Ilgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats rakstīja, tad apņēmās, ka nākošgad uz CET reklāmas plakāta jābūt kāda latvieša sejai. Sacīts, darīts! Tas ir – uzvarēts ir, plakāta lietas gan uz organizatoru pleciem. Droppy jeb, kā vecāki viņu pazīst – Andri Ronimoisu varētu saukt par kārtējo spīdekli, kurš uzradies no zila gaisa, pagājušā gadā tik iemēģinājis taku skrējienus, bet nu jau sāk šūpināt pjedestālus. Taku skrējēji, uzmanieties, jums ir parādījies nopietns konkurents. Uz Valmieru viņš gan neskriešot. Varbūt tāpēc, ka galvenā taka par lielu?
- Džokers
- sāka skriet - 12/06/2012
- noskrieti - 50206 km, laiks - 4301:45:08 h
- labākais maratons - 2:34:12 (Lattelecom Rīgas maratons - 14/05/2017)
- 2024. gadā noskrieti 4841.3 km
- vidēji šogad 105.2 km/nedēļā
- pēdējās 7 dienās noskriets 120.6 km ar vidējo ātrumu 04:28 min/km (visi skrējieni)
- pēdējais vakar ar 19 km
Nosūtīt vēstuli
Rakstu es tiešām tikai par skriešanu. Pēdējā laikā cenšos uzrakstīt par visām sacensībām, bet līdz plašākai publikai nonāk tikai daži no rakstiem, pārējie paliek tikai tiem, kas grib un māk meklēt. Pārsvarā gan man paša rakstītais reti patīk, dažus no pēdējiem rakstiem, kas parādījušies publiski, pat gribēju paturēt sev, jo likās, ka tur nekā interesanta nav, bet laikam jau labi, ka publicēju, jo atsauksmes bija pārsteidzoši labas.
Pašam ļoti patīk lasīt, un labu grāmatu vai rakstu vērtēju ļoti augsti, tāpēc gribas arī pašam uzrakstīt tā, lai citiem tā ir patīkama lasāmviela.
Kādas atzīmes tev skolā bija literatūrā par sacerējumiem?
Īstenībā skolā es biju matemātiķu klasē un sacerējumos īpaši neizcēlos. Parasti pirmā stunda, kad bija jāraksta sacerējums, pagāja spēlējot kārtis, bet otra pagāja, lūdzoties skolotājai, lai ļauj pabeigt sacerējumu mājās, jo ir pārāk maz laika. Rezultāti vienmēr bija bēdīgi, par iztēli nekad augstāk par sešinieku neesmu saņēmis, bet gramatikā parasti biju nesekmīgs. Patiesībā nav skaidrs, kurā brīdī man iepatikās rakstīt, jo arī tagad, ikdienā strādājot par tirgus analītiķi, vairāk darbojos ar cipariem.
Kurā brīdī izdomāji pirmo reizi savus sacensību pārdzīvojumus uzlikt uz papīra?
Kaut kādā brīdī sāku rakstīt blogu. Sākumā par paša paveikto un par dažādām sporta aktualitātēm, kas man likās svarīgas, informēju katru nedēļu, bet tad apnika. Tagad tas viss ir izdzēsts un esmu pārgājis krietni brīvākā režīmā. Rakstu tikai tad, ja ļoti gribas. Tāds pirmais lielais stāsts laikam bija par 2013.gada Latvijas čempionātu 24h rogainingā. Toreiz ar kolēģi kārtējo reizi visu salaidām kārtīgā tūtē un emociju gamma bija plaša. Tādi stāsti ir visinteresantākie. Ja tādu izlasot nerodas vēlme piedalīties rogainingā, tad visticamāk, ka jūs neesiet pietiekami normāli.
Tagad jau pārāk bieži sanāk garlaicīgais variants – atnācu, noskrēju, viss sanāca. Tas ir nomācoši. Iespējams, ka jāpāriet uz triatlonu – ja vien nenoslīktu, tad būtu atkal kāds jautrāks raksts.
Tātad – triatlons?
Par triatlonu nopietni nedomāju. Peldētprasme man ir diezgan apšaubāma, un šobrīd arī neredzu iespēju to īpaši attīstīt. Man liekas būtu diezgan depresīvi sākt to visu pasākumu no pēdējās vietas pēc peldēšanas. Labāk palikšu pie skriešanas.
Tavos stāstos parasti figurē arī kaķis vārdā Līme. Pēc kādiem kritērijiem būtu pareizi likt vārdus saviem mājdzīvniekiem? Kā Līme tika pie savējā?
Līme pat, man liekas, nenojauš, ka viņa jau ir slavena. Atlika tikai vienā rakstā viņu nepieminēt, kad jau pienāca satraukti jautājumi, vai ar Līmi viss kārtībā. Vispār ar Līmi un rakstiem man ir kāds īpašs plāns, bet tur vajag pienākt īstajam notikumam un tad arī tas viss tiks realizēts.
Sportiskās aktivitātes sāki ar orientēšanos? Kādi bija sasniegumi?
Tā visa skriešana un orientēšanās sākās pirms kādiem 3,5 gadiem, kad pēkšņi visi mani draugi kļuva par baigajiem sportistiem. Tolaik es pats dikti zemā līmenī spēlēju florbolu un draugu aktivitātes uztvēru ar pamatīgu skepsi. Paķēmosies un atgriezīsies pie alus pudeles. Tomēr gāja laiks un aktivitātes nenoplaka. Kādā no viskija tukšošanas pasākumiem saniknojos un teicu, lai beidz muļķoties, aizbraukšu es ar uz Magnētu un visus viņus noskriešu. Tā arī izdarīju, bet tā vietā, lai pierādītu, ka draugi ir muļļas, tiku neatgriezeniski ievilkts visā tajā pasākumā. Diezgan ātri florbols bija otrajā plānā, bet tā vietā nāca skriešana un orientēšanās.
Orientējoties nekad augstus rezultātus neesmu sasniedzis. Magnētā vēl šo to uzvarēt varēju, bet tas pārsvarā pateicoties ātrumam; Latvijas kausā pārsvarā cīnījos, lai atrastu finišu. Orientēšanās sacensībās vispār manī dažreiz pamostas nejaukais Andris – spārdu kartes, dauzu kokus un lamājos. Jātrenē pacietība un tad vecumdienās pie šī sporta veida atgriezīšos, bet pagaidām, ja radīsies iespēja, piedalīšos tikai orientēšanās sprintos.
To, ka man skriešana patīk un interesē, sapratu uzreiz. Tas kā ar narkotikām, draugi man pirmo devu iedeva par brīvu, bet tālāk jau pirku pats. Gandrīz visiem saviem hobijiem esmu piegājis ar “all-in” principu. Ja ceļo, tad pa visu naudu, ja spēlē galda spēles, tad līdz rīta gaismai, ja lasa grāmatas, tad uzreiz četras. Skriešana gan ir iemantojusi pastāvīgākā hobija godu un šobrīd ir sajūta, ka gribas skriet līdz 80 gadu vecumam.
Rogainingi regulāri ir tavās aktivitātēs. Kā atsevišķa disciplīna vai kā treniņu procesa sastāvdaļa?
Rogainingi ir izklaide un daļēji arī daļa no treniņu procesa – rezultāts ir stipri sekundārs. Rogainingiem vispār manā sirdī ir īpaša vieta. Pirmajā piedalījāmies jau mēnesi pēc skriet sākšanas. Toreiz kompasu rokās turēju kādu desmito reizi mūžā un iekrātā skriešanas bāze bija 90km. Skaidrs, ka 6h rogaininga variantu pat neizskatījām, jo neuzskatījām, ka esam pietiekami sagatavoti, lai cīnītos sprintā.
Plānošanas fāzē bijām uzzīmējuši uzvarētāju plānu ar kādu 50 punktu atrāvienu, tomēr ar realizāciju gāja vāji. Labi, ka pietika vismaz saprāta neskriet un pārvietoties ejot. Rezultātu gan tas nemainīja, un kaut kad nakts laikā bijām pārtapuši par Pinokio, kas, izgājuši kārtīgu jūrnieku lamuvārdu kursu, klibojām uz finišu un no sirds lamājāmies. Tobrīd pat nenojautām, ka ir dzimusi jauna mīlestība pret mežu un izturības sportu.
Pēdējos gados gan no garajiem rogainingiem izvairos, tas viss tomēr paņem palielu resursu, kas vajadzīgs citur, bet mīlestība ir palikusi. Nekas nevar pārspēt sajūtu, kad tu attopies trijos naktī purvā bez mazākās sajēgas, uz kuru pusi ir civilizācija, bet tas tevi nesatrauc, jo tev blakus ir uzticams drauga plecs.
Kurš bija tavs pirmais trails? Vai pašam ir sajūta, ka esi atradis savu īsto skriešanas disciplīnu?
Pirmais taku skrējiens man bija 2014. gada Cēsu Eco Trail 80km skrējiens. Līdz tam biju noskrējis vienu pusmaratonu un arī treniņos neko īpaši garāku skrējis nebiju, tāpēc pirms starta biju diezgan sabijies. Jau pirms starta nolēmu, ka skriešu kopā ar līderiem, jo tāpat zināju, ka pēc kādām četrām vai piecām stundām nolūzīšu. Labāk, lai tajā brīdī jau esmu tuvāk finišam. Domāju, ka taktika nostrādāja lieliski, līdz pusdistancei vēl turējos pjedestāla pozīcijā, bet finišēju top10. Tālāk jau sekoja sāpīgs Stirnu buks, bet pašā rudenī SKM. Droši vien, ka pēc SKM man tā taku skriešana tā pa īstam arī iepatikās. Šogad uz šo disciplīnu jau liku lielāku uzsvaru, bet tuvākajos gados plānoju to darīt vēl vairāk.
Klasiskos maratonus skrien kā tempa turētājs. Kādam rezultātam būtu gatavs, ja mērķtiecīgi gatavotos?
Nevar jau teikt, ka klasiskos maratonus skrienu kā tempa turētājs. Vienreiz tik to esmu darījis, otrajā reizē manā ceļā nostājās labi barots lietuviešu Blīkšķu Bannijs (Andra auto priekšā pa ceļam uz Viļņas maratonu izskrēja zaķis un sabojāja auto, kas neļāva turpināt ceļu – red.). Par maratona potenciālo laiku tā īsti neesmu nemaz filozofējis, parasti pulsa treniņu laikā iztēlojos, kā finišēšu pirmajā vietā, un tad man ir vienalga, kādā laikā esmu noskrējis. Domāju, ka, koncentrējoties tikai uz maratonu, kaut kādā brīdī paskrietu zem 2:30, bet tas viss ir teorijas līmenī un, ja viss ies pēc plāna, tad to mēs nekad neuzzināsim.
Vai bieži ir iznācis precīzi noformulēt vēlamo mērķi un pēc tam to tikpat precīzi realizēt kā, izcīnot uzvaru šī gada Cēsu trailā?
Vispār jau skriešana man ir devusi baigo pašpārliecinātību. Kopš es skrienu, man ir liela ticība sev ne tikai skriešanā, bet arī ārpus tās. Domāju, ka ļoti spilgti piemēri ir šī gada pirmie Stirnu Buki. Tie čaļi, ar kuriem es cīnījos par pjedestālu, objektīvi skatoties, ir klasi augstāki gan pēc ātruma, gan pēc pieredzes. Tad kā nākas, ka es tomēr ar viņiem spēju kosties? Skaidra lieta, ka apakšā tam visam ir daudz treniņu, bet lielākoties tas ir skaidri noformulēts mērķis, kā arī pašatdeve un malēnieša spītība, lai šo mērķi sasniegtu. Pēdējos posmos man no tā nekā nebija un arī rezultāts attiecīgs.
Ja runā par Cēsīm, tad tur man bija jāpierāda, ka es neesmu tas, kurš pie pirmajām grūtībām izstājas, domāju, ka izdevās. Izstāties – pretēji apkārt klīstošajai informācijai – man patiesībā nepatīk, un abas reizes šī gada jūnijā, kad to izdarīju, tie bija ļoti smagi lēmumi. Tagad atskatoties neko nenožēloju, joprojām esmu drošs, ka tie bija vienīgie pareizie lēmumi un man ir prieks, ka es biju spējīgs tos pieņemt. Nezinu, labi vai slikti, bet es vispār ļoti minimāli pārdzīvoju neveiksmes sacensībās. Šogad tikai no Priekuļu Trail atbraucu mājās vīlies, jo tur būtu bijis vispareizāk nestartēt. Beigās startēju un tas nebija patīkami, lai arī pats pasākums bija superīgs. Visas pārējās reizes esmu atbraucis ļoti priecīgs un patiesībā jau man nav par ko sūdzēties. Esmu šī gada laikā uzlabojis savus personīgos rekordus visās distancēs, sākot no 5km un beidzot ar maratonu, esmu uzrādījis labus rezultātus visās kalnu ultrās, kurās esmu startējis, un esmu iepazinis veselu kaudzi foršu cilvēku. Pat Lavaredo, no kura atbraucu bez rezultāta, es uzskatu par labu startu. Tur man galvenais bija saprast, vai es tādā līmenī varu cīnīties, un pēc visa redzētā man ir skaidrs, ka varu. Es redzēju, kur man ir jāpieliek, un nākamajā reizē mani tur vairs piecdesmitās vietas neinteresēs, es gribēšu vairāk.
Vai to var tulkot tā – lai Gedimins uzmanās?
Visam savs laiks. Pagaidām gribās nostiprināties tādos pasākumos top20, ja tas izdosies, tad jau domās par Gediminu. Ja tā nopietni, tad par Gediminas ir liels prieks, viņš ir pierādījis, ka skrējēji no līdzenuma arī var cīnīties par augstākajām vietām kalnu skrējienos, gribētos pierādīt, ka viņš nav izņēmums.
Vai vēlies komentēt šī gada SKM un tā rezultātus – savējo vai kāda cita?
Nākamā gada plānos jau esi iezīmējis Transgrancanaria, Mont Blanc 23 kilometrus. Ko vēl plāno un kādas būs prioritātes?
Ja 2015.gads bija tāds izteikti uz kvantitāti, tad 2016.gadā gribētos to visu pārvērst nedaudz vairāk kvalitātē. Plānoju skriet pārsvarā tikai taku skrējienus un uz šosejas parādīties tikai treniņrežīmā vai kā tempa turētājs. Visa sezona varētu grozīties ap diviem startiem ārzemēs. Gribētos jau vairāk, bet saprotu, ka šobrīd tam fiziski vēl neesmu gatavs, ir jāpieaudzē apjoms, jānostiprina ķermenis un jānobriest morāli. Pirmais nozīmīgais starts būs martā Kanārijās, bet otrais, ja paveiksies loterijā, varētu būt TDS augustā. Divas dienas pirms Mont Blanc 23km distances iespējams, ka skriešu arī Lavaredo 20km distanci. Šīs īsās distances varētu būt labs veids kā uzlabot savu I-TRA reitingu. Man kā ciparu vīram šādi reitingi patīk un gribas tādos uzrādīt pēc iespējas labākus rezultātus.
Ja runājam par vietējām sacensībām, tad noteikti maksimāli daudz startēšu visās vietējās taku skriešanas sacensībās. Galvenie mērķi varētu būt kvalitatīvi starti CET un SKM, bet noteikti nelaidīšu iespēju uzskriet arī Stirnu bukā un citos pasākumos. Iespējams, ka aizbraukšu arī uz kādu taku skrējienu Lietuvā, viņiem vietējais čempionāts ir gana spēcīgs, lai arī varbūt ne tik populārs. Kuluāros arī baumo, ka nākamajā gadā divas reizes būšu spiests uzkāpt uz velo. Ceru, ka spēšu no tā izvairīties, bet spiediens no augšas ir neiedomājami augsts, tāpēc augstas cerības neloloju.
Uz Valmieru neskriesi. Nekad? Kāpēc?
Novēlējums kluba biedriem.
Esiet pacietīgi! Pēdējā laikā ar vien vairāk satieku skrējējus, kas bez treniņiem un pietiekami ilga treniņprocesa grib rezultātus. Pirmie ir tie, kas strādā visvairāk!
Droppy raksta par:
Pirmo pusmaratonu, Cēsu rogainingu, Siguldas kalniem, Stirnu Buku, CET un Norvēģijas kalniem.
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
Droppy, Droppy, Droppy! jeb Andri, Andri, Andri!
Apsveicu, Tu jau sen to biji pelnījis! :)
Apsveicu! Tu tiešām esi varonis!
Apsveicu, Andri! Tiešām pelnīts kronītis! Lai izdodas nākamgad sasniegt visus augstos mērķus un vēl mazliet vairāk!
Zibenszellis! Suminam!!! Un – turpini rakstīt!
Apsveicu ar kronīti! Kā man patīk lasīt tavas domas, gan tevis paša rakstītas, gan intervijās izteiktas! Lai veicas!
Malēniešu spītība un humors. Foršs čalis ir tas Andris.
Apsveicu ar kronīti! Lieliski! droppy patīk regbijs!
Priekā!
Apsveicu ar pelnīto kronīti! Tavi sasniegumi un aprakstītie piedzīvojumi allaž iepriecina!
Nu ta beidzot, sen jau bija laiks. Apsveicu, Andri!
ilZZuks, te ir jāprecizē. Man patīk skatīties regbiju. Savādāk kāds vēl pārpratīs un Patriotā paņems uz pleciņa… Vai trakāk…
Apsveicu! Vai neplāno kādreiz arī kādu normālu pusīti noskriet? Būtu interesanti redzēt, uz ko esi spējīgs standartizētā distancē. Ar tiem Stirnu bukiem ir tā, ka sacensību tik daudz, ka daži elitnieki tur skrien treniņrežīmos vai zem lielām slodzēm utt. Tāpēc arī ir labākas iespēja pacīnīties. Piemēram, Macukam galvenais starts bija rudens maratons, kur bija 2:26h
Apsveicu! Nekad nebūtu iedomājies, ka tas čalis no RTU kojām, ar ko pusgadu kopā nodzīvojām, ir tas pats, kas tagad pa pjedestāliem dzīvojās… Labi, ka alus tev joprojām garšo! :) Lai izdodas viss un traumas neķer!
Ansiso, par manām aptuvenajām spējām standartizētās distancēs var spriest pēc 1/4 maratona distancēm šī gada Skrien Latvija posmos. Ventspilī biju diezgan svaigs un noskrēju 35:50, kas arī ir mans labākais sasniegums. Pusmaratonu pēdējo reizi skrēju janvārī Spānijā, kad noskrēju 1:18:42. Gribētos ticēt, ka kopš tā laika esmu progresējis, bet skaidrs, ka tas ir teorijas līmenī.
Nesaku, ka neskriešu nekad pusmaratonus vai maratonus, bet pagaidām tie man nav plānā. Nākamajā gadā kā jau minēts galvenās būs Kanārijas un tagad jau izskatās, ka otrs starts būs TNF Endurance Challenge Utah 80km (nevis TDS), jo vakar paslīdēja roka uz lētajām avio biļetēm (kurš piebiedrosies?). Līdz ar to pusmaratoniem/maratoniem īsti vietu neredzu. Vienīgais varbūt LRM varētu noskriet vai arī tad nedēļu pirms tā 80km Jūta ar noteikumu, ka tur kaut ko interesantu izdosies atrast.
Skaidrs, ka koncentrējoties uz ultra distancēm ātrums ilgtermiņā tiks nokauts, bet lielu jēgu trenēties pusmaratoniem vai maratoniem es neredzu. Man ir uzskats, ka pie kārtīgiem treniņiem un apstākļiem, 1:20 pusmaratona laiku varētu sasniegt 4/5 no džekiem, līdz ar to es savus rezultātus uz šosejas uzskatu par stipri viduvējiem un neredzu jēgu tur turpināt attīstīties. Nav vairs tas vecums. Turklāt šīs distances ir stipri grūtākas par taku skrējieniem.
Nu tad beidzot esi ticis pie pelnītā kronīša :)Feini, ka izdevās SKM vienam otru aizvilkt līdz finišam puslīdz pieklājīgā laikā :)Starpcitu, Rogainingā, joprojām, tiek izmantots tavs citāts par iespējām uzveikt mežacūku ar kompasu :)
Andri, apsveicu ar titulu! Džo stafetes laikā iepazinu, bet tad vēl neapzinājos kāds meistars man sniedz padomus un stāsta par skriešanu. Paldies! Un 100% piekrītu novēlējumam.
Piekrītu, ka maratonam satrenēties ir grūtāk. Takas un ultras bliezt ir daudz vienkāršāk un neprasa tādu ieguldījumu un atdevi gatavošanās posmā. Apsveicu ar titulu – ko neieguvi par uzvaru, to saņēmi par top6 SKM ;) man gribētos pat sastādīt kompāniju Kanārijās. un jā, reitingi vienmēr aizrauj
Super, prieks par Droppy! Apsveicu!!!
Lai izdodas sasniegt nākošā gada mērķus!
P.s. – Un jā, kad mēs startējam kopā kādā no rogainingiem, “ekšns” ir garantēts! =D
Tavs rakstīšanas talants vien ir pelnījis kroni, par rezultātiem nemaz nerunājot! Apsveicu! :)
droppy prot paarsteigt! Sākumā ievēroju tikai vinja līdziigo niku maneejam un nedomāju,ar ko vinjsh veel vareetu pārsteigt..līdz brīdim,kad netiku vinjam līdzi Liepas skrējienā :D
Beigās izrādās ne tikai ātrs skrējējs,bet arī sakarīgs cilveeks :)
Apsveicu ar kronīti- tas gan man nebija pārsteigums,ka droppy agri vai vēlu pie tā tiks ;)
Lai izdodas viss iecerētais! Apsveicu ar kronīti!
Skatījos, ka LVS mājaslapā ir info par tevis iekļaušanu Latvijas izlases kandidātu sarakstā 2016.gadam (uz 10 000m), tad jau dubultapsveikumi :)
mjaa…šis stāsts un džeks iedvesmo jauniem mērķiem nākamgad… :)
nākamgad… vai pēc pāris gadiem :D
Bija gods un prieks “Patriotā” satikt, lai tā sirsnīgi un ar prāta asumiņu labākās ieceres izdodas realizēt ;) Tās divas lietas šķiet, ka Tev piemīt!
GC GC GC GC GC!
Iedvesmojoši!Lai veicāas un izdodas iecerētais!
like