Sveiki! Tā kā te ir maz svētdienas skrējēju, vairāk nopietnu ultramaratonu entuziastu ar lielu kilometrāžu, tad gribu painteresēties - kuri no jums atjaunošanās procesā iekļauj pirti? Vairāk gribas dzirdēt - cik bieži, cik ilgi sēžat, uzturaties, vai vakara gaitā peldaties arī aukstā ūdenī, kādi ieradumi, kas varbūt nav parastajam pirts apmeklētājam, utt.
VNK visi mani draugi, kas apmeklē svaru zāli, bola acis, kā pēc smaga treniņa vispār var apmeklēt pirti, vai sirdi nav žēl?
Pirts skrējējam
9 ieraksti
Latvijas labākais vidējo/pusgaro distanču skrējējs aktīvi izmanto pirtis kā treniņa sastāvdaļu, skatīt, piemēram, šeit:
https://docs.google.com/document/d/1AybN0nmCzKZvx0gIU7osUWom7RjsyvSW8kkU9RsY7hU/edit
Domāju gan, ka ledusvannas ir daudz efektīvāks veids, kā atjaunoties: ļoti labi noņem iekaisumus utt.
Hm, liekas, ka tā tomēr ir stipri individuāla lieta. Cik apmeklēju trenažieru zāli, bieži eju pēc tam uz pirti un saunu. Nekad neesmu varējusi paciest augstu temperatūru, tāpēc "kaulu sasildīšanai" der. Sanāk stundu garš rituāls ar tējas dzeršanu. Bet, ja ir runa par tādu īstu pirti, kur temperatūra ir tāda, ka acis sprāgst laukā, un vēl kāds dzenas pakaļ ar bērzu slotām - nē, tādu pēc treniņa es pat nemēģinātu. Bet tas ir mans svētdienas skrējēja viedoklis :D
Es gan esmu tāds svētdienas ultraskrējējs, bet pirts pēc sacensībām patīk. Izmantoju tad, ja gonka tuvu maniem laukiem, kur tā pirts ir pieejama. Bet nekādu acu sprāgšanu ārā, tur jau tiešām ar sirdi var aiziet! Tikai tā - pasildīt kauliņus, izpērt pēdas... Vairāk relaksācija, nevis karsēšanās ar kaut kādu nolūku uzlabot sportisko sniegumu.
Man liekas, ka silta vanna ir efektīvāka par pirti.
Pirts ir ok, ja temperatūra nav pārāk augsta. Ja uzkāpj virs 70 grādiem, tad ādas poras aiziet ciet un ķermenis aiziet survival režīmā.
Ir jau kam patīk. BIja pasaules čempionāts pirts iešanā. Finālā bija soms un krievs. Abi sēdēja, cik varēja. Rezultātā viens nomira, otrs smagi apdega.
Katvars said
Pirts ir ok, ja temperatūra nav pārāk augsta. Ja uzkāpj virs 70 grādiem, tad ādas poras aiziet ciet un ķermenis aiziet survival režīmā.
Ir jau kam patīk. BIja pasaules čempionāts pirts iešanā. Finālā bija soms un krievs. Abi sēdēja, cik varēja. Rezultātā viens nomira, otrs smagi apdega.
Tieši, izdzirdot šo stāstu, arī aizdomājos - kur tad ir tā robeža? Galu galā skriešana jau tā ir slodze sirdij...
Salīdzināt pasēdēšanu pirtī ar pirts čempionātu nav īsti adekvāti. Un nomira/apdega tāpēc, ka tur bija karstums 110 grādi, un pie tāda vēl uzmeta garu ik 30 sekundes. Finālā sanāca pārāk karsts tvaiks un pārāk daudz. Diemžēl. Redzēju to video, skats bija ārkārtīgi nepatīkams.
DK86 said
Tieši, izdzirdot šo stāstu, arī aizdomājos - kur tad ir tā robeža? Galu galā skriešana jau tā ir slodze sirdij...
Pirtīm nav robežu. Vienkārši pirtis nav vieta, kur sacensties. Nevajag pievērst uzmanību tam, ka daži atsaldētie rīko pirts sēdēšanas sacensības.
Rhonda Patrick ir liela advokāte saunām. Piemēram, https://tim.blog/2014/04/10/saunas-hyperthermic-conditioning-2/
Vēl ieliktas 48 reference, 200 komentāri...
Viens no apkopojumiem:
Just a few of the physiological adaptations that occur are:
Improved cardiovascular mechanisms and lower heart rate. 1
Lower core body temperature during workload (surprise!)
Higher sweat rate and sweat sensitivity as a function of increased thermoregulatory control. 2
Increased blood flow to skeletal muscle (known as muscle perfusion) and other tissues.2
Reduced rate of glycogen depletion due to improved muscle perfusion. 3
Increased red blood cell count (likely via erythropoietin). 4
Increased efficiency of oxygen transport to muscles.4
Pievienot atbildi
Lai pievienotu atbildi, pieslēdzies savam profilam.
Pieslēgties