Kamēr jaudīgākie Latvijas skrējēji vēl pūtināja kājas pēc UTMB 2022 skrējieniem, tepat Latvijā Cēsu pusē 31. augusta vakarā bija iespēja izmēģināt spēkus vertikālā km (VK) skrējienā.
Par ideju
2020. gada pavasarī ar sertificēta mērnieka Mārtiņa Platača palīdzību tika uzmērīta slēpošanas un atpūtas parka “Ozolkalns” nogāze ar mērķi noskaidrot, ar cik reizēm uzskrienot tajā var sakrāt 1000 augstuma metrus. No vairākām iespējamajām Ozokalna nogāžu versijām izvēlējāmies to, kura likās “visskrienamākā” gan augšup, gan lejup bez liekiem horizontāliem metriem. Izvēlētajā nogāzē ieguvām augstuma starpību 71.45 m x 14 = 1000,3 m. Jāsaka, ka ikdienā skrienot ar sporta pulksteņiem iegūto vertikālo metru summa, veicot 14 kāpumus šajā nogāzē, svārstās starp 650 m ar Polar un 950 m ar Garmin. Tā kā nākas atzīt, ka uz sporta pulksteņu precizitāti vertikālo metru komponentē īsti paļauties nevar. Lasīt tālāk.
Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājāspalicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.
Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.
Viens no pēdējā laika jaunumiem mūsu taku skriešanas kalendārā ir Latvia Trail race. Bija dzirdēts, ka sacīkstes labas, bet kaut kā likās, ka man varētu būt par grūtu – man tomēr reljefs diez ko nepatīk. Tomēr loterijas mēdz būt nežēlīgas – laimēju brīvstartu jebkurai distancei Daibes sacīkstēs. Sākumā izdomāju, ka jāņem 63 km, bet vēlāk sākās viss tas Covid trakums, tad karstums, tad izdomāju, ka jāaizskrien uz Valmieru, un tā nu pārreģistrējos uz 31 km. Ļoti, ļoti prātīgs lēmums! Lasīt tālāk.
Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.
Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš. Lasīt tālāk.
km 
-