Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Latvijas čempionāts 24h skriešanā

Ar ultramaratoniem man ir tā – man tie ļoti patīk. Bija reiz tāds sapnis piedalīties diennakts skrējienā, bet kaut kā nesanāca, tad sāka bērni dzimt, un tagad jau vispār sāk likties, ka jāmet tās ultras pie malas vismaz uz laiku, kamēr svarīgākas lietas darāmas. Ir sapņi, kas paliek neizsapņoti. Bet šeku reku parādās informācija, ka tepat, Rojā, notiks Latvijas čempionāts 24h skrējienā! Divu domu nav – jāpiedalās!

Sagatavošanās ir nopietna – saplānoju, ka piedalīšos Māras dīķa 12h skrējienā, Rīga – Valmiera paies brīvprātīgā pozīcijā, Rīgas maratonā tikai pusīte, un tad Roja. Jo viss būtu par daudz. Kaut kāds saprāts man tomēr ir palicis. Diemžēl gatavošanās fiziskā ziņā ir švakāka – ziemā, kad būtu vajadzējis saskriet daaaaudz, cīnos ar visādām slimībām un saskrienu maaaaaz. Nu, kā ir, tā ir! Tuvojoties sacīkstei, sarunāju čomu Dāvi kā atbalsta personālu. Tomēr vieglāk skriet, ja ir kāds, kurš salej dzērienus un atplēš rozīņu pakas. Salieku somā līdzi 4 sporta tērpus – varēšu pārģērbties kaut vai ik pa 6 stundām, ja vajadzēs. Visu salieku numurētos maisiņos, ielieku traukus pārtikai un dzērieniem, viss ir loģiski un strukturēti. Ja pasaku, ka man vajag nr3, tad Dāvis man iedos nr3, un vēlāk viņš saka, ka struktūra bijusi parocīga, izņemot to, ka lūpu balzams bija provianta, nevis aptiekas sadaļā. Labi, ņemu vērā!

Atmosfēra pirms starta ir silta. Ļoti silta. Sirdi silda draugi un paziņas, bet gaisu silda saule. Maigi izsakoties. Ir skaidrs, ka būs traki grūti. Organizētība kā jau festivālā – kas bija pērn Rojas pusītē, tie zina to ballītes sajūtu. Saliekam individuālos atbalsta punktus, man sanāk viens galds ar Elviju. Lieliski – mūsu atbalstītāji (Elvijam Linda) varēs atbalstīt viens otru, palaist pasnaust un pakavēt viens otram laiku. Starts un aiziet! Aplis ved pa stadionu un tad pa ārpusi, 1,2347km. Šoreiz pārmaiņas pēc nepārķeru sākumu, skrienu lēnām un prātīgi. Ik pa pusstundai piestāju pie galdiem kaut ko sabāzt un saliet galvā. Pusstundu pa pusstundai, laiks rit, čalas pierimst, saules svilināšana sāk mocīt nost. Man gan ir slapjš lakatiņš galvā, bet tāpat karsti. Vietējie iedzīvotāji uztaisījuši laistīšanas punktu. Svētīgi! Dīdžejs gan liek kaut kādu popsu, ko kļūst arvien grūtāk izturēt. Tālajā galā to nedzird, bet ar to atelpas brīdi ir par maz. Ar laiku tomēr sākas normālāka mūzika.

Vispār dīdžejs ir pelnījis atsevišķu iestarpinājumu. Pasūtītās dziesmas viņš liek no youtube, bet, kamēr tās lādējas, viņš uzliek dzērāju šlāgerdziesmas. Roka un zaļumballes kombinācija ir tik izcila, ka sāk iepatikties. Vienpadsmitos vakarā tiek pasludināts naktsmiers un mūzika pagriezta klusāk, bet kopīgajā atbalsta punktā šiverē enerģiski ļautiņi un pagriež muzonu vēl skaļāk, nekā pa dienu. Dīdžejs griež klusāk, kamēr atmet ar roku, un divos naktī pa visu Roju skan: “Hei, ir trīs no rīta!” Otrreiz to dziesmu sarakstu es negribētu klausīties, bet uz vietas atmosfēra sanāk jestra.

Atpakaļ pie skriešanas! Kļūst arvien karstāk. Ceriņi smaržo arvien tveicīgāk. Man nekad nebija licies, ka ceriņi var smaržot pārāk uzmācīgi. Nogurums, karstums, pulss kāpj debesīs. bet es jau tā tipinu ļoti lēni. Gaidu nakti. Visa esmu slapja. Astoņos vakarā starts 12h satelītskrējienam. Sākumā viņi ir spirgti, bet mēs zinām, ka pēc dažām stundām arī viņiem kļūs grūti. Tuvojas sešu stundu atzīme, saule nu jau ir aiz kokiem, joprojām ir karsts, bet man periodiski kļūst traki auksti. Ir vēdera problēmas. Pa starpai vēl ukraiņu dziedātājas koncerts, dzied arī himnas, un himnas laikā taču neiešu uz tualeti! Kaut kā mokos un tipinu tālāk. Kad uzpūš, kļūst drebinoši auksti, un saprotu, ka laiks pārģērbties. Man ir ļooooti grūti! Sarēķinu, ka tomēr 140km ir diezgan droši, ja turpinu kaut kādu kustību, un tas jau liek justies labāk, jo zem 140 es pilnīgi noteikti negribu. Tas būtu par maz. Pēc kāda laika zarnas nomierinās, taču sākas problēmas ar čurāšanu. Vajag, bet nevaru. Izspiežu pilienus, skrienu tālāk, bet jūtu, ka vajag atkal. Velns ar ārā, tas nav normāli!

Un te nu sākas nopietnākas grūtības. Vēl pirms pusnakts iekrītu mikromiegā, jo laiks gulēt. Galīgi nav forši. Sāk reibt galva, piemetas nerealitātes sajūta, skrienu taisni, bet aizvelk uz sānu. Tas nav labi! Pie galdiem nu jau piesēžu uz ilgākiem brīžiem. Dāvis redz, ka man nav labi (viņš vispār ir ārsts), bet nekā nevar palīdzēt, jo es nespēju nodefinēt, kas man kaiš. Vēlāk stāsta, ka licies, ka es nestāstu, cik tieši slikti man ir, un tad nu arī es netieku mudināta beigt slinkot. Dabūnu kaut kādas zāles pret to, ka sāp sāns, jo pēc 8h man nācās pāriet soļos, jo sāp sāns. Laimīgā kārtā atlaida, nostaigāju tikai pārsimt metru. Kā es izcīnīšos līdz galam?

Pusnakts. Aiziet jūriņā! Man kaut kas atveras vaļā. Laikam jau hiēnas tomēr ir nakts dzīvnieki! Es pēkšņi varu paskriet! Paziņoju līdzskrējējiem, ka ir sākusies jauna diena, “mēs dzīvosim to stundu pa stundai”. Turpinu skriet lēni, bet pulss ir saprāta robežās beidzot, daudzi staigā, bet es joprojām turu skriešanas kustību! Man viss ir labi! Aiz muguras dzirdu, ka lietuvieši mani aprunā – tik daudz saprotu, ka apbrīno manu spēju turpināt tipināt bez pāriešanas soļos. Apzinos, ka viss vēl daudzreiz var mainīties, bet nu baudu situāciju un skrienu, kamēr vēl var! Kamēr ir nakts! Vēroju debesis – ap vieniem beidzot rietumu pamale kļūst pilnīgi tumša, bet uzreiz arī saullēkts sāk sārtot debesis. Ak, īsās vasaras naktis! Trases tālajā galā smird pēc maitas. Es tomēr ceru, ka tie ir zemestauki. Viena ēna no laternas atgādina palmu, bet tie ir priežu ziedi. Trase skaitās apgaismota, bet švaki un reti. Sacīkšu direktors prasa, vai lampas netraucējot skriet. Es saku, ka traucē lukturis uz elektrības skapja. Direktors nesaprot, kas par skapi. Kaut kādi atbalstītāji trases malā smej, ka man vajagot padzert ūdeni un pasēdēt ēniņā. Nākamajā aplī paskatos, ka elektrības skapis tur tiešām ir. “Un lampa arī tur ir?” Nē, lampas nav. Bet esmu pārliecināta, ka bija. Trases malā aug koki, bet man vairākkārt liekas, ka tie ir cilvēki. Tāda ir nakts.

Kļūst arvien grūtāk. It kā nekādu tādu baigo problēmu nav, bet izbeidzās iekšas un kājas, nevar paskriet. Ir pagājušas tikai 11 stundas. Vispār 11 noskrietas stundas galīgi nav maz, bet priekšā ir vēl 13… Sadalu laiku nogriežņos. Tagad gaidīšu saullēktu. Nav tā, ka es ilgotos pēc saules, bet tas tāds tuvākais notikums. Ar katru apli arvien trakāk, arī vēdera problēmas atgriežas, ir grūti ar to čurāšanu… Reiboņi. Ak nē, reibst galva atkal! Nav labi. Nolemju atkal pārģērbties – gan ilgāka atpūta sanāks, gan arī sausas drēbes mugurā, būs apakšgalam patīkamāka sajūta. Pārģērbjos, pačīkstu. Vienā brīdī sāku prasīt Direktoram, kāpēc foršie skriešanas krekli, ko izdalīja dalībniekiem, ir tik lieli. Kāpēc man netika S izmērs? Kur viņš ir redzējis resnu ultramaratonistu? Es nezinu, kā, bet viņš man iedeva kokvilnas S izmēra kreklu ar uzrakstu “Roja”. Man prieciņš! Diemžēl tas prieciņš baigi nepalīdz skriet. Trases malā ir saradušies vietējie atbalstītāji, tie gan palīdz. Pēc 13 noskrietām stundām nolemju apli nosoļot. Drusku atlaiž, bet nu nevar vairs paskriet! Vienkārši nevar! Man ir apziņas traucējumi! Tā, viss, ir laiks jaudas snaudai. Atbalsta punktā noguļos uz paklājiņa, ietinos segā, galvu man norullē ar pretodu līdzekli, un pēc 20 minūtēm viņiem ir jāceļ mani augšā. Gribu iemigt, dīdžejs uzlicis uz pilnu klapi “Tā gribējās man saules LĒKTA….” Iemiegu, pamostos, man šķiet, ka Dāvis pats ir aizmidzis un pagājusi vismaz stunda, bet saprotu, ka tas tā nevar būt, un iemiegu vēlreiz. Tad mani ceļ augšā. Gribu gulēeeeet, nēeee, kāaaapēeeec… Bet nav laika čīkstēt. Palieku uz zemes, man izrullē kājas, noņemu segu un drebu pie visām miesām. Uzstūķēju džemperi un skrienu.

Pēc pāris apļiem džemperis kļūst lieks. Vismaz čurāšanas problēma ir pārgājusi, bet paskriet nevar. Pāreju uz režīmu “divus apļus skrienu, vienu eju”. Pēc tam jau “vienu skrienu, vienu eju”, kamēr jau tikai eju. Katrā aplī gan vismaz mazliet paskrienu – nu jāpamēģina jau ir, varbūt var tomēr! Bet nevar. Liekas, ka iekšas izgāzīsies. Soļoju sparīgi, pat ātrāk, nekā dažs skrien, bet ar katru stundu arī mana vilkšanās kļūst lēnāka. Uz kājām sametušās tulznas. Kamēr kustas, nav tik traki, bet pēc atpūtas pauzēm ir grūti atsākt. Jaukais brīdis no soļošanas – beidzot var patērzēt ar citiem tādiem soļotājiem. Tik sirsnīgas sarunas! Tā ir ultramaratonu burvība – mēs varam parunāties un izpriecāties viens par otru! Atbalstītāju teltīs arī iet jautri – viņi sadalījušies pa pulciņiem un triec jokus. Dāvis un Linda arī kaut ko rēc, es tos viņu iekšējos jokus nesaprotu, bet vispār nākamgad skries šie abi, bet mēs ar Elviju sēdēsim kastē. Ak jā, “sēdi kastē” ir tāds iekšējais jociņš. To ir grūti izskaidrot bez garāka konteksta, bet izklausās gana pieklājīgi, lai liktu viņiem sēdēt kastē. Viņiem tur tik jautri iet, ka pat aizmirst man sagatavot slaveno tumi! Nu lai – es nedusmojos. Esmu pateicīga, ka viņi mani aprūpē. Bet vai ta gulēt nemaz neies? Nē, viņi negāja gulēt! Trakie. Tas nav normāli.

Jo stundas rit, jo pārliecinātāka es esmu, ka tas viss tiešām nav normāli, un es neskriešu 24h vairs nekad. Nu tiešām, tiešām, goda vārds! Tas NAV normāli! Simtnieku vēl jā, tas ir prātam aptverams lielums, bet ne jau diennakti! Nē. Nē nē nē! Visi man piekrīt. Nu, par to neskriešanu – iesmīn, bet lai tie smīnētāji sēž kastē! Neskriešu! Stadionā uzradušies policisti. Smejos, ka mūs visus savāks un aizvedīs uz piespiedu ārstēšanu.

Saule cepina. 12h skrējēji finišē. 6h skrējēji startē – nu tie gan bija enerģiski pēc velna! Kā nesās! Mēs tur velkamies nīkuļi un pārspriežam savas problēmas. Teš tikai lietuvieši un Sigita. Mums šķiet, ka viņi nav cilvēki. Man galvā maļas domas par vēlamajiem kilometriem. Kāpēc tas man vispār ir svarīgi? Bet nu gribas, lai kaut kas būtu arī saskriets, nevis tikai pa tukšo nosēdēts pie galdiem. Man drēbes ir atkal slapjas, un šorti līdz celim un t-krekls ir pārāk siltas drēbes. Naktī vietējais man pastāstīja, ka vakar bijuši 27 grādi ēnā. Cik vēl šodien būs? Laiks īsajiem šortiem un lencīštopiņam! Slapjais lakatiņš atkal galvā, turpinu soļot, ik pa laikam pārbaudot neesošās spējas skriet. Ap pusdienlaiku sagribas ēst. Nevis rozīnes un gurķus, bet tiešām ēst! Kopējā bufetē dabūju zupu un normāli paēdu. Var kustēt tālāk. Man viens čalis iedod ledu. Atbalstītāji prasa: “Tāpat vien? Bez prasīšanas? Par smukām acīm?” Es nezinu, par smuku ko, bet man ir ledus. Īsts dārgums, jo Rojas veikalos ledus ir beidzies. Vēlāk tieku arī pie saldējuma “ar svaigiem dārzeņiem”. Es nezinu, ko pīpē mūsu atbalsta telts, un arī negribu mēģināt, bet salčuks labs. Uzrodas mana mamma ar savu vīru, piedāvā krabju salātus. “Sēdi kastē!” – “Nē, nu vēlākam!” – “Es negribu neko!” Dāvis: “Siļķi?” – “Sēdi kastē!” Bet vispār pēc tam man saka, ka es esot bijusi ļoti pieklājīga un necimperlīga. Prieks dzirdēt!

Pēdējās stundas. Saule cepina līdz kaulam. Man parādās tūska. Nevis tāda parasta tūska, bet kārtīga! Rokas nevaru saliekt dūrēs. Tās pat nav sardeles, bet es nezinu, kādi blāķi! Turu gaisā, skats par rubli. Vēlāk kļūst plankumainas. Dakteris sliktumu novērtē uz 2 no 5. Ai, saies! Darbu atsāk vietējo laistīšanas punkts. Atgādinu citiem soļotājiem, ka mums ir milzu mentālā izturība! Fizisko ta jebkurš var, bet cik ir tādu, kuri mentāli spēj izturēt riņķošanas kustību diennakti no vietas? Svinam sevi! Jānodara tas darbiņš līdz galam, citādi būs jāpārskrien! Pamazām uzlabojas noskaņojums. Iekšās nav, kājās nav, bet galvā ir. Citiem grūti, citi vemj, viens tika aizvests uz slimnīcu, citi knapi velk kājas, viens lietuvietis sarunājas pats ar sevi. Ceru, ka ar savu labo omu viņus nenokaitināju. Dzirdu: “Es šitam sāk redzet gal!” Ak, nuja, lībiešu izplatības zona ir vieta, kur pazaudēt sirdis un vārdu galotnes! Nav ko tēret laik uz burt! Gals tiešām tuvojas. Pēdējā stundiņa klāt! Kurš vēl vairāk priecājas par pēdējo stundiņu? Pēdējā pusstunda. Saku atbastītājiem, ka proviantu var krāmēt nost, lai atstāj tikai padzerties. Kādas 20 minūtes vēl. Var dabūt akmeni ar savu numuru – kad viss beigsies, to noliks uz asfalta, lai pilniem apļiem var piemērīt klāt visu noskrieto. Kaut kas metīs mieru pēc pilniem apļiem, es saku, ka es gan skriešu līdz galam! Stadionā skan “Don`t stop me now!” Skrienu! Es skrienu! Ar akmeni rokā, ar smaidu sejā, es skrienu! Sāp viss, kas var sāpēt, bet te nevar neskriet! Līdzjutēja trases malā, kura jau labu laiku vārda tiešā nozīmē tur īkšķus par mums, dala ceriņu zarus. Ar ceriņu vienā un akmeni otrā rokā es gliemeža tempā un klibā solī lidoju pa trasi, dodu pieci citiem, līksmoju, man ir finiša eiforija! Ak jā, pareizi, tāpēc es te to visu daru! Aplis noskriets, bet vēl ir dažas minūtes, jāturpina skriet! Visi auro, sveic līderi, aiziet, uz priekšu! Esmu tālajā galā, kur lāgā nedzird, tāpēc klausos uzmanīgi. 3, 2, 1, stop! Akmens zemē. Viss. Vairs nav jāskrien. Es arī zemē.

Pasēžu, nu cik ta sēdēs, jāiet mājās! Novelku botas un eju zeķēs. Mani personīgie atbalstītāji nāk mani sveikt un apskaut, un uzkāpj man uz tulznas. Aaaaauuu! Sāpīgi! Bet man vairs nav jāskrien! Parpalas jau novāktas, piknika paklājs palicis, guļu uz tā un saku, ka nekad, nekad, nekad es šo neatkārtošu! Es nokustējos visas šitās stundas, un viss! Nekad vairs, un pati tam no sirds ticu. Sirsnīgas sarunas, stulbi neizgulējušos un pārgurušu cilvēku joki, ālēšanās, joki, smiekli un vēlreiz joki un smiekli. Apbalvošana un velkamies uz viesnīcu. Ne es gribu pēc šitās slodzes locīties un mocīties mašīnā (es nekad pēc ultrām nevaru atrast ērtu pozu), ne arī Dāvim pēc negulētas pusotras diennakts vajadzētu stūrēt. Ļoti prātīgs lēmums. Parasti pēc ultrām es murgoju un trūkstos augšā, un cenšos iegrozīt kājas ērtākā pozā, bet šonakt gulēju kā nosista.

Nākamajā dienā uzzinu precīzi izmērītos rezultātus. 159,994km. Jāpārskrien! Jā, te nu bija “nekad vairs”. Nepilnu diennakti pēc finiša es jau zinu, ka es šito gribēšu skriet vēl!

3 komentāri rakstam Latvijas čempionāts 24h skriešanā

  • BeLinda BeLinda

    Laba psihodēlija otrajā daļā. :D Ultramaratonu skriešana varētu būt pielīdzināma kādām narkotikām.
    Un klasiskais “Nekad vairs”! :D Kā tad!

  • Žanna

    Gaidīju rakstu. Paldies Guntiņ par dalīšanos, emocionāli un smieklīgi! Jā, būs jāpārskrien, kur tik nesmuks cipars :) Dažas sajūtas līdzīgas, ceriņi, maita, pirksti…man palika sajūta ka skatījos 24h garu filmu :)

  • pikols pikols

    Super!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.