Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Edgara Trail de Conímbriga Terras de Sicó

337517617_249608887408652_2857224105021480728_n

Nu jau gandrīz mēnesis pagājis kopš mana pēdējā skrējiena Portugālē un šoreiz ļoti ilgi nācās meklēt motivāciju, lai uzrakstītu kādu rindiņu. Vai man klājās tik slikti, ka pašam kauns to atcerēties? It kā nē. Vai man nepatika skrējiens, ka nespēju neko uzrakstīt? Arī nē. Kur tad problēma? Ar humoru, bet, tomēr, pavisam nopietni jāsaka, ka iemesls ir pavisam vienkāršs un tam ir vārds – darbs. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 2016 – pirmās vecuma krīzes jeb 30 gadnieka dzīves pārbaudījums

canaria_kalni

1. Daļa – sākums.

Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.

Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.

2. Daļa – pasākums.

Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.

Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.

Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.

Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).

canaria_ir

2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.

Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.

Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.

Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.

Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.

Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.

canari_stabs

Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..

3. Daļa – atziņas 

Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.

Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.

Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.

Bloga ieraksts publicēts no Ērika Lebedoka Facebook plūsmas.

100 km pieveikti!

Nē, nav runa par noskrietiem 100 km vienā rāvienā. Esmu noskrējis savus pirmos 100 km vienā mēnesī, kas priekš manis ir nereāls sasniegums, tāpēc varu noteikti atļauties ko iespamot. It kā biju plānojis šovakar pēc ikvakara krosa šo to padarīt investoru labā, bet nolēmu izdarīt ko lietderīgāku.

Kāpēc sāku skriet?

Pirmkārt, atkal pa vīlēm saplīsa man darba bikses un nācās piedzīvot kaunpilnus brīžus. Lai arī mani parametri nemaz nav tik lieli, tomēr uz sarežģītākām kustībām (piemēram, šņorējot kurpes) es jutu, ka manis biksēs ir par daudz. Piemetināšu, ka no 75 kilogramīga studenta 10 gadu laikā esmu uzdzīvojies līdz 97 kilogramīgam biroja darbiniekam, kurš praktiski visas 9-10 stundas pavada sēžot pie datora.

Otrkārt, lai arī pie savas vēdera “riepas” jau biju pieradis, pēdējā laikā savu palielo krūšu dēļ (esmu vīrietis), it īpaši uzvelkot ko maķenīt apspīlētāku, sajutos gluži kā padsmitniece, kurai arī rodas diskomforts no jaunajām pārvērtībām savā ķermenī. Un tas vairs nelikās forši.

Treškārt, tiešām bija pienācis brīdis, kad vakarā, atgriežoties no darba caur bērnudārzu (+ 2x nedēļā vēl stundu bumbulējot bērnu sporta nodarbībās), īsais vakars pagāja dīvānā ar pulti rokās. Sajutos kā mēbele. Smagums vilka pie zemes un nespēju saņemties kaut mazliet pakustēt. Mājas darbus uzkrāvu uz sievas kakla.

Ceturtkārt, briesmīgā rīšana vakaros un it īpaši svētku reizēs (vai ciemojoties pie viesmīlīgajiem radiniekiem) mani pēc tam dzina depresijā. Kāpēc tik daudz jārij… Ziemassvētkos vien pa vairākām dienām, baudot smeķīgos lauku labumus, varēju 3-4 kilogramus uzēst. Savukārt vakaros visu laiku tika virināts ledusskapis un gatavotas ikvakara vēlās karstmaizītes. Daudz siera, majonēze, gaļas šķēle, saldā tomātu mērce un baltmaize…

Domāju, uzskaitīju gana daudz iemeslus skriešanas (+ papildus dažādiem vingrojumiem rītos/vakaros + ēdienkartes/ēšanas paradumu maiņai) uzsākšanai. Nācās sevi mainīt, lai kaut kas dzīvē mainītos. Lai arī pagājis ir tikai mēnesis un esmu noskrējis jau pirmos 100 km, saprotu, ka jāstrādā ar sevi būs dikti ilgi. Kilogramus esmu zaudējis kādus 3-4. Un vakaros vairs nejūtos piebāzts ar pārtiku, jo rīšanas vietā ar bērniem pēc krosa noskriešanas dodos laukā baudīt vēl pavēso/vējaino vasaru. Un kā par brīnumu arī tam pietiek spēka un laika.

Ja runājam par pašu skriešanu, tad sajēgas par tehniku man vēl nekādas nav. Skolas laikā padevās izcili īsās (60 m) distances, bet no garajām (3-5 km) gribējās pēc finiša nomirt. Šobrīd dēļ savas masas (kas normāla auguma vīrietim pat varbūt ir OK) un nesagatavotās fiziskās kondīcijas nespēju paskriet ātri. Tāpēc skrienu lēnā solī 5 – 7 km un 2 reizes bez nekādām piepūlēm esmu noskrējis 10 km (atgādināšu, ka skrienu mēnesi). Jau sākumā sev noteicu, ka skriešu tik ātri/lēni, cik varēšu un sevi nepārpūlēšu (lai neuznāk riebums). Un tā arī ir, ka pēc skrējiena (un tā laikā) jūtos ļoti labi, sānos nekas nedur, vēmiens nenāk un tikai kājas sūdzas – tās ir nogurušas. Šobrīd esmu pamanījis, ka neskrienu vairs kā Flinstons (ķermenis stāv uz vietas un kustās tikai kājas), bet kustos ar visu augumu un skrējiens jau sāk līdzināties skriešanai, nevis ātrai soļošanai (jo iesākumā tiešām likās, ka es ātri soļoju, jo nebija brīžu, kad abas kājas vienlaicīgi atrastos gaisā). Mani soļi palikuši garāki un stiprāki. Domāju, ka tagad varēšu piestrādāt lēnām jau pie ātruma. Pagaidām galvassāpes man sagādā asarojošās acis. Kontaktlēcas jau pāris reizes esmu ar roku izberzējis laukā, savukārt brilles slīd no acīm nost.

Tas ir mans īsais stāsts. Domāju jau uz vasaras beigām paskriet kuplākā skaitā kādos masu skrējienos, kas te augšā baneros grozās. Šķiet ļoti interesanti!

3 gadi… Daudz vai maz?

19. janvāris ir pienācis un jubileja… 3 gadi kopš skrienu!!!
Sākums bija grūts. Ļāvos pierunāties, ka varu noskriet 10 km Nordea maratonā… Sēžot mājās domāju, ka, ja nepatrenēšos diezin vai varēšu noskriet 10 km: “Tagad no domas vien jau liekas slikti… (Dūrēji sānos, kāju sāpes un kas tik vēl ne)”. Aizvedu meitu uz bērnu dārzu un pati biju saģērbusies jau skriešanai apmēram piemērotā apģērbā (Lai gan biju ļoti salīga, tāpēc saģērbos šķiet ļoooti silti) pirmās reizes ģērbos ļoti silti, jo tai gadā bija skaistā sniegpilnā ziema… Botas kaut kādas, pilnīgi nepiemērotas skriešanai, gan lieluma ziņā, gan arī galīgi neelpojošas… Bet ziniet skriet varēja un kā vēl. Izskrēju bet tā, kā nebija nekādu fīču, kas skaita manus datus – cik daudz esmu noskrējusi… Vienīgi uzņēmu cik ilgi skrienu. Atskrienot mājās un sazīmējot trasi izbrīnīta skatījos, ka esmu noskrējusi 5 km. Ha… Ja jau varu 5, tad jau varēšu arī 10. Sākums bija ar milzīgiem slinkuma periodiem. Saņemšanās pie katras iziešanas laukā. Bet kad jau sāka parādīties saulītes stariņi un lapiņu plaukšana… Tad tik bij prieks skriet un ieraudzīt, kā mostas daba, kā čivina putni… Ahhh… Redz kur tas kaifs… Just sev apkārt visu… Skrienu ar tādu ātrumu, lai baudītu… Bet tad gribas arī ātrāk vai tālāk, lai ir savādāk… Tiku pie jauniem apaviem, kas ļāva šīs lietas piepildīt un arī protams pulkstenis… Ahhh… Patīkami, ka vairs nebija jāzīmē, lai zinātu cik daudz esmu noskrējusi… Viss parādījās uzreiz… Ar katru mēnesi prieks par skriešanu aug augumā…
Neilgi pirms tā skrējiena, kuram sāku trenēties… Pirms Nordea kaut kas notika muskulim no pārāk ātrās skriešanas… Bija sāpīgs, nācās kādu laiku neskriet.. Bet jau sākās šī skatīšanās uz skrējējiem …Aaaa Viņi var skriet, bet man sāp kāja, gribu arī skriet… Noskrēju Nordea 10 km, kas likās vājprātā smagi – 7 km gribēju vienkārši iet mājās. Jo ļoti sāpēja tas muskulis, bet saņēmos un teicu sev… Nu beidz čīkstēt tak tikai 3 km palikuši… Pēc šī es sapratu, ka es spēju vairāk nekā liekas. Pēc Nordea vajadzēja atpūtu, jo muskulis bija tāds jutīgs… Jūlijs vēl tāds skrējienu pilns mēnesis, un augustā izmēģinu vai spēju noskriet kaut ko vairāk par 10 km… Mēģināju 21… Siguldā, manā dzimtajā pilsētā jāskrien pusmaratons, iemēģināsim kājas… Tas likās vājprātā garš . Nebeidzams un atkal kājai kaut ko sadarīju, bija jāatpūšas, Siguldā pusīte tika noskrieta – gandarījums milzīgs zem 2 stundām… Aaaaaaaaaa Kolosāli….
Otrais gads tāds pilns izmēģinājumu gads… Ko es varu, dažāda garuma distances. Un ja jau ir skriets pusmaratons, tad nākamais solis… Hmmmm jau maratons? Ak šausmas… Bailes, bet tomēr vēlme redzēt vai tiešām es to varu un prieks par skriešanu tik turpina augt… Biķernieku pusīte, tad Nordea pilnais maratons… Uhhh… Kājas pēc šī nelietojamas uz dažām dienām… Bet šis dod tādu, kā grūdienu, ka es varu, es varu daudz. Un man ārkārtīgi patīk skrējēju sabiedrība, šķiet tagad atradu noskrien.lv un tas vēl vairāk spārnoja, lasīt stāstus par skriešanu, par piedzīvojumiem skrienot… Ahhhh… Iedvesmas pilna turpinu, bet tad kāds atgadījums neļauj man skriet 3 mēnešus… Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kas skrien… Bet neko… Jāpaciešas un tad es ar.
Nākamais gads ir izlaiduma gads. Jāraksta maģistra darbs… Ahhh laika maz… Bet kā jau īstenam studentam patīk paslinkot, tad nu tajos brīžos, kad uznāk slinkums, eju laukā paskriet. Lai ir vismaz jēdzīga slinkošana…Gatavojamies arī nākošajam maratonam…Kad noskriets Biķernieku pusmaratons ar pašai patīkamu rezultātu – uzlabotu iepriekšējo par dažām sekundēm. Un maratons, kas uzlabots par veselām 40 minūtēm… Neticami… Vasara vairāk tiek pavadīta uz velosipēda, bet arī skriet sanāk pa mazam drusciņam… Iemēģinām pēdas plikas. Nemanot esmu izdomājusi, ka piedalīšos baso pēdu ultrā… Kaut arī skrējusi ar basām tik pāris reizes. Ja jau doma ienākusi prātā, tad tai ir jāpiepildās. Piecelties, lai brauktu ar autobusu uz sacensībām nesagādā nekādas grūtības. Un sajūtas iekšējas brīnišķīgas, lai gan kā vienmēr pirms sacensībām bailes milzīgas, kā būs, kā varēšu… 2. vietas iegūšana pārsteidz mani nesagatavotu un liek justies tik īpašai. Skatīt savu vārdu rekordistu sarakstā. Ahhh… Tāda spārnota sajūta… Turpinām… Vajag eksperimentēt… Piesakos Siguldas kalnu maratonam… Un pēc tam sāku lasīt aprakstus… Paliek vājprātīgi bail. Kā es varēšu noskriet, ja ir puiši, kas knapi paspējuši noskriet kontrollaikā? Tad ir jāpatrenējas.. Priekuļos… Tik skaista daba, bet tomēr tik grūti vēl nebija bijis nekad. Tad nu pienāk arī Siguldas kalnu maratons… Un tieku galā par spīti milzīgajām grūtībām. Un kopējie pasākumi ar noskrieniešiem… Superīgi.. Pirtiņas un baseinā lekšanas… Skatos savā statistikā… Varu sasniegt savus pirmos 1000 km gadā… Aiziet skrienam… Un jā… Gads pabeigts ar prieku, ka mērķis sasniegts. Ziemassvētkos no sava salavecīša saņemu labāko dāvanu kādu varēju vēlēties jaunu pulksteni jo vecais bija saplīsis. Tagad tik turpināt…
Sākam jaunu gadu jauniem mērķiem, jaunu prieku!!!
Tātad daudz vai maz? Pati īsti nespēju atbildēt. Bet skaists laiks ir bijuši šie trīs gadi!
Paldies cilvēkiem, kas ir apkārt… Paldies nosrkien.lv. Paldies manām lieliskajām kājām ar kurām reizēm ir jāaprunājas.

Lai visiem Jums arī veicas :)

Tieši gads, kopš es skrienu

Apaļus astoņus gadus mani ļoti patika līdzjušanas prieks, padevu trasē dzērienu, plaukšķināju uz nebēdu gan savējiem, gan svešajiem. Vairumu noskrieniešu pazinu sejā, kad vēl atrados „žogam otrā pusē”.  Taču tad Trakais pieteica liktenīgajam skrējienam „Noķer vēju 2013” 5km distancē, pagaršoju pjedestālu, mmm.. varbūt jāsāk trenēties?! Sapratu, ka man noteikti vajag motivāciju, nolēmu, ka ap savu dzimšanas dienu, gribu noskriet pusmaratonu. Tika nolemts skriet Bratislavā, kur aprīlī būs nedaudz siltāks kā Latvijā, turklāt gribēju savu skrējējas karjeru uzsākt ārzemēs. Laika man pietika, bija 2013. gada oktobris, paredzamais pirmais starts 06.04.2014. Noskrien lapā atradu treniņplānu, atlika tikai sākt skriet, bet… man bija bail, ja nu nevarēšu, ja aizskriešu no mājās 2 km un atpakaļ netikšu? Ok, nolēmu skriet pa lentu, bet tur arī ziepes – laikam biju saskatījusies par daudz Youtube klipiņus par to, kā cilvēki nokrīt no tās. Tā kā neesmu no kautrīgajām, tad ņēmu treneri pie rokas un teicu – iemāci man skriet pa skrejceļu, šis gan nosmaidīja par tādu lūgumu, bet visai pacietīgi mani apmācīja. Tā nu tipināju pa skrejceļu, sākumā 5, 6, 8 km. Vienreiz noskrēju pat 12! Nozīmīgs pavērsiens notika novembrī, kad noskrienieši nolēma izskriet Latvijas kontūru par godu mūsu valsts dzimšanas dienai,  es arī tik ļoti gribēju savā FB lapā ar tādu zīmējumu palielīties. Domāts – darīts! Paldies abiem brāļiem Limanāniem par atbalstu un puisim, kurš pēdējos 2 km man iedeva savu velosipēdu, citādi līdz Mākslas muzejam netiktu. Toties tajā dienā es sapratu – man patīk skriet ārā, svaigā gaisā un kompānijā! Tā nu sākās gatavošanās iet uz pirmo koptreniņu, jo protams bija bail, ja nu netikšu līdzi, ja nu nevienam tur nepatikšu. Diezgan loģiska izvēle bija PAN!K koptreniņi, jo tos apmeklēja mans vīrs, tā teikt „droša aizmugure”. Šeit iepazinos ar eees, traks var palikt –meitene skrien katru dienu, par viņu raksta mājās lapā, ir gandrīz visas iespējamās nozīmītes un ir tik kolosāls, atvērts cilvēks! Paldies Evita par pirmajiem koptreniņiem, kopīgi izskrietajām eglītēm un 1. Janvāri. Brīvdienās bija jāskrien garie treniņi, šeit man jāsaka paldies marcinsh un ugis, par mūsu kopīgajiem Pār(i) Daugavas koptreniņiem, kā arī Divplākšņiem Superpaldies, kaut gan ar lielām bažām devos uz viņu pirmo treniņu, te jau vīra aizmugures vairs nebija, te bija jātiek galā pašai, bet dzīvē viss bija savādāk – iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem kopā ne viens vien km kopā notipināts, šķiet Argons  cietis visvairāk, nesis manu ūdeni, braucis pirkt botas, tramdīts pa dažādām sacensībām. Noskrēju visu ziemu, uz lentas itin nemaz vairs nevilka, ekipējums arī auga, jo man patika zināt cik un kādā ātrumā skrienu, ziemā gan izdevās piedzīvot arī „pēdējo” treniņu, kad sniegs līdz ceļiem, kājas neklausa, bet līdz mājām 8 km, tikai vīra pacietība un nopirktā dalība pusmaratonam lika saņemties.

Tā nu klāt viņa bija – mana pirmā pusīte! Man ļoti patika stāvēt blakus skrējējiem, izjust starta emocijas, beidzot es arī šeit biju! Pāris bildes un aiziet, smaids līdz ausīm un pulss no satraukuma droši vien debesīs! Trasē man bija eskorts – labais un sliktais policists. Viens brālis dzina un priekšu – jāskrien ātrāk, drusku grūti ir jābūt, otrs mierina – lēnām, prātīgi vēl daudz jāskrien, 19km likās visss vairsss nevaru, bet to jau skaļi nedrīkstēja teikt, nekas cits neatlika kā saņemties, droši vien ar roku sasniedzamais finišs, atkal ļāva kāpināt tempu un klāt es biju 1:51:43 !! Jūhuu, mērķis finišēt zem 2 h godam izpildīts! Medaļa kaklā, smaids līdz ausīm, no laimes nezināju, kur likties, gribējās katram slovākam izstāstīt – es tikko noskrēju savu pirmo pusīti mūžā, eh bet viņi jau latviski nesaprot. Tiku pie slovāku „baikāla” un laimīga devos atpakaļ pie trases, lai sagaidītu brāļus, kuriem vēl atlika noskriet otru pusi distances un finišēt Bratislavas maratonā.

Pavisam nemanot esmu noskrējusi 8 pusītes (šogad vēl (vairs) divas padomā) un 3 brīnišķīgus, skaistus, emocionālus treilu skrējienus – Cēsis, Stirnu Buku un Priekuļus (šogad viens vēl padomā) un tad plāns vienkāršs  – es gatavošos savam pirmajam maratonam, biļetes uz Parīzi jau kabatā… NOSKRIEN!

Mans pirmais īstais un ceļš līdz tam

2014.03.Ozolnieki-2

Vadoties no pozitīviem piemēriem, biju iecerējis uzrakstīt parastu kārtējo iesācēja atskaiti par savu pirmo maratonu, tomēr rakstot atklājās arī citi aspekti, par kuriem vēlējos padalīties ar varbūtējiem lasītājiem, īpaši cerot par tādiem, kas savas skriešanas gaitas ir sākuši ne pārāk sen, tāpēc uzrakstīšu arī, kā es sāku skriet un kā nokļuvu līdz savam pirmajam maratonam. Lasīt tālāk.