|
||||||
Komandas blogi |
Apritējusi ir nedēļa kopš lietus sezonas Māras dīķa reģionā. Diena tiešām nebija viegla, jo lietus lija uz nebēdu. Taču, neskatoties uz nokrišņu sagādātajām grūtībām, skrējēji nepadevās un apņēmīgi devās pretī kārotajam mērķim. Bija brīži, kad likās, ka plinte jāmet krūmos, bija brīži, kad šķita, ka iecerētās virsotnes ir sasniegtas un bija arī tādi, kuros nāca apjausma par savu robežu pārspēšanu. Lai runā bildes! Lasīt tālāk. 1. aprīļa rīts. Vai tas ir joks? Nē. Skrējēju bariņš tiešām riņķos 12 stundas ap Baik… Piedodiet… Māras dīķi.
Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības: 1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī.
Sākšu ar to, ka ideja nav mana. Pirmoreiz ko tādu dzirdēju, kad kāds amerikānis bija apņēmies izskriet visas Sanfrancisko ielas. Pēc tam salīdzinoši nesen medijos figurēja viens latviešu bāleliņš, kurš ar velo izbrauca visas Londonas ielas. Tas atgādināja man par šo ideju un lika aizdomāties par ko līdzīgu. Un tad jau covid laikā Velomens soctīklos nopublicēja savu izbraucienu pa visām Baložu ielām. Tas apvienojumā ar ikdienas maršrutu apnikumu beidzot manu vēlmi pēc līdzīga varoņdarba sakāpināja tiktāl, ka nolēmu arī es ķerties klāt šādam izaicinājumam.
Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.
Ehhh, nostaļģija pārņem, lasot un liekot kopā jaunāko mēneša skrējēja interviju – skriet, jo patīk, negribēt skriet ultras… Ir arī vēl tādi skrējēji, izrādās! Bet, ja nopietni, tad skriešanas apjoms 2018. gadu noslēdzošajai mēneša skrējējai ir tāds, ko lielākā daļa ultramaratonistu varētu apskaust. Ar pērnajā gadā noskrietajiem 5500km viņa viennozīmīgi ir līdere starp dāmām un arī no kungiem viņu apsteidzis tikai viens. Tas nozīmē, ka vidēji vienā mēnesī noskrieti 460km, nedēļā – 105km un, skrienot katru dienu, jāpieveic vidēji 15km, lai sasniegtu šādu kilometru apjomu. Bet viņas distance ir pusmaratons un sacensībās piedalās reti. Kas motivē skriet tik daudz un kur tam rast laiku? Jautājām Ginchaa jeb Gintai Zēbergai. |
2025. gadā: noskriets - 121210.54 km skrējuši - 276 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 7024.58 km skrējuši - 204 biedri skrējieni - 641 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-