Biedriem

Komanda piedalās

Taku skriešana un Strava

IMG_6237 Large

Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.

Lasīt tālāk.

SKM: LČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmības pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posmi, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.

Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.

Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet, tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš – sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš – četri apļi: 15km – 20km – 20km – 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).

Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu “sazīmēju” Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max. variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums, Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības – trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem, satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1′ pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku – apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases man klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal “ietu” prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē.

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3′ priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km – līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica – nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara – jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmelādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2′. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tūlīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts… Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir praktiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3′.

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir – saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais, ko darīju, – devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienācis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5′ bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamēr pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīvas, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5′, pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5′ (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!
Pieveicot trešo apli.  Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Pieveicot trešo apli.
Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5′, tad pirms 4.apļa – gandrīz 2.5′ un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km.  Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteikti noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

Aināram beigās biju zaudējis veselas 30′, bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7′ un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20′ aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids, kā mācīties, ir darot! Tiekamies takās!

Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikalsCompressport un TakusportsIsostar LatvijaSuunto Latvijapulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa, un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!

Foto:
Mareks Gaļinovskis
Antons Kranga
Jānis Andersons

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Louzantrail (Jānis Kūms)

Šogad sezonu iesāku par mēnesi ātrāk nekā pagājušajā gadā un iesāku to Portugālē ar Louzantrail ultra. Pagājušās sezonas nogalē parādījās informācija sociālajā vidē, ka šajā pasākumā startēs Andris Ronimoiss un drīz vien manā facebook iebira vēstule no portugāļu drauga ar bezmaksas ielūgumu uz šo skrējienu. Tā kā šī gada Kanāriju salu plāni bija atcēlušies, tad divreiz man nebija jājautā un es piekritu startam, lai nedaudz izrautos no Latvijas ziemas un notestētu kādā virzienā attīstās treniņi. Galvenais brauciena mērķis bija aplūkot Pasaules čempionāta trasi, jo šis mačs notiek praktiski blakus. Vienu brīdi apsvēru domu skriet 29km distanci, jo šī distance bija Spānijas nacionālais Golden Trail sērijas posms, bet ātri šo domu atmetu. Uz tik īsu distanci negribējās doties tādu gaisa gabalu, tāpēc startēju garākajā distancē – 43km ar 3000 kāpuma metriem.

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Portugālē ierados kompānijā ar dažiem citiem Latvijas taku skrējējiem (Ilze, Anete, Roberts), pārlaidām nakti Porto, kur mums pievienojās Andris, otrā rītā neliela ekskursija pa Porto vecpilsētu ar Pastelārijas apmeklēšanu brokastu vietā un varējām doties 1,5h braucienā, lai sasniegtu kalnus un notestētu pirmos 16km no PČ trases. Nākošajā dienā notestējām vēl 4km, bet pēdējā dienā pēc Louzantrail es nostaigāju/noskrēju vēl aptuveni 9km. Līdz ar to kopā paspēju apskatīt gandrīz 30km no PČ trases un savākt praktiski visu kāpumu, kas mani sagaidīs tur Jūnijā, t.i. 2000 augstuma metrus. Šogad PČ distance būs “īsā” – 44km ar 2200 kāpuma metriem. Šobrīd man nezināms paliek pēdējais noskrējiens un pirmie 3 starta kilometri, bet ar to visu var paspēt iepazīties arī Jūnijā.

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Tagad laiks atskatam uz pašu Louzantrail ultra!
Tā kā pirms starta nebija īsti nojausmas par to, cik stipri būs konkurenti, protams, izņemot pašus atpazīstamākos, starp kuriem bija arī Andris, tad par kaut kādu konkrētu vietu nemaz nedomāju, bet kā ierasts pēc ITRA reitinga pierēķināju sev iespējamo finiša laiku, ņemot vērā izvirzītos finišētāja kritērijus. Man sanāca, ka būtu jānoskrien nedaudz virs 5,5h, bet lai būtu lielāka motivācija, tad maksimālo mērķi nospraudu finišu 5h, kas gan krietni pārsniedza manu līdz šim labāko varējumu ITRA reitingā. Precīzāku laika plānu arī nevarēja salikt, jo šādu distances garumu šajās sacensībās skrēja pirmo reizi, iepriekšējās reizes ultra bija aptuveni 50km gara. Vienīgais ko izdarīju, lai kaut cik saprastu savu skrējiena grafiku bija tas, ka uz numura sarakstīju organizatoru nosauktos starplaikus uzvarētājam, kuram finišs bija paredzēts pēc 4h25min…
Starta šāviens svētdienā 8:00 no rīta. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu sacensību centram, tad es nolēmu uz startu doties skriešus, lai nav lieka burzma pirms starta. Pirms starta man bija jāsatiek pārējie kolēģi, lai savāktu mašīnas atslēgas, jo no auto kompānijas mans finišs plānojās visātrāk. Andris šeit neskaitījās, jo mitinājās sacensību organizatoru sarūpētā viesnīcā. No lieka stresa tāpat pirms starta neizbēgu, jo sanāca neliela ķibele ar ekipējumu, kura novēršanai patērēju pāris vērtīgas iesildīšanās minūtes. Pēc obligātā ekipējuma pārbaudes ļoti žigli izlauzos līdz pašai starta priekšai, jo distances sākums ātri vien sasniedza pirmo kāpumu, tāpēc negribējās lieki iesprūst aiz kāda lēnāka sportista muguras uz šaurās takas.
Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Starts – CASA DO GUARDO (10,1KM +990M)- 01:09:45; 7.v.

Distances pirmais kilometrs pa asfaltu un pēc tam sākas gandrīz kilometru garš kāpums līdz pirmajam starpfinišam, kurš ir pēc pieveiktiem 10,1km. Sākumā ļoti ātri iezīmējas līderu trio, starp kuriem ir arī Andris, bet es esmu nolēmis nepārķert startu, jo jāskrien pietiekoši ilgi. Ap sevi redzu pāris nopietnus skrējējus un vairākus optimistus. Sākoties kāpumam, esmu aptuveni 10.v. un tā arī turos, kaut varētu nedaudz ātrāk. Kopumā kāpums nav smags un ir maz tādu vietu, kur būtu jāpāriet soļos. Sev par pārsteigumu visu laiku kādas minūtes robežās redzu arī Andri, bet pirmie divi džeki gan diezgan pārliecinoši iet prom no pārējiem. Kāpuma vidū esmu nedaudz raitāks un pāris džekus apdzenu, nozīmējos fotogrāfam un ir pienācis laiks apēst pirmo enerģijas želeju. Tagad seko šo sacensību higlihts, kad sacensības man varēja arī beigties un beigties visai bēdīgi. No aizmugures izdzirdu bļaušanu, bet nogāzes kreisajā pusē nenormālu zaru brīkšķēšanu. Pagriežu galvu un tur pa nogāzi uz leju milzīgā izmisumā lejā skrien aptuveni 400kg smags briedis! Arī es sāku bļaut ar cerību, ka briedis aizies atpakaļ uz augšu. Nekā, tas turpina nākt lejā, nogriežot man ceļu atpakaļ, atstājot izvēles iespējas – vai nu stāvēt, vai skriet pa taku prom, pagriežot briedim muguru. Esmu reāli apmulsis, pārējie skrējēji, kas atrodas starp mani un briedi, stāv un bļauj, bet briedis virzās pa taku uz manu pusi. Pieņemu lēmumu skriet maksimāli ātri prom ar cerību, ka briedis aizies lejā pa nogāzi. Uzsākot pirmos bēgšanas soļus, izslīdu uz dubļiem un sajūtu spēcīgu grūdienu sānos un attopos rožu krūmā. Briedis arī ir skrējis pa taku un nu pēc manas nostumšanas no tās dodas lejā pa nogāzi, kas ir aizaugusi ar rozēm un sakritušiem kokiem. Tas mēģina izlīst zem nokrituša koka, kas viņam neizdodas, un nu tas ir iesprūdis zem koka un nežēlīgi bļauj. Es esmu nelielā šoka stāvoklī un nevaru saprast, vai iet briedim pa taku garām, cerot, ka tas tik tiešām būs tā iesprūdis zem koka, ka netiks ārā, vai arī palikt stāvēt. Ir taču sacensības un priekšā esošie sportisti sen jau ir gabalā, bet visi aizmugurē esošie tuvojas man. Nolemju lēnā garā pasoļot briedim garām, un tiklīdz esmu tam garām, tā atsāku skriet un atpakaļ vairāk neskatos. Esmu izsprucis sveikā no cīņas ar briedi, laika izteiksmē pazaudētas kādas 40″ (pēc GPS datiem) un man ir iestājusies panikas lēkme, kas apgrūtina elpošanu. Ir nepieciešams nomierināties un atgūt ritmu! Izdzirdu aiz sevis konkurentu soļus, tātad viņi arī ir veiksmīgi tikuši briedim garām, tāpēc nolemju turēties kopā nelielā skrējēju grupiņā, lai atgūtu ritmu. Lēnā garā viss nostājās savās sliedēs un pēc kāda brīža jau atkal skrienu raiti un izvirzos grupiņas priekšgalā, jo no priekšā esošajiem neviens īsti negrib “strādāt”. Tuvojoties kāpuma beigām, atkal priekšā ieraugu Andri, kas mani samotivē viņu noķert, to arī pašā augšā izdaru un paspējam pārmīt dažus vārdus pirms sākas pirmais nopietnākais noskrējiens līdz kontrolpunktam. Tajā ierodamies 4 džeki kopā, kur es esmu pēdējais no viņiem. Paskatoties laika plānā, šo distances nogriezni esmu veicis par 3′ lēnāk nekā bija plānots ātrākajam skrējējam, līdz ar to, neskatoties uz starpgadījumu ar briedi, esmu apmierināts ar pieveikto 1/4 distances.

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

CASA DO GUARDO – TALASNAL (6,3KM +460M) – 0:45:19; T=01:55:04, 5.v.

Uzreiz pēc kontrolpunkta turpinās noskrējiens, kurš ir gana tehnisks, tāpēc portugāļu džekus pazaudēju, bet man izdodas tikt garām un arī pazust no Andra redzes loka. Neko darīt, būs jāpastrādā vienam, lai pieķertu portugāļus. Jo zemāk noskrējienā nonākam, jo tas paliek tehniskāks un ieskrienam nogāzē, pa kuru tek upīte. Jau no treniņiem zināju, ka šādas vietas ir ļoti tehniskas, bet vēl grūtāku pārvietošanos padara tas, ka šajā vietā pievienojas nūjotāji, kuri pa trasi vairāk slāj un pļāpā, nekā koncentrējas uz to, ka viņi šobrīd uz šīs takas nav vieni. Drīz vien tehniskais posms beidzās, taka paliek gana plata un priekšā ieraugu vienu no saviem portugāļu kompanjoniem, kurš,kā izrādās, ir arī vietējā skrējēju zvaigzne, jo viņu nepārtraukti kāds uzmundrina, un vietās, kur trase šķērso lielo ceļu, ir arī atbalstītāji. Kā vēlāk izrādās, tad tas ir visai nopietns Portugāles skrējējs, t.sk. bijis Portugāles taku skriešanas izlasē – Luis Duarte (ITRA performance index 815). Kāpumā ātri viņu saķeru un nu ir laba kompānija. Uz augšu pārmaiņus viens otru apdzenam, viņam ļoti patīk uzmundrināt – go, go, go. Tuvojoties akmens ciematiņam Talasnal, tuvojas arī nākošais kontrolpunkts. Pirms paša kontrolpunkta saprotu, ka būs obligātā ekipējuma pārbaude, tāpēc laicīgi noņemu mugursomu un to atrādu tiesnešiem. Šajā kontrolpunktā iestiprinos nedaudz vairāk sev ierastajā kombinācijā – kola un apelsīni. Pamanu, ka šajā kontrolpunktā manam draugam ir atbalsta komanda, kas viņam iedod jaunas pudelītes, pienes kolu un kamēr es eju pēc otras kolas glāzes, tikmēr viņš paspēj veiksmīgi izslīdēt no KP un pazūd lejā noskrējienā. Neko darīt, jādodas arī man!

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

TALASNAL – KM23 (5,4KM +433M) – 0:44:40; T=2:39:40, 4.v.

Noskrējiens turpinās un tas sasniedz lielāku upi, kur jāskrien ir tā kā gar levadu, bet labākais tajā visā ir tas, ka uzmūrētajai levadai vienā pusē ir ūdens, bet otrā pusē nav norobežojošās konstrukcijas un tur atrodas visai nepatīkams kritiens. Posms nesanāk diez ko raits, bet atkal ļoti ātri priekšā ieraugu Luišu un, kā sākas kāpums, tā esmu viņu noķēris. Kādu brīdi paturos aiz viņa, bet jūtu, ka varu skriet nedaudz ātrāk, jo taka nav visai klasiska, bet nedaudz līdzīga Skandināvijas orientēšanās apvidum, kur ik pa laikam ir jāpārkāpj klints bluķiem vai jānolec un skriešanas ātrumam nav tik liela nozīme kā veiklībai. Vienīgais, kas no šī posma paliek atmiņā, ir tas, ka, tuvojoties kontrolpunktam, esmu nedaudz no sava drauga atrāvies un uz kontrolpunktu ir jādodas augšā pa visai briesmīgu nogāzi, kurā netrūkst arī rožu krūmu un vēl visādu drazu. Ierodoties kontrolpunktā, saņemu bagātīgas ovācijas, kā arī izpelnos to, ka viens no organizatoriem man cītīgi stāsta, ka tepat priekšā 2′ ir 3.vieta un 5′ priekšā ir 2.vieta. Tiklīdz kontrolpunktā ierodas Luiš, tā es to nolemju pamest, bet tā vēlāk izrādās, ka ir mana kļūda, jo šo kontrolpunktu neizmantoju pilnībā un pārāk maz iestiprinājos. Šajā brīdī uzvarētāja laika plānam zaudēju nepilnas 19′, kad praktiski pieveikta puse distances un gandrīz jau 2000 augstuma metri. Nav slikti un izskatās, ka, tā turpinot, varētu ierakstīties max plānā un izskriet 5h, jo distance no 32.km ved tikai uz leju.

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

KM23 – CANDAL (4,7KM +328M) – 0:33:30; T=3:12:10, 10.v.

Šis man bija distances smagākais nogrieznis. Uzreiz pēc KP distance sāka vest augšup pa nogāzi, kas būtu pielīdzināma Turaidas vai Ziediņkalna nogāzei slīpuma ziņā, bet atšķirība ir tāda, ka tās garums bija vismaz 4x garāks un visam pa virsu vēl pietiekoši dubļaina…No iepriekšējiem skrējieniem jau biju paņēmis atziņu, ka ilgstoši šādos kāpumos, kur slodze vairāk pāriet uz ikriem un katrs solis ir nevis jāuzceļ, bet jāizspiež, es palieku ļoti lēns un vājš. Tā tas bija arī šoreiz un šis kāpums man likās mokošs, garām paskrēja 5 džeki, kur pēdējais – tieši paša kāpuma beigās. Pēc kāpuma izejam uz diezgan lielas šosejas, pa kuru jāveic aptuveni 300m, bet es nevaru attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, jo manas kājas ir ļoti sagurušas. Priekšā redzu pilnīgi visus džekus, kuri mani apdzina kāpumā, bet nespēju tiem tuvoties. Attālums starp mani un viņiem palielinās, līdz ar to prātā iezogas doma par to, ka tulīt nolūzīšu un mani viens pēc otra turpinās apdzīt citi skrējēji, tā teikt, iestājās lūzums, kuram būs jātiek pāri. Turpmākais posms līdz KP ir noskrējiens, diezgan labi skrienams, bet arī šeit es nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu un spēju skriet tikai nedaudz zem 4:00 min/km. Traucē akmeņainais segums, tos nedaudz sit cauri maniem noskrietajiem Inov-8 Roclite 290 apaviem. Vēl viena mācība, pie kuras vainīgs paša slinkums, ka laicīgi nesarūpēju un neieskrēju jaunus Inov-8 apavus. Tuvojoties noskrējiena beigām, pamanu, ka man strauji tuvojas vēl viens skrējējs melnā tērpā – Andris! Labais, nopriecājos un gaidu, kad viņš mani noķers. Ieskrienot pilsētiņā Candal, to viņs arī izdara, beidzot Andra acīs redzu tādu kā vajātāja skatienu, es esmu bijis viņa noskatītais upuris. Sajūtu, ka viņš ir atpakaļ spēlē! Pasaku, ka man kājas ir izbeigušās, viņš tikai uzsauc, ka jāiztur, jo sākas pēdējais kāpums un pēc tam jau tikai uz finišu! Būs vien man jāsaņemas!

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

CANDAL – FA (5,5KM +560M) – 0:52:00; T=4:04:10, 12.v.

Sākas pēdējais kāpums, kurš kopā sastāda gandrīz 1000 augstuma metrus, jo pēc kontrolpunkta būs vēl nedaudz jāuzceļ līdz augstākai virsotnei šajā skrējienā (+1210m v.j.l.). Andri ātri vien līkumotajā posmā pazaudēju, bet tiklīdz izeju uz lielāka ceļa, kur pievienojas arī 29km distances skrējēji, tā Andri ieraugu sev priekšā aptuveni minūtes robežās. Šī daļa kāpuma ir jāskrien, man garām paskrien viena no 29km TOP dāmām, līdz ar to nolemju, ka šoreiz mani neviena dāma distances laikā neapdzīs un es saņemos skriet, apdzenu dāmu! Mani prieki ir īsi, jo 29km distance nogriežas pa kreisi, bet man jāiet pa labi. Pagriežos pa labi un priekšā ieraugu nebeidzamu kāpumu – tāda kā stiga, kas nāk lejā vai iet augšā kalnā (atkarībā, no kuras puses skatās…). Priekšā var redzēt ļoti tālu un redzu visus savus konkurentus, ieskaitot vēlāk 4.v. finišējušo itāli Donatello Rota! Andris viņiem diezgan strauji tuvojas, es arī kustos salīdzinoši raiti, šis kāpums man patīk, jo ir tāds, kurā es varu diezgan ātri virzīties uz augšu, brīžiem pat paskrienot. Vienalga, salīdzinoties ar priekšā esošajiem, es esmu lēnāks, par to liecina arī tas, ka man no aizmugures tuvojas vēl divi skrējēji, kas kāpuma beigu daļā arī mani apdzen. Sasniedzot kāpuma augšu, nākas atrādīties tiesnešiem, kas iespiež numurā zīmīti, ka es esmu te augšā bijis. Kā vēlāk izrādās, tad šis posms pret kalnu bija 1,5km garš ar 300 kāpuma metriem. Līdz KP atlikuši nieka 2km, kas jāveic visu laiku pret lēzenu kalnu un es atkal šajā posmā nespēju normāli paskriet. Slīpums, kas man nav parocīgs un esmu vājš. Sāk iezagties bada sajūta, kaut želejas esmu ēdis kā pulkstenis. Nolemju, ka laiks iestiprināties ar smago artelēriju, un no somas kabatas izvelku šokolādes Isostar high energy batoniņu, kurš garšo nenormāli labi, kā arī Isostar aprikožu marmelādes – līdzi bija 6, uzreiz apēdu 4. Vismaz kādu laiku ir ar ko nodarboties un izdzirdu kontrolpunkta tuvumu, kas man liek saņemties, jo tur dabūšu koliņu! Šos pēdējos 2km esmu veicis gaužām lēni – gandrīz 16′, kur normāli būtu bijis jāskrien 5min/km. Kontrolpunktā nolemju nedaudz uzkavēties, lai iedzertu siltu buljoniņu, uzēstu apelsīnus un sadzertos kolu. Zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai varētu jaudīgi noskriet pēdējo posmu, arī kājām nepieciešams nedaudz atjaunoties. Kontrolpunktā pavadu 2′ un sadzirdot, ka kāds atkal tuvojas, tā dodos prom!

FA – FINIŠS (12,10KM +290M) – 1:07:53, 12.v.
Atklātā kalna virsotne nav diez ko mīlīga, zēģelē spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap +6 grādiem. Viss, Janka, jābeidz sevi žēlot, aizmugurē pamanu 2 skrējējus un pie sevis nolemju, ka nevienu garām vairāk nelaidīšu. Sasniedzu kalna virsotni, spēki pēc uzēšanas atjaunojas un sāku 10km garo noskrējienu uz finišu. Noskrējiena sākums ir reti pretīgs, kas jau kuro reizi šajās sacensībās man liek atcerēties skyrunning, nevis trail running. Ātrums nekāds, akmeņi un klintiņas daudz, ļoti ceru, ka šāds nebūs viss noskrējiens! Labā ziņa tāda, ka no aizmugures man īsti netuvojas, tāpēc nolemju uztaisīt “zaļo pieturu”, kas jau kādu laiku prasās. Šādā vai savādāk veidā esmu uzkāpis praktiski pēdējos augstuma metrus šajā skrējienā un izeju uz ļoti plata zemes ceļa, pa kuru priekšā joņo virkne skrējēju no 29km distances. Tas man patīk, jo uzdzen sacensību garu. Esmu atkal ātrs un uz leju burtisko lidoju, neskatoties uz to, ka ceļu nomaina taka pa pļavu un vēlāk arī taka mežā. Ātrums brīžiem 3:30min/km un turpmākos 4km uz leju neskrienu lēnāk par 5min/km. Ļoti strauji pienāk noskrējiena tehniskākā daļa, kuru apskatījām vienā no treniņiem, līdz ar to es zinu, ar ko rēķināties, un turpinu apdzīt vienu skrējēju pēc otra, diemžēl visi no 29km distances. Parādās neliels cerību stariņš, ka varbūt izdosies saķert vēl kādu priekšā esošo no savas distances. Tuvojoties Lousas pilij, esmu diezgan pārliecināts, ka atlikušos 3km spēšu veikt gana kvalitatīvi, jo šo posmu izskrēju vakar! Domāts – darīts, un es skrienu – cauri parkam, gar upīti, garām smirdīgajai fabrikai, uz asfalta, uz bruģa, pēdējie pagriezieni un finiša taisne, iekšā ēkā un cauri finiša arkai! Gribēju nozvanīt finišētāja zvanu, bet kāds nelietis tieši uz manu finišu to ir nogāzis zemē. Bams, apsēžos un apturu laiku. 5h12min3sek – max mērķis nav izpildīts, bet krietni ātrāk par min mērķi! Esmu piekusis, gribu koliņu, čipšus, apelsīnus utml. Eju uz finišētāju galda un sāku svinības. Šobrīd iekšā labi padarīta darbiņa sajūta. Satieku Andri, kurš ir visai saguris un izrādās, ka finišēja tieši priekšā man. Sev par pārsteigumu pie izejas no mielastu galda satieku Aneti, kurai spēle beigusies pēc noskrietiem 2km ar izmežģītu potīti – bēdīgi! Man priekšā pēc finiša rituāli, lai pēc tam var finišā sagaidīt vēl pārējos mūsu kompānijas censoņus.
Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Uzreiz pēc finiša gandarījuma sajūta bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad, it īpaši, kad sniegums tika novērtēts no ITRA puses ar performance index – 721. Pēc mūsu aprēķiniem un finišētāju kritērijiem tam bija jābūt virs 750, bet ir visai skaidrs, ka ar ITRU cīnīties nevar un tas ir viņu vērtējums.
Esmu atkal ieguvis jaunas atziņas un mācības, kā uzlabot savu sniegumu distancē, vājās vietas savā varēšanā. No pagājušā gada paņemtas atziņas ļoti strādā, it īpaši regulārā sāls uzņemšana ar salt stick palīdzību. Kopumā šis skrējiens bija kvalitatīvākais manā izpildījumā ārzemēs ar tik lielu kāpuma metru summu, jo lūzuma brīdis bija samērā īss un es tam ātri tiku pāri. Vēl ātrāk būtu ticis pāri, ja 23KM KP būtu normāli iestiprinājies vai arī laicīgi sācis ēst smago artilēriju no saviem Isostar krājumiem. Pavisam reāli bija pacīnīties par TOP10 un pat TOP6, bet noteikti TOP3 vēl šajā mačā biju par vāju, jo īsti nebiju rēķinājis un plānojis, ka spētu skrietu ātrāk par 5h. Iegūtas ļoti vērtīgas atziņas priekš sagatavošanās posma Pasaules čempionāta trasei un ceru, ka izdosies to īstenot, lai jau jūnijā šeit atgrieztos vēl spēcīgāks! Paldies kompānijai par brauciena organizēšanu un sadarbošanos.
Sacensību ekipējums:
Apavi, mugursoma, lietus jaka un aksesuāri – Inov-8 Latvija |OSveikals;
Kompresijas apģērbs (šorti, zeķes) – Compressport Latvija;
Sporta uzturs – Isostar Latvija;
Laika, augstuma metru kontrole Suunto Spartan Ultra – Suunto Latvija;
Specifiski fiziskās sagatavotības treniņi – Supervaroņu treniņi.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Ring of steall skyrace (Jānis Kūms)

Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plāno apmeklēt šīs sacensības – līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuveni 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet, tā kā es ceļoju bez auto, man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas, un, kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.

Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogalē bija diezgan intensīva ar Stirnubuka posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!

Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāšķērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr.915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu Nr.44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns – atlikušos 10km veikt ar kājām. Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!

Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i., trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kāpumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutināja, kā jau Skotijas rudenī, bet, tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgala priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!

Pirmā kāpuma augšā.

Pirmā kāpuma augšā.

Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunning ultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujienieti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!

Sacensības – Pasaules čempionāts skyrunning distancē SKY Ring of Steall skyrace 29km ar 2500 vertikālajiem metriem, laika plāns 4h20min, laikapstākļi perfekti, lai skrietu Skotijas kalnos!
Starts – Sgorr an lubhair – 0:56:16, 78.v. (CP1)

Tā kā neesmu elites atlēts, tad starta koridorā iekārtojos maksimāli tuvu elites koridoram, jo prognozēju, ka pēc pirmā kilometra pa asfaltu, sākoties kāpumam, veidosies sastrēgumi, kas neizbēgami atspoguļosies uz rezultātu. Starts skotu dūdu pavadījumā, un mans kārtējais piedzīvojums ir sācies. Pirmo kilometru nesačkoju, bet tā kā visi skrien ātri, tad īpaši izrauties uz priekšu neizdodas. Labi, ka esmu šo posmu veicis treniņā un zinu, kas mani tur sagaida. Mana prognoze piepildās un, sākoties kāpumam, veidojas sastrēgumi, līdz ar to man nākas tēlot orientieristu un veikt apdzīšanas manevrus ārpus trases robežām, anyway tas neizdodas pietiekoši efektīvi un divās vietās arī man nākas pastāvēt, jo šāda veida trakošana starta kalnā var dārgi maksāt vēlāk distancē. Jāatzīst, ka tā arī visu pirmo kāpumu nespēju ieiet savā ritmā, jo ik pa laikam nācās iestrēgt aiz kāda lēnāka censoņa muguras, gala rezultātā pirmo kāpumu un kontrolpunktu sasniedzu 3min vēlāk kā biju plānojis. Nekas, viss vēl priekšā un pozitīvais ir tas, ka man priekšā nav nevienas dāmas!
Pirmais kāpums sacensību dienā.

Pirmais kāpums sacensību dienā.

Sgorr an lubhair – Sgurr a’Mhaim – 0:16:44 (83.v.); T=1:13:00, 78.v. (CP2)

Tiklīdz pie sevis esmu nodomājis par dāmām, tā man garām palido Tove un vēl viena censone! Damn it! Tā kā augšā valda briesmīgs vējš un migla, bet skriešana šobrīd notiek pa Devils ridge (kalna kori), kur solis nost no takas var maksāt ar dzīvību, tad manī ieslēdzas saudzējošais režīms un ir nedaudz bail, jo no kalna kores var arī nopūst… ne par velti organizatori pirms uzkāpšanas uz kores izkliedz frāzes – stay low…stay low! Godīgi sakot, es neko tādu nebiju gaidījis, jo lielākoties šis posms ir tāda kā lēkāšana no akmens uz akmeni un rāpšanās, bet ne skriešana. Tagad es saprotu, kas tas par zvēru – skyrunning! Posmu veicu plānotajā tempā, līdz ar to joprojām laika plānam zaudēju 3min.
Dodoties uz Devils ridge.

Dodoties uz Devils ridge.

Sgurr a’Mhaim – Glen Nevis – 0:23:53 (76.v.); T=1:36:53, 81.v. (CP3)

Pirmais garais noskrējiens, kura laikā jānoskrien viss, kas pacelts kāpumā. Sākotnējā kalna daļa pa akmeņu šķembu lauku, kur ātrākie skrēji iedzinuši pamatīgu vagu, līdz ar to lejā šļūkt ir samērā forši. Pēc šī posma sākas bobslejs, jo uz leju iet šaura taka, kura ir apmēram līdz ceļgaliem un lejup ved līkločus. Sliktākais ir tas, ka taka ir mega tehniska un cieta, tāpēc es labprāt izmantoju organizatoru atļauto paņēmienu – skriet no karodziņa uz karodziņu pa skotu slapjo purvu, mēģinot nogriezt asos takas pagriezienus. Lejā skriešana īsti nevedas un cietās takas dēļ sāk durt mugurā, līdz ar to nākas nedaudz vēl piebremzēt. Nav grūti, bet apnicīgi, jo nevaru skriet tādā ātrumā kā gribētos, šādi noskrējieni ir jātrenē. Visticamāk, ja iepriekš būtu apskatījis šo noskrējienu, tad lejā skrietos daudz raitāk. Dažus apdzenu, daži apdzen mani, bet kontrolpunktā ierodos jau 7′ aiz sava nospraustā laika plāna. Šis ir vienīgais kontrolpunkts, kurā organizatori piedāvā kaut ko ieēst un iedzert, visam pārējam distances laikam ēdiens un dzēriens jānes līdzi vai arī jāuzpilda kādā kalna strautā. Nedaudz jāsaņemas, jo tagad priekšā būs aptuveni 30min līdzenais trases posms ar sekojošu otro milzīgo kāpumu!
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Glen nevis – An Gearanach – 1:18:34 (80.v.); T=2:55:27, 75.v. (CP4)

Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens, līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt “līdzeno” trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tiešo aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki, laižot garām skrējējus, nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā, un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7′ aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Spānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m… Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks, un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevis uz priekšu, bet gan uz augšu, un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un, to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild – welcome back to the ridges!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12'!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12’!

An Gearanach – Stob Coire a’Chairn – 0:17:40 (78.v.); T=3:13:07, 75.v. (CP5)

Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores, īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti, virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju, ir jāskrien vēl aptuveni 30′. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīgs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku Isostar Actifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet, paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turoties astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!

Stob Coire a’Chairn – Am Bodach – 0:20:39 (67.v.); T=3:33:46, 74.v. (CP6)

Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara?  Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur taču ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju – You looking good, keep going…! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5′, tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!

Am Bodach – Mamores ridge – 0:06:04 (61.v.); T=3:39:50, 72.v. (CP7)

Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru atlikušo sporta dzērienu. Nu ko, pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtējos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5′, tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.

Mamores ridge – Finišs – 0:32:16 (47.v.); T=4:12:06, 66.v.

Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir viena problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāšķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15″, bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogrieznim, pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30″ ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8′ ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.

Finišējis!

Finišējis!

Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet.

Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6′ ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan…) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!

Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distancē!

Inventārs – OSveikals.lv Inov-8 produkcija;

Apavi – Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);

GPS pulkstenis un sirds ritms – Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;

Sporta uzturs distancē – 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzēriens no – Isostar Latvija;

Fizioterapija un VFS – Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;

VFS  – supervaroņu treniņi pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna kāpnēm ar uzsvaru uz kājām!
Šobrīd atlicis tikai nobeigt sezonu ar pēdējo StirnuBuks posmu Līgatnē un Siguldas kalnu maratonu, kurā skriešu pusmaratona distanci (35km+).


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums

Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.

MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.

Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.

Skats uz Observatoriju, tiesa 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Plānotais VS Realitāte

Ceļojums.

Plāns:

Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu  iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.

Realitāte:

Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet  Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi.  Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.

Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.

Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.

Skrējiens.

Plāns:

Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.

Realitāte:

No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.

Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.

High five!

High five!

GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “superslow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav.  Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.

Skats no Observatorijas, no kurienes “nācām”..

Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…

Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.

Madara Lebedoka energy bar

Madara Lebedoka energy bar

Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.

Finišs

Finišs

Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…

Selfijs Zigim.

Selfijs Zigim.

Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?

Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta

TGC 64km 2018

Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria (TGC) 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī, aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk.

Janvārī hamstrings jau kļuva par dzīvotāju, taču prieks bija īss, jo gandrīz uzreiz ieskrēju nākamajā problēmā. Otra kāja bija acīmredzot apvainojusies par to, ka nākas pamatīgi kompensēt, un attapos ar sāpošu apakšstilbu. Tā kā kaulu plēve, tā kā soleus muskulis, googlējot varēja tikt arī līdz stresa lūzumam. To gan Džokers teica nedarīt, tāpēc vēru google ciet, paļāvos uz fizioterapeitu, vingroju un Supervaroņu treniņos regulāri atrādīju teipus dažādās krāsās un lokācijās. Mani pašu pārsteidza, ar kādu mieru (salīdzinot ar hamstringu) uztvēru šo traumu, lai arī līdz startam bija vēl mazāk laika. Biju sapratusi, ka grūtais, taču vajadzīgais, lēmums par dažiem izlaistiem treniņiem mani drīzāk dabūs uz starta līnijas, nekā bailes nebūt gatavai, sakost zobus un skriet līdz tas vairs nav iespējams. Neapskaudu gan Andri šajos brīžos, kad jau atkal tika nosūtīta ziņa, ka jāievieš korekcijas treniņplānā un jāmēģina atrast kāds cits veids, kā kaut cik nebūt sagatavoties.

Tomēr pat ar visu šo ņemšanos treniņprocess nebija pavisam draņķīgs un zemē metams. Biksti-Rīga koptreniņā izskrēju komfortablu PB pusmaratonā, Siguldā regulāri vācu augstummetrus un pašās pēdējās nedēļās pirms skrējiena aizvadīju nedaudz garākus, komfortablus skrējienus, kas viss deva pārliecību, ka noskriešu. Iespējams, vairāk uz svaigumu un emocijām, bet līdz galam tikšu.

Processed with VSCO with a6 preset

Numurs iegūts, atliek tik tāds sīkums kā noskriet

Kanārijās kājai patika. Lai arī dažos treniņos vēl mazliet juta apakšstilbu, gan kāpšana Teidē, gan piecu stundu pārgājiens pa Mascas taku tika uztverts ar sajūsmu un kļuva tikai labāk. Dienas bija tik piepildītas un apkārt tik daudz jauna, ka varbūt vienkārši vairs nebija laika 24/7 domāt par katru sīkāko sajūtu apakšstilbā, un pēc laika tas vairs nebija jūtams. Vai arī svarīgāk bija izvairīties no grupā apkārt klīstošajiem baciļiem, kas veiksmīgi izdevās, un apakšstilbs palika otrajā plānā. Lai vai kā, veselība (beidzot) bija uzdevuma augstumos. Pēc pārbrauciena no Tenerifes uz Gran Canaria atpūtu nomainīja jau sacensību noskaņojums, taču ne expo apmeklējums, ne trases izpēte nespēja izsaukt satraukumu. Mērķis noskriet zem 8 stundām, cīnīties par vietu top 10 un censties iegūt 650 punktus tikai iepriecināja.

Vienīgais, kas neiepriecināja, bija laika prognoze. Mani gan tas skāra salīdzinoši maz, taču piektdienā, kad bija paredzēts starts maratona distancei, solīja lietu visu dienu. Ceturtdien, apskatot Roque Nublo un tuvumā esošo kāpumu uz Pico de las Nieves, secinājām, ka viens negants kāpums ir izlaists, atņemot apmēram 300 augstummetrus un 2km. Vakarā bijām knapi paguvuši saplānot atbalstu trasē Kristapam, Leldei un Andrim, kad atnāca ziņa no organizatoriem, ka maratona starts tiek pārcelts uz sestdienu. Pagāja mirklis, kamēr sapratām, cik ļoti tas visu sabojā, jo visa mūsu lielā kompānija skrien vienlaicīgi un būtībā arī visi paliek bez atbalsta. Izjuka skaistais plāns, ka Jānis Kūms aizvedīs visus 64km skrējējus uz startu un pēc tam atbalstīs trasē. Nāksies vien tikt galā pašiem, jo nevarēja arī paļauties uz tiem dažiem 125km skrējējiem un viņu atbalsta komandām, ka sanāks būt kontrolpunktos apmēram vienā laikā. Nelāga situācija, taču dusmoties vai pārdzīvot jēgas nebija. Darījām, ko varējām, radoši steidzām gādāt trūkstošo obligāto ekipējumu un krājām spēkus.

Pienāca piektdienas vakars. Kad Andris aizbrauca uz startu, sajutu pirmo kārtīgo satraukuma vilni, jo tad beidzot bija skaidrs, ka nu gan viss sākas. Noskatījāmies starta tiešraidi un devāmies pāris stundas pagulēt.

Sestdiena. 5:00. Modinātājs. Vispirms ar prieku noskaidroju, ka Andris cīnās par augstām vietām, tikai tad sāku ģērbties un gatavoties braukšanai uz startu. Prieks gan ir īss – pēkšņi Lelde paziņo, ka Andris stāšoties ārā Artenarā. Tas izsit no sliedēm, taču cenšamies situāciju risināt. Andris ir gatavs palīdzēt trasē, līdz ar to uz 64km startu Artenarā braucam ar mūsu mašīnu, nevis Ģirta auto, kā sākumā bija paredzēts. Par stūrēšanu esmu priecīga, jo tādā veidā esmu pieradusi noskaņoties sacensībām, tāpēc šīs izmaiņas galu galā nospēlē man par labu.

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

Ceļš uz startu ir veiksmīgs – aizbraucam bez sastrēgumiem, atrodam parkinga vietu, un man izdodas izstāvēt tualetes rindu pārsteidzoši ātri. Kamēr puiši vēl gaida, atrodu Andri, kuram atdodu daļu želeju, pretī saņemot pēdējos padomus un norādījumus. Drīz arī tiek atvērti starta koridori, un ieņemu vietu pirmajā, kas ir skumīgi tukšs, salīdzinot ar pārējiem. Nebūtu jau nekāda vaina, ja vien ārā nebūtu knapi +6°C, es nestāvētu plāni saģērbusies un neiebilstu pret bara siltumu. Drīz vien gan koridorus apvieno, un ultratakas video varu uztaisīt jau siltākos apstākļos.

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Līdz startam ir palikušas vien pāris minūtes, bet joprojām nekāda satraukuma. Nav pat sajūtas, ka vajadzētu uztraukties par traumām, lai gan pēdējā treniņā bija jūtams neliels diskomforts un kājas bija smagākas kā gribētos. Priecājos, ka par spīti visam stāvu uz starta līnijas un nejūtu šaubas par finiša sasniegšanu. Tā ir sasodīti laba sajūta, it īpaši, kad vēl nemaz ne tik sen nebiju droša, ka šāds brīdis vispār pienāks, un ar šādām pozitīvām emocijām arī dodos trasē.

Lai arī distance sākas ar kāpumu, kilometri paiet ātri, esmu atradusi ritmu un jūtos labi. Nemaz neesmu pārsteigta, ka drīz vien mani apsteidz Ruben, taču to, ka vēl pirms pirmā kāpuma beigām mani noķers arī Dāvis, gan negaidīju. Nevaru saprast, vai neesmu iesākusi par mierīgu, bet apgriezienus neuzņemu, un tā arī kopā aizskrienam līdz pirmajam KP Tejeda, kur ierodos pāris minūtes pirms plānotā laika.

Pirmajā brīdī KP mazliet apmulstu, jo liekas, ka tur valda haoss, un uzpildīt ūdeni prasa vairāk laika kā gribētos, jo cilvēku daudz, bet trauki vien divi. KP gan ir noķerts arī Ruben, un mēģinu izmantot izdevību aizlaisties no puišiem, jo gribas skriet vienai un savā ritmā. Nākamā kāpuma sākumā Ruben vēl turpat netālu ir, bet drīz vien jau esmu atrāvusies un sparīgi kāpju augšup, apsteidzot daudzus citus. Atkal un atkal nopriecājos, ka nūjas ir īsu kāju labākais draugs, jo tik raiti augšā vēl nekad nav gājis, un nav ne miņas no hamstringu vilkšanas vai muguras sāpēm, ar ko biju saskārusies kāpumos iepriekš.

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Dienas pirmā daļa ir samērā apmākusies un mitra, klajākās vietās vējā ir vēsi pat ar visu aktīvo kustēšanos. Kilometri gan pazūd ātri, un tuvojos fotopunktam jeb Roque Nublo. Iespaidīgais akmens atbilst nosaukumam un ir pazudis mākonī, kas atvieglo šī posma veikšanu, jo nav ne mazākā vilinājuma novērsties no Liepājas mola cienīgā seguma. Neilgo posmu paveicu ar veseliem ceļiem un drīz esmu atpakaļ uz skrienamas takas, kas ved El Garañon virzienā. Zinu, ka daudz nav palicis līdz KP satikšu Andri, un tas mudina kustēties raitāk. Vispirms tik jāpārskrien pāri dambim, kas vairāk atgādina lielu peļķi, taču veiksmīgi tieku cauri sausām kājām.

Arī El Garañon ierodos pirms grafika. Ir liels prieks ieraudzīt Andri, un es patiesi novērtēju, ka pēc izstāšanās viņš ir gatavs atbalstīt pārējos. Uzzinu, ka pie Roque Nublo biju 31. vietā, kas nav gluži tas, kas plānots, taču pagaidām nesatraucos, jo sajūtas ir lieliskas un varu paspiest vēl. Tieku pie kolas un apelsīniem, neatsakos arī no putu ruļļa. Pie ūdens uzpildes gan atkal pazaudēju vairāk laika kā vajadzīgs, jo no brīvprātīgajiem nesapratu, ka ūdens ir ārpus šķūņa un velti cenšos to atrast iekšpusē.

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

KP pametu labā noskaņojumā. Drīz esmu mainītajā trases posmā, ko izstaigājām jau iepriekš, un apmierināta secinu, ka tie trases posmi, ko apskatē atzinu par skrienamiem, lielā mērā arī tiek pavadīti skrienot. Trasi kopš ceturtdienas ir papildinājuši dubļi un vairākas tērcītes, taču ar visu manevrēšanu starp peļķēm un akmeņiem uz priekšu kustos, manuprāt, raiti, un drīz pienāk brīdis, kad nūjas tiek ieliktas somā, jo trases profils ir uzņēmis kursu uz leju. Sākumā noskrējiens grūtības nesagādā, taču nav tālu līdz tehniskākai serpentīna daļai, kas ātri iezīmē manas vājās vietas. Visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām un ātrums nekāds. Dažus gan pat apdzenu, un vien retais skrien ātrāk par mani, tā ka nejūtos arī tik slikti. Visbeidzot redzams serpentīna gals un asfaltētais ceļš, kam jāpārskrien pāri, un man izliekas, ka kāds mani sauc. Apkārt skatīties gan vēl ir pārāk bīstami, tomēr jau drīz esmu uz asfalta un ieraugu, ka saucējs ir neviens cits kā Andris. Tas ir pavisam negaidīts pārsteigums, un pārdesmit kopā noskrietajos metros uzzinu, ka līdz KP nav daudz, esmu jau labākā pozīcijā, un netālu priekšā ir vairākas konkurentes, ko noķert un apdzīt. Ar jaunu sparu un motivāciju paveicu atlikušo noskrējienu līdz Tunte, kas jau vairāk atbilst manai gaumei, tomēr tāpat pamanos padot dažas piespēles ar nelieliem akmeņiem potītēm un kādu reizi tās arī pagriezt. Par laimi, nekādu jūtamu seku tam nav.

Akmeņi... Akmeņi visur

Akmeņi… Akmeņi visur

Drīz akmeņu taka pāriet asfaltā. Noskrējiens tāpat ir stāvs, tāpēc nedaudz sevi bremzēju un drīz ieraugu baznīcu un tai blakus arī 3. KP Tunte. Grafiks tiek pildīts ar uzviju, ierodoties vairāk kā 20 minūtes ātrāk, kas pārsvarā ir uz mainītās trases rēķina. Skrienot biju centusies izdomāt visu, ko vajag KP izdarīt, tomēr izdomātais paliek otrajā plānā, kad pavisam negaidīti sev priekšā ieraugu Andri. Tā ir jau trešā reize, kas ir precīzi par trim reizēm vairāk, kā vispār biju cerējusi iegūt kādu atbalstu trasē. Džokers lieliski supportē, pie visa tieku bez prasīšanas. Kamēr dzeru kolu un tieku pie izrullētiem hamstringiem, uzzinu, ka esmu 24. vietā, kas skan jau krietni labāk. Jācīnās tālāk! Uzpildu pudeles, paķeru kādu apelsīnu, gabalu aiz KP mani vēl pavada un uzmundrina Andris, esmu tik noskaņota pēdējiem 30km, ka tikai pārsimts metrus vēlāk saprotu, ka KP satiktais un pasveicinātais Spaidijs nozīmē vien to, ka arī viņam skrējiens beidzies ar DNF.

Vien atgriežoties Latvijā, no ģimenes uzzinu, ka apmēram šeit mans telefons bija sācis dzīvot savu dzīvi un uz nebēdu zvanījis gan vecākiem, gan māsai. Viņiem gan atšķiras viedokļi par to, vai pēc dzirdētajiem trokšņiem esmu kāpusi kalnā vai skrējusi no tā lejā, un taisnība ir abiem, jo pa to laiku biju paspējusi darīt abus un vēl pabūt KP. Drīz gan telefonam apnīk, un ģimene var sekot līdzi lieki netraucēta, jo runāt tāpat neesmu gribējusi.

Trasē ir pavadītas vairāk kā četras stundas, un vairs nav ne miņas no mākoņiem, ir saulains un silts. Neapstājoties kāpju augšup. Lai arī kāpums nav nedz garš, nedz sarežģīts, kājas vairs nav svaigas, un lielākā motivācija ir priekšā esošie dalībnieki, ko vajag apdzīt. Prieks ir par katru apsteigto zaļo numuru, taču aiz muguras atstātie zilie 125km numuri nekādu gandarījumu nedod.

Drīz kāpumu nomaina noskrējiens. Sākumā veicas labi, un strauji tuvojos priekšā esošai skrējējai. Kad esmu tieši aiz muguras, šī tik pamet skatu atpakaļ un kāpina tempu. Viņai noskrējiens padodas labāk, taču nekur tālu atrauties viņai nesanāk, un pēc pāris minūtēm jau atkal esmu aiz muguras. Tad viņa atkal uzskrien ātrāk, lai pēc brīža atkal būtu panākta. Nesaprotu, kāpēc viņa visu laiku neskrien tik ātri, ja reiz viņai tik viegli tas sanāk. Es tur veikla nejūtos, kaut kā ķepurojos lejā un cīnos ar tulznām un akmeņiem, taču apņemos meiteni prom nelaist un sekot viņas trajektorijai. Nav nekādu šaubu, ka tuvojamies dienvidiem, jo ir pamatīgs cepiens, un seja deg tikpat ļoti cik pēdas. Te noderētu SPF krēms vai vismaz cepure. Varētu sapņot arī par KP un aukstu ūdeni, bet nedrīkst novērst uzmanību.

Ceļā uz Ayagaures

Ceļā uz Ayagaures

Tiekam līdz asfaltam, kas vēsta par Ayagaures tuvumu, un piespiežu sevi skriet arī pret kalnu, kas vairāk ir tāds švaks Siguldas serpentīns, līdz ar to – nekāda iemesla pāriet soļos. Pēc sajūtām pārkarsusi ierodos Ayagaures KP, kur cenšos operatīvi nomazgāt seju, padzert kolu un izpurināt akmeņus no apaviem. Liekas, ka varētu būt kādi +30°C, bet noteikti tik karsts nav. Kamēr laistos ar ūdeni, sprīža attālumā no sejas uz milzu pannām tiek gatavoti rīsi, un no tā aromāta karstumā vēders griežas vien. Uzpildu pudeles un bēgu prom.

Sākas pēdējais kāpums šajās sacensībās. Tas ir vēl īsāks par iepriekšējiem, vien 2km ar astīti un būtībā pilnībā skrienams, bet esmu izcepta un spēju tikai kāpt. Priekšā ir meitene, kas skrien un attālinās no manis, un es apzinos, ka skrienot šīs mokas ātrāk beigtos, taču tik un tā nespēju sevi piespiest skriet. Ir grūti, karsti, un es neiebilstu pret mākoņiem un ēnu. Lai nejustos pavisam nožēlojami, lieku sev pārvietoties ātrāk par citiem kāpējiem. Izdodas.

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Beidzot esmu augšā, un ir skaidrs, ka līdz finišam būs tikai uz leju. Nolieku nost nūjas, un esmu gatava pēdējam noskrējienam. Vismaz man tā liekas. Akmeņainais noskrējiens ir briesmīgs, un es smilkstēdama kārpos lejā, jo katrs neveiklāks solis uz kustīga akmens sāp. Kad taka kļūst jau līdzenāka un pāriet izžuvušā upes gultnē, parādās naiva cerība, ka kļūs labāk, bet tā nenotiek un viss joprojām ir vienos akmeņos. Lielāki akmeņi ir stabilāki un rada mazāku diskomfortu, bet to nav daudz un trāpīt soli precīzi uz tiem nu jau ir diezgan liels izaicinājums. Skriešana mijas ar iešanas pārtraukumiem, dusmojos uz akmeņiem un sevi un ilgojos pēc mīkstām meža takām. Emocijas dzen uz priekšu, tomēr ir sasodīti karsti, un vien retā vietā uz īsu brīdi ir ēna. Šis pavisam noteikti ir trases depresīvākais posms, un tā dēļ jau tagad nekārojas atgriezties TGC.

Klausu Džokera padomam un kritiski uztveru līdzjutēju, brīvprātīgo un izkārtņu versijas par atlikušajiem kilometriem. Lai gan joprojām esmu soli priekšā savam grafikam, neesmu līdz galam pārliecināta, ka izdosies iekļauties 8 stundās. Stāstu sev, ka viss ir galvā, te visiem ir grūti un vajag tik skriet uz priekšu. Atgādinu, ka man nevienā brīdī nav sāpējusi kāja, kas vien ir svinēšanas vērts, lai tik kaut kā novērstu domas no bedres, kur esmu iekritusi. Tā nu neatslābstu, strādāju, dusmojos, ar milzu gandarījumu gandrīz kā stāvošu apdzenu meiteni, kas pēc Ayagaures bija skrējusi kāpumā, nedaudz atžirgstu papildus dzirdināšanas punktā 7km pirms finiša, kas viss kopā dod nelielu otrās elpas atblāzmu, un noskrienu pāris labus kilometrus. Kad upe kļūst par ceļu, izdodas divi kilometri uz 5min/km, jau ir redzama pilsēta, un tad… tad mani noķer karstums.

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Liekas, ka, turpinot skriet šādā tempā, diez ko labi šis pasākums nebeigtos. Jūtos un laikam arī esmu pārkarsusi. Lai arī nav nekādu diskusiju par to, vai šeit ir jāskrien, es eju. Gabalu eju, atkal skrienu. Šādi tieku līdz kanālam, kur mani panāk viens iepriekš apdzīts puisis. Laižu viņu garām, bet šis pāriet soļos un saka, ka ir jāskrien. Es esot stiprāka, un man ir jāfinišē pirms viņa. Mirkli pretojos, bet uz to brīdi nelabums ir mazliet pārgājis, un mēģinām skriet kopā. Kanāls ir pārsteidzoši ērti skrienams, un tiekam līdz pēdējam KP Parque Sur. Sākumā biju domājusi, ka šajā punktā vispār nestāšos, jo varētu taču paciesties pēdējās 20 minūtes līdz finišam, tomēr sajūta ir tik draņķīga, ka izbaudu auksto ūdeni uz sejas un uzpildu arī pudeli.

Turpinām skriet uz finišu. Satieku gan Spaidiju, gan Spaidija atbalsta komandu, gabaliņu pirms finiša paskrienu garām arī Zanei. Lai arī neiztiekam bez iešanas pauzēm, kad skrienam, tad darām to ātri un sarunās ir vieglāk aizmirst par karstumu un nelabumu. Noskaidroju, ka puisis ir no Portugāles un viņam vislabāk padodas tehniski noskrējieni, ko galīgi nevarētu teikt par mani. Viņš domāja, ka ir bijis Lietuvā, bet pēc īsas Baltijas valstu ģeogrāfijas stundas izrādījās, ka tā tomēr bija Latvija. Rīga esot skaista, viņš ir apmeklējis daudzus muzejus, taču diez vai motivēju viņu tur atgriezties pastāstot, ka pašlaik tur ir -20°C un augstākais paugurs vien 300m virs jūras. Pļāpājot jau ir redzama finiša arka, un esmu bezgala pateicīga portugālim par kompāniju, bez viņa šis posms būtu krietni skumīgāks un diez vai iekļautos 20 minūtēs.

Vēl pēdējais pagrieziens uz finišu, un puisis uzsit pa plecu un saka “go get it”. Divreiz viņam tas nav jāsaka, un sāku paātrināties ar cerību, ka pietiks spēka līdz finišam. Pie barjerām jau stāv Andris, paņemu karogu, atlicis tikai sarkanais paklājs un emocijām bagāts finišs. Viss. 7:38:38.

Finiša smaids pasaka visu

Finiša smaids pasaka visu

Es to izdarīju! Es finišēju sacensībās, par kuru startu biju šaubījusies vien pāris nedēļas iepriekš, iekļāvos laika plānā un arī iegūtā 17. vieta starp sievietēm (142. kopvērtējumā) mani pilnībā apmierina, ņemot vērā šī brīža formu. Jūtos uzvarējusi visus šķēršļus, ko satiku pa ceļam līdz finiša līnijai, un tā ir sasodīti laba sajūta. Grūti iedomāties vērtīgāku pieredzi un ko labāku, lai gūtu pārliecību par sevi un gaidāmo sezonu. Lai kas arī notiks, es būšu gatava cīnīties. Par spīti sākotnējam riebumam, arī akmeņus būšu gatava redzēt jau maijā Spānijā.

Viens gan nav cīnītājs. Aiz šī stāsta ar laimīgām beigām stāv liela atbalsta komanda, kas palīdzēja man kļūt stiprākai, priecājās par panākumiem, bija blakus un uzmundrināja, kad lietas nenotika pēc plāna. Sirsnīgs paldies jums!

Tiekamies takās!