Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Mozart 100, 2019

Louzan Trail vienā bildē.

Louzan Trail vienā bildē.

Līdz domai par startēšanu Mozart100 nonāku vēl ziemā. Esot sacensībās Portugālē, pētu kalendāru atlikušajam gadam un atrodu brīvu nedēļas nogali jūnijā, un no visām iespējamajām sacensībām tieši Mozart100 uzrunā visvairāk. Tas ne tikai ir Pasaules tūres posms, bet arī notiek valstī, kuras Alpi man ir ļoti tuvi, un notiek reģionā, kur man vēl nav gadījies būt. Uzrakstu organizatoriem un jau drīz esmu dalībnieku sarakstā. Ceļš līdz Mozart100 nav vienkāršs un te man laikam jāveic palielāka atkāpe, galu galā, pēdējo reizi par sacensībām esmu rakstījis pagājušā gada oktobrī, bet pa vidu ir noticis ļoti daudz. Lasīt tālāk.

TDS jeb sapnis negaisa naktī

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Viss sākas un arī beidzas ar expo apmeklējumu. Nav jau nekas ārkārtējs, un viņu procedūru zinu no galvas – galvenais ir paņemt līdzi visu obligāto ekipējumu. Šogad jaunums ir tāds, organizatori var paskatīsies uz kalniem un nolemt, ka papildus līdzi jāņem arī siltā vai aukstā laika ekipējumu (attiecīgi: saulesbrilles, vēl 1 l ūdens un sauļošanās krēms, vai arī kājās jābūt kārtīgiem trail apaviem, līdzi papildu trešajam siltajam slānim un saulesbrillēm ar gaišajiem stikliem – sliktiem laikapstākļiem). Mums paveicās jeb neko no tā visa nevajadzēja. Ar Lindu nosmejamies, ka izskatās – šogad visiem ir jāatrāda telefons, lietus jaka un otrais slānis, un tad vēl divi citi sīkumi.

Viss ir tieši tik vienkārši, nu gandrīz tik vienkārši. Atrādot obligāto ekipējumu, man kā pirmo izbrāķē garo kreklu, jo redziet, mans krekls sver akurāt 20 gramus mazāk nekā vajadzētu svērt M izmēra kreklam. Par šo gan es biju dikti izbrīnīta, jo labi zinu, ka pirms diviem gadiem svēru savu kreklu un tas atbilda nosacījumiem – M izmēra čaļu krekls 180 g (jā, manējais ir čaļu krekls). Nē, nu var jau būt, ka togad bija 160 g, bet kāda starpība, tad tas atbilda sasodītajam svaram. Vispār jau viņiem uz svariem bija uzlīmēta lapiņa, cik kuram izmēram ir minimālais svars. Un meiteņu drēbēm, uz tās uzlīmētās lapiņas svars ir uzrakstīts mazāks, bet manam kreklam redzams ir tikai izmērs. Saku, ka varu pielikt klāt silto vesti un tad būs i svars, i siltums. Bet ko šie? Nē, tad ir jābūt vestei, kas aiztur vēju un lietu. Jā, bija tāda lieta. Par to, ka šiem varētu nepatikt mana piedzīvojumiem bagātā un pašrocīgi salīmētā lillā lietus jaka jau bija aizdomas mājās. Nē, nu es saprotu, ka viņiem vajag jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves, jo tad varot būt (tikai (!)) garantija, ka lietus netiks cauri. Te nelīdzēja mani iebildumi, ka pērn tā jaka tika akceptēta un ka lietu tā nelaiž cauri. Skaisti. Tagad stāvu otrā rindā pie kaut kāda onkas, kas skaitās krutākais no viņiem un ir pēdējais, kas akceptē laist vai nelaist tavu ekipējumu cauri. Kamēr es stāvu tai otrajā rindā un skatos, kā onka izbrāķē priekšā stāvošā lietus jaku, jo tās aizmugurē ir audums, kas laiž cauri ūdeni ar tekstu, ka tādu jaku viņš izbrāķētu arī top 10 čaļiem, tikmēr Linda man iedod savu kreklu, un savējo es ielieku somā. Kreklu akceptēja, bet par jaku vēlreiz noklausījos lekciju, ka noteikumi ir noteikumi un ka viņiem vajag tādu jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves. Bet, piedodiet – atvainojiet, jūs nezināt, kas ir makgaiverene un ka tā var visu! Uz jautājumu – vai man ir cita lietus jaka? – atbildēju, ka ir un ka dzīvoju patālu Šamonī. Tad jau, lai tik eju tai pakaļ. Varbūt vajadzēja teikt, ka nav un dzīvoju tālākajā ielejas nostūrī, bet gan jau tas tāpat nestrādātu un atbilde no viņa atskanētu, tad ej un pērc jaunu. Nenormāli burvīgi. Nav jau tā, ka man nebūtu plāna, kur dabūt lietus jaku. Aiziesim apskatīt expo tirdziņu un atpakaļ ceļā ieiešu ar Andra jaku. Taisnības labad jāsaka, nav jau tā, ka es kādu laiku nebūtu domājusi par jaunas lietus jakas iegādi, jo šai jau pieci gadi un rāvējslēdzējs arī niķojas. Otrreiz uz expo devos ar savu jauno, smuko, zaļo lietus jaku. Atkal jau bija nedaudz jāpamato, kāpēc es gribu ieiet iekšā šeit nevis caur rindu, arī onkas dzirdēju joku par dāvanu viņam. Lai vai kā, ar otro piegājienu tiku pie sava dalībnieka numura, aproces un nomarķētas somas.

MO2

Brīdī, kad mājās pie vakariņu galda apspriežam rītdienas plānus organizatori atsūta iepriecinošu īsziņu “TDS tough weather. Decision: start from Courmayer on 29/08 at 8:00, normal route except Passeur de Pralognan” un pēc brītiņu vēl vienu īsziņu ar izmaiņām laika grafikā. Nē, nu ar vienu negaisu kalnos man pirmajā Monblāna gadā pietika un otrreiz es neko tādu vairs nevēlos piedzīvot, bet kāpēc viņi izņēma to Pralognan pāreju. Man ar to kāpienu uz šo pāreju vajadzēja dažus vecus rēķinus nokārtot. Vispār jau būtu jāpriecājas, ka nav tā sasodītā kalna un arī tās pārejas, bet es sēžu un jūtos morāli sagrauta. It kā jau sīkums, bet tieši dažas minūtes pirms organizatoru atsūtītajām īsziņām, numuram otrā pusē biju uzlīmējusi laika barjeras grafiku un dažus finiša plāna variantus. Tas nudien nav godīgi. Nekas cits neatliek kā lipināt virsū numuram jaunas, pašrocīgi sarakstītās laika barjeras. Bet tas nozīmē, ka vakarā ir vēl divas papildu stundas, ko krāmēt mantas, bet rīt no rīta varēs divas stundas ilgāk gulēt

MO3

Somas krāmēšana aizņem vēl tikpat daudz laika, cik lapiņu līmēšana, jo kaut kā nesanāk veiksmīgi salikt somā visas tās panckas. Pielieku klāt nūju somu un pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kurā kilometrā to noņemšu, jo atzīšu par neērtu un traucējošu. Tāpat organizatori vēlreiz atgādināja par ieviesto jauninājumu – gribi ēst, tad stiep savu bļodu un karoti līdzi, turklāt šogad arī dzeršanas punktos vairs nebūs plastmasas glāzīšu, kā tas ir bijis citus gadus. Tad nu sapakoju uz Cormet de Roselend kontrolpunktu vēl vienu maisu ar savu bļodu, karoti un pārtiku atlikušajai trases daļai.

Saullēkts Francijas pusē

Saullēkts Francijas pusē

Rīts kā jau rīts. Andris devās uz vienu autobusu pirms mūsējā, mēs uzkavējāmies vēl mazu brītiņu un tad gājām uz savējo. Šoreiz biju izvēlējusies ilgāk pagulēt mājās un braukt uz startu ar pēdējo autobusu. Saullēktu sagaidījām stāvot automašīnu rindā uz tuneli, kas savieno Franciju ar Itāliju. Nedaudz neierasti. Laiks līdz startam bija tieši tik, lai aizietu līdz starta vietai, satiktu citus latviešus, uztaisītu pirmsstarta bildi un ielīstu pa spraugu koridorā. Tāpat uz brītiņu atceros, ka šoreiz plānoju būt gudrāka un ņemt vērā iepriekšējās reizes kļūdas un atziņas.

mo5

Starts. Neiztrūkstoši skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Ja pirmajos trases līkumos, pilsētas ielās, Lindu vēl redzēju, tad jau aiz nākamajiem līkumiem viņu pazaudēju. Kaut kur blakus pamanu Tomu un cenšos vismaz nepazaudēt viņu šajā vājprātīgajā dalībnieku jūklī, kur visapkārt skan ovācijas, zvani, gaviles… Pēdējie līkumi caur pilsētu, garām stāvlaukumam, kur būvē kontrolpunktu UTMB skrējējiem un tad jau ceļš aizvijas  augšup slēpošanas kalnā. Kamēr es līkumoju starp citiem dalībniekiem un knibinu laukā no nūju somas savas nūjas, tikmēr, tāpat kā pērn, Toms pazūd no mana redzesloka. Lai jau skrien. Man ir plāns, vispār jau vairāki, un sapnis, bet es tāpat zinu, ka ultra sākas pēc pieveiktiem 60 km, naktī vai pēdējā kalnā. Un vispār man ir aizdomas, ka laikapstākļi kalnos arī ieviesīs savas korekcijas. Tāpat labi zinu, ka visu vasaru esmu kārtīgi slinkojusi ar vingrošanu atšķirībā no skrējiena Kanārijās, bet tas jau man neliedz sapņot.

Tur lejā ir Courmayer

Tur lejā ir ciemats no kura startējām

Nepietiek ar to, ka jau tam pirmajam kalnam neredz ne gala, ne malas, saule ceļas augstāk, kļūst karstāks, es aizvien vairāk nesaprotu, kāpēc startā uzvilku tās rociņas. Un, tad vēl pulkstenis visu laiku brēc, ka ir jāēd. Cik var? Es tak vēl nekur neesmu tikusi. Turklāt visam pa vidu ir sajūta, ka es kļūstu aizvien lēnāka un lēnāka, un tā aste tuvojas. Lieki teikt, ka mani tas diezgan pamatīgi uztrauc, parādās pērnās sajūtas, bet šogad tik kāpju ar nūjām augšā, cik nu sparīgi varu. Slēpošanas trase, putekļi, putekļi, putekļi un vēlreiz putekļi. Ainava apkārt diži nemainās. Kaut kur trases malā sēž fotogrāfi, lai jau. Nav iedvesmas viņiem uzsmaidīt. Es gribu ātrāk tikt līdz kontrolpunktam un tad turpināt kāpt tālāk. Ilgi nebija jāgaida līdz beidzot parādījās pareizās mājeles kalna pakājē un arī pirmais kontrolpunkts – Col Checrouit Maison Veille. Ja sākumā domāju šo kontrolpunktu ignorēt, tad tagad nolemju vismaz padzerties ūdeni, jo nekā cita jau te nav, protams, ja neskaita kolu. Plāns pavisam vienkāršs – nezaudējot laiku un vietu ātri doties tālāk, jo zinu, ka tagad kādu posmu būs šaura taka augšup un apdzīšana būs ierobežota. Kādu brīdi kāpjam, kādu mazu brītiņu stāvam, bet lēnām uz priekšu kustamies. Kur vien iespējams, tur uzskrienu. Apdzenu kādu priekšā esošo. Priecājos par kalniem. Vienā brīdī paceļu acis augstāk un ieraugu skrējēju čūsku sev priekšā, mierinājumam redzu aiz manis arī ir pietiekami daudz dalībnieku. Tas labi. Jau kādu brīdi esmu atklājusi jaunu izklaidi, tas ir, pētu no kurienes un kā sauc priekšā skrienošos dalībniekus. (Organizatori katram dalībniekam starta pakā bija ielikuši mazo aizmugures numuru ar viņa vārdu un valsti. Bet, ja sagribas pagulēt, tad var apgriezt to lapeli otrādi un citiem garām ejošajiem dalībniekiem tajā brīdī ir skaidrs, ka ar mani ir viss kārtībā, es tikai guļu.) Vispār diezgan interesanti. Nav jau tā, ka man nebūtu apnicis kāpt, ja nu mazdrusciņ, tā pavisam mazdrusciņ. Apkārt esošo kalnu klusumu iztramda helihopters, kurš no augšas filmē dalībniekus. Tā saule… Labi, ka vismaz ir vējš, kas nedaudz atvēsina.

Dalībnieku čūska aiz manis

Dalībnieku čūska aiz manis

Pārveļos pāri Arete du Mont‐Favre kontrolpunktam un turpinu ripot lejā. Ja sākumā skrēju ar salocītām nūjām rokās, tad jau pēc maza brītiņa nūjas lepni guļ nūju somā. Tik sīkums, ka tagad somas viena puse smagāka. Būs jāpierod. Daudz foršu taciņu, kur kādu apdzīt un kur aizķerties aiz kāda akmens. Tādu izdevību, kā padzeries ledāju ūdeni, nelaižu garām – gards, bet tas nozīmē, ka diezgan bieži  nākas apstāties un palaist sev garām kādu skrējēju. Tā jau ir, ja pēdējā brīdī izdomā un trasē līdzi nepaņem mīksto pudelīti ūdenim, par to uz sevi vēl ilgi (jebšu visu distanci) būšu dusmīga. Te vienā brīdī trases malā sēž kaut kādi onkuļi, te pēc brītiņa pamanu arī viņu darba rīkus. Izskatās, ka atjauno takas. Lejupceļu nomaina taisne. Ceļa malā ezers. Aiz ezera vairāki cilvēki skaita dalībnieku ekipējuma zīmolus. Pie sevis nosmejos, ka man te visāds sajaukums gadījies.

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Lac Combal kontrolpunktā padzeros buljonu, uzkožu sieru, maizi un dodos tālāk. Jo jau atkal ir jākāpj augšup. Vienīgais mierinājums – šī ir augstākā virsotne, kas jāsasniedz, bet vispirms tajā vēl jāuzrāpjas. Pērn augšā kāpu un stājos, jo bija ļoti karsts, šoreiz augšupceļš lielas grūtības nesagādā. Ja neskaita, ka tas bija ilgi un gari. Kaut kur pūta vējš. Citi stājās un no somām vilka laukā jakas. Nu jā, solīja augstumā virs 2000 m vēju ap 10-20 km/h, bet neko tādu, lai vajadzētu jaku uzvilkt nemanīju. Normāla vasara. Atkal pīkst pulkstenis, atkal ir jāēd. Vai es kaut ko minēju, ka tagad gandrīz zinu, kā tas ir, kad vēders neparko negrib turēt iekšā apēsto želeju un izstrādājas vemšanas reflekss? Jā, tagad es zinu kā tas ir. Bet nu varbūt nevajag mēģināt ēst upeņu želeju, it īpaši jau tāpēc, ka upenes pēc definīcijas nav ēdamas.

Tur lejā līst

Tur lejā tālumā līst

Pārvēlos pāri Col Chanannes kontrolpunktam, kas ir arī augstākā virsotne visā distancē. Ievelku elpu, paveros apkārt uz kalniem, aiz kuriem kaut kur tālumā plosās negaiss un dodos lejup pa plato serpentīnu. Vienlaicīgi pie sevis izmisīgi domāju par to, aiz kura līkuma bija tas kalnu strauts, kur pērn veldzējāmies. Jo zemāk noskrienu, jo dūmakaināks kļūst. Kaut kur pa vidu trāpīju uz dažām lietus pilēm, bet tā jau kalnos gadās – lietus aizlīst garām kalniem un kāda lietus pile iemaldās blakus ielejā. Es to neņemu vērā. Ūdens. Ceļš aizvien iet uz leju. Tur lejā, tālumā līst. Un man tieši turp ir jāskrien. Nav iedvesmojoši. Kļūst vēsāks. It kā jau zinu, ka ap pusdienlaiku, no kādiem 13.00-15.00, mums trasē solīja lietu, bet es cerēju, ka būšu pietiekami ātri-lēna un lietu dabūšu pēc iespējas vēlāk un nedaudz. Noķeru Tomu, tā arī pasaku, ka domāju, šis jau sen gabalā. Izrādās Toms kopā ar Almu uzkāpis līdz iepriekšējam kontrolpunktam, tad Alma aizskrējusi. Tagad viņš meklē kompāniju. Nosmejam, ka drīz būs lietus. Un prom esmu. Sākumā lietus bija tāds ciešams, normāli ignorējams, bet šis prieks bija īss, jo tālāk skrēju, jo vairāk un stiprāk sāka līt, pat man sagribējās uzvilkt lietus jaku. Citi stīvē arī lietus bikses, ai nē, man tās nevajag. Kamēr es lietū izmisīgi cenšos savas mantas salikt atpakaļ somā un atrast aptieciņā Ibumetīnu, jo pēdējā kāpumā man neganti sāka sāpēt galva (tas ir pats pēdējais, kas tagad būtu vajadzīgs), mani jau atkal noķer Toms. Brīdi skrienam kopā un pļāpājam. Toms jautā, kur Linda. Godīgi sakot, nezinu. Tikpat labi man priekšā vai aiz manis, es nezinu. Vispār jautājums – kur ir Linda? – man diezgan ilgi tirdīja, bet tā arī nesaņēmos Ilutai to pajautāt kādā no atbildes īsziņām, lai arī ik pa laikam tiku informēta, par cik vietām esmu pakāpusies augstāk. It kā es zinātu, kurā vietā būtu. Mans temps uz leju bija pietiekami ātrs – gan Tomu, gan citus dalībniekus šajā noskrējienā atstāju sev aiz muguras. Bet ko tas lietus? Šis tikai pieņēmās spēkā, kļuva stiprāks, slapjāks un negantāks. Nu tik negants, lai pamatīgi sabiedētu mani, ka tagad tā varētu turpināties vēl vairākas stundas (nu tik ilgi ar slapjām biksēm negribu skriet), ka, tā teikt noraustījos, un izdevīgā brīdī kādā kūtī zem nojumes izvilku no somas savas lietus bikses. Es nebiju tāda vienīgā, kas atradusi šo zelta āderi, kur zem nojumes paslēpties no ļoti ieslīpa lietus. Jau atkal Toms man paskrēja garām. Protams, protams. Tagad manas lietus bikses lipa klāt pie slapjajām skriešanas biksēm. Atkal slikti. Lejup skrējiens – svaigi nolijis ceļš pa dubļainu pļavu. Pilnai laimei tas lietus pārgāja. Eju pāri tiltiņam un pukojos uz sevi, ka man tagad tās lietus bikses nereāli traucē un ka varēju jau mazu brītiņu vēl paciesties, vēl nedaudz salīt, bet ko nu vairs. Tas gan pie nosacījuma, ja būtu zinājusi, ka tas sasodītais lietus tik ātri pāries. Bet solīja jau normālu gāzienu pāris stundu garumā. Toties tagad man ir karsti, tās sasodītās lietus bikses līp un pinās ap kājām. Nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi stāties un vilkt tās nost. Toms jau atkal par mani smejas. Kādu brītiņu kāpjam augšup kopā. Šoreiz pat pamanījos fotogrāfiem uzsmaidīt. Kāpiens turpinājās vēl kādu brīdi līdz mēs sasniedzām plakanu kalnu kori ar izdangātam taciņām.

tiltiņi

Tiltiņš

Lēnām atkal kļūst siltāks un man aizvien vairāk sāk traucēt jau tā vaļā attaisītā lietus jaka. Domāts – darīts, kādā brīdī pārstāju skriet un lietus jaku iebāžu somas kabatā, turpinu ceļu īsajā kreklā. Tai brīdī pār mani nolīst pētoši skatieni. Nu labi, ir vējš, bet nav jau auksts. Skatoties uz pārējiem dalībniekiem lietus jakās, cepurēs un cimdos, ne vienu reizi vien atminējos leģendāro teicienu – “ticiet man puiši, šis nav auksti”. Vispār jau es šo vietu no pērnā gada atceros ar zīmi “govis” un “iet pa taku”, bet šogad neko tādu nemanu. Nav jau tā, ka taka nevītos caur ganībām, bet nu cauri govīm gan negājām. Uzrāpāmies augšā pa kaut kādu dubļainu taciņu. Tālumā spīd ezers un tālumā lepni gozējas rododendru kalns. Te vajag bildi. Kamēr citi dalībnieki fočējas, es ātri pieskrienu un ar vienu rokas kustību palūdzu, lai arī mani nofotografē uz tā kalna fona. Pilnai laimei šis ir tas brīdis, kad man pirmo un ne pēdējo reizi sistēmā beidzās dzeramais (otra reize par laimi bija Courmet de Resolend  kontrolpunktā). Laime pilnīga pēc noskrietiem nedaudz vairāk kā 30 km. Nav jau tā, ka ārā būtu ļoti karsts un ka kontrolpunktu no šejienes neredzētu, bet tas tā nebija paredzēts. Skatos uz ezeru un prātoju, nez to ūdeni var dzert? It kā jau ūdens nāk no kalna, bet tomēr tas ir ezers. Tas sasodītais kontrolpunkts ir pietiekami tālu. Mēģinu skriet gar ezeru un aizvien vairāk sapņoju par kādu tekošu tērcīti. Dažas esošās jau izbrāķēju, jo atrodas pārāk zemu vai arī neievieš manī uzticību. Toties tas kalns nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Cerības attaisnojās un pirms paša kalna ieraudzīju pietiekami lielu strautu, kuru pēc neliela pārdomu brīža atzinu par labu esam. Ūdens. Tagad tikai tāds sīkums, kā uzkāpt rododendru kalnā un tikt līdz kontrolpunktam.

Ar rododendru kalnu fonā

Ar rododendru kalnu fonā

Rododendru kalnā atbalstītājus nevar nedzirdēt, it īpaši tos, kurus redzu jau vairākkārt. Tas nozīmē, ka viņi gaida savējos, bet vienlaikus arī es tieku pie uzmundrinājuma. Kaut kā tajā kalnā uzkārpos, nūjas no rododendriem laukā ķesēdama. Atskatos un novērtēju, ka aiz manis ir citi dalībnieki, tad mierīgi aizskrienu līdz Col du Petit St.Bernard kontrolpunktam, kurā daži onkas spēlē mūziku. Lūk tā ir sagaidīšana. Tajā uzpildu savu iztukšoto sistēmu līdz ar malām, uzkožu apelsīnu. Pie viena paprasu buljonu, labi, lai iet arī rīsi. Ai, tā bija kļūda, jo rīsi izrādījās cieti, jo neizvārīti – atzinu tos par neēdamiem. Kamēr rosījos ap labumu galdu un domāju cik batoniņus ņemt līdzi, kontrolpunktā ienāca Toms. Pametu kontrolpunktu ar pilnu muti, kaut kā mēģinot tikt galā ar to ķepīgo batoniņu, kuru, protams, mutē ieliku visu uzreiz. Jāatzīst batoniņš bija garšīgs. Iešanas laiku izmantoju lietderīgi un jau laicīgi nūjas ielieku nūju somā, jo nākamos 16 km tās man noteikti nevajadzēs. Skrienu pa taisnīti un gaidu to brīdi, kad ar vienu kāju būšu tuvāk finišam jeb šķērsošu Itālijas–Francijas robežu.

ar vienu kāju būšu tuvāk finišam

Ar vienu kāju tuvāk finišam

16 km uz leju. 16 sasodīti gari kilometri uz leju. Nav jau tā, ka visi būtu uz leju, kaut kādi metri ir arī uz augšu, vismaz sākumā nedaudz jāpaskrien arī uz augšu. Plata grantene. Garlaicīgi. Laiku īsinādama izdomāju, ka šī varētu būt ļoti laba un parocīga vieta, kur apžāvēt savu nedaudz salijušo lietus jaku. Ko par mani padomāja citi dalībnieki, kad skrēju lejup ar vējā plīvojošu lietus jaku es, protams, nezinu, bet zinu vienu – man bija vienalga un to jaku vajadzēja izžāvēt. Teorētiski būtu labi izžāvēt arī lietus bikses, bet biju pa slinku, lai tās ņemtu laukā no somas. Dažus lejup skrējiena posmus no šiem 16 km es atceros. Tāpat atceros kā pērn te stājos un izmantoju katru ēnaino posmu. Tagad ir pietiekami patīkams laiks un šāda vaļība īsti nav nepieciešama. Ja vien neņem vērā, ka tomēr ik pa laikam ir vēlme apstāties un atpūsties. Toties kādā tempā un ātrumā pīkst kilometri – es teiktu nenormālā. Gribu apstāties un padzerties ūdeni vai vismaz nomazgāt seju. Kaut kāds tak iemesls ir jāatrod un jāizdomā, lai nebūtu jāskrien pa to granteni lejup. Pie kādas mājas ir ūdens. Brīdī, kas taisos to padzerties, man kāds saka, ka tas nav dzerams. Tiešām? Man palicis atmiņā, ka to pērn dzēru, bet, ja jau viņš tā apgalvo, tad tikai nomazgāju seju un ar smagu sirdi izleju ūdeni no krūzītes. Tālākais ir mazas šauras taciņas uz leju. Tādās foršākās, stāvākās, akmeņainākās pamanos apdzīt priekšā skrienošos. Toties, kā ir lielāka taisne, tā viņi mani ķer rokā. Bet toties ir tik patīkami skatīties, kā lejā esošā pilsēta nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Šis lejup skrējiens ir ļauns, jo grauj gan morāli, gan fiziski – tu ļoti labi zini, cik forši ir tik ilgi skriet uz leju un ko par to visu domā tavas kājas un mugura. Bet vai viņām tagad ir ļauts izteikties? Ko viņas par visu šo domā pateiks vēlāk (un kā vēl pateiks), tikai jautājums – kad un kā. Izskrienam cauri vēl vienam mazam miestam Seez, kur ierīkots viens no mini kontrolpunktiem un kurā ūdens pudeles tiek dzesētas ūdens tvertnēs. Uz ielām dežūrē brīvprātīgie, kas apstādina satiksmi katram dalībniekam.

Šie pēdējie 3 km līdz Bourg St.Maurice kontrolpunktam ir paši garlaicīgākie, jo tie ir pa taisni. Man jau sen ir apnicis skriet, ir neliels panīkums un vispār es īsti nezinu, ko gribu, turklāt līdz finišam ir vairāk kā pusdistance. Bet man vairs nemaz nav prāts uz skriešanu pa taisni. Mēģinu sevi kaut kā piespiest kustēties uz priekšu, bet tas iet grūti. Nu labi, ja jau jūs apturējāt satiksmi, tad varu arī nedaudz paskriet, lai pēc maza brītiņa jums nav atkal jāaptur tā satiksme. Tā šī pļava pazīstama, bet tāpat līdz kontrolpunktam vēl tālu. Pierunāju sevi nedaudz paskriet, tad pavisam nedaudz paiet, un tā vairākas reizes, līdz nokļūstu pilsētā un man jau ir vienalga. Es varu arī iet. Māsa un Edgars mani pamana pirmie – ovācijas garantētas. Māsa mēģina mani ķircināt un saka, ja jau viņa var paskriet, tad es arī varu. Protams, protams. Tāpat tieku informēta, ka iekšā mani sagaidīs Kristaps P.. Turpinu sparīgi doties Bourg St.Maurice kontrolpunkta virzienā. “Ko tu tur aizbrauci skriet vai pastaigāties ar džekiem pa pilsētu? Kameras visu redz un es arī,” uz ko atbildēju īsi un kodolīgi: “Dillēs!”

trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Vispār jau ir patīkami, pēc kāda laika redzēt pazīstamas sejas un vēl jo vairāk tikai truli sekot līdzi kaut kur, kur viņi ir aizņēmuši pleķīti. Otrpus žogam stāv Ina ar Kristapu B.. Māsa nosaka, lai es pasmaidu, jo gribot aizsūtīt mātei bildi ar mani trasē. Kamēr uz galda mēģinu atrast kaut ko ēdamu un gaidu rindā pēc arbūza, tikmēr manai somai tiek uzpildīta sistēma, kuru pēcāk trīs čaļi nevarēs piekabināt pie somas. Šis ir arī viens no tiem brīžiem, kad esmu nedaudz dusmīga uz sevi, jo nesaprotu, kāpēc paņēmu līdzi nevis sāls tabletes, bet gan mazās sāls paciņas. Brīdī, kad krāmēju somu,  laika prognozes nemaz tik siltu nesolīja. Vēlāk finišā Kristaps P. pajautās, vai šajā kontrolpunktā es tikai izskatījos slikti vai arī tā jutos. Bija tāda lieta. Protams, šis bija pirmais kontrolpunkts, kur es izdarīju, manuprāt, vienu no kļūdām, tas ir, neko ļaunu nedomādama, tāpat kā vienmēr ultrās, padzēros kolu…

Kamēr man ir vispārēja nekā negribēšana un neliels panīkums, es klausos, ko man stāsta. Kristaps P. jau laicīgi ir izpētījis, pie kuras dāmas ir jāiet atrādīt obligātais ekipējums, tas ir, kura neprasa atvērt somu un visu izķeksēt laukā no tās un atrādīt. Tas man der. Tā arī obligātā ekipēja kontroli es izeju parādot, ka man šajā kabatā ir telefons, tajā kabatā lietus jaka, bet somā iekšā ir prasītās lampas ar rezerves baterijām. Šādu, tā teikt, veiksmi es piedzīvoju pirmo un visticamāk, arī pēdējo reizi. Vienīgais, par ko nosmīnu, izejot no šī kontrolpunkta, es esmu ļoti, ļoti priekšā pat sapnim par finišu. Nav jau brīnums, ja tik daudzi kilometri bija jāskrien uz leju. Bet tagad gan sākas man nezināmais.

pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Vispār ir tik ļoti dīvaini iet laukā no pilsētas pa otru pusi. Pie sevis prātoju, ko labu organizatori būs mums sarūpējuši, izņemtās Pralognan pārejas vietā. Pilsēta kā jau pilsēta. Uzrāpjamies augšup pa kaut kādu pažobeli, kuras malā rēgojas persiku koks. Lieki teikt, ka mēs visi bijām sajūsmā to ieraugot. Nu labi, ābeles arī tur bija. Tāpat no turienes varēja visā krāšņumā redzēt kalnus, no kuriem mēs pirms brītiņa skrējām lejā, acis priecēja arī tālumā esošā varavīksne. Asfalts uz leju, daudz asfalta. Lejupceļā kādu laiku skrienu kopā ar spāņiem un japāņiem. Šis ir arī tas brīdis, kurā saprotu, ka iepriekšējā kontrolpunktā iedzertā kola (man par lielu izbrīnu – jaunums, ko nejauši izdarīju šajā skrējienā) bija viena no lielākajām kļūdām. Mans vēders par šo dzērienu bija tik lielā sajūsmā, ka turpmākas stundas līdz finišam par to atgādināja ar vēdera pūšanos līdz apnikumam. Es protams priecājos, ka nebija tik traki kā Kanārijās, kur ik pa laikam vajadzēja skriet krūmos, bet nu tā vēdera pūšanās ar tā saucamajiem ezīšiem komplektā arī var izvest no pacietības. Hmm, vai tiešām tie 15+ km būs tikai pa asfaltu? Lai nebūtu garlaicīgi, mūs ieved arī kādās meža takās. Eu, čaļi tās takas ir skrienamas! Ir jau labi, ka tevi palaiž pa priekšu, bet ko darīt, ja pa priekšu velkas japāņi un nesaprot, ka viņi ir ļoti lēni. Japāņu tūristi, kas japāņu tūristi. Velkas lēnā garā pa skrienamu nesarežģītu taku un sarunājas savā starpā. Eu, čaļi, vai neredzat, ka aiz jums ir rinda? Tā vienā brīdī neizturēju un pagarināju savu lidojuma fāzi uz leju, lai varētu tikt šiem garām. Tie mazie meža posmi tiešām bija īsi. Tā vienā no posmiem caur kokiem varēja manīt, kā aiz kalniem līst, jo kāda pile nokrita arī pie mums. Vienā no asfalta posmiem dāma, skanējot manu numuru, gari novelk – Latvija. Jā, Lettonie. Un prom esmu. Kaut kur tālumā riet saule. Jau atkal trase aizvijas pa asfaltu. Nez, tā tiešām būs visu laiku? Vispār jau nav slikti skriet pa lēzenu asfaltētu ceļu uz leju, bet es zinu, ka kontrolpunkts ir kalnā. Ik pa laikam ceļa malā stāv mašīnas ar atbalstītājiem. Ik pa kilometram ceļa malā ir zīmīte, ka te iet viens no Tour de France posmiem – Courmet de Resolend. Kaut kur ceļa malā sēž Alma, viņai esot liels panīkums iestājies, tāpēc nedaudz jāatpūšas. Pār ieleju lēnām nolaižas tumsa. Aizvien vairāk priekšā sāku manīt dalībniekus ar ieslēgtām lampiņām. Nezinu, kā viņiem, bet man ir pietiekamo gaišs, jo pa taisni lampiņu vēl nevajag. Vienlaikus labi saprotu, ka tūlīt, tūlīt man arī vajadzēs to lampu. Brīdī, kad izvelku lampu, apkārt viss paliek gaišs un beidzot pamanu, ka augšup kāpienā zāle ir slapja un ir arī dubļi. Tikai pēc finiša uzzināšu, ka ātrākie skrējēji te dabūja pamatīgu lietu ar krusu. Lampiņu čūska aiz manis un man priekšā. Ceļš ved pa asfaltu uz augšu. Vēl nedaudz un es pārstāju skriet. Te var tikai ātri nūjot. Tā vienu brīdi man astē iesēžas kāda dāma, te kāds kungs, bet tad atpaliek. Te manu uzmanību piesaista trīs kungi ar vienādām mugursomām, lietus biksēs un jakās. Iet pa priekšu un jautri čalo, tā līdz brīdim, kad šie strauji mainīja virzienu un nedaudz pamaisījās man pa kājām un es gandrīz paklupu aiz viena. Viņi pēc navigācijas aizgāja pa kreisi kalnos. Lai jums veicas PTL čaļi. Bet man gan tikai uz augšu. Kaut kur tālumā pamatīgi nogrand pērkons, vairākas reizes un tā kārtīgi. Brr. Tāpat tur tālumā ik palaikam uzplaiksnī zibens. Jā, blakus ielejā ir pamatīga negaisa ballīte. Lai arī man aizvien ir žēl izņemtās pārejas, bet tajā negaisā ballītē nudien negribu atrasties. Jo augstāk kāpju, jo vairāk mašīnu parādās.

aiz kalniem riet saule

Aiz kalniem riet saule

Tepat aiz stūra spīd Cormet de Roselend kontrolpunkts. “Pēc plāna tev jau jābūt Roselendā un tur arī ir kameras, ja kas” uz ko atbildu, ka “tev ir talants rakstīt pusminūti pirms kontrolpunkta”. Te man ir plāns kārtīgi paēst, uzlādēt pulksteni jau otro reizi un droši vien uzvilkt garo kreklu, jo galu galā ārā ir tumsa un tuvojas nakts. Pārveļos pāri kontrolpunkta slieksnim – vienā pusē Garmin punkts, kur kopā ar savu lādētāju atstāju uzlādēt savu pulksteni, jo viņiem kā reiz mana pulksteņa vadi izbeigušies, otrā pusē tieku pie savu mantu maisa. Beidzot būs man papildu želeju krājumi, lai gan man aizvien ir pa daudz želeju, bet nu vēl jau tik pat daudzi kilometri jāpievar. Atrodu pie viena no galdiem brīvu vietiņu. Ar lielu prieku no maisa izvelku savu bļodiņu un dodos galdu virzienā. Makaroni ar sieru, tēja, maize, batoniņi. Vai es kaut ko minēju par to, ka tie makaroni bija neēdami? Tā arī nevarēju saprast, kas tiem par vainu, bet nu bija cieti un bezgaršīgi. Pat mājās pārvārīti lētākie makaroni ir daudz reižu garšīgāki un ēdamāki atšķirībā no šiem. Siers arī dikti dīvains. Šajā brīdī man iestājās neliela panika, jo visas cerības uz kārtīgām pusdienām izplēnēja gaisā. Bet man gribas paēst nevis paknakstīties ar uzkodām, bet uz galdiem neko savam vēderam piemērotu atrast nevaru. Nu labi, maize, cepumi, šokolāde, bet es gribēju ko sātīgu. Par labu atzīstu arī ābolu biezeni. Šis ir tas brīdis, kad jau kādu laiku bažīgi domāju, kā sevī iedabūt iekšā jiftīgo kofeīna želeju. Kā zināms, nav nekā labāka par maizi ar ievārījumu. Pēc sejas noprotu, ka blakus esošajam somu skrējējam iepatikās mana ideja par ievārījuma maizi.

Kamēr sēžu pie galda un domāju, kā tālāk būt, ar mani sarunu uzsāk tas pats somu skrējējs. Viņam mans Noskrien krekls atgādina kādu Latvijas orientēšanas komandu. Nē, nē. Šī ir skriešanas komanda, bet orientieristi mums arī ir spēcīgi. Vislielāko pārsteigumu un nelielu stresiņu šajā kontrolpunktā man sagādāja telefons, kuram baterija bija nokritusies līdz 35%. Es saprotu, ka kalnos brīžiem nav zonas un ka brīžiem telefonu izmantoju kā fotoaparātu, bet kāpēc tam baterija ir praktiski tukša? Mans telefons šādā režīmā ultrās mierīgi velk pat divas dienas. Nelielā panika tiek atrisināta – es ieslēdzu kaut kādu super enerģijas taupīšanas režīmu, kas man dod vēl padsmit stundas. Šādā režīmā es mierīgi (ar astīti) spēju iekļauties kontrollaikā. Pēc tam man būs vienalga – strādā telefons vai nē. Protams, to, ka no rīta nebiju izslēgusi wifi tīklu, es uzzināšu tikai mājās, jo, pat esot kontrolpunktā, šo sīkumu nepamanīju.

Brīdī, kad esmu kādu laiku iekšā siltumā sēdējusi un savilkusi mugurā visu, kas man ir – garo kreklu un lietus jaku (ārā tak tagad būs auksts), lai dotos prom no kontrolpunkta, ierodas Alma un jautā, kā mums iet? Uz ko pārjautāju – man vai mums? Nu jums? Vispār ir tā, ka man nav ne jausmas, kur ir Linda. Tas ir, es nezinu – viņa ir man priekšā vai aizmugurē. Pēdējo reizi Lindu redzēju startā. To, ka Linda izstāsies, sasniegusi šo kontrolpunktu, es uzzināšu tikai pēc vairākām stundām, kad būšu jau citā kontrolpunktā, kur telefonam atkal būs zona. Zinu tikai to, ka Toms ir aiz manis.

mo17

Ārā ir nakts, tumšs, un es labprāt nekur neietu. Var tak palikt arī tepat. Cik atceros no pērnā gada, tagad ceļš vedīs augšup. Tā arī ir. Kādu brīdi kāpusi augšup, saprotu, ka man lietus jakā ir pa karstu. Tieši pēc tik pat neilga brīža sāk smidzināt. Bet vai tad mani uztrauc lietus, ja vien tik tas atkal nepieņemtos spēkā. Pēc ilgām pārrunām uzvelku atpakaļ lietus jaku, šoreiz somā ielieku garo kreklu. Silts ārā, nu vismaz pagaidām. Turpinu kaut kur kāpt augšup. Atceros, kā pērn te stājāmies zālājā pagulēt, jo man acis krita ciet. Šogad pagaidām no miega ne miņas. Kāpēc ir jākāpj tik daudz augšup? Te liftu nevarētu ierīkot? Kāpēc tas lietus pieņemas spēkā, bet temperatūra turpina kristies? Tikmēr.. “..skrien, skrien. Mēs gan atpūtīsimies – pagulēsim par tevi turot īkšķus. A, tu tikai skrien. Pirmie trīs jau finišēja. Tev jau arī mazāk par pusi vien atlicis. Turies..” vai arī “..redzēju tevi kamerās, tik tie lukturi traucēja apskatīt, ar ko tu tur atkal pastaigājies. Nākošā kamera Col July – atkal vērošu. Tev tur pēc plāna jābūt 2:20. Rezultāti tev arī lēkā.. tā 500 apdzen, tad tevi 300. Tagad atkal esi kādu bariņu apdzinusi. Go-go..” Kārtējo reizi nosmejos, ka man tās vietas neko neizsaka, bet nu vismaz ir interesanti, jo tāpat nav ne jausmas, kura esmu.

Īsti neatceros, kā nokļuvu līdz Col du Joly kontrolpunktam, bet atminos to, ka ilgi lavierēju starp vājprātīgām dubļu peļķēm un priecājos, ka blakus ir kaut cik ejama sausa zāle (lasīt nav dubļu). Lietus pieņēmās spēkā, līdz man sāka kļūt nedaudz vēsi, bet bija slinkums stāties un pavilkt garo kreklu zem lietus jakas. Nu, protams, līdz brīdim, kad nedaudz atsalu kā tāds prusaks un metu lepnumu pie malas – pavilku zem lietus jakas to sasodīto garo kreklu. Jāsaka – pavisam cita skriešana. Vai es ko minēju, ka aizvien vismaz uz leju vēl kaut cik skrēju, lai arī bija dubļi un lija lietus? Brīžiem ar skaudību noskatījos uz tiem ugunskuriem, kas bija sadegti kalnos, lai mazajos kontrolpunktos organizatoriem būtu silti. Un tur bija arī teltis, par kurām labprāt būtu atdevusi puskaraļvalsti, lai tik varētu ielīst pagulēt un… Nu labi, es saprotu, ka man tā telts nespīd, jo vairāk tāpēc, ka es jūtos pavisam labi. Nu gandrīz pavisam labi. No skaļās un krāčainas upes nāca augšup vēsums. Vispār labāk tumsā uz leju neskatīties, ja negrib ātri lidot, sāpīgi piezemēties un ilgi peldēt. Bet arī te organizatori bija par mums parūpējušies un iedeguši ugunskuru, ja nu kādam tomēr izdodas nopeldēties. Tikmēr telefonā “..es taču sekoju. Skrienot lejā, takš grūtāk lasīt..” un “..aiziet, aiziet malacītis. Vēl viens bariņš apdzīts. Esi ieskrējusi zem tūkstošās vietas, tā turēt..” Kaut kur pa vidu bija arī mistiskas koka laipas pļavās, pa kurām labāk nevajag skriet. Tāpat vairākas reizes pa slapjiem akmeņiem šķērsojām mazas upītes, kur viens neuzmanīgs solis un tu vari būt viscaur slapjš, bet spējīgs turpināt distanci.

Lietus ar laiku norimās un man jau šķita, ka vēl pilnai laimei izklīdīs mākoņi un es ieraudzīšu mēnesi. Vispār jau uz brītiņu es to redzēju, bet tikai uz brītiņu, līdz nemanāmi piezagās migla. Sākumā migla kā migla, ja neskaita, ka tā piezagās brīdī, kad biju dažu kilometru attālumā no kūts jeb Col du Joly kontrolpunkta, kur tieši tagad sākās vienas no stāvajām un glumajām sienām, tfu, skriešanas takām. Man jau pērn sausā laikā tās nepatika, bet tagad es vispār neizteikšos. Lai būtu vēl jautrāk, viss ir noklāts ar dubļiem un marķējums redzams diezgan švaki, bet, ja iet bariņā, tad nav ne vainas. Kad esmu pievarējusi to ieslīpo taciņu un ar acīm jau meklēju kontrolpunktu, kuram tepat, tepat ir jābūt, ja vien.. visapkārt nebūtu dubļu jūra un bieza, pelēka migla, kurai cauri nevar neko redzēt. Tik bieza, ka vienā brīdī attopos nepilna metra attālumā no govs… Vienīgais, kas man tai brīdī ienāk prātā ir: “Sveikas, manas draudzenes!” Nav jau tā, ka šis izgājiens nepaķertu uz izbrīnu. Es saprotu – kārtējo reizi esmu govju aplokā, bet negaidīju, ka ar šīm tā satikšos. Ja vien kaut ko spētu redzēt. Štrunts par dubļiem ar pievienotajām vērtībām, bet kur ir kontrolpunkts?

ceļā uz Col du Joly kontrolpunktu

Col du Joly kontrolpunkts

Lai dzīve nebūtu pārāk jautra, migla ir tik bieza, ka kontrolpunktu dzirdi, bet neredzi. Tad nu man nekas cits neatliek, kā sekot skaņas virzienā metrus simts, divsimts vai pat trīssimts. Nezinu, neredzu, tikai dzirdu. Kontrolpunkta plāns  – tualete, ēst, dzert, izmest tukšās želejas paciņas un pazust miglā. To, ka telefons ir atkal zonā var dzirdēt. Īsziņas birst viena pēc otras. Tā “..wow, turies un nepamaldies. Redzēju kamerā, vai tik man te kāds nepamāja?..” uz ko atbildēju, ka “..es toč nemāju..”. Kamēr vazājos pa kontrolpunktu “..to es sapratu, vēlreiz noskatoties, ka šorti īsu. Vispār nevar pazīt, visi nopakojušies. Un spīdina lukturus virsū kamerām, ka tik pēc gaitas var pazīt. Nu jā, 414 jau DNF, tā kā tev jāturas. Es ar celšos uz darbu..” uz ko es atbildēju, ka mums te “..konkrēts ezītis miglā..”. Šis ir tas brīdis, kad izlasu Gunas sūtīto ziņu: “Tu taču zini, ka esi dulla, stipra un lieliska! Tā tikai turpini. Andris ticis līdz Col Joly, Linda brauc mājās.” Tagad pie sevis saprotu, ka Andris te ir bijis pirms daudzām stundām un Linda visticamāk, ir palikusi Cormet deRoselend. Jau finišā esot uzzināšu, ka mājās aizbrauca ne tikai Linda, bet arī Toms, tas ir, abi kopā.

Vai es kaut ko minēju par miglu? Par tādu miglu kā multenē, kur ezītis “..sāka lēnām kāpt zemē no kalniņa, lai nokļūtu miglā un varētu paskatīties, kā tajā izskatās no iekšpuses”. Nu par tādu miglu, kad, izejot no kontrolpunkta, tālāk par pārdesmit metriem uz priekšu neredzi, bet pēc atmiņas zini, ka ej tai pat virzienā, no kurienes atnāci, jo gaismas mazliet izgaismo miglu. Tādu, ka tu neredzi metrus desmit uz priekšu esošo marķējumu. Šeit jau vēl nekas, jo viens no organizatoriem tev parāda, ka trase aizved tālāk pa kreisi, bet ar to arī viss beidzas.

Šis ir tas brīdis, kad gribas saukt: “Ezīt, ezīt…” Mēs prāvs bariņš skrējēju vismaz piecas minūtes stāvējām tajā sasodītajā miglā un meklējām marķējumu. Nav. Ir ceļš, ir izbradāta pļava ar visādām takām, bet marķējuma nav. Nu nav. Nekur nav. Neviens arī nav pārliecināts par to, kur jāiet, tāpēc turamies visi kopā un ar lampu gaismām mēģinām ieraudzīt marķējumu. Pagāja kādas minūtes piecas vai vairāk, migla izklīda kā nebijusi, debesīs pēkšņi pazuda visi mākoņi un mēs ieraudzījām desmit metrus tālāk no mums dzelteno marķējumu uz ceļa. Jāteic, ka pēc tam ātri atkodu, ka tik ierasto dzelteni sarkano marķējumu miglā īsti nevar redzēt, bet tumši zaļo var gan. Protams, mēs tiekam apbalvoti ar skrienamu ceļu, ko visi arī izmantojam. Esmu trasē jau vairāk kā 20 stundas un man kārtējo reizi viss ir apnicis. Nav jau tā kā viss, bet pietiekami daudz – tieši tik daudz, lai es vairs nevarētu sagaidīt, kad ausīs jauna diena.

mo9

Kad ceļu nomaina mežs un skrienamas takas uz leju un es sāku atcerēties, ka pērn te jau bija gaišs. Tas bija pērn. Šogad ir tā kā ir šogad. Es soļoju kopā ar kaut kādiem nu, protams, spāņiem, kuri vismaz neuzvedas kā tādi japāņu tūristi un saprot, kur var skriet. Garš augšup lejup posms ar lielām, slapjām akmens plāksnēm. Es vairs neskrienu. Nav jau tā, ka nemēģināju paskriet, bet vairs neskrienu. Vēl nedaudz un tad sākšu atpalikt pat no sava plāna. Nu jā, tas iepriekšējais posms bija daudz ilgāks nekā tam bija jābūt, bet, kā zināms, kalnos laikapstākļi ievieš savas korekcijas un tā migla bija ļoti traka. “..Mierinājumam mums arī migla, laikam no jums atnākusi pie mums. Tu tik skrien kā ezītis miglā..”

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Man jau atkal ir karsti. Lietus jaku man sen nevajag, izmantoju mazu brīdi, lai piestātu un jaku ieliktu somā. Varētu jau piesēst, bet soliņš ir slapjš. Līdz Les Contamines Monjoie kontrolpunktam ir garš ceļš pa taisni, kuru pieveicu sparīgi nūjojot. Ja man kāds prasītu, es teiktu, ka šī ir mana ieleja. Ja vien es nezinātu, ka mana ieleja ir aiz kalna. Aiz tā kalna, kuram maršruts pēc organizatoru rakstītā izmainīts. Jāatzīst, ka es te kļūdījos un atlikušais posms bija tāds pats kā pērn, bet tad sanāk, ka pērn, visticamāk, kaut kas jau bija pamainīts. Varbūt arī nē.

Ir gandrīz 7.00 no rīta un es veiksmīgi sasniedzu Les Contamines Monjoie kontrolpunktu. Kad jūs pēdējo reizi tualetē esat redzējuši nevis podu, bet caurumu? Te tāds ir. Ai, mani tas nepārsteidz. Es kaut ko gribu ēst. Ar nelielu skaudību noskatos, kā vienam man nepazīstamam latviešu skrējējam ir atbalsta persona un palīdz pārģērbties, somu sakrāmēt. Lai jau. Es pat to laiku mēģinu saprast, kas varētu būt tas, ko es gribu apēst. Jo mans vēders pēc tās nelaimīgās kolas iedzeršanas nav palicis ne par matu labāks. Želejas apnikušas, bet kaut kas ir jāēd. Kārtējo reizi somas kabatās sabāžu batoniņus. Sevī iedabūju buljonu, cepumus un vienu mazu siera gabaliņu. Ai, lai paliek. Vilkšos vien tālāk. Tā “..vai kā viens pats tur vienītī pastaigājās. Es jau labprāt tev sastādītu kompāniju, bet tu pārāk ātri pārvietojies. Atkal par 69 vietām jau augstāk kopvērtējumā. Varēji jau pasmaidīt..”

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Ir pulkstenis 7.00 no rīta un es izvelkos laukā no kontrolpunkta, lai jau atkal un ne pēdējo reizi šodien kāptu augšup. Šis tāds pietiekami (lasīt – pretīgi) stāvs kāpiens augšup. Sākumā pa asfaltu, bet pēcāk asfaltu nomaina meža taka. Ceļš ir tieši tik stāvs, ka vienā brīdī mēs palaižam augšup auto, lai šim aiz mums nav jāstājas. Man garajā kreklā sāk kļūt karsti, kā nekā ārā ir +14°C. Kamēr es kārtoju mugursomu, garām raitā solī aiziet Alma. Oho. Man visu laiku likās, ka viņa ir diezgan patālu aiz manis. Tagad es esmu aiz Almas. Nevarētu teikt, ka par šo maiņu esmu lielā sajūsmā, bet varbūt būs vismaz lielāka motivācija kustēties uz priekšu. Prieki bija īsi, jau pēc kāda laika manu Almu atkal sēžam trases malā. Esot saķērusi augstuma slimību, kad uz augšu nekādi, bet lejā gan labi ripojas. Brīdī, kad stāvo kāpumu nomaina kaut kas lēzenāks, es palieku viena, jo dāma, kas bija netālu no manis, ir iepalikusi. Es viena pati eju cauri kaut kādām mājām. Visapkārt viegla migliņa, ja salīdzina ar to vājprātu naktī, tad tā it nemaz nav migla, drīzāk kaut kāds paplāns, padilis mākonis, kas uzkāries kalnos. Kur ir marķējums? Es taču eju pareizi? Brīdis mulsuma, daži lieki metri atpakaļ, lai pārbaudītu, ka neesmu aizgājusi nepareizi, un jau atkal soļoju tālāk. Nevaru saprast šo vietu it kā atceros, bet vienlaikus arī neatceros. Trase mūs izved cauri vēl kaut kādam dažu māju ciematiņam, kur uz viena no mājas lieveņiem vietējie līksmi sarunājas. Nokrīt migla, nokrīt rasa, atrod savu kumeliņu. Tieši tā arī ir. Kaut kur starp miglas mākoņiem tālumā ganās zirgi. Viss visapkārt ir neizteiksmīgs, pelēcīgs. Tālumā manāmas citu dalībnieku košās jakas. Eju un domāju, bet kā tad viņi mūs aizvedīs uz mūsu ieleju, ja jau bija rakstīts, ka viens no beigu posmiem arī ir mainīts. Nē, šo posmu es neatminos. To stāvo kāpienu gan, bet šo te – gan nē. Nē, nu it kā šī upīte pirms kalna šķiet tāda kā pazīstama, bet skatos uz to kalnu un tas nemaz nešķiet pērnais. Te viss ir tik citāds, savāds. Protams, bez Toma šogad trasē daudz kas ir citādāk. Šis ir tas brīdis, kad pēc vairāku stundu pauzes atkal atsāku ēst želejas. Tā kā man ir palikušas tikai lielās 60 ml želejas, tad apēdu pusi, bet atlikušo pusi ieliku somas kabatā.

To, ka tur augšā ir Col de Tricot kontrolpunkts, es sapratīšu tikai esot tur augšā, tāpat arī to, ka šis ir tieši tas pats kalns, kas pērn uz manu ieleju. Līdz kalnam vispirms ir jātiek. Tik pat labi es saprotu arī, ka man nevajag ne to kontrolpunktu, ne to savu ieleju, ne finišu – ne izsapņoto, ne plānoto – pat vispār nekādu finiša laiku. Es gribu tikai, lai visi man liek mieru un beidzot atpestī no šī murga. Kurš gan grib skriet TDS vairāk nekā vienu reizi? Man šī ir jau otrā reize. Nu labi taisnības labad jāsaka – gandrīz trešā reize. Pirmajā es nefinišēju, bet tas nemaina jautājuma būtību. Kalnā uzvilkties nevaru. Jūtu, ka mani kā ar magnētu velk atpakaļ uz leju, bet ne uz augšu. Ik pa laikam ir jāstājas, tik bieži, ka man pašai sāk nākt dusmas uz sevi par nespēju uzvilkties šajā kalnā. Man iet garām visi, kas vien var paiet. Smieklīgi, bet vienlaikus arī skumji. Ik pa laikam aizdomājos – šis ir vai nav tas pats kalns? It kā ir, jo pērn pēdējā kalnā arī bija ļoti daudzi serpentīni, bet it kā arī nav, jo šis posms no manas atmiņas ir pilnībā izdzēsies. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, cik daudz domu izdomāju, bet augšā uzvilkos. Tātad tomēr šis bija tas pats pēdējais kalns, kas pērn. Īsti tam nespēju noticēt, bet šo vietu gan labi atceros, jo te pērn virs mūsu galvām lidinājās helihopters un bija iespējams tikt pie papildu ūdens krājumiem, jo bija nereāli karsts. Tomēr vienu es nudien nesaprotu, kā mēs pērn te tik ātri uzkāpām augšā. Var jau būt, ka Toma maģiskā kofeīna želeja te pērn palīdzēja. Lai vai kā “..rāpies, rāpies tik augšā, jo augstāk, jo vairāk var redzēt. Tas tev tik tāds nieks mazāk par pusmaratonu..” uz ko atbildēju, ka “..tas bija piii nevis kalns uz manu ieleju..” Protams, ilgi atbilde arī nebija jāgaida “..izskatījās jau arī biku kāpumiņš. Un vēl 43 vietas augstāk. Tā turpini..”

mo19

Es neteiktu, ka līdz finišam ir tāds nieks, kā nedaudz mazāk par pusmaratonu, bet gan sasodīti grūts, apnicīgs un kalnains pusmaratons. Uz leju ved diezgan izdangāta taka starp rododendriem. Paskriet nedaudz var, bet nav ērti. Vai nu man jau arī uz leju vairs neskrienas, vai arī ir pienācis tas brīdis, kad viss ir slikti. Kaut kā cenšos klunkurēt lejup, meklējot labākos izciļņus zem kājām. Nebūs. Kaut kur pretī nāk atpūtnieki. Vietumis kādā šaurākā vietā uz leju mūs palaiž. Patīkami. Ik pa laikam parādās arī  kādas ovācijas un laba vēlējumi.

Un tad beidzot es sadzirdēju un pēc tam arī ieraudzīju ūdenskritumu un burvīgo trošu tiltiņu pār to. Tā ir kā balva par visu piedzīvoto. Jā, tas tiltiņš šūpojas. Jā, pie tiltiņa bija rinda, jo gandrīz visi no mums gribēja nofotografēt ūdenskritumu vai arī paši nofotografēties uz tiltiņa. Brīdī, kad es gandrīz biju tikusi līdz tilta otram galam, aiz manis esošie čaļi uzkāpa uz tiltiņa un to forši sašūpoja. Aizvien vairāk un vairāk sāk parādīties meži, koki, takas jebšu kaut kas skaists dvēselei pēc tiem plikajiem akmeņiem. Ja vien taka atkal neievītos kaut kādā pabaisā balkonā, kur ir stāvas sienas, daudz akmeņu, vārtiņi un vienubrīd pilnai laimei arī ieslīpa akmeņaina balkona taka ar trosēm. Šis mani vairs nepārsteidz, nu uz šo vismaz šogad jau biju gatava. Brīdī, kad tuvojos aprakstītajai burvīgajai vietai viens no priekšā esošajiem dalībniekiem man pajautā: “Do you need elp?” Es skatos uz viņu un nesaprotu, ko viņš man saka. Nav jau tā, ka pēc trasē pavadītām vairāk kā 25 h mana galva perfekti strādātu un kur nu vēl svešvalodā, bet kas pie velna ir “elp”? Kamēr francūzis ar trešo reizi pateica vārdu “help”, es jau biju pievarējusi to vietu un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija pateikt: “Paldies, bet nē.”

šāda līdzīga, burvīga taka bija arī  naktī, tumsā un miglā

Šāda līdzīga, burvīga taka bija arī naktī, tumsā un miglā

Tā, cik man vēl līdz finišam. Daudz. Nu labi, mazāk nekā aiz muguras, bet tomēr daudz. Pēc trases plāna vēl kaut kādā paugurā jāuzvelkas un tad jau tikai vairs jāaizvelkas līdz finišam. Nu labi, pēdējais posms gar upi nav nekāds taisnais, bet nu pieņemsim, ka tālāk viss ir uz leju. Ko Edgars te dara? Izrādās šie mani gaida savā pilsētā Les Houches netālu no savas mājas, bet viņš izdomāja paskriet man pretī. Cik forši atkal redzēt kādu pazīstamu seju. Jāatzīst, ka mūsu ātrumi gan  krietni atšķiras, bet tas jau neliedz man uzreiz pateikt, ka nepamanīju, kurā brīdī esmu atsākusi atkal nedaudz skriet, bet tikai uz leju un arī ne visu laiku. Es jau neko, bet tagad tie metri uz priekšu iet raitāk. Arī uz augšu kāpt ir vieglāk. Edgars stāsta, kas noticis ielejā pa šo laiku, bet es varu pastāstīt cik man forši gājis trasē. Vispār jau ir tā, ka dalībniekus trasē tā īsti nedrīkst pavadīt, bet mēs izliekamies, ka viens otru nepazīstam, tikai runājam vienā valodā. Un vispār, ja tā skatās, tad nemaz no malas nevar pateikt – ir vai nav Edgars dalībnieks. Galu galā soma ir uz muguras.

Tur lejā ir Lex Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Tur lejā ir Les Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Šogad man vairs nav pārsteigums priekšā pamanītas dzelzceļa sliedes, jo tagad zinu, ka te kursē vilciens no manas ielejas. Bellevue kontrolpunktā lepni iesoļoju viena pati. Te ir tikai ūdens un batoniņi. Kamēr nāku atpakaļ no tualetes apmeklējuma, pamanu, ka no kaut kurienes ir parādījies vējš. Tagad tikai uz leju. Sākumā man lejupceļš pat ļoti patīk, jo ir plats ceļš, arī pēcāk šaurā taciņa pa pļavu ir ņemama. Jo zemāk, jo vairāk koku. Vienubrīd skrienam pa meža ieskautu platu ceļu un mums pretī brauc kaut kāda glābšanas dienesta mašīna. Esam nedaudz izbrīnīti, bet nu mazums. Granteni nomaina taka ar nedaudz dubļainu segumu, vēl kāda stāva taka uz leju, kur kārtējo un ne pēdējo reizi samainos ar spāņu bariņu. Te kaut kur akmeņainā nokāpienā pretī nāk atpūtnieki. Un tad sākās – tas riebīgais lejup skrējiens pa asfaltu. Ja iepriekš lejup skrējieni bija kaut cik patīkami, neņemot vērā sagurumu, tad tas pretīgais asfalts sit cauri mugurai. Te tev bija 16 km uz leju, pie sevis nosmīnu. Šo posmu līdz lejai pārmaiņus noskrienu, noeju. Kaut kur vienā no pagriezieniem gaida bariņš mūsējo un paskrien man līdzi. Tik forši. Tur arī uzzinu, ka vēl aiz viena līkuma mani gaida māsa, Ina un Kristaps P. ar karogu un krūzēm rokās. Ina uzsauc, ka spilvens, sega un gulta ilgojas pēc manis. Uz ko pie sevis nokomentēju, ka “nenormāli smieklīgi un ka šo jociņu es zinu, jo kurš gan cits naktī stāvēja ar šo uzmundrinošo plakātu Rīga–Valmiera skrējienā un uzmundrināja visus skrējējus”. Tāpat pie sevis nodomāju, ka “vispār sākumā noskrien normālu kalnu un ultru, un tad komentē”. Nosmaidu un turpinu ceļu kontrolpunkta virzienā. No Edgara uzzinu, ka viņu plāns ir nokļūt Šamonī uz manu finišu. Labi. Tiekamies tur.

mo22

Iesoļoju Les Houches kontrolpunktā. Jau atkal “..tā arī atkal ne pasmaidīji, ne ar aci piemiedzi. Nu viss jau gandrīz finišs..” Man ir plāns jeb beidzot es atcerējos par tēju. Jau gandrīz visu lejupceļu no Bellevue kontrolpunkta sapņoju par tēju. Laime pilnīga. Brīvprātīgais onka man piedāvā sieru. Tas esot viens no labākajiem reģiona sieriem un ļoti garšīgs. Par to vai bija garšīgs, mēs varētu padiskutēt, jo, tā arī īsti neapēdusi, izmetu sieru miskastē. Nē, nu, ja man rīt to sieru piedāvātu, es šo apēstu gardu muti un teiktu, ka ir ļoti garšīgs, bet šodien mans vēders to atzīst par neēdamu. Es labāk sagrābjos pilnas saujas ar maizi un svētlaimē ar tējas krūzīti rokā atstāju kontrolpunktu. Neilgi pirms man jāšķērso iela, tās otrā pusē esošais Didzis uzsauc, ka vēl 8 km līdz finišam jau ir vien tīrais sīkums un smejoties piebilst, ka varēšu par to rīt viņam atriebties trasē. Jā, tas tiešām bija smieklīgi. Bet tie ir sasodīti gari 8 km un ne būt ne taisni. Man ir doma šos mēģināt skriet, lai tās mocības vienreiz ātrāk beigtos. Kā tad. Mugura protestē pret manu domu – sit cauri tik ļoti, ka gribas raudāt. Bet kāpēc? Es vēlos tikai ātrāk finišēt un ar drošu astīti palīst zem tām 29 h. Bet nē. Mugura jostas daļā protestē. Ak, šie sasodītie 16 km uz leju. Nu labi pēdas arī protestē, jo, lai arī manām Salomon botām ir pietiekami bieza zole, tās sākušas just visus sīkumus. Tā, man ir plāns. Sarunājam, ka lejup jūs man visi ļausiet kaut vai lēnām paskriet, augšup es centīšos sparīgi uznūjot un pa taisni nekas cits neatliks kā ātri nūjot. Plāns ir apmēram skaidrs. Pie tā arī turos, ja nekaita brīžus, kad nedaudz piekusu un skatījos pulkstenī, jo tie metri, nemaz nerunājot par kilometriem, negribēja dilt tik ātri, kā es gribēju. Grants taka ved gar upi. Vispār jau šī pastaigu taka ir smuka. Apkārt koki, ūdens, akmeņi. Tomēr mani apdzen, lai arī cik ļoti ātri es ietu. Nu labi, nav jau tā, ka es kādu neapdzītu, bet man pēdējā laika tā ir paticis, ka es visus apdzenu, nevis mani. Kaut kur mežā apmēram 3 km pirms finiša ir nolikta čipu lasīšanas ierīce. Pēdējie 3 km, pēdējie. Bet es zinu, cik sasodīti gari tie ir. Vēl ir jāpaiet garām atpūtas laukumam, kur ierīkota kāpšanas siena, un otrā pusē ir mazs ezeriņš. Tad seko sasodīti garš kilometrs caur piepilsētu, un tikai tad sākas pēdējais kilometrs pilsētā pa gājēju ielu. Vienā brīdī pie atpūtas laukumiem man garām paiet, vispār jau paskrien, spāņi un aicina mani skriet līdzi. Nē, nē. Čaļi, es vairs neskrienu. Es tikai ātri eju un ik pa laikam bažīgi atskatos atpakaļ, vai nemanu tālumā Almas dzelteno jaku. Vienā brīdī gan kaut kas dzeltens tuvojās, bet tas bija čalis. Pēdējais garais kilometrs pa pilsētu. Es eju pa ielas un vidu un man ir gandrīz vienalga, vai brauc mašīnas vai nebrauc. Nē, nu kādā brīdī es aizvācos uz malu, bet tāpat pēc brītiņa mēs visi atkal gājām pa ielas vidu. Pretī nāk finišētāji un mūs visus uzmundrina, tāpat mūs uzmundrina tie, kas tikai tagad iet uz expo pēc sava numura. Lai jums veicas. Tikpat nemanāmi ar savu ātro iešanu esmu rokas stiepiena attālumā noķērusi spāņus. Kādu brīdi prātoju, ko darīt ar nūjām. Nest salocītas rokās vai tomēr ielikt nūju somā. Tā ļoti jau, rokās nesot, tās man netraucē, bet kāpēc tad es to somu staipīju līdzi, m? Kādu mazu brītiņu pacīnos, līdz puslīdz normāli nūjas iedabūju tai somā (somu no muguras ir slinkums ņemt nost). Gājēju pāreja un pēdējais kilometrs. Te arī izplēn kurš tur plāns ar kādu no alfabēta A līdz Z burtiem (vai jau cipariem) par finišu līdz 29 h. Gājēju iela. Es zinu, ka tas ir viss. Te viss tik pazīstams. Jo tuvāk finišs, jo vairāk atbalstītāju un vairāk uzmundrinājumu. Tagad ar spāņiem soļoju teju blakus un neizskatās, ka viņi taisās iet ātrāk. Man briest plāns, finiša plāns. Es nevarētu teikt, ka man ir jālīkumo starp gājējiem, jo ikviens, dzirdot uzmundrinājumus, uzreiz atbrīvo ceļu.

20180903_120652 (2)

Kamēr es vēl prātoju, kura būs tā vieta, kur īstenošu savu finiša plānu, es dzirdu, kā kāds tik aizrautīgi bļauj: “Lauma, Lauma!!” Pagāja neliels brītiņš, līdz atpazinu Sanitu. Vēl mirklis, un visas ovācijas ir manas, jo es skrienu. Ne jau tā kā startā vai trases sākumā, bet tā, kā ieskrien finišā. Tā, it kā baidītos kaut ko nokavēt. Jā, ar finiša cienīgu spurtu. To, ka kaut kur visā burzmā mani sauca Linda ar Gunu, es nedzirdēju, tāpat neredzēju arī izkārto Latvijas karogu. Zinu tikai, ka, sēžot finišā, pēc trasē pavadītām 29 h 5 min 43 sek uz māsas atsūtīto ziņu: “Mēs braucam uz tavu finišu,” atbildēju, “pirms minūtes jau finišēju”. Prieku par finišu nespēja izbojāt pat tāds organizatorisks sīkums, ka esmu no Latvijas, nevis Lietuvas, kā viņi sauca visiem mums finišējot. Piebildei jāteic, ka uz to brīdi, kad Romāns finišēja UTMB top 6, viņi beidzot bija iemācījušies pareizo valsti.

mo23

Nobeiguma vietā. Lai arī pēc pērnā TDS finiša es teicu, ka nākamgad TDS neskriešu, tomēr vēl pēc gada atgriezos un to noskrēju, un vēl labi atceros, ka teicu – mani UTMB nevilina. Tāpat labi zinu, ka tas, ka mani UTMB nevilina, ir sen zināmas muļķības. Es sapņoju par PTL ar perfekto komandas biedreni, ar kuru cik tur tās stundas pavadītas kopā ložņājot pa visādām pažobelēm (un varbūt ar vēl kādu tikpat dullu dāmu).

Vai es arī šī gada rezultātu esmu apmierināta? Nē, nu it kā jā, bet… Ir jau forši finišēt 3+ h ātrāk nekā pērn, bet tas ir tikai par 152 vietām labāk nekā pērn. Šogad es finišēju 837 no 1329 finišētājiem (pērn 989 no 1060). Nav jau tā, ka tas nebūtu daudz. Bet, zinot, ka šogad visās distancēs ir ļoti augsts finišētāju procents, kas TDS sastāda 73.87%, varbūt nav par ko sūdzēties. Jo parasti TDS finišē nedaudz vairāk par pusi no visiem dalībniekiem, kas iziet uz starta.

šokolādes konfektes

Šokolādes konfektes

Pēcvārds. Ko mēs darījām pēc tam? Viens skaļi izteikts vārds un nākamās dienas plāns ir zināms. Es un Linda devāmies līdzi trasē atbalstīt mūsu CCC skrējējus pie viena apskatot arī Emossona dambi Šveicē, kur dažus gadus atpakaļ kādā jūnija dienā ir skrieta cita Moblāna ultra. Turklāt es sapratu, ka man trasē bija pat ļoti labi laikapstākļi, jo CCC visu laiku valdīja štruntīgi laikapstākļi – auksts, smidzeklis, par UTMB laiku vispār nerunājot.

Taku spēles Lavaredo

Taku spēles ir nežēlīgas – bez punduriem, bez pūķiem un bez pornogrāfiska materiāla, un tomēr nežēlīgas. Visi tās sāk ar smaidu uz sejas, visi cer uz veiksmīgu nakti un dienu Alpos, un visi domā, ka viņi ir neievainojami, bet tad atskan starta signāls, un lietas sāk virzīties nepareizajā virzienā. Tumsa nomāc, karstums spiež pie zemes, bet niķīgie vēderi ir gatavi apturēt jebkuru un brīdī, kad tiek skaitīti finišētāji, klāt ir tikai paši izturīgākie. Jo Taku spēles ir vienkāršas –  tu vai nu uzvari sevi vai arī brauc uz finišu ar autobusu.

Lavaredo Ultra Trail jeb 119km garais taku skrējiens pasakainajos Dolomītu Alpos ir vieta, kur pirms diviem gadiem tas viss tā pa īstam sākās. Jā, pirmā ultra un pirmais taku skrējiens bija 2014. gada Cēsu Eco Trail, bet tieši Lavaredo 2015 (raksts šeit) ir mana pirmā skriešanas pieredze kalnos, mana pirmā 10+ stundu pieredze trasē un mana pirmā sapratne, ka es varu būt konkurētspējīgs. Toreiz uz kalniem ierodos bez vismazākās sapratnes par to, kas mani sagaida, nonāku līdz stadijai, kad vairs nespēju pakustēties, un izstājos. Un tomēr, un tomēr man tas viss kāda mistiska iemesla dēļ iepatikās, un es jau pāris dienas pēc neveiksmīgā finiša zinu – es šeit atgriezīšos.

Šoreiz 1956. gada Olimpisko spēļu mājvietā un arī Lavaredo Ultra Trail mājvietā Kortīna D’Ampeco ierodos otrdienas vakarā. Līdz startam ir apmēram 75 stundas, un es esmu paredzējis šīs stundas izmantot lietderīgi. Zinu, daudziem patīk pēdējās dienas pirms starta gulēt rokas klēpī salikušiem, sak, pēdējās dienās neko jau tāpat neuztrenēsi, bet ar mani tā nav. Kalnus ikdienā neredzu, tāpēc zinu, ka pat pāris stundas treniņu šajos apstākļos man ļaus drošāk veikt noskrējienus, un par ļaunu nenāks arī atgādinājums kājām, kā tas ir skriet augšup. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis trešdienas rītā iztestēt trases posmu no 33. – 47. kilometram, kur 14 kilometru posmā var tikt pie 1200 augstummetriem. Šo posmu gribu izmēģināt arī psiholoģisku apsvērumu dēļ. Pēc manas pirmās vizītes Kortīnā šis kāpums man ir palicis atmiņā kā ļoti grūts, un es gribu sevi pārliecināt, ka tā nav taisnība. Tas izdodas, un treniņš izvēršas ļoti veiksmīgs. Īpaši neiespringstot, pieveicu šo posmu par apmēram 5 minūtēm ātrāk nekā labākie iepriekšējā gadā. Protams, jāņem vērā, ka es to esmu izdarījis ar svaigiem spēkiem, bet tik un tā uzskatu, ka arī pie noguruma rezultāts šajā posmā būs labs.

Kadri no treniņa

Arī ceturtdienu izmantoju lietderīgi un kopā ar māsu lēnā garā nočāpoju pēdējos 17 kilometrus, kas pārsvarā ved lejup. Šī ir ne tikai mana klasiskā meditācijas forma pirms starta, bet arī lieliska iespēja apskatīt dabu un, jēziņ, tā te ir kā no citas planētas. Skaties uz kuru pusi gribi, skati ir iespaidīgi.

Passo Giau

Kad līdz startam ir palikušas 30 stundas, arī es ieslēdzu savu atpūtas režīmu. Tieku pie numura, ik pa laikam nedaudz pašļūkāju pa vietējo pilsētiņu, bet visādi citādi pavadu laiku horizontāli. Morāli esmu gatavs un pēc trases apskates zinu, es šeit varu būt ļoti konkurētspējīgs, un veiksmīgas sagadīšanās rezultātā top3 ir pilnīgi reāls scenārijs. Trase ir fantastiski ātra – ar daudzām taisnēm, gariem noskrējieniem un ne pārāk sarežģītiem kāpumiem – tā ir radīta man.

Starta vietā esmu laicīgi. Neviens no elites uz starta koridoru nesteidzas un pārsvarā nodarbojas ar fotogrāfēšanos pie ieejas koridorā. Turpat dīdos arī es. Man ir piešķirts 23. starta numurs, bet, ņemot vērā, ka daži stiprāki vīri nav ieradušies, startēju kā 18. rangā spēcīgākais. Tik augsts numurs man vēl nav bijis, un tas rada atbildību. Starta koridorā sasveicinos ar lietuvieti Vaidas Žlabys, viņam ir 10. starta numurs un arī viņam šī trase, manuprāt, ir ļoti piemērota. Tāpat mani uzrunā kāds brits vārdā Damian Hall, kurš kā izrādās arī ir gan Inov8, gan Suunto pārstāvis – patīkami parunāt ar savējiem.

Ar māsu pirms starta

Pats starts ir emocionāls. Pirms diviem gadiem starta brīdis Lavaredo man likās iespaidīgs. Tad pagāja laiks, un man sāka likties, ka tas noteikti tikai tāpēc, ka tā man bija pirmā pieredze. Bet nē! Starts Lavaredo ir tiešām fantastisks! Pirmajos 500 m visapkārt ir cilvēki, skan pacilājoša mūzika, un es cīnos ar tirpām un saviļņojuma asarām, kas mani lēnām pārņem. Raudāt gan īsti atļauties nevaru, jānomierinās, jāuzņem pareizais temps un jāmēģina kontrolēt situācija trasē.

Izskrējis no cilvēku pūļa, saprotu, ka esmu diezgan tuvu līderiem, bet man priekšā ir vismaz 20 skrējēji. Daudz, bet mans temps jau tāpat ir tuvu 4:00min/km un īpaši ātrāk lēzenajā kāpumā skriet es nevēlos. Izrādās, ka liela daļa ir pārķēruši startu, un jau pavisam drīz man priekšā esošo skrējēju skaits sarūk. Trešajā kilometrā, sākoties kāpumam, grupiņa izšķīst vēl vairāk. Man pa priekšu skrien jaunzēlandietis Scott Hawker un amerikānis Seth Swanson, blakus, viegli elsodams, bet kopumā relaksēts, skrien spānis Pau Capell, bet pāris soļus aiz muguras francūzis Quentin Stephan. Nepazīstu tikai pēdējo, bet tas vēl nav rādītājs, jo francūzim jau pēc definīcijas ir jābūt lieliskam taku ultramaratonistam. Kompānija patiesībā ir diezgan jauka. Jaunzēlandietis ar amerikāni ļoti cītīgi sarunājas. Pirmais stāsta otrajam par savu ceļojumu dzīvi un plāniem Eiropā, bet otrais jautri atbild. Aizdusa, piepūle vai kāds cits faktors, kas šos vīrus varētu aizkavēt, netiek novērots, un mani sāk iezagties balta skaudība – pats, lai arī patālu no sarkanās zonas, elpoju diezgan smagnēji. Man blakus esošais Capell klausās mūziku un, lai atgādinātu mums, ka šis temps viņam ir garlaicīgs, viņš ik pa laikam uzdzied.

Tiklīdz aprit pusstunda kopš starta signāla, vīri no kabatām sāk vilkt ārā sporta želejas. Pirms diviem gadiem man būtu lielas acis, bet tagad labi apzinos, ka ar 3 želejām ultru noskriet kvalitatīvi nevar. Man pašam pirmā ēdienreize vēl pēc 15minūtēm, bet kopā pa distanci esmu ieplānojis 24 želejas.

Brīdī, kad esam tikuši līdz pirmā kāpuma augšai jeb līdz 7. kilometram, saprotu, ka mūsu piecu vīru sastāvs ir diezgan labi atrāvies, jo tuvākais sekotājs izskatās apmēram 100 metru attālumā. Jokaini, jo temps mums tiešām nešķiet augsts. Tiklīdz trase nedaudz iztaisnojas, Capell šāda čammāšanās apnīk un viņš vieglā riksīti aizskrien. Viņam seko francūzis, bet mirkli vēlāk arī es. Temps nav sūdīgs un turas apmēram 3:50min/km robežās, tāpēc jo īpaši pārsteigts esmu, kad mani apdzen vīri no otrās grupas ar Vaidas Žlabys priekšgalā. Lai jau, jo uz 3:30min/km es skriet nevēlos.

Sekojošajā noskrējienā daru, ko varu un mēģinu izslēgt domas par savām vārgajām potītēm. Daudz man šeit ir devusi vizīte Osveikals.lv, kur man īsi pirms izbraukšanas uz Itāliju apmācīja potīšu notīšanu ar orientieristu teipu. Sajūtas ir krietni stabilākas, bet tumsā 100% drošības nav. Pavisam tuvu man uz papēžiem min amerikānis, un es viņu izmantoju kā motivatoru, lai pats kustētos ātrāk. Tas viss sanāk nedaudz kā auto sacīkstēs. Kopumā viņš ir ātrāks, bet līkumi ir šauri un tajos ir grūti apdzīt, bet tiklīdz sākas taisne, es uzreiz paātrinos un iegūstu pāris metru atrāvienu, ko amerikānis spēj sadeldēt tikai pie nākamā līkuma. Noturējies aiz manis pāris kilometrus, amerikānis tiek man garām un ar sajūsmas saucienu noskandē, cik foršs ir šis noskrējiens. Vārdiski piekrītu, bet manas kājas, kuras visu laiku putrojas pa akmeņiem, īsti piekrist negrib.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Tiklīdz tiekam lejā no kalna, trase ir pārsvarā taisna. Priekšā ir tumsa, jo pirmie pieci ir no manis atrāvušies. Man blakus ir francūzis, bet pārsteidzošā kārtā, aizmugurē arī ir tumsa. Esmu pārsteigts, ka man garām nav paskrējis tāds noskrējienu eksperts kā itālietis Daniel Jung – laikam tiešām būšu labi ripojis lejup. Jūtos lieliski un esmu gatavs otrajam kāpumam.

KP1 – OSPITALE 17.9 km
Distance: 17.9 km; augstummetri: 821; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, tehniski vidēji grūtu noskrējienu un taisnākus etapus pa ceļiem.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Pau Capell 1:27:47 1. Pau Capell 1:27:47
1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00 1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00
3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16 3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16
7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07 7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07

Otrajā kāpumā esmu prātīgāks. Grūtākajās vietās pāreju soļos un apzinos, ka drīzāk tikšu apdzīts nekā apdzīšu pats. Tā arī notiek. Turpmākajos kilometros mani apdzen gan lietuvietis Grinius, gan divi itāļi Dapit un jau pieminētais Jung. Lai arī scenārijs stipri līdzīgs kā Kanārijās un Madeirā, šeit es krietni vairāk jūtos kā situācijas noteicējs un apzinos, ka vajadzības gadījumā varētu arī ātrāk. 28. kilometrā esošajā 2. kontrolpunktā ierodos 10. vietā. No līderiem atpalieku jau 9 minūtes, bet top5 tepat vien ir.

KP2 – PASSO TRE CROCI 27.9 km
Distance: 10.0k m; augstummetri: 670; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, pēdējos kilometros ātrs noskrējiens.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Pau Capell 2:22:22 1. Pau Capell 0:54:35
2. Scott Hawker 2:22:54; +0:32 2. Scott Hawker 0:55:07; +0:32
3. Seth Swanson 2:24:29; +2:07 3. Seth Swanson 0:56:01; +1:36
10. Andris Ronimoiss 2:31:22; +9:00 12. Andris Ronimoiss 1:00:28; +5:53

Seko otrais noskrējiens. Tas ir salīdzinoši vienkāršs un man izdodas turēt diezgan augstu tempu. Apsolos sev, ka līdz nākamajam kontrolpunktam nevienu garām vairs nepalaidīšu, un tas arī izdodas. Pirmsstarta plānā esmu izrēķinājis, ka 33. kilometrā esošajā Federavecchia labākajā gadījumā ieradīšos pēc 3 stundām, un varu būt gandarīts, jo ierodos dažas minūtes pirms noliktā laika. Šeit mani sagaida mana atbalsta komanda. Galvenais uzdevums ir, lai man tiktu nomainītas baterijas lukturim, kas arī tiek veiksmīgi izdarīts. Pats kontrolpunkta apmeklējums gan sanāk nedaudz lēnīgs un haotisks. Ir svarīgi, lai atbalsta komanda vienmēr būtu viena un tā pati, jo, katru reizi tai mainoties, pirmā satikšanās vienmēr ir haotiska. Rezultāts gan ir sekmīgs, pie želejām tieku, pie jaunām baterijām arī un varu doties tālāk trasē. No pirmās vietas atpalieku 12 minūtes, bet top5 joprojām ir tikai 3 minūšu attālumā.

KP3 – FEDERAVECCHIA 33.9 km
Distance: 6.1 km; augstummetri: 52; Posms ietver ātru noskrējienu ar dažām nedaudz tehniskākām vietām.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Pau Capell 2:46:55 1. Pau Capell 0:24:33
2. Scott Hawker 2:49:40; +2:45 2. Gediminas Grinius 0:26:16; +1:43
3. Seth Swanson 2:51:03; +4:08 3. Seth Swanson 0:26:34; +2:01
10. Andris Ronimoiss 2:58:35; +11:40 7. Andris Ronimoiss 0:27:13; +2:40

Turpmākie 14 kilometri man ir labi zināmi no treniņa. Jau, pieskrienot pie kāpuma, saprotu, ka tik viegli kā treniņā neies, un dažus kilometrus vēlāk saprotu, ka esmu pamatīgās nepatikšanās. Vietā, kur kāpums izlīdzinās, es tikai ar grūtībām sevi varu piespiest paskriet. Tas vēl nebūtu nekas, jo grūti brīži gadās vienmēr, bet saprotu, ka arī ar želeju ēšanu man iet bēdīgi. Kopš starta esmu ēdis kārtīgi pēc grafika un arī tagad apēdu kārtējo maltīti, bet saprotu, ka īsti lejā es viņu dabūt nevaru. Ir nelaba dūša. Lai to risinātu, ķeros pie saviem sāls krājumiem un īsā laikā apēdu divas neplānotas paciņas. Tas palīdz minimāli. Ik pa laikam augšā uznāk vēmekļatraudziņas. Pretīga sajūta, bet esmu gatavs to pieciest, ja vien tas palīdzētu. Nepalīdz! Joprojām ir slikti un tādā stadijā paskriet ir grūti. Paralēli mani nomoka slāpes. Nepilnas stundas laikā izdzeru litru ūdens. Jādomā, ka esmu nemanot atūdeņojies pirmajā trases daļā, lai gan īsti tam ticēt negribas, jo arī tur esmu gana daudz dzēris. Rezultātā tikai ar grūtībām tieku uz priekšu.

Man blakus visu laiku turas francūzis Stephan. Paskatoties uz viņu, man ir pilnīgi skaidrs, ka tas vīrs līdz finišam netiks. Arī viņš pa taisni vairs praktiski nevar paskriet un ik pa laikam apstājas pavisam. Ir brīži, kad no viņa atraujos, bet visu laiku viņš man pamanās nonākt blakus. Ātri vien nonāku pie diezgan loģiska jautājuma. Ja man izskatās, ka francūzis ir tādā stadijā, ka līdz finišam varētu netikt, bet es no viņa nevaru atrauties, kādā stadijā esmu es, un kādas izredzes tikt līdz finišam ir man?

Neilgi pirms 42. km esošā 4. kontrolpunkta, kas atrodas pie gleznainā Misurinas ezera, es no francūža tieku vaļā. Kā vēlāk izrādās, viņam sacensības pie Misurinas ezera arī beidzas, bet viņš pat nav pirmais Taku spēļu upuris. Jau iepriekšējā kontrolpunktā noiet malā nolēmis arī viens no spēcīgākajiem lietuviešiem Vaidas Žlabys.

Neskatoties uz to, ka divi priekšā esošie skrējēji ir izstājušies, augstāk nepaceļos. Jau īsi pēc iepriekšējā kontrolpunkta mani ir apdzinis nākamais uzvarētājs francūzis Fabien Antolinos, bet īsi pirms pašas Misurinas mani panāk arī nepālietis Sange Sherpa. Redzēdams manu nožēlojamo stāvokli, viņš mani kārtīgi uzmundrina, bet es tikai žēli nokratu galvu. Misurinā ierodos 10. pozīcijā, bet no līdera jau atpalieku gandrīz 20 minūtes.

KP4 – MISURINA 42.4 km
Distance: 8.5 km; augstummetri: 573; Diezgan stāvs kāpums, kas vēlāk paliek nedaudz līdzenāks, bet tehniskāks. Pavisam īss noskrējiens pirms paša KP.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Pau Capell 3:46:17 1. Gediminas Grinius 0:59:00
2. Seth Swanson 3:51:18; +5:01 2. Pau Capell 0:59:22; +0:22
3. Didrik Hermansen 3:54:11; +7:54 3. Fabien Antolinos 1:00:11; +1:11
10. Andris Ronimoiss 4:06:00; +19:43 20. Andris Ronimoiss 1:07:25; +8:25

Skrējiens apkārt Misurinas ezeram ir viena no lietām, ko es nelabprāt atceros no pirmās Lavaredo pieredzes. Toreiz šeit, līdzenā posmā, es nespēju paskriet. Šoreiz ir neliela deja vu sajūta. It kā pārvietojos skrienot, bet 4:45min/km neliekas kā ātrums, ar kuru varētu lepoties. Želeju ēšanu esmu pilnībā pārtraucis, un mans vienīgais uzturs ir ūdens, kurš kā reiz ir beidzies. Lielas panikas nav, jo, pateicoties savai labajai atmiņai, zinu, ka kaut kur tuvumā būs strauts, kurā varēs kārtīgi uzpildīties. Atmiņa nepieviļ, un jau pavisam drīz man ir pilni ūdens krājumi, un es varu sākt trešā kāpuma otro daļu.

Taku spēles turpinās arī ceļā uz 2326m augsto kalnu namiņu Rifugio Auronzo. Vispirms no dalībnieku saraksta pazūd itālis Daniel Jung, bet vēlāk manā acu priekšā mašīnā tiek ieriktēts tik labi sākušais jaunzēlandietis Scott Hawker. Pie pēdējā vēl piestāju un uzjautāju, vai viss kārtībā un, lai arī saņemu atbildi, ka viss ir labi, ir skaidrs, ka šī nav jaunzēlandieša labākā nakts.

Šī nav arī mana labāka nakts. Kāpums ir murgains. Zinu, ka patiešām grūts ir tikai pēdējais kāpuma kilometrs, bet manā izpildījumā grūti ir pēdējie trīs. Nevienā no šiem kilometriem nespēju vidējo tempu noturēt augstāku par 10min/km un skaidrs, ka sākas manis apdzīšana. Pirmais mani apsteidz norvēģis Krogvig, kurš vēlāk izcīna 3. vietu, vēlāk mani panāk un apsteidz arī mājinieks Ornati un spānis Sebas Sanchez. Ticis tuvāk kalnu namiņam velkos pat nedaudz taisnākajos etapos. Ir brīži, kad tikai ar grūtībām spēju veikt nākamo soli. Nelabums ir tāds, ka gribās apstāties un pavemt, un pilnīgi drošs arī neesmu par savu līdzsvaru un drošību uz kalna, jo ir neliela reiboņa sajūta. Neskatoties uz visu to, kalnu namiņā ierodos 11. vietā. Ja pozīcija distancē vēl ir kaut cik cienījama, tad pēdējā etapā pavadītais laiks ir apkaunojošs. 7 kilometru laikā līderim esmu zaudējis 15 minūtes un nu mana atpalicība ir jau 35 minūtes. Dievs vien zina, ar ko es šeit nodarbojos pirms diviem gadiem, kad šis posms man prasīja vēl par nepilnām 15 minūtēm ilgāk, jo jau šoreiz ir sajūta, ka lēnāk vairs nav iespējams.

KP5 – RIFUGIO AURONZO 49.2 km
Distance: 6.8km; augstummetri: 603; Līdzens sākums, bet ļoti stāvi pēdējie trīs kilometri.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Pau Capell 4:39:27 1. Pau Capell 0:53:10
2. Seth Swanson 4:48:52; +9:25 2. Fabien Antolinos 0:56:28; +3:18
3. Didrik Hermansen 4:54:33; +15:06 3. Seth Swanson 0:57:34; +4:24
11. Andris Ronimoiss 5:14:51; +35:24 32. Andris Ronimoiss 1:08:51; +15:41

Noskaņa ir drūma. Pēdējos metrus pirms kontrolpunkta burtiski velkos. Pirms tam, kad esmu iegājis kontrolpunktā, es ar acīm pārlaižu skatu pāri ielejai un ir skaidrs, ka tur ir ļoti daudz sekotāju, un šādi turpinot es drīz vien būšu ārpus labāko top20. Domas nav pareizās. Pavisam nopietni apsveru ideju izstāties. Man jau divas stundas ir nelaba dūša un, lai arī ko es nebūtu darījis, uzlabojumu nav. Negribas pievilt sevi, manus sekotājus un manu atbalsta komandu, bet ir grūti atrast spēkus, lai turpinātu. Līdz finišam ir vēl vairāk nekā 70 kilometri un, ja ir jāturpina šādā garā, tad tas neizklausās pēc patīkamas pieredzes.

Pirmais, ko prasu, ierodoties kontrolpunktā, ir silts buljons, un, lai arī sākotnēji itāļi mani nesaprot, diezgan drīz viņi priecīgi sāk skandēt “zupa, zupa”, un es tieku pie buljona. Buljonu trasē ēdu ļoti reti, bet zinu, ka tā ir lieta, kas varētu palīdzēt pret nelabumu. Man blakus sēž rumānis Hajnal. Viņš jūtoties izcili, bet es viņam pasūdzos, ka man iet bēdīgi. Viņš mani uzmundrina sakot, ka man vēl ir daudz laika, lai atjēgtos, bet mans samežģītais un buljona atdzīvinātais prāts no tā visa izdomā joku. Noliecu galvu un smaidu vizualizējot, kā es izmantoju rumāņa uzmundrinājumu, lai beigās viņu apdzītu. Stulbais, nepateicīgais Džokers! Tas viss palīdz. Vēderā ir silts buljona un kolas mikss, uz sejas ir izspiests smaids, un es paceltu galvu dodos atpakaļ trasē.

Izstāšanās uz kādu laiku ir jāaizmirst, jo nākamais kontrolpunkts ir tikai pēc 17.5 kilometriem. Pat ja man kaut kur pa vidu tas viss apniks, līdz Cimabanche būs jātiek tāpat, jo mana paša pieredze liecina, ka itāļi ar helikopteru pakaļ brauc nelabprāt. Pirmais kilometrs ir taisns un es to sažmiedzis zobus skrienu. Rumānis ir aizskrējis pa priekšu, bet nav tā, ka man netrūktu kompānijas, jo aizmugurē dažu minūšu attālumā redzu vairākus skrējējus. Apkārt ir daudz fotogrāfu, jo mēs esam tuvu skrējiena simbolam Tre Cime di Lavaredo un es gandrīz nepamanu, ka esmu veicis apdzīšanas manevru. Izskatās, ka manam draugam no TransGranCanaria skrējiena, spānim Sebas Sanchez ir problēmas ar krampjiem un viņš, atstutējies pret klints sienu, staipās. Mirkli vēlāk gan spānis savu pozīciju atgūst, bet Taku spēļu likteņu dievietes viņa likteni jau ir gandrīz beigušas aust, un šis ir viņa pēdējais etaps šī gada skrējienā.

Dažus kilometrus vēlāk, pēc neliela kāpuma, esmu nonācis trases augstākajā punktā. Turpmākie deviņi kilometri vedīs gandrīz tikai lejup, un es saprotu, ka šī ir ļoti izšķiroša vieta. Ja kaut brīdi jutīšu, ka nespēju kvalitatīvi kustēties pa šādu reljefu, tad nākamajā kontrolpunktā kāpšu automašīnā un braukšu uz viesnīcu gulēt.

Treniņā šeit viss sanāca labi

Iet labāk nekā cerēts. Noskrējiens tikai vietām ir tehnisks, un mans temps turas nedaudz virs 4min/km. Redzamība paliek arvien labāka, un šī iemesla dēļ es jūtos arvien drošāk. Tas nes rezultātus. Atkal apdzenu spāni un strauji tuvojos arī itālim Ornati un rumānim Hajnal. Rumāni apsteidzu nedaudz dīvainā veidā, jo viņš mums ar itāli izlien priekšā no krūmiem. Izrādās, ka arī tur ir marķējums, un es apbrīnoju, kā rumānis to caur krūmiem ir spējis pamanīt. Apjukums ir tikai uz īsu brīdi. Ornati pārliecinoši apgalvo, ka mēs esam uz pareizās takas un itālim piekrīt arī mans Suunto.

Nākamie seši kilometri ir daudzu skrējēju murgs. Skatoties uz ceļu priekšā, tas izskatās praktiski taisns un tomēr tā nav. Visus sešus kilometrus tas ved nedaudz uz augšu. Kādu 1-2% un tomēr uz augšu. Skriešana pa super lēzeno kāpumu ir nomācoša, un tomēr es spēju tikt ar sevi galā un, izņemot kādas divas epizodes, kad uz piecām sekundēm pāreju soļos, es šo etapu visu noskrienu. Itālis un rumānis ir atstāti iepakaļus un Cimabanche ierodos 9. pozīcijā. Līderis ir gandrīz 40 minūšu attālumā, bet vismaz nav vairs nepārvaramās vēlmes izstāties.

KP6 – CIMABANCHE 66.9 km
Distance: 17.6 km; augstummetri: 283; Līdzens sākums, kam seko neliels kāpums un garš, tehniski vienkāršs noskrējiens. Etapa beigās gara taisne ar minimālu kāpumu.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Pau Capell 6:04:51 1. Pau Capell 1:25:24
2. Seth Swanson 6:19:16; +14:25 2. Didrik Hermansen 1:28:29; +3:05
3. Didrik Hermansen 6:23:20; +18:29 3. Andris Ronimoiss 1:29:25; +4:01
4. Seth Swanson 1:30:24; +5:00
9. Andris Ronimoiss 6:44:16; +39:25 5. Fabien Antolinos 1:30:35; +5:11

Kontrolpunktā satieku savu atbalsta komandu un nepālieti Sherpa, kurš sēž uz zemes un priecīgs ēd rīsus. Prasu pēc buljona, bet šajā kontrolpunktā tāda nav. Žēl. Arī nekā sāļā neesot. Iztieku ar kolu. Vienu pudeli kolas ielieku arī sev līdzi. Kaut kas vismaz sevī ir jādabū, jo esmu knapi pāri pusei. Vispār kontrolpunktā uzkavējos ilgi un brīdī, kad dodos prom, to ir pametis gan nepālietis, gan itālis, gan rumānis. Ārpus labāko desmitnieka gan esmu tikai neilgu brīdi. Sherpa, kurš kontrolpunktu pamet mirkli pirms manis, pazūd krūmos, un es atkal esmu desmitais.

Seko ceturtais kāpums. Šeit pirms diviem gadiem atdzimu kā fēnikss no pelniem, lai 20 kilometrus vēlāk vēlreiz nomirtu. Šoreiz nekāda atdzimšana nedraud. Lai cik labi man negāja iepriekšējā etapā, man joprojām ir nelabi un visvairāk to var just tieši kāpumos. Neloloju nekādas lielās cerības uz skriešanu pret kalnu un kāpumos cītīgi kāpju. Ātra kāpšana man vienmēr ir padevusies un noder arī šoreiz. Vēlreiz lēnām nokožu gan itāli, gan rumāni un lēnām no viņiem arī atraujos. Patīkama sajūta, kas nevelkas ilgi, jo tiklīdz kāpums atkal paliek skrienams es atkal tieku gandrīz panākts, jo paskriet nespēju.

Pārsteidzoši, bet līdz kalna augšai tomēr noturos priekšā un sekojošajā noskrējienā nevienam ceļu dot neplānoju. Noskrējiens nav grūts, un jāpiebremzē ir tikai dēļ tā, ka mainās virzieni, vai jāpārkāpj pāri kādai sētai, kas ir palikusi neatvērta. Vispār šis ir viens no maniem mīļākajiem etapiem trasē. Kāpuma augšdaļa ir nedaudz mežonīga. Akmeņi pļavās šeit ir izmētāti, kā pēc pamatīga sprādziena, bet, tuvojoties kontrolpunktam, paveras skats uz smuku kalnu pļaviņu, kurā lepni, skanot zvaniņiem, ganās govis.

Īsi pirms kontrolpunkta un govīm es pamodinu drona operatoru. Ieraudzījis mani viņš steidz pacelt dronu gaisā, bet manī iezogas neliela panika. Pēdējo reizi, kad mani Madeirā filmēja ar šo brīnumu, es izmežģīju potīti un tagad to noteikti nevēlos atkārtot. Viss beidzas labi un kontrolpunktā es ieskrienu 8. pozīcijā.

KP7 – MALGA RA STUA 76.4 km
Distance: 9.5 km; augstummetri: 518; Ne visai sarežģīts un ne visai garš kāpums, kam seko vairāki relatīvi vienkārši kilometri lejup.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Pau Capell 7:08:01 1. Fabien Antolinos 1:02:30
2. Seth Swanson 7:23:05; +15:04 2. Pau Capell 1:03:10; +0:40
3. Fabien Antolinos 7:28:58; +20:57 3. Seth Swanson 1:03:49; +1:19
8. Andris Ronimoiss 7:51:34; +43:33 9. Andris Ronimoiss 1:07:18; +4:48

Jau atkal tieku apdzīts kontrolpunktā. Šoreiz pamatoti. Es cītīgi ēdu buljonu un nevēlos pat domāt par skriešanu kamēr to nebūšu pieveicis. Itālis atkal ir garām, un aizskrējis ir arī pirms starta satiktais brits Damian Hall. Arī es pēc mirkļa ceļos un turpinu ceļu lejup. Ja noskrējiena augša ir patīkama, tad lejas gals ir ļoti tehnisks, un mans temps ir lēns. Tiesa, tā nav mana lielākā problēma. Zinu, ka, beidzoties noskrējienam un nedaudz paskrienot pa sekojošo taisni, sāksies pēdējais lielais kāpums. Kāpums, kas pirms diviem gadiem mani piebeidza.

Pirmie kilometri tam ir viegli, un es cītīgi kāpju pa priekšu itālim, kuru jau atkal esmu spējis apdzīt. No pieredzes atceros, ka drīz ir jābūt posmam, kur pagājušajā reizē kāpu praktiski rāpus, bet pēc tam sekos garš un mokošs kanjons. Pirmajos kilometros tuvojos arī britam, bet, sākoties kanjonam, viņš atkal sāk atrauties. Tikai mirkli vēlāk pie sevis sāku prātot, kur pazuda briesmīgais etaps ar rāpšanos? Izrādās, ka briesmīgs tas likās tikai pirms diviem gadiem, un šoreiz es pat viņu neesmu pamanījis. Kanjonu gan es pamanu. Viegli te negāja toreiz un arī šoreiz nekas nav mainījies. Kāpju, līdz vienā brīdī saprotu, ka man spēki ir galā, un pirmo reizi apstājos pavisam. Pagājis nedaudz uz priekšu, es atrodu strautu un metos iekšā. Leju aukstu ūdeni uz sejas, uz skausta, saslapinu arī rokas. Īsti nelīdz un tā vietā, lai varētu veikli kustēties uz priekšu, es pretī saņemu vēl vienu reiboni. Pastāvu, atjēdzos un turpinu uz priekšu.

Drīz vien kāpiens nedaudz iztaisnojas un pāris kilometri ir jāpavada izžuvušas upes gultnē. Šeit ir pilns ar akmeņiem, bet visādi citādi praktiski taisns gabals. Skaidrs, ka paskriet vairs nevaru un nokārtu galvu velkos. Tiklīdz ir jāšķērso strauts, metos tajā iekšā un mēģinu sevi atdzesēt. Vienīgās izmaiņas ir tās, ka tagad man ir pārsalušas rokas, bet ar nelabumu nepaliek ne par gramu labāk. Veroties atpakaļ, redzu, ka pavisam netālu ir mans itāļu draugs Ornati, bet viņam blakus ir nepālietis Sherpa. Viņi pa taisni skrien, bet vismaz kāpumos īpaši klāt nevelk, un tieši tāpēc nākamajā laika ņemšanas vietā ierodos viņiem priekšā.

KP8 – MALGA TRAVENANZES 89.5 km
Distance: 13.2 km; augstummetri: 777; Tehnisks, bet īss noskrējiens, kam seko neliela taisne un smags kāpums.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Pau Capell 8:52:46 1. Fabien Antolinos 1:30:43
2. Seth Swanson 8:57:37; +4:51 2. Erik Krogvig1:32:32; +1:49
3. Fabien Antolinos 8:59:41; +6:55 3. Seb Chaigneaux 1:32:55; +2:12
9. Andris Ronimoiss 9:31:35; +38:49 12. Andris Ronimoiss 1:40:01; +9:18

Šis pat īsti nav kontrolpunkts. Šeit var tikt pie ūdens un kolas, bet visādi citādi vīrus vairāk uztrauc radio, kurš lāga neko neraida, nevis mana ierašanās. Pēdējā mirklī gan viņi zombijam līdzīgo latvieti pamana un noskenē numuru, bet es turpinu ceļu augšup.

Pēdējie kilometri kāpumam ir reti riebīgi, un es atkal nespēju iekļauties tempā zem 10min/km. Kādā brīdī saņemu ziņu no komandas biedra Andra, kurš jautā, vai man negriboties zināt, kā man iet. Aizrakstu, ka labprāt uzzinātu un gandrīz aizrijos ar ūdeni, kad uzzinu, ka esmu 7. vietā (sistēmas kļūda, patiesībā devītais). Augstu, bet apgriežoties otrādi, es diezgan ātri izskaitu trīs sekotājus. Ornati ar Sherpa ir ļoti tuvu, bet nedaudz zemāk kāpumā var redzēt arī rumāni.

Taku spēles

Vietas gan ir mana mazākā bēda. Es pat teiktu, ka mani viņas neinteresē. Nomācošais nelabums mani nepamet, un papildus tam ir parādījusies bada sajūta. Tuvu virsotnei satieku kādu sievieti ar suni. Man tiek vaicāts, vai es piedalos sacensībās un, saņemot apstiprinošu atbildi, manā virzienā tiek veltīti veiksmes vēlējumi. Pasakos, paeju pāris metrus un uzlicis rokas uz ceļiem apstājos. Sieviete par mani apžēlojas un prasa, vai varot kā palīdzēt? Varbūt es vēlos ko apēst? Jā, jā un jā, mana seja atplaukst smaidā un ar badainām acīm skatos uz to, kas tiks izvilkts no somas, bet ak vai – sieviete izvelk sporta želejas, vienīgo lietu, kas man pašam netrūkst. Atsaku, bet cerīgi jautāju pēc kā sāļa. Sieviete apdomājas un saka jā, viņai esot sāls tablete. Saņēmis tableti, kāri to metu mutē tikai lai saprastu, ka esmu apēdis tableti, ko ir paredzēts šķīdināt ūdenī, lai iegūtu sporta dzērienu. Ne visai garšīgi, toties atspirdzinoši! Sasodītie itāļi un viņu angļu valodas zināšanas.

Līdz virsotnei kaut kā tieku. Šeit ir daudz cilvēku un visi mani uzmundrina sakot, ka tagad līdz kontrolpunktam tikai uz leju. Meļi tādi, es šo posmu esmu redzējis treniņā un zinu, ka viens kilometrs ir pret kalnu. Neskatoties uz to, skriešana uz leju uzmundrina, un brīdī, kad paskrienu garām akmenim, kur pirms diviem gadiem manas sacensības beidzās, es pat izspiežu smaidu. Lai kā arī nebūtu, es jau esmu ticis tālāk.

Mazajā kāpumiņā pamokos un īpaši cīnos ar psiholoģisko aspektu, jo visu laiku man uz astes min vesela grupa skrējēju kamēr priekšā ir absolūts tukšums. Neskatoties uz to, nākamajā kontrolpunktā, kur mani sagaida atbalsta komanda, ierodos saglabājot savu 9. pozīciju.

KP9 – COL GALLINA 96.5 km
Distance: 7.0 km; augstummetri: 468; Stāvs kāpums, kam seko vienkāršs noskrējiens ar kilometra kāpumu pa vidu
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Fabien Antolinos 9:53:01 1. Fabien Antolinos 0:53:20
2. Seth Swanson 9:53:26; +0:25 2. Seth Swanson 0:55:49; +2:29
3. Pau Capell 9:58:17; +5:16 3. Seb Chaigneaux 0:56:01; +2:41
9. Andris Ronimoiss 10:34:28; +41:27 13. Andris Ronimoiss 1:02:53; +9:33

Ieradies kontrolpunktā, uzreiz sēžos pie galda. Man jau ir sagatavots buljons, kuru ēdot es klausos dažādus šausmu stāstus no atbalsta komandas. Šeit esot izstājies līderis Pau Capell, kuram esot atteicis gan vēders, gan acis. Tāpat arī uzzinu, ka šeit par pēdējo kāpumu pamatīgi sūdzējies ir lietuvietis Gediminas Grinius. Man viņam atliek tikai piekrist, jo tas kāpums tiešām bija velnišķīgi grūts. Aizsēžos! Atkal! Nepālietis prom, rumānis prom un titulētais francūzis Seb Chaigneaux, kurš uzradies no sazin kurienes, arī ir prom. Lai cik briesmīgi negribētos, ceļos un dodos trases pēdējos 24 kilometros.

Knapi esmu izskrējis no kontrolpunkta teritorijas, kad jau pāreju soļos. Krīze nav ilga, bet piespiesties skriet ir arvien grūtāk. Ja skrienu, tad neesmu lēns un kilometra laikā izdodas noķert francūzi. Viņš mani laipni palaiž garām, bet es paskrējis desmit metrus tālāk nolamājos un pāreju soļos. Ja vien es dabūtu euro par katru reizi, kad es tā izdaru. Briesmīga, briesmīga mode! Francūzis mani apdzenot velta man vāju uzmundrinājumu alé alé formā. Skaidrs, ka arī viņam neiet viegli un, kā vēlāk izrādās, arī viņš lielu daļu no Taku spēlēm ir veicis tikai uz buljona un kolas.

Sākas kāpums, un es atkal pāreju 12min/km režīmā. Kāpju, stāvu, ik pa laikam sēžu. Francūzis ātri pazūd no redzamības, bet par laimi aizmugurē arī nevienu nemana. Ik pa laikam ir sastopami tūristi. Kāds puisēns mēģina man turēties līdz un viņam ne tikai tas izdodas, bet viņš ir reāli 2 reizes ātrāks. Noteikti izskatos briesmīgi, jo visi uz mani skatās nedaudz ar žēlumu acīs. Tas labi, man arī gribas, lai mani žēlo.

Pēc tam, kad četrus kilometrus esmu mocījis gandrīz stundu un esmu atkritis uz 11. vietu, nonāku Rifugio Averau. Šī ir tikai laika ņemšanas vieta un piedāvājumā ir tikai ūdens. Tūristi ar interesi vēro, kā es sevi cītīgi aplaistu, bet es tam lielu vērību nepievēršu – atsvaidzinos un dodos tālāk.

KP10 – RIFUGIO AVERAU 100.5 km
Distance: 4 km; augstummetri: 457; Taisne, kam seko stāvs kāpums
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1.  Seth Swanson 10:34:44 1.  Seth Swanson 0:41:18
2. Fabien Antolinos 10:35:19; +0:35 2.  Erik Krogvig 0:42:11; +0:53
3. Fulvio Dapit 10:58:42; +23:58 3. Fabien Antolinos 0:42:18; +1:00
11. Andris Ronimoiss 11:27:58; +53:14 21. Andris Ronimoiss 0:53:30; +11:12

Seko īss, bet stāvs noskrējiens. Tas man der, jo šeit es vismaz nezaudēju pārāk daudz laika, un arī nelabums šeit nav tik liels faktors. Tiklīdz trase atkal sāk iet uz augšu, saņemu īsziņu no Andra. Ziņas ir sliktas, es ne tikai vairs neesmu top10, bet tuvākā dāma esot 9minūšu attālumā. Kājas negribīgi, bet sāk kustēties nedaudz ātrāk. Prātā sevi šaustu par to, ka atkal ir jācīnās ar sievietēm. Vismaz Kanārijās un Madeirā es no šī spēju izbēgt, bet laikam jau nekāds dižais skrējējs neesmu, jo te jau viņas atkal ir. Lattelecom Rīgas maratonā zaudēšana āfrikānietēm vēl ir pieļaujama, 50km distancē pasaules čempionātā zaudēšana francūzietēm ir nepatīkama, bet arī pieļaujama, bet zaudēt manā pamatdistancē – no tā šogad es biju paredzējis izvairīties.

Ar visu saņemšanos temps nav augsts. Nevarētu īsti teikt, ka trase ļoti iet uz augšu, bet šis etaps ir tiešām tehnisks. Daudz akmeņu, kam jākāpj pāri, daudz līkumu, daudz tūristu. Lavierēju tam visam cauri, līdz nonāku līdz Passo Giau, punktam, kur pēdējo reizi trasē var satikt atbalsta komandu.

KP11 – PASSO GIAU 103.9 km
Distance: 3.4 km; augstummetri: 108; Īss un stāvs noskrējiens, kam seko tehniska sadaļa pret kalnu.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1.  Seth Swanson 10:57:41 1.  Seth Swanson 0:22:57
2. Fabien Antolinos 10:58:24; +0:43 2.  Fabien Antolinos 0:23:05; +0:07
3. Fulvio Dapit 11:23:25; +25:44 3. Matthias Krah 0:24:10; +1:13
11. Andris Ronimoiss 11:54:36; +56:55 10. Andris Ronimoiss 0:26:38; +3:41

Atbalsta komanda ir optimisma pilna un stāsta, cik visiem priekšā esot grūti. Grinius esot tikai nupat pametis kontrolpunktu, arī Sherpa neizskatoties labi. Lai cik tas dīvaini neskanētu, tas palīdz. Nē, ne tas, ka kādam citam iet grūti un ir iespēja viņu apdzīt, bet tas, ka tu apzinies, ka arī citi mokās, ka tu neesi vienīgais, kam ir grūti. Tieku pie jaunas kolas pudeles, noleju sevi no galvas līdz kājām ar ūdeni un dodos sev zināmajos pēdējos 17 kilometros no trases.

Lai arī galvā joprojām ir motivējošās domas par to, ka man strauji tuvojas sieviešu līdere, neko daudz no sevis izspiest nevaru. Labi apzinos, ka turpmākajos kilometros būs vietas, kur trasē uz aizmuguri varēs redzēt ļoti tālu, un tas mani priecē, jo varēs kontrolēt attālumu. Arī uz priekšu redzu tālu, un aizsniedzamā attālumā ir gan nepālietis, gan lietuvietis. Sākumā uz viņiem pārāk nekoncentrējos, bet, pienākot nelielam kāpumam, ir skaidrs, Taku spēļu izšķirošā daļa ir klāt, un šoreiz stiprākais būs tas, kurš spēs ātrāk paiet.

Vēlreiz Passo Giau

Kāpumā skats ir amizants. Grinius ik pēc desmit metriem piebremzē un pēta dabu, Sherpa kāpj bez pārtraukumiem, bet tik lēnā tempā, ka īsti lietuvietim nepietuvojas, bet es ik pēc pārdesmit metriem uzlieku rokas uz ceļiem, skatos uz saviem pirkstgaliem un smagi elpoju. Apbrīnojamā kārtā mana taktika izrādās visātrākā un ticis līdz kāpuma augšai esmu abiem konkurentiem nedaudz pietuvojies.

Kalna galā apstājos, lai paskatītos atpakaļ un, ak vai, kāpuma vidū jau kāds ir. Te nu tev bija 9 minūtes, šis indivīds ir labākajā gadījumā 5 minūšu attālumā. Jau samierinos, ka zaudēšu sievietei un sāku koncentrēties iešanas čempionātam, kurā aktīvi iesaistās arī Sherpa un Grinius. Pirmais ir nedaudz ātrāks, bet lietuvietim iet pavisam lēni, un nākamajā laika ņemšanas vietā brīdī, kad noskenē lietuvieša numuru, es viņam esmu jau tieši aiz muguras.

KP12 – MONDEVAL 107.7 km
Distance: 3.8 km; augstummetri: 214; Miksēts apvidus ar vienu nelielu, bet stāvu kāpumu.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1.  Seth Swanson 11:33:08 1.  Seth Swanson 0:35:27
2. Fabien Antolinos 11:34:44; +1:36 2.  Robert Hajnal 0:36:18; +0:51
3. Erik Krogvig 12:03:53; +30:45 3. Fabien Antolinos 0:36:20; +0:53
11. Andris Ronimoiss 12:35:33; +62:25 10. Andris Ronimoiss 0:40:57; +5:30

Pāris metrus vēlāk lietuvieti apdzenu. Parunājamies un novēlam viens otram izturību līdz finišam. Arī Gediminas cīnās ar nelabumu ļoti daudzu kilometru garumā. Es viņu labi saprotu. Vispār jau šim bija jābūt lielam mirklim. Gediminas esmu gribējis apdzīt jau sen, un līdz šim tas nebija izdevies, bet skaidrs, ka, ņemot vērā apstākļus, šī apdzīšana nav īpaši baudāma – es vienkārši māku iet ātrāk.

Pēdējā kāpumā noķeru arī nepālieti. Arī viņam iet ļoti grūti un uz uzmundrinājumiem viņš pārāk nereaģē. Tiesa, pirms esam nonākuši pēdējā kāpuma augšā, mūs apdzen. Jau ilgu laiku esmu vērojis, kā mums no muguras strauji tuvojas skrējējs, bet man par laimi tā nav sieviešu līdere, bet gan līderis no 48km distances. Viņa ātrums, salīdzinot ar mums, ir iespaidīgs, un, tiklīdz mēs esam apdzīti, viņš strauji pazūd tālumā.

Pašā kalna galā ar nepālieti ieturam pauzi. Tiklīdz esam izgājuši cauri vārtiņiem, kas ierobežo ganību platības, es uzreiz apsēžos uz sētas malas, bet nepālietis apsēžas uz blakus esošā akmens. Spriežam, cik nežēlīgi grūts ir šis skrējiens, bet diemžēl ilgi diskutēt mums nav lemts, jo tā sieviešu līdere jau tepat kaut kur vien ir. Ceļamies kājās un sākam pēdējo, 11 km garo, noskrējienu uz Kortīna D’Ampeco.

No nepālieša uzreiz izdodas atrauties, un ir skaidrs, ka mans vienīgais mērķis atlikušajos kilometros ir noturēt devīto vietu. Daži kilometri līdz pēdējam ēdināšanas kontrolpunktam Croda da Lago ir ļoti ātri un vienkārši, un es ļauju kājām ripot, cik vien ātri iespējams. Pirms paša kontrolpunkta pieņemu lēmumu, kas šajā skrējienā liekas jocīgs, bet, ņemot manu tendenci aizsēdēties kontrolpunktos, pareizs. Es šeit neapstāšos! Pietiek sēdēt! Pietiek slinkot! Man ir ātrāk jātiek līdz finišam!

KP13 – CRODA DA LAGO 111.6 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 123; Ar nelielu kāpumu sākumdaļā un ātru noskrējienu atlikušajā daļā.
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1.  Seth Swanson 11:51:36 1.  Fabien Antolinos 0:18:14
2. Fabien Antolinos 11:52:58; +1:22 2.  Erik Krogvig 0:18:20; +0:06
3. Erik Krogvig 12:22:13; +30:37 3. Seth Swanson 0:18:28; +0:14
9. Andris Ronimoiss 12:56:28; +64:52 11. Andris Ronimoiss 0:20:55; +2:41

Noskrējiena turpinājums ir krietni sarežģītāks. Trase te ir ļoti stāva, ļoti šaura un vietām arī bīstama. Mani tas ne visai biedē. Esmu iemanījies uzticēties Osveikala piešķirtajam orientieristu teipam un lejā ripoju droši. Neskatoties uz to, ka neesmu ļoti lēns, tāpat visu laiku skatos atpakaļ, jo īsti drošs par savu pozīciju neesmu. Vēl vienu reizi mani nobiedē īsās distances skrējējs, kurš kādā brīdī man panesas garām, bet konkurentus nemanu ne priekšā, ne aizmugurē un, ieskrienot pēdējā laika ņemšanas vietā, esmu saglabājis 9. pozīciju.

KP14 – LAGO D’AJAL 116.9 km
Distance: 5.3 km; augstummetri: 37; Viss lejup, pārsvarā ļoti tehnisks noskrējiens.
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Fabien Antolinos 12:15:01 1.  Fabien Antolinos 0:22:03
2. Seth Swanson 12:15:33; +0:32 2.  Julien Chorier 0:23:22; +1:19
3. Erik Krogvig 12:48:55; +33:54 3. Robert Hajnal 0:23:28; +1:25
9. Andris Ronimoiss 13:22:29; +67:28 7. Andris Ronimoiss 0:26:01; +3:58

Īsi pēc laika ņemšanas vietas aiz muguras parādās vēl viens skrējējs, tikai šoreiz bez numura. Izskatās, ka kāds vietējais ir iznācis paskriet un ir uztrāpījis tieši uz manis. Saņemu daudz uzmundrinājumu un tieku dzīts uz priekšu. Mani tas kaitina, it sevišķi, kad taisnajos gabalos nolemju pastaigāties, bet man to neļauj. Laipni palūdzu, lai itālis dodas vien savās gaitās, gan es savā tempiņā līdz finišam tikšu, bet tas maita ir neatlaidīgs. Noskrējienos viņš man ļauj sevi apdzīt, bet tiklīdz ir taisne, un es atkal eju, viņš kā muša ir klāt un dzen mani uz priekšu. Šādā veidā nocīnāmies līdz pat pilsētai, kur es arvien izmisīgāk sāku mest skatienu atpakaļ. Ātri vien to iemācās arī itālis un vietās, kur var redzēt nedaudz vairāk uz aizmuguri, viņš pēta horizontu un ziņo, ka gaiss ir tīrs.

No itāļa tieku vaļā tikai pārsimts metrus pirms finiša, no sirds viņam pateicos, jo bez viņa būtu vēl lēnāk. Viņš tik jautri man skraida apkārt, filmē un dzen mani uz priekšu. 100 metrus pirms finiša mani sagaida māsa, tieku pie Riekstu karoga un finišēju godam. 13:42:48 un 9. vieta, tikai divas minūtes priekšā francūzim Julien Chorier, kurš man nezinot pēdējos kontrolpunktos bija strauji tuvojies.

KP15 – CORTINA D’AMPEZZO 120.8 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 66; Viss vai nu lejup vai arī taisni etapi. Tehniski vienkāršs posms.
Laiks distancē: KP14 -> KP15
1. Fabien Antolinos 12:32:34 1.  Fabien Antolinos 0:17:33
2. Seth Swanson 12:34:41; +2:07 2.  Robert Hajnal 0:18:30; +0:57
3. Erik Krogvig 13:09:21; +36:47 3. Fulvio Dapit 0:18:40; +1:07
9. Andris Ronimoiss 13:42:48; +70:14 21. Andris Ronimoiss 0:20:19; +2:46

Viennozīmīgi vienas no grūtākajām sacensībām manā mūžā. Ar nelabumu nocīnījos 85 kilometrus un visu atlikušo sestdienu. Uzreiz pēc finiša pat kādu pusstundu pavadīju ārstu aprūpē, kur ēnā mierīgi pagulēju uz kušetītes. Vispār Lavaredo ir forša un, kā jau paredzēts, man ļoti piemērota trase. Top3 sasniegšana šeit ir pavisam reāls scenārijs, it sevišķi, ja izdotos uzlabot kāpuma daļas. Šoreiz, pateicoties nelabumam, pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kur mani apdzina visbiežāk. Kaut vai to pašu Ornati es dabūju apdzīt vismaz reizes četras. Ļoti daudz zaudēju 3. kāpumā, kur sākās nelabuma krīze un 5. kāpumā, kur tā atkal atgriezās ar dubultīgu spēku. Šajos etapos vien jau varētu nomest 30-40 minūtes. Noskrējienos un uz taisnēm es esmu labs pat tad, kad man vairs nav iekšā. To lieliski parāda arī KP5->KP6 etaps, kur izdevās izcīnīt 3. vietu. Ja tur vēl atstātu tikai noskrējiena daļu un tai sekojošo taisni, domāju, ka būtu vēl labāk, jo lielu daļu no laika es zaudēju šī etapa pirmajos kilometros, kur mierīgā garā kāpu uz trases augstāko punktu.

Liels prieks, ka trases laikā atcerējos par buljonu. Ļoti man viņš nepalīdzēja, bet bez viņa, domāju, ka līdz finišam es netiktu. Kola bija mana vienīgā patiesā degviela pēdējos 85 kilometros, bet arī to es varēju iedzert tikai periodiski, un bija brīži, kad ķermenis arī to grūda atpakaļ. Taku spēļu upuru saraksts ir ļoti garš, ļoti daudzi no apkārtesošajiem skrējējiem līdz finišam netika, bet tikpat daudzi no apkārtesošajiem mocījās ar tādām pašām problēmām kā es. No finišētājiem zinu, ka ar vēderu problēmas bija 6., 8., 9., 11. un 13. vietai, bet noteikti ir vēl kāds, par kuru man informācijas nav. Vai iemesls ir karstums, dehidratācija vai kaut kas, ko mēs visi apēdām kontrolpunktā, par to grūti spriest, bet, ja man būtu jāmin, tad es liktu uz dehidratācijas un pārāk augstā tempa kombināciju.

Finišs

Ar izcīnīto vietu, it sevišķi ņemot vērā apstākļus, esmu ļoti apmierināts. Skaidrs, ka distancē pavadītais laiks varēja būt krietni labāks, un savā sākotnēji noteiktajā koridorā 12:30 -13:30 es neiekļāvos un līdz ar to arī I-TRA punkti man netika tik daudz kā gribētos (817).

Pasaules tūres kopvērtējumā pēc šī posma ieņemu 11. vietu, un vienīgā iespēja uzlabot savas pozīcijas man būs tikai 1. septembrī, kad startēšu 101 km garajā CCC distancē, jo decembrī notiekošajā Ultra Trail Cape Town tik daudz punktus vairs iegūt nevarēs. Lai uzlabotu savas pozīcijas Pasaules tūres kopvērtējumā, CCC vajadzēs finišēt vismaz 10. vietā un uz to tad arī atkal tiekšos.

Pasaules tūres kopvērtējums

Mana „TEICAMI” latiņa

Mēs katrs savā dzīvē vēlamies gūt panākumus. Un šos panākumus mēs vērtējam pēc savas LABI un TEICAMI latiņas. Man patīk pacelt šo latiņu augstu un pārvarēt nosprausto augstumu. Bet es vienmēr cenšos saglabāt to sajūtu, ka es varu paveikt visu ātrāk, spēcīgāk, labāk. Šī sajūta mani motivē un ir mans dzinulis. Dzinulis, kas atstāj vietu vienam solim augšup. Galu galā vajag taču atstāt vietu iespējai uzlēkt augstāk par savu pakaļu. Un ticiet vai nē, šī iespēja pienāk un dažreiz ir pat visai veiksmīgi realizējama.

Pieteikšanās ISTRAS ultratrail sacensībām bija no sērijas, kad smadzenes ir izgājušas kaut kur pastaigāties un pēc atgriešanās sūta mani uz vietējo iestādi, kas tieši specializējas uz iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu.

Man kā īstam zemgalietim kalni biežāk bija rādījušies sapņos kā realitātē. Sapņos gan kalni nebija augsti. Sapņos es pa tiem skraidīju kā tāds kalnu āzis. Izrādās sapņiem ticēt nevar. Tie melo!

1.tif

Jāsaka arī, ka noskrien.lv publicētie blogi arī prot padarīt savu „kaitniecisko” darbu. Cekamens un aspruds savos lieliskajos aprakstos par ISTRAS sacensībām, kā arī aicis1 stāsts par plānoto piedalīšanos ISTRĀ 2015. gadā, tikai vēl vairāk ievilināja mani šajā pasākumā. Tā nu es pieņēmu lēmumu, ka manas pirmās sacensības ārzemēs un vienlaikus mans pirmais ultramaratons ārzemēs notiks Horvātijā 108 kilometru distancē ar 4470 kāpuma metriem. Tik daudz vēl laikam ar galvu tajā brīdī draudzējos, lai neparakstītos uz pavisam neeedaudz garāku 170 kilometru distanci.

2

ISTRAS ultratrail 108 kilometru distance

Gadu gaitā esmu kāpis uz visiem iespējamajiem grābekļiem, plānojot un veidojot savus treniņus. Ir bijušas kā traumas, tā arī veselības problēmas, kas saistās ar neveiksmīgi sastādītiem fiziskajiem un skriešanas treniņiem. Pārsvarā izmantoju idejas, kuras esmu aizguvis no tīmekļa plašumiem. Bet te var laikam attiecināt teicienu „kas der vienam, tas neder otram”. Gatavojoties ISTRAI, centos ievērot 16 nedēļu grafiku, kur nedēļa sastāvēja no 5 skriešanas treniņiem, 2 funkcionālajiem treniņiem un 2 baseina apmeklējumiem. Ņemot vērā, ka sacensības bija paredzētas kalnainā apvidū, nedēļas nogalēs garos treniņus veicu Zemgales „kalnainajos” apvidos – Tērvetes apkārtne, Ložmetējkalna apkārtne. Naivs mēģinājums apmānīt prātu, mēģinot tam ieskaidrot, ka viss ir štokos un viss notiek pēc paredzētā plāna. Trīs nedēļas pirms ISTRAS izskrēju pēdējo nopietno garo treniņu, kad Smiltenes apkārtnē pa MTB velo trasi noskrēju 60 kilometrus. Jaudīgākajā nedēļā tika saskrieti 110 kilometri. Treniņi baseinā ir mana šī gada pievienotā vērtība. Lai arī esmu meistars „cirvīša” peldēšanas stilam, spēju novērtēt šīs ūdens procedūras. Palīdzēja fiziskajam spēkam, elpošanai un vienlaicīgi darbojās kā muskuļu atslodze. Bija nedēļas, kad organisms protestēja pret slodzēm, kas bija vērojams arī gadu iepriekš. Nelaikā gūtās mikrotraumas traucēja fiziski sagatavoties par visiem 100%, kā rezultātā pēdējās 4 nedēļās piespiedu kārtā nācās samazināt slodzi. Viela pārdomām un vieta interpretācijām gatavojoties nākamajām sacensībām. Neskatoties uz to visu, sagatavošanās posmā aizvadīju 101 treniņu. Fiziski un morāli biju gatavs sacensībām.

3

Horvātijā ierodos 5.aprīlī. Diemžēl uz Horvātiju ar tiešo reisu ierasties ir visai sarežģīti un visumā dārgi, tāpēc tiek sakombinēti avioreisi Rīga – Stansted (London), Stansted (London) – Pula. Izņemu iepriekš rezervēto mašīnu un pēc pavadītas nakts Pulas pilsētā, veicu pārbraucienu uz sacensību finiša pilsētu – Umag. Līdz startam palikušas 30 stundas.

Nedaudz atkāpjoties no stāsta, varu pateikt, ka Horvātijā pavadīju 11 dienas nomainot 6 dzīvesvietas un visi noīrētie apartamenti bija kopumā ļoti labā līmenī. Rezervējot naktsmītnes nākamajiem braucieniem, ņemšu vērā, ka 8.9 vērtējums vai 9.1 vērtējums Booking.com vietnē tomēr var būt ar krasām kvalitātes atšķirībām. Vietējie gan bija laipni un atsaucīgi. Un tā laikam tam ir jābūt, ja jau viss vietējais ir balstīts uz tūrismu. Braucēji gan horvāti ir visumā draņķīgi, kas man beigu beigās rezultējās ar palieliem naudas zaudējumiem.

Par sacensībām ārzemēs tajā brīdī man ir maza sajēga. Jau pirms braukšanas uz Horvātiju esmu „noķēris” stresu par obligāto ekipējumu un tā pārbaudēm pirms starta. Vai nu es maz ko zinu no angļu valodas, bet termina „personal beaker minimum 15cl” nesaprašana, jau man stresa līmeni ir pacēlusi par pāris sadaļām augstāk. Nopētot pārējo skrējēju obligāto ekipējumu, saprotu, ka viņu izpratne par vārdu salikumu ir pavisam savādāka. Rezultātā, nervu nomierināšanai, Latvijā sagatavotā blašķe ātri vien tiek nomainīta pret gumijas krūzīti, kuru varēja nopirkt uz vietas par 6 eiro. Jāsaka, ka bizness EXPO hallē tirgotājiem gāja uz urrā! Spēj tik maksāt. Pēcāk, ekipējuma pārbaudē, saprotu, ka velti biju uztraucies un pēc paviršas kontroles tieku palaists tālāk.

4

Umag pilsēta nav liela, un vērot uz sacensībām sabraukušos skrējējus ir visumā interesanti. Manīju, ka skrējēji un vietējie horvāti ir nopietni uzsēdināti uz SALOMON produkcijas adatas. Ja vēl apavu brendos varēja redzēt arī citu kompāniju ražojumus, tad skrējieniem paredzētās mugursomas nospiedošā pārsvarā bija SALOMON. Ne vienu vien reizi ielās saklausu latviešu valodu. Nav jau nekāds pārsteigums, jo kopskaitā dažādās distancēs ir pieteikušies veseli 15 latvieši. ISTRAS skrējiens šogad ir iekļauts ULTRA-TRAIL WORLD TOUR seriālā, un tajā pieteikušies vairāk nekā 1300 skrējēju. Gluži par kautrīgu mani nosaukt nevar, un no vienas puses vēlos pārmīt kādu vārdu ar tautiešiem, bet, mēģinot izvairīties no lieka stresa, nolemju, ka sarunas atstāšu citām reizēm. Piedodiet, latvieši.

Pēc sarunām ar vietējiem esmu sapratis, ka Horvātijā esam ieradušies 2 nedēļās pirms tūrisma sezonas sākuma, kas ir labākais laiks, lai izbaudītu šo valsti. Šādā veidā esam veiksmīgi izvairījušies no tūristu pūļiem un gaisa temperatūra pēc vietējo mērauklas arī ir „ieskriešanās režīmā”, un dienas vidū sasniedz +16 grādus. Saule skrējienos ir mans ļaunākais ienaidnieks, un labprāt visu gadu skrietu pa ziemu. Nodomāju, ka +16 grādi vēl ietilpst manā komforta zonā un ceru, ka nākamajās divās dienās nekļūs īpaši siltāks.

Cerības nepiepildās, un nākamajās dienās temperatūra pārsniedz +20 grādus. Man jau ir karsti. Varētu teikt, ka esmu Latvijas vasarā. Vietējie gan vēl staigā siltā apģērbā un, kad jautāju, vai var jau peldēties, atbild man: „No! Water is still cold. Only russians are swimming.”. Gluži pie krieviem pieskaitāms neesmu, bet turpmākajās dienās arī pats izbaudu veldzējošo ūdeni. Peldēšanās sezona atklāta.

Iepriekšējā vakarā pirms sacensībām redzu skrējējus, kas dodas vakara skrējienā. Manā izpratnē viņi nav normāli, jo man turpmākajās 24 stundās plānā – tēlot beigtu un pēc iespējas vairāk izmantot blakus viesu namam esošo guļamkrēslu.

5

Sacensību dienā pieturos pie plāna un mēģinu nomierināt nervus. Baudu silto sauli. Pilsētā jūtama spriedzīte. Un kā lai tos nervus nomierina, ja daudzas stundas pirms starta pa pilsētu staigā citi sacensību dalībnieki jau pilnā ekipējumā. Nodomāju, ka viņi laikam grib, lai tas apģērbs saplūst ar ādu. Citu izskaidrojumu neredzu. Visa šī sacensību starta gaidīšana tiešām nogalina. Esmu apmeties viesu namā, kur visas istabas aizņēmuši citi dalībnieki. Jau skatoties uz viņiem, kļūstu nervozs. Gribu palikt vienatnē.

Neilgi pirms 21:00 ierodos vietā, no kurienes uz starta vietu atiet autobusi. Kāds dalībnieks vēl nervozi izsmēķē savu cigareti, un visi draudzīgi sakāpjam 7 lielos autobusos, un 2 stundu pārbrauciens var sākties. Gaisotne – vienlaicīgi nervoza un pacilājoša. Šis pasākums līdzinās klases ekskursijai. Tikai sviestmaižu vietā tiek ēsti enerģijas batoniņi, un alus pudeļu šķindoņu aizstāj ūdens pudeļu grabēšana. Pēc 15 minūšu braukšanas iestājas klusums. Te tev nu bija ekskursija. Nolemju, ka laiks paklausīties ko uzmundrinošu un Glory Gaynor izpildītā dziesma „I will survive” kā vienmēr iedod man savu pozitīvisma devu. Tik pamatīgi iesnaužos, ka attopos tikai tanī brīdī, kad autobuss ir tukšs un jau grasās braukt prom. Nodomāju, ka nebūtu labi atbraukt tik tālu un netikt pie starta. Vai varbūt tieši būtu labi?

Esam ieradušies Lovran pilsētā. Līdz startam vēl stunda. Vesela mūžība. Zīmīgi, ka starta vieta ir 50 metru attālumā no vietējā kroga-naktskluba. Vietējais kolorīts novērš domas, un izskatās, ka šiem mēs arī esam tāds kā eksotisks apskates objekts.

24:00 tiek dots starts, un pirmie 8 kilometri paredzēti, skrienot kalnā. Viss bars „aizlido”. Varbūt esmu ko sajaucis, bet man likās, ka šajā vietā tika dots starts 108 kilometru distancei.

6

Cenšos neforsēt notikumus un iekārtojos garās kolonnas aizmugurē. Visapkārt dzirdama trekinga nūju klaboņa. Treniņu procesā skrēju ar nūjām, bet uzskatu, ka vēl neesmu tās kārtīgi apguvis, un sacensībās esmu izvēlējies skriet bez tām. Atskatoties uz visu skrējienu, uzskatu, ka pieņēmu pareizu lēmumu. Vērojot dalībniekus, nereti novēroju situācijas, kad nūjas akmeņainajā trasē vairāk traucēja pārvietoties, nekā palīdzēja. Noskrējienos tumsā bija grūti nokontrolēt kāju piezemēšanos, kur nu vēl atrast atbalstu nūjām.

7

Akmeņi distancē ir atsevišķa stāsta vērti. Pirms sacensībām tiku brīdināts par akmeņaino trasi, bet nebiju iedomājies, ka tā būs viens liels akmens. Šķembas un akmeņi 108 kilometru garumā. Lieli, mazi, asi, gludi, slideni, vārdu sakot, ģeologu paradīze. Salomon speedcross 3 apavus esmu atstājis mājās un skrējienam izmantoju iepriekš Latvijā iemēģinātos Inov-8 mudclaw 300 apavus. Ne visai veiksmīga izvēle Horvātijas akmeņiem. Distances otrajā pusē plānākas zoles dēļ jūtu šos akmeņus un to, ka tulznas nākamajās dienās būs mani labākie draugi. Cietie purngali gan mani ir izglābuši. Tik daudzas reizes atsitu tos pret akmeņiem, ka ar plānāku aizsardzību pirksti jau sen būtu zili-melni.

8

Pirmie 8 kilometri tiek pieveikti 2 stundās. Pēdējie 2 kāpuma kilometri ir iespaidīgi. Ja iepriekš kāpjam meža ielenkumā, tad tagad paveras fantastisks skats, kur var redzēt pilsētas ugunis un beidzot var manīt arī kalna virsotni. Sāku apjaust, ka pārējie sacensību dalībnieki nav nekādi pārcilvēki. Ieklausoties viņu smagajā elpošanā, saprotu, ka ar mani vēl nav tik traki. 3 kilometru noskrējiens vēl vairāk palielina manu pārliecību, un, ja pārējie dalībnieki uzmanīgi manevrē starp akmeņiem, tad mans solis ir salīdzinoši ātrs, un apsteidzu arvien vairāk dalībnieku. Pārliecībai augot, pieaug arī skriešanas temps, un vienu brīdi pat piestrādāju par tempa turētāju kādai kanādiešu meitenei. Pieķeru sevi pie domas, ka tumsā pat ir patīkami skriet, jo, koncentrējoties uz ceļa segumu, pieveicamie kilometri paliek otrajā plānā.

9

Pienāk 25. kilometra kontrolpunkts. Tieku atzīmēts un, netērējot laiku, ātri iedzeru kolu un, nepavadot tur pat 5 minūtes, dodos distancē. Jāsaka, ka kontrollaiku reģistrēšana šajā skrējienā bija organizatoru vājais punkts. Pieraksti kontrolpunktos tika veikti manuāli un lēni. Brīžiem, ja pats nepieteicies, bija iespēja, ka netiksi atzīmēts par ierašanos. Arī mājās palikušie sūdzējās, ka datu atjaunošana kavējās vismaz par stundu.

10

Pēc 25. kilometra skrējēji ir izretojušies un nomierinājušies. Man patīk šie apstākļi, jo nav neviena, kas kurinātu tempu, un varu atrast sev vēlamo skriešanas ritmu. Nakts ir patīkami dzestra. Šie ir mani ideālie laikapstākļi. Jūtos pārliecināts par sevi. Noskrējienos jākoncentrējas, lai neuzkāptu uz slideniem akmeņiem, kuriem pa virsu uzkritušas koku lapas. Labi, ka līdzsvara sajūta man ir laba, jo vairākas reizes tikai par mata tiesu spēju nobalansēt un nenokrist. Apsteidzu kādu slāvu tautības pārstāvi. Īpaši neinteresē, no kuras valsts viņš nāk, bet turpmākajā distances daļā ik pa laikam, distancē samainoties, nākas klausīties viņa murmināšanā un dziedāšanā. Diezgan kaitinoši. Palēnām panāku 170 kilometru distancē startējušos dalībniekus. Ļauni jau teikt, bet tas ir tik patīkami un motivējoši – kādu apsteigt, kaut arī zini, ka viņi skrien par 60 kilometriem vairāk. Vismaz kāds prieciņš. Ierodoties 43. kilometra kontrolpunktā pēc 7 stundām 30 minūtēm no starta brīža, ir uzaususi saule, bet gaisa temperatūra vēl ir salīdzinoši patīkama. Priekšā redzu sagurušos 170 kilometru dalībniekus, kuri jau veikuši 100 kilometrus un atpūšas, kā nu kurš spēj. Pāreju uz plānāku apģērbu, un bikses tiek nomainītas uz šortiem. Garajos skrējienos esmu atkarīgs no kolas. Tā ir mana degviela. Bet šajā kontrolpunktā es pamanu, ka ir arī RED BULL enerģijas dzēriena piedāvājums. Nezinu, vai bija prāta darbs, un vai lēmums ir pareizs, bet nolemju vienu bundžiņu izdzert. Jebkurā gadījumā īpašas sekas turpmākajā skrējienā par šo lēmumu nemanīju.

Visa skrējiena laikā veiksmīgi izmantoju dzeršanas plānu, kas sastāvēja no izotoniskā dzēriena mugursomā, vienas ūdens pudeles un vienas kolas pudeles priekšējās kabatās. Nepārtraukti dažādojot dzērienus, izvairījos no riebuma un šķebinošā salduma, kas saistās ar izotonisko dzērienu.

11

Pēc trases leģendas nākamajā posmā jāveic vēl viens 5 kilometru kāpums un tad 10 kilometru noskrējiens. Jūtu, ka nu jau jāsāk nopietni strādāt. Noskrējieni bieži ir ar lieliem slīpumiem, un muskuļi jūt šo slodzīti. Sekojot savam tempam, nereti konstatēju, ka noskrējienu ātrums ne ar ko neatšķiras no kalnā kāpšanas ātruma. Nodomāju, ka nav ko brīnīties, ja brīžiem garš, lēzens kāpums kalnā beidzas ar straujiem, klinšainiem noskrējieniem. Pie sevis nospriežu, ka, lūk, kāpēc vajadzīga tā svilpe, kas paredzēta obligātajā ekipējumā. Noripojot lejā pa krauju, tās vērtību patiešām varētu sākt novērtēt.

Panāku horvātu jauniešu pārīti un mēģinu uzsākt sarunu. Man ir aizdomas, ka mans GARMIN pulkstenis kaut kur ir pazaudējis pāris kilometrus distances, un pēc jautājuma, cik tad viņiem uzrāda noskrieto distanci, saņemu pilnīgi nesaprotamu vervelējumu angļu valodā. Mūsdienu jaunatne. Notēloju, ka kaut ko sapratu, un nodomāju, ka man ar viņiem nav pa ceļam. Pēdējie kilometri līdz kontrolpunktam paiet, skrienot pa asfaltu. Sāpīgi kājām, bet mierina doma, ka nu jau klāt būs atpūta.

12

58. kilometra kontrolpunkts ir lielais atpūtas punkts. Lielajā sporta hallē ir iespējams saņemt uz šejieni atsūtītās mantas. Ēdienu izvēle šeit ir visplašākā, un ir iespējams tikt pie siltā ēdiena. Pats jūtos pārliecināts par sevi, un nekas neliecina par tuvojošos smago krīzi. Uzskatu, ka šajā vietā pieļauju skrējiena smagākās kļūdas. Tā vietā, lai, neforsējot notikumus, mierīgi apsēstos pie galdiem un uzņemtu siltu ēdienu (makaroni, zupa), un kārtīgi uzņemtu šķidrumu, steigā iemetu mutē dažas ēdiena kripatas un padzeru kolu. Paralēli visam esmu konstatējis, ka uz kontrolpunktu skriešanas T-krekla vietā esmu atsūtījis ikdienas vajadzībām paredzētu, neelpojoša materiāla T-kreklu. Kļūda radusies, jo abi krekli bijuši vienādi salocīti un vienādā krāsā. Izvēloties mazāko ļaunumu, nolemju, ka turpināšu skriet esošajā termo kreklā. Vienā brīdī iešaujas prātā doma nogriezt tam garās piedurknes, bet tomēr nolemju tik radikālām metodēm neķerties klāt. Dodos distancē vēl nenojaušot, ka drīzumā sāksies mana īstā cīņa ar šo skrējienu. Priekšā paredzēts 18 kilometru pārskrējiens līdz nākamajam kontrolpunktam.

Jau pirms starta, aplūkojot trases leģendu, esmu sevi noskaņojis, ka pēc 58. kilometra kļūs vieglāk. Visi lielākie kāpumi būs aiz muguras, un varēšu strādāt vienmērīgākā tempā. Vēlāk pats sapratīšu, ka esmu bijis, maigi izsakoties, pārāk liels optimists. Kā gan es vispār varēju domāt, ka pēc puses no distances varēšu sākt baudīt skrējienu.

Pāris kilometrus pēc lielā kontrolpunkta pamešanas sāku saskarties ar pirmajām problēmām. Ir pagājušas 10 stundas 30 minūtes kopš starta, un saule kļūst nežēlīga. Pašsajūta strauji pasliktinās, un skriet paliek arvien smagāk. Sāku apjaust savas kļūdas un pastiprināti sāku uzņemt ūdeni. Līdz ūdens papildināšanas vietai vēl 11 kilometri, bet visas rezerves strauji izsīkst. Sacensību gaitā maz nācās šķērsot kādas ūdenstilpnes, bet tieši šajā brīdī ceļā gadās kāda kalnu upe. Ūdens izskatās pietiekoši dzidrs un pieņemu lēmumu papildināt savas ūdens rezerves. Doma skaidra, ja paliks slikti, tad tas jau būs pēc finiša. Seko 4 kilometru kāpiens augšup, un, lai arī sajūtas neuzlabojas un solis ir smags, saprotu, ka pārējie dalībnieki nav svaigāki, un distancē man neviens neiet garām. Līdz kontrolpunktam palikuši 5 kilometri, un saule kļūst iznīcinoša. Četri treniņu mēneši Latvijas ziemas apstākļos nemaz nav ļāvuši sagatavoties šim brīdim, kad gaisa temperatūra ir virs +20 grādiem. Atkal ir beigušās ūdens rezerves un sāku lūgt ūdeni pa ceļam sastaptajiem brīvprātīgajiem, kuri atrodas starp lielajiem kontrolpunktiem. Skriešana kļūst haotiska. Ir grūti noskriet vienu kilometru, nemaz nerunājot par vairākiem kilometriem no vietas. Pēdējos kilometrus pirms kontrolpunkta mēģinu iesēsties astē diviem dalībniekiem un tādā nelielā „autopilota” režīmā tieku līdz tam. Beidzot esmu ticis līdz 76. kilometra kontrolpunktam.

Priekšā manāmi pirmie saules upuri. Kādu Polijas pārstāvi aprūpē vietējie mediķi. Dalībnieku sejās nav manāma sajūsma. Apsēžos pretī kādam kungam un jautāju viņam, vai gadījumā viņš nezina, kāda ir gaisa temperatūra šobrīd. Tagad pašam nāk smiekli par šo jautājumu. Šis noteikti bija aktuālākais jautājums, kādu es varētu uzdot konkrētajā brīdī. Bet visu cieņu šim kungam. Atbilde mani nepievīla: ”I don’t know. It’s too hot to run.” Nospriežu, ka vismaz neesmu vienīgais ar šādām sajūtām.

Kontrolpunktā laikam neizskatījos vērā ņemams klients, vai arī brīvprātīgie secināja, ka esmu jau norakstāms kadrs, bet 25 minūšu laikā, ko pavadīju šajā punktā, īsti neizpelnījos viņu uzmanību.

Pēcāk izpētot laikus kontrolpunktos, secināju, ka nemaz tik slikti līdz šim brīdim man nebija gājis, un kopš iepriekšējās atzīmēšanās 58. kilometrā atrados ļoti cienījamā 61. vietā.

Pametot kontrolpunktu, visas ilūzijas un pārliecība par skrējienu ir izzudusi. Zinu, ka priekšā vēl smagi 30 kilometri, un līdz nākamajam atpūtas punktam ir 11 kilometri. Ja vēl distances pirmajā pusē ļauni priecājos par 170 kilometru distances dalībnieku apsteigšanu, tad tagad tas viss man atspēlējās un, pa virsu „ideālajām” pašsajūtām, morālu triecienu dod simtiem 69 un 42 kilometru distancēs startējušie, kuri „lido” man garām pa šaurajām takām.

13

Turpmākajos 10 kilometros norisinās mana iekšējā cīņa. Par skriešanu esmu aizmirsis. Nav fizisko spēku, un pārvietošanās līdzinās filmai palēninājumā. Arvien biežāk nākas piestāt un sakopot spēkus, lai turpinātu distanci. No brīža, kad pašsajūta sāka pasliktināties, ir pagājušas 3 stundas, un nekas neliecina, ka drīzumā tā uzlabosies. Runa nav par izstāšanos, jo mērķis vēl joprojām ir viens – finišēt. Vajadzības gadījumā finišēšu arī rāpojot. Pie sevis nospriežu, ja paliks sliktāk, apsēdīšos ēnā un gaidīšu, kad kļūs vēsāks vai norietēs saule. Laikam tiešām izskatījos slikti, jo vairāki garām skrienošie apjautājās par manu pašsajūtu. Dusmojos uz sevi. Dusmojos uz savu nožēlojamo stāvokli. Apzinājos, ka sēdēšana ceļa malā nekādā veidā nepietuvinās mani finišam, un turpināju kustēties uz priekšu.

14

Ienācis 87. kilometra kontrolpunktā, jūtu, ka dzīvība sāk atgriezties. Nobāzējos uz kāda soliņa un mēģinu atvilkt elpu. Vienu brīdi rodas sajūta, ka esmu Latvijā. Visapkārt skan latviešu valoda. Kontrolpunktā atrodas puiši no Latvijas. Ja iepriekš negribēju runāt ar latviešiem, lai neuzdzītu lieku uztraukumu, tad šobrīd vienkārši negribu redzēt nevienu, kur nu vēl runāt. Pēc nelielas atpūtas sāku pie sevis spriest, ka pēdējie 20 kilometri ir pa relatīvu līdzenumu un nebūtu slikti tomēr saņemties, un beigt sevi žēlot. Esmu taču ieradies šeit skriet. Un, kā par brīnumu, kājas tiešām sāk kustēties.

15

Turpmākajos kilometros, pie esošajiem apstākļiem, es tiešām sasniedzu ievērojamu tempu. Kopš distances sākuma neesmu tik ātri pārvietojies. Kilometri sāk ripot, un 5 stundu mocības ir aizmirsušās. Kājas neganti sāp, un pat lēzenākajos kāpumos nākas pāriet uz soļošanu. Saule vairs tik stipri nekarsē, un oma sāk uzlaboties. Ir pagājušas 16 stundas un 22 minūtes, un esmu nokļuvis pēdējā kontrolpunktā. Šis ir brīdis, kad saprotu, ka es tiešām to paveikšu, un ir atlicis saņemties pēdējiem 13 kilometriem.

Kontrolpunkts ierīkots kādas ēkas iekšpagalmā, kura izskatās pēc arhitektūras pieminekļa. Izklājos uz vēsajām flīzēm un mēģinu sakoncentrēt pēdējos spēkus. Pie manis pienāk mediķe un jautā, vai man viss kārtībā. Neļaušu jau šajā brīdī dot kaut kādu iemeslu noņemt mani no distances. Izspiežu žilbinošu smaidu un cik vien pārliecinoši pasaku: „I’m OKAY”.

16

Sapurinos un dodos savā pēdējā cīņā. Pirms sacensībām man novēlēja, lai es izbaudu savas pirmās sacensības ārzemēs. Nevarētu teikt, ka līdz šim brīdim neesmu izbaudījis visas iespējamās emociju krāsu gammas, bet finiša posmā nolemju nespiest ārā no sevis pēdējās dzīvības sulas. Pēdējie kilometri tiešām ir skrienami, bet motivāciju tam neatrodu un pieturos pie plāna, kur 500 metrus eju, 500 metrus skrienu. Vēlāk gan izrādīsies, ka šādā veidā tuvojos kādam startējušajam latvietim, kuram finišā zaudēju tikai 4 minūtes. Būtu to zinājis distancē, domājams, būtu atradis vēl motivāciju pakustināt kājas nedaudz ātrāk.

Pēdējie 3 km velkas mūžīgi. Prātā pielīdzinu šo attālumu saviem ikdienas maršrutiem Latvijā. Distance, kuru ikdienā pat vairs neuzskatu par skriešanas vērtu. Bet šobrīd tas liekas daudz. Palikuši 500 metri līdz finišam, un es aizskrienu nepareizā virzienā. Citi skrējēji mani sasauc atpakaļ, un es pie sevis tik nosmeju, ka 108 kilometru garumā es nenomaldījos nevienā vietā, nepalaidu garām nevienu karodziņu, un pāris simtus metru pirms finiša man vajag vēl sameklēt sev piedzīvojumus un aizskriet nepareizā virzienā.

Finišs sasniegts 18 stundās 21 minūtē. Ieskrienot finišā, esmu patiesi laimīgs. Asaru nav. Tās ir atstātas distancē. Ir patiess prieks un gandarījums par paveikto. Ir atmaksājies četru mēnešu darbs. Visi smagie treniņi ir aizvadīti, lai es varētu izjust tieši šo brīdi. Aizvadītie treniņi ir šī emociju karuseļa vērti.

17

Vienmēr esmu uzskatījis, ka rezultāti veidojas no ieguldītā darba apjoma. Ja Tu strādāsi, centīsies, neatmetīsi visam ar roku, Tu tiksi atalgots. Vai Tava darba alga ir pirmā vieta, vai vienkārši finišs, tas lai paliek Tavā ziņā. Ja Tu esi paveicis tieši tik daudz, lai vēlāk nevarētu sev neko pārmest, tad Tu esi pelnījis savu atzīmi „teicami”. ISTRAS ultramaratons BIJA mans TEICAMI. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tagad mana TEICAMI latiņa ir jau krietni augstāka.

Pirmā ultra, pirmie kalni, pirmo reizi ar pīpi uz jumta

Istria

Lovran – Poklon

Pirmais posms organizatoru aprakstā ir nosaukts par the wall, astoņos kilometros jāuzkāpj 1400 m. Skaidrs, ka nekāda skriešana sākumā nav plānota, bet jākāpj kādas 2,5h, lai gan iepriekš nekad neesmu kāpis kalnos, tāpēc paša prognozes uztveru piesardzīgi.

startā

startā

Startā satraukumu nejūtu. Startējam precīzi 00:00 naktī, un kopā ar pārējiem sākam kustēties uz priekšu, temps nav pārāk ātrs, bet uzreiz jau sākas kāpiens. Kāpiens sākumā ved pa pilsētas ielām, tad pa akmens trepēm, tad pa akmeņainām takām. Jūtu, kā pulss kāpj, visi pārvietojas vienmērīgā “vilcieniņā”, tikai retais aizskrien ātrāk garām. Pēc pirmajām 15 min jau ir silti.

Pēc 30 min sāku ēst, jo izstrādātais plāns paredz ēst katras 30 minūtes. Esmu lasījis, ka ir grūti sevi piespiest ēst, bet ēšanas plānu esmu apņēmies ievērot dzelžaini, jo visu esmu sarēķinājis, cik man kalorijas ķermenis spēj pārstrādāt, tik arī ēdu, lai pēc iespējas mazāk tam ir jāņem no rezervēm. Treniņos esmu pārbaudījis, ka ļoti labi garšo galetes ar šokolādes un zemesriekstu sviestu, tāpēc ēdu tās arī trasē – garšīgi un dod enerģiju ilgāku laiku.

Dzeru arī ūdeni. Treniņos esmu izpētījis, ka karstā laikā zaudēju ap 1l šķidruma. Naktī ir 4-6 grādi, tāpēc, tik daudz nebūs, arī kāpšana nav tas pats kas skriešana, tāpēc ar 0,5 l stundā sākumā pietiks.

Esam kāpuši apmēram stundu, galu joprojām neredz. Ir bijuši vairākas “viltus” virsotnes, kuras izskatās no apakšas pēc virsotnēm, bet uzkāpjot paveras nākošais kāpiens. Ēriku sauc daba, tāpēc es aizvirzos tālāk ar “vilcieniņu”.

Sākas patiešām stāvi kāpumi. Daudzās vietās ar rokām ir jātveras pie akmeņiem un jāvelk sevi augšā. Tiem, kuriem rokās nūjas, izskatās, ka šajos posmos tās traucē. Man noskaņojums labs, prāts mundrs, sekoju līdzi pulkstenim, lai ēstu, dzertu pēc plāna, un kopā ar pārējiem kāpju augšā.

Ap 1,5h esam uzkāpuši līdz līmenim, kur koki vairs neaug. Parādās mazliet vējš, liekas gaisa temperatūra vēl par grādu zemāka, bet var jau redzēt īsto virsotni. Pēc 30 min esmu augšā, kur tiesneši pieraksta manu numuru. Vēl “sotaks” atlicis. Beidzot var sākt skriet.

Skrienu lejā pa asfaltētu celiņu, bet pēkšņi ieraugu, ka taka iegriežas mežā. Ievēroju, ka priekšējais skrējējs to nav pamanījis, saucu viņu atpakaļ, viņš pateicīgs skrien man no muguras. Noskrējiens tumsā mazās pieres lampas gaismā pa šauru akmeņainu taku. Esmu ļoti uzmanīgs, ātrākie skrējēji skrien man garām, bet kopumā es arī labi turos. Dzirdu pazīstamu balsi no muguras, Ēriks paskrien garām. Viņam tas skrējiens lejā izskatās ļoti viegls, un jau ļoti ātri viņš ir atrāvies. Skrienam lejā kādas 30 minūtes.

Pirmās 2,5h neviena plakana posma. Kājas ir mazliet piedzītas, bet daudz mazāk nekā es biju sākotnēji domājis, redzot plānoto kāpumu un noskrējienu. Pirmajā stacijā satieku Ēriku, apēdam kādu augli, bet man neko daudz negribās, jo katras 30 min jau esmu ēdis. Jūtos ļoti labi. Skrienam ārā no punkta.

Poklon – Brgudac

Sākotnējais posms ir lēzens kāpums. Plakanākajās vietās paskrienam. Ēriks saka, ka vēderam kaut kas nav labi. Nodomāju pie sevis, ka tās nevarētu būt labas sajūtas, jo priekšā vēl 95 km.

Sākas kāpums. Kāpumā satiekam citus latviešu skrējējus. Aprunājamies, kurš kur dzīvo, kad atbraukuši. Patīkami, ka latvieši nekautrējas un var aprunāties viens ar otru. Pēc 30 min esam virsotnē, kur mūs ar Ēriku sauc daba, uztaisām bildi ar skatu uz pilsētas ugunīm un sākam noskrējienu.

Noskrējienā turos aiz Ērika, jo viņa lampa ir daudz spožāka, bet ar manējo ir grūti saredzēt asos akmeņus. Pēkšņi, sēž viena horvātiete, kura kaut ko mums baigi ātri stāsta. Saprotam, ka viņai jānomaina baterijas lampai, tāpēc spīdinām virsū, pagaidām. Saprotu, ka tā 1 min neko nemainīs. Ēriks atzīmē, ka tas var uzlabot karmu priekš skrējiena. Nodomāju, ka tas noderētu.

Ēriks noskrējienā atraujas, bet pēc kāda brīža es jau viņu panāku, apdzenot arī tautiešus. Viņam kaut kas duroties sānā, bet es tikai domāju par to, ka bez viņa lampas man būs grūti saredzēt noskrējienu. Garām skrien divi vācieši, viņš saka, lai skrienu ar viņiem, “iesēžos astē”. Tā mēs trijatā aizskrienam līdz otrajam kontrolpunktam. 25,9 km.

Kontrolpunktā atjaunoju ūdens krājumus, iedzeru tēju. Tēja bez cukura. Ikdienā es arī dzeru bez cukura, bet šeit nodomāju, ka gribētos to saldo tēju. Noskaņojums joprojām labs, ķermenim silti, kājas piedzītas minimāli, nekas neberž, prāts joprojām mundrs. Ienāk Ēriks, neizskatās tik labi. Apsēžas saliecies uz krēsla, saka, ka joprojām baigi dur sānā. Es līdzjūtīgi paskatos un saku, ka lēnām skriešu uz priekšu. Viņš paceļ galvu un mierīgi nosaka: “Vecīt, vēl ir 80 km”. Man skaidrs, ka viņš domā, ka vēl nekas nav beidzies, viss vēl mainīsies daudzas reizes, bet man tas neko neizsaka. Es neesmu skrējis vairāk par 4h, bet jau šobrīd esmu trasē 5h un priekš manis tie ir neizpētīti ūdeņi.

Brgudac – Trstenik

Kaut kā visi ir izretojušies, skrienu viens pats. Sākas kāpiens. Jūtu, ka ir ļoti auksts, bet paskatos pulkstenī, ka pēc 1h vajadzētu aust saulei. Esmu izlaidis vienu ēdiena reizi, jo jutu, ka vēders ziņo, ka ir pa daudz. Manu, ka temps ir mazinājies, un vairs neesmu tiek priecīgs. Saprotu, ka tas ir nogurums, bet tas ir normāli – nodomāju, jo 6h jau trasē. Lēnām kāpju augšā, klausos kā putni mostas līdz ar gaismu, skatos, kā kļūst arvien gaišāks un redzu apkārtni labāk nekā ceļu ar savu lampu. Domas kaut kā apklust pavisam. Gaidu, kad būšu virsotnē. Pamanu, ka koki vairs nav apkārt, ir tikai akmeņi, pļava un iezīmētā taka. Esmu virsotnē.

Dzirdu, ka pazīstama balss sauc. Ēriks. Daudz ātrāk nekā biju domājis viņu satikt. Viņš spēkpilns stāsta, ka jūtas daudz labāk, ka “jāmauc” lejā. Viņš mani nobildē, saka, lai uztaisu viņam bildi. Mēģinu, bet kaut kas nesanāk, nesaprotu, kas nesanāk, liekas, ka spiežu, bet nespiežas, bet varbūt nospiedās, neko nesaprotu – nospiedās vai nenospiedās?! … nenospiedās. Esmu noguris.

nenospiedās

nenospiedās

Ēriks aizskrien, es lēnām eju lejā, jo paskrien nevaru. Apēdu galeti. Sākas vēl viens kāpiens. Saule jau ir pacēlusies augstāk. Apkārt tiešām skaisti skati, visur kalni, uztaisu video. Nodomāju, ka šis video noteikti patiks vecaimammai. Sāku kāpt lejā. Drīz jātiek jābūt nākošajai stacijai. Nodomāju, ka tikai tad sāksies tā “ultra” daļa, jo tajā būs 43.2 km.

Trstenik – Buzet

Stacijā jau pasēžu ilgāk. Gribu aizsūtīt SMS uz mājām, jo visi jau droši vien modušies, bet kalnos nav zonas. Buzetā noteikti būs. Pirmie 5 km – kāpiens. Drīz jau jābūt virsotnei. Uzkāpju, bet paveras vēl kāpiens. Vecais triks… atkal stunda jākāpj. Kalna galā tiesneši atkal pieraksta numuru, saka, ka tālāk ir down-flat-down. Nodomāju, neizklausās slikti. Jūtos normāli. Enerģijas daudz nav, bet down un flat izklausās labi.

Izrādās, ka down ir gandrīz 90 grādi. Lēnām, turoties ar rokām uz akmeņiem, pārvietoju kājas zemāk, paskrienu serpentīnu, atkal nolienu zemāk. Dažās vietās akmens taka ir ļoti šaura, vietās pat novilkta virve. Priekšā viens skrējējs “kapitāli noliekas”, labi, ka nekas traks, bet nodomāju, ka jāiet vēl lēnāk, jo kājas klausa tikai uz katru otro komandu, bet te jābūt ļoti uzmanīgam. Iedzeru ūdeni un elektrolītus. Tos vismaz varu dabūt vēl iekšā.

Kaut kā esmu ticis lejā, nebija ātri, esmu piekusis. Jātiek līdz stacijai.

Stacijā saņemu savu nosūtīto maisu, kur esmu ielicis sausas drēbes, šortus, power banku telefonam (paldies KK), Zvanu Žanetei. Viņa uzreiz saprot, ka esmu pārguris. Prasa, vai esmu ēdis. Skaidroju, ka es varu piespiest sevi uz daudzām lietām, ka ar prātu saprotu, ka ir jāēd, bet reāli nevaru dabūt vairs iekšā galetes. Parunāt ir grūti, bet jūtu, ka no sarunas sāk atjaunoties emocionālā enerģija. Vēl tikai jāatjauno fiziskā enerģija.

Šajā stacijā ēdienu izvēle ļoti plaša, bet es noskatos no jau satiktajiem letiņiem un ēdu siltu pupiņu zupu. Laba izvēle! Iedzeru colu. Colu neesmu dzēris divus mēnešus, ļoti ātri iedod enerģiju. Atkārtoti sasmērēju kājas ar pret-tulznu smēri, ielieku smēri sūtīšanai uz finišu, jo pēdas ir pilnīgi neskartas, vairāk nevajadzēs. Uzvelku sausas drēbes. Atlikuši 50 km.

Buzet – Oprtalj

Esmu enerģijas pilns. Skrienu lejā un pa plakano. Apskatos shēmā, ka atlikuši tikai tīs mazi kāpumi, 3/4 no kāpuma ir jau pārvarētas. Nodomāju – principā, pa gludo līdz galam. Sāku kāpt. Šo to gan esmu redzējis, tāpēc skaidrs, kamēr vēl būs koki, uz virsotni var necerēt. Kāpju. Kāpju 1 h. Kāpju arī lejā, jo kājas jau ir piedzītas. Pēc 30 min esmu lejā, apmēram 60.km. Tur upīte. Skatos, ka priekšējie skrējēji pārbrien pāri, es arī. Tā nevajadzēja!

jākāpj

jākāpj

Uztaisu bildi uz kalniem. Saprotu, ka tajos būs jākāpj. Nodomāju – šito bildi parādīšu mājās, teikšu, ka vēl 60 km mūs veda augšā pa šitādiem kalniem. Izrādās tur vecais triks ar n-tām virsotnēm. Kāpju 1,5h.

Virsotnes galā tiesnesis. Piedāvā svaigu ūdeni. Es prasu, cik tālu līdz nākošajam punktam. Viņš saka, ka 5 km. Es saku, ka tad man nevajag ūdeni, aizskriešu līdz punktam. Tā nevajadzēja teikt!

5 km?

5 km?

Atkal apdzenu latviešus, bet pēc mirkļa saprotu, ka man vajag piesēst, atpūsties. Šie atkal paskrien garām, uzdzied “ballējam, neguļam”. Es neguļu, bet apskatu tulznas. Izrādās, nekādā gadījumā nevajadzēja saslapināt apavus. Es jau jutu kāpjot augšā, kaut kas sāka berzt, bet tagad ir skaidrs, ka zem “spilventiņiem” ir pamatīgas tulznas abās kājās. Mēģinu uzlīmēt tulznu plāksteri, bet tas krīt nost. Jocīgi, jo treniņos, kad izmēģināju, tas nekrita nost. Nekas, tiesnesis teica, ka līdz stacijai ir tikai 5 km.

Tāda sajūta, ka sen jau bija jābūt tiem pieciem kilometriem. Shēmā uzzīmēts, mazliet uz leju, tad uz augšu, tad mazliet uz leju, mazliet uz augšu un stacija. Toč’ bija! Bet stacijas nav. Panāku vienu horvātu, tas prasa, cik tālu stacija. Pēc tam viņš prasa tantei, kas mazdārziņā rušinās. Prasu, ko viņa teica. Viņš parāda – pretējais kalns. Eu, tas toč nav 5 km! Man jau ūdens tūlīt beigsies. Cik vēl tālu tas varētu būt laika ziņā? Kas tur? Dzirdu, manējais tulks aizmugurē “dīrā āzi”… divreiz. Neskatos atpakaļ, droši vien cilvēks jau tāpat slikti jūtas. Jebkurā citā situācijā, būtu vismaz apjautājies vai viss kārtībā, bet pēc 75 km un kad katrs solis ir kā uz adatiņu spilvena, nespēju domāt racionāli. Pēc vairākām minūtēm atskatos atpakaļ, redzu, ka tulks seko pakaļ… sirdsapziņa atlaiž.

Aizsoļoju līdz stacijai. Rakstu uz mājām “Ierados 76km punktā. Liels nogurums, liekas, ka tepat varētu pagulēt :)0” (ar visu typo). Ieleju colu, bet pēc brīža esmu aizmirsis, vai esmu ielējis. Saprotu, ka ir jāpaguļ, atrodu kušeti un segu. Paguļu 10-15 minūtes. Sajūtas atkal uz 100%. Nu labi, nav 100%, bet 100x labākas kā pirms tam. Iedzeru karstu buljonu, apēdu šokolādi. Galetes neesmu ēdis jau 8h.

Oprtalj – Grožnjan

Esmu distancē jau vairāk kā 16h, kopējais kāpums 3968m. Atlicis viens palielāks kāpums. Pēc pagulēšanas jūtos ļoti labi, skrienu lejā, pat tulznas netraucē. Sāku kāpt. Pilnīgi noteikti ir apnicis kāpt, bet saku sev, ka šis ir pēdējais kāpiens. Katrs solis ir pretī pēdējai virsotnei. Atkal kāpju 1h. Noskrējienā neko daudz nedomāju, lieku soli pie soļa, iekšā pilnīgs klusums.

Punktā apēdu apelsīnu, ievārījuma maizīti, atjaunoju ūdens krājumus. Mazliet pasēžu. Aizsūtu uz mājām SMS: “atlicis vien “nieka” 1/2 maratons :)”

Grožnjan – Buje

Tēvs atsūta atbildi: “Dēls turies. Mēs ar tevi. Vēl pēdējais cēliens apm 2.st..” Divas stundas?! Jebkurā citā dienā noteikti, bet ne pēc tam, kad ir jau gandrīz 90 km aiz muguras! Paliek sevis ļoti žēl. Uzdodu sev jautājumu, cik grūti ir paspert vēl vienu soli. Nemaz nav tik grūti! Tad, lūdzu, pasper tagad 10 000 soļus.

Shēmā zīmēts, ka pēdējie 20 km ir pa kalnu uz leju. Tā bija visa mana cerība. Es nevaru sagaidīt, kad ies uz leju. Nekas neiet uz leju! Man paskrien garām vairāki skrējēji. Kā viņi var paskriet? Eu, bet toč’ nekas neiet uz leju. Vai arī iet? Šis ir jāuzprasa zēniem galā, jo pats sev vairs neticu. Ļoti akmeņaina taka pagriežas uz pēdējo pieturu.

Tur mani sagaida medmāsa. Prasa, kā es jūtos, kāpēc skrienu. Es skaidroju gari un plaši, viņa beigās nosaka: “ok, you are fine to go further. Maybe short nap?”. Viss mans plašais skaidrojums, kāpēc es izvēlējos skriet taku ultru, kāpēc 100+ km, kādas adatiņas es jūtu uz katra soļa… bet viņa to prasīja tikai, lai noskaidrotu, vai es esmu pie sajēgas. Mazliet vīlies, bet reizē arī saprotošs, es atsaku gulēšanai, jo gribu ātrāk tikt līdz galam. Tā nevajadzēja!

Buje – Umag (finišs)

Atlikuši 13,4 km, apmēram, 2h. Varbūt 2,5h. Max 3h. Šobrīd gūti pateikt, cik ātri es virzos. Eju. Kalns uz leju, paskrienu. Nodomāju, ka skriet droši vien ir divreiz ātrāk, nekā iet. Paskriet vairāk par 3 min nevaru. Nākas apstāties un atpūsties.

Pierunāju sevi aiziet līdz 98.km, būs atlikuši tikai 10 km. Kas ir 10 km?! Jebkurā diennakts laikā varu pievarēt. Baigi lēni nāk, bet pienāk. Pierunāju sevi vēl 2 km noiet. Tad būs 100 km!!! Tā ir tāda psiholoģiska barjera. Īstenībā jau vienalga 95, 100, vai 110, bet tas 100 kaut kā liekas citādāk. Nevaru. Meklēju akmeni, kur apsēsties, atpūsties.

100 km. Nodomāju, velns parāvis, tomēr pieveicu 100 km. Vēl 3 km un būs palikuši tikai 5 km. Piecus kilometrus varu noskriet jebkurā diennakts laikā. Ārā ir tumšs, jau sen kā esmu ieslēdzis savu galvas lampu. Labi, ka pēdējie kilometri ved pa plakanām pļavām.

Nevaru vairs paskriet. Jāatrod kāda vieta, kur apsēsties un pagulēt. Atrodu sētas malu. Paguļu. Paeju 30 min. Atrodu tilta malu. Paguļu. Pamostos no aukstuma trīsām. Paeju 30 min. Esmu 1 km attālumā no finiša. Kas ir 1 km?! Bet saprotu, ka vairs nevaru paiet. Nevaru arī atrast akmeni, vienalga, apsēžos takas malā un paguļu. Varu atkal paiet. Zvana telefons, atbildu, ka esmu 1 km attālumā no finiša, jātiek līdz galam. Brīvprātīgā tante parāda pareizo virzienu, kur iet, ieraugu Rolandu tālumā, sāku jau paskriet (šļūkāt) uz priekšu, vēl pēdējais aplis un finiša taisne.

Finišā ir viss tieši kā gaidīju, mani gaida ceļa biedri, es esmu pilns ar enerģiju, man pasniedz finišētāja medaļu, iekšā ir pilnīgs klusums, tikai patiess prieks, uztaisām foto…

finišā

finišā

P.S.

Aprakstā speciāli uzsvēru tikai garuma kilometrus, jo tā arī nespēju aptvert tos 4,5 km vertikāli un lejā, jo tas visu maina. It īpaši, ja katrs kāpums ir ap stundu. Tikai vēlāk es lēnām to pārdomāju. To nevar rēķināt vienā “teikumā”, tie nav 108 km. Tie ir 108 km + 4500 m kāpums. Un tas kāpums ir lielos nogriežņos un ļoti strauji. Pēdējā stacijā es skaidroju medmāsai, ka es nāku no flat country. Kaut vai aizbraucu uz Siguldu – 10-15 min un esmu augšā, pēc tam skrienu lejā. Tas nav tas pats, kas 1 – 2 h kāpt augšā. Tomēr tas viss ir otršķirīgi, kad izdodas aizcīnīties līdz galam!

Tulznas bija “tikai” pēdējos 40 km. Kājas nedrīkst samitrināt!

Ēšana joprojām paliek neatbildēta. Skaidrs, ka šis plāns izgāzās. Varbūt ir jāietrenē želejas, jo pirms tam pat 3-4 h skrējienos tā bija problēma. Varbūt ir kādi citi varianti.

Ārpus komforta robežām

Ceļš

Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.

Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.

Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.

Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!

Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.

Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.

20160815_163715

Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.

Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.

20160816_080058

Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.

Aklimatizācija

Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.

Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.

20160817_190827

Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.

Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.

Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.

20160818_120322

Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.

20160819_070432

Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.

Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.

20160820_170455

Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.

Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.

20160822_154808

Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.

Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.

Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.

Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!

Sacensības

No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.

Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.

Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.

34150139

Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu?  Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.

Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.

Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.

Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!

Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.

Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.

Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.

Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.

Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.

Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.

20160827_080318

Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.

Pēcvārds

Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.

Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!