pirmā no sievietēm, un man traki sagribas uzvarēt. Ja nu izdotos? Ja nu? Tas nozīmē močīt 42 kilometrus. Nu jau tikai 40. 39. To tak varētu, ko? Katrs kilometrs zem 8 minūtēm. Dažreiz kāds sanāk par dažām sekundēm ilgāks, bet tad nākamajā pielieku soli, lai izlīdzinātos. Skati skaisti – saulains, vēl rīta migla vietumis aizķērusies, rudens zelts iekrāso dabu. Jā, šis ir viens no skaistākajiem sporta pasākumiem! Ļoti patīk oktobris. Ik pa laikam mani apdzen kāds no 84km skrējējiem. Tik lieliski – es varu paskatīties skriešanas sacensības, esot trasē! 14km aiz muguras, laiks izēst putras biezeni. Kontrolpunkts, izmetu atkritumus, fiksi paķeru kolu un laižu tālāk. Nav laika atpūtai, man jāiet pēc uzvaras!

Pēc kontrolpunkta ir sajūta, ka vairs tikai astīte palikusi. Realitātē man palikušas divas trešdaļas, bet es šito esmu divreiz skrējusi garajā variantā, un tad šeit mentāli sākas beigu posms. Ik pa laikam mani apdzen 84km skrējējs, tad viņš piekūst, un es viņu apdzenu. Tā maināmies ilgus kilometrus. Cenšos viņu uzmundrināt. Vienā brīdī likās, ka apgriezīs man sprandu, bet nu pats vainīgs, lai deso ātrāk! To viņš vienā brīdī arī izdara. Ap pusceļu drusku noplok enerģija. Arvien biežāk ir kilometri virs 8 minūtēm, bet vienmēr izdodas saņemties un pasoļot ātrāk. Ieraugu apkārtnē ainavas, kuras nepamanīju citus gadus. Laiciņš ir tiešām fantastisks! Atceros, ka Dāvis mani gaidīs finišā pēc 7 stundām. Nosūtu ziņu, ka būšu galā ātrāk. Pamazām sāku ķert lēnākos 21km staigātājus un nūjotājus, un pat skrējējus. Kļūst interesantāk. Lēnākie vienkārši bauda rudens dienu un ainavas! Bet man nesanāk, man mutē jau uzvaras garša. Ai, kā gribas nonākt galā pirmajai! Un ai, kā sametušās jau tulznas un sabiruši botās abrazīvi akmeņi! Es taču zināju, ka tā būs! Man laikam patīk sāpes, citādi jau es te nepieteiktos gadu no gada. Neko darīt, mana stiprā puse ir spēja ignorēt sāpes. Uz priekšu! Kontrolpunktā redzu brīvprātīgojam Aiju. Zinu, ka viņa visu izdarīs ātri un kā vajag, un jau laikus saucu, ka gribēšu desmaizi ar sieru, ko arī zibenīgi dabūju. Man vēl pakaļ nosauc, ka šogad esot melnā tēja (pērn es izmisīgi katrā kontrolpunktā meklēju melno tēju, bet nebija). Finišā, tēju dzeršu finišā! Kilometrs pēc kilometra, jau 28km atzīme. Putras biezenis, kontrolpunktā kola un prom!

Palikusi trešdaļa, bet šķiet, ka jau viss. Arvien grūtāk noturēt tempu, tāpēc manas domas aizņem saņemšanās soļot ātrāk. Skaisti tiltiņi, no kuriem man, kā vienmēr, bail iegāzties gravās. Skaistas ainavas, govis, dīķi, upītes, ezeriņi, rudenīgi skati… Arvien vairāk cilvēku apkārt, kurus hop, hop, nokožu. Viena nūjotāja iet ar asfalta uzgaļiem. Žēl skatīties, kā viņa mokās – nūjas slīd pa granti. Garāmejot iesaku noņemt uzgaļus, ko viņa arī izdara. Pēc finiša aprunājāmies, izrādās, ka nebija iedomājusies tā izdarīt, un tagad būšot pavisam cita lieta nūjot arī ikdienā. Prieks, ka pasviedu cilvēkam ideju, kā uzlabot brīvdienu pārgājienus. Nu jau vairs 10km paliek. Tas ir 5 ar katru kāju. Kilometri vienlaikus iet uz priekšu un neiet. Katrs solis sāp noberztajās pēdās (es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir jēlas kājas no tā vien, ka uz šņorēm paskatās), mēle pār plecu, bet nu tagad nedrīkst atlaist! Es nezinu, kur ir sekotāja! Uz atpakaļu neskatos, tikai uz priekšu! Ir tā – ja tu turpini kustēties, tad vienā brīdī tas beidzas, un, ticiet vai nē, arī šim pārgājienam vienā brīdī pienāk gals. Redzu finiša arku un pulciņu ar cilvēkiem sev priekšā. Es negribu finiša bildēs būt aiz cilvēkiem, tāpēc ir divas iespējas – vai nu atpalikt, vai pielikt soli. Jūs taču zināt, kuru variantu es izvēlējos, vai ne?

Tā kā finišējām kopā vairāki cilvēki no vairākām distancēm, tad ovācijas bija visiem no visiem. Fantastika. Man tā patīk finiši! It īpaši tie, kuros ir ovācijas. Mans laiks 5:36’22. Finiša čalas ar draudziņiem, smiekli, zupa, kliņģeris un kruasāns. Viss ir! Pārģērbjos un sāku gaidīt apbalvošanu. Bet nevaram sagaidīt trešo vietu… Daudzi jau devušies mājās, sākam jau smieties par neko. Atmosfēra ir pozitīva, dīdžejs sāk likt arvien smieklīgākas dziesmas. Ejam aplaudēt finišētājiem. Katrs nākamais arvien vairāk nomocījies. Eju pateikt dīdžejam, lai uzliek manis pasūtīto finiša dziesmu, kas pa burzmu manā finišā neatskanēja. “Tā gribējās man saules lēkta.” Kaifojam par mūziku un tur jau arī trešā vieta nūjo! Veselas divas draudzenes! Saucam, ka cīņa par trešo vietu – lai saņemas! Viņas domā, ka mēs jokojam, bet joku nav – jākāpj uz pjedestāla, viņām dalīta trešā vieta. Viņas saka, ka būtu nākušas ātrāk, ja zinātu, ka viņas gaida. Bet ir viss forši arī tāpat! Renāte (otrās vietas ieguvēja) arī pamodusies no iekūņošanās un ilgās gaidīšanas, un sāk līksmot. Dīdžejs vēlreiz uzliek manu dziesmu, kāpjam uz bluķiem, saņemam dāvanas, un nebeidzam līksmot, smieties un sajūsmināties par neko. Galu galā pirmais pleķis ir pirmais pleķis – vai tā būtu skriešana, vai nūjošana, 84km vai 42km! Bet pāri visam – izkustēšanās, jauki cilvēki, sarunas un smiekli!

2 komentāri rakstam Taisnais

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.