Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Iesācēja grēksūdze

Nu nav jau tā, ka man kāds būtu spiedis skriet.

Jau sen Reinis, dēvēts arī par Topiņu, mudināja sākt rakstīt par skriešanu, bet līdz šim vienmēr pretojos, jo šķita – kas tad es par skrējēju, pārsvarā tikai tipinu, treniņi neregulāri, un ko nu es rakstīšu par gadā reizi noskrietām sacensībām 10 km stundiņā vai pusmaratonu – divās. Ja arī kādam tas ir sasniegums, man – nē. Kas vispār to lasīs un kāpēc? Gana daudz tādu endorfīna caurstrāvotu ierakstu no cilvēkiem, kas uzraksta par savu pirmo noskrieto maratonu jeb piecu kilometru distanci, bet tad apklust, pazūd. Un tad ir tie, kas skrien no rīta līdz vakaram, zina visu par visu un piedalās desmitiem sacensībās gadā, tie tiem pirmajiem ir guru, kam jautāt visu par visu. Bet vai tad starp pirmajiem un otrajiem nekā nav? Kas notiek pēc pirmā maratona, un kāda ir dzīve pēc pirmajām sacensībām mūžā?

Gan jau ir cilvēki, kas ir līdzīgā lomā – cenšas uzsākt skriet, bet atduras pret kārtējo neveiksmi, kārtējo sienu, kārtējo traumu. Tā īsti sev nespēj noticēt – noticēt pietiekoši, lai neļautu visām ķibelēm un šķēršļiem sevi atturēt pārkāpt tām, lasīt, sev pāri. Ticu, ka liela daļa, ja ne katrs “kārtīgais skrējējs” sākumā ir gājis cauri tam, kam es gāju (un eju), bet reti kurš par to atklāti raksta.

Ticu, ka ne viens vien bezbailīgais azbesta ultru skrējējs vai maratona čempions aiz savas ārēji spēcīgās, cietās čaulas slēpj ko dziļāku un skaļi neizteiktu. Ticu, ka daļa pieredzējušo skrējēju uzsākuši skriet, lai izjustu kaut ko, kā citādi pietrūkst, lai aizbēgtu no kaut kā. Lai izturētu. Lai aizmirstu. Lai atbrīvotos. Lai atrastu. Lai noticētu.

Līdz pat šim gadam lielākoties skrēju tāpēc, lai uzlabotu sirdsdarbību un vispārējo fizisko formu, un lai būtu iemesls vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, rezultātiem bija pakārtota loma. Es kā Mežāzis gan esmu godkārīga, un doma, ka nākamajās sacensībās noskrietu lēnāk kā iepriekšējās, nosita vēlmi vispār piedalīties. Kolīdz radās šaubas par savām spējām, skriešana sāka uzdzīt riebumu, un trenējos ar sakostiem zobiem, ik pa reizei arī rijot rūgtas asaras par to, cik tas viss grūti, smagi un bezjēdzīgi. Bet visu pēc kārtas.

Pirmsākumi: zubrīte un sporta stundas

Pirmo reizi pēc pašas gribas (nosacīti) uzvilku sporta apavus un izgāju skriet ārpus skolas sporta stundām pirms devītās klases sporta ieskaites. Toreiz bija jānoskrien 1200 (vai 1600?) metrus stadionā. Neatceros, kāds bija kontrollaiks, un neatceros, vai vispār uzzināju toreiz savu finiša laiku – tas bija vairāk kā ķeksītis – vai nu noskrien, vai nē, un toreiz jau tikai noskriet, nepārejot soļos, bija izaicinājums.

Skolas laikā savu brīvo laiku nekad neveltīju nekādām sportiskām aktivitātēm, vecāki neuzskatīja, ka kas tāds būtu sevišķi vajadzīgs, un pašai arī viss, kas saistījās ar sportu, šķita nevajadzīgi nogurdinošs un bezjēdzīgs. Es labāk sēdēju istabā un lasīju grāmatas. Sporta stundās piedalījos ar sakostiem zobiem, un, ja man kāds toreiz jautātu, vai skolas programmā sports vispār jāietver, es ar visām četrām būtu bijusi pret. Bieži slimoju un izmantoju katru iespēju nepiedalīties nodarbībās, kaut arī ģimnāzijas pedagogi bija ļoti atsaucīgi un jaukāku sporta skolotāju vidusskolā kā Ivetu Daudi diez vai var vēlēties, tomēr sports vienkārši nebija priekš manis, un viss. Visvairāk grūtību sagādāja tās disciplīnas, kur vajadzēja jebkādi piepūlēt sirdi (tātad praktiski viss). Sirds netika radināta pie slodzes, reti uzturējos svaigā gaisā, par maz uzņēmu D vitamīnu… galu galā vidusskolā ģimenes ārsts konstatēja anēmiju (jeb mazasinību, dzelzs trūkumu un tamlīdzīgi). Lietoju visādus vitamīnus un ar savu “slimību” pati sev atrunājos, ka man taču ir grūti paskriet, kāda es vārga un tizla.

Pirmie soļi jaunā zemē

Uzreiz pēc vidusskolas, 2012. gadā, devos studēt uz Vāciju. Mainījās uzturs un pēc dažiem mēnešiem jutu, ka jāsāk kaut kas darīt, lai uzturētu sevi formā; gribējās kaut ko dzīvē mainīt, un, savā ziņā Topiņa iedvesmota, sāku šad tad skriet dažus kilometrus un vingrot. Nākamā gada aprīlī ielā, kurā dzīvoju, tika plānots pusmaratons, un šķita, ka, ja jau skrienu, būtu muļķīgi nepiedalīties. Tā nu pieteicos 21 km distancei un kādus trīs mēnešus gatavojos, kaut arī pirms tam garākā distance, ko treniņā biju noskrējusi, bija 11 kilometri (par godu 11. novembrim).

Famila_lauf_1

Kaut kur šajā starta pūlī esmu arī es. No apmēram 200 dalībniekiem es finišēju apmēram desmitā no beigām

Pirmās sacensības noskrēju apmēram 2:15, priecājos par finišu, bet, tā kā pirms tam nekad dzīvē nebiju skrējusi, visa tā skraidīšana sabeidza celi tiktāl, ka pēc tam apmēram gadu nevarēju paskriet vispār. Diemžēl toreiz tā arī neizdevās noskaidrot, kas tieši bija par vainu. Ne-sporta mediķi tikai grozīja galvas un vairāk par “nu jums tur ir piepampums” nevarēja pateikt un ieteikt.

Famila_lauf

Pirmā bilde dzīvē, kurā skrienu

Nākamajā gadā vairāk pievērsos HIIT treniņiem – intensīviem kardio un spēka treniņiem, kas neietver tieši skriešanu, bet visādas citādas (arī) lēkājošas kustības, un, visticamāk atkal pārforsēju, jo ceļa sāpes tā pavisam arī nepameta. Ilgu laiku domāju, ka skriešana manam organismam nav lemta.

Mērķi sacensībās

2015. gads nāca ar jaunu apņemšanos, kā jau jaunie gadi mēdz to darīt, celis beidzot bija saārstējies, un es sasparojos Rīgas maratonā noskriet 10 km – plāns A bija noskriet zem 51 minūtes, to gan izpildīt neizdevās (52:25). Reinis palīdzēja sastādīt treniņplānu, virtuāli asistēja un atbalstīja, apmēram bija skaidrs, ko, kā un kāpēc daru, bet lielākoties treniņi nāca grūti un negribīgi. Pēc tā posma nodomāju, ka 10 km distance nav priekš manis – es nevaru tik ātri paskriet, lai noskrietu tādā laikā, kā gribētos, neticēju, ka var arī sanākt labāk. Kaut arī regulāri skrēju, kardio nav lieta, ko netrenēts cilvēks var uztrenēt dažu mēnešu laikā, paiet gadi, līdz redzams reāls uzlabojums. Lielākā daļa laika paiet ļoti lēnos bāzes treniņos, kas ātrumu netrenē. Tā nu šī progresa trūkums mani atkal un atkal diezgan smagi nomāca, nereti gribējās visu to mest pie malas un miers, bet spītība neļāva tik vienkārši padoties. Kaut kas iekšā tomēr dīdīja pēc vēlmes noskriet ātrāk, gribēju tikt laukā no pašas sev iestādītā stereotipa, ka esmu tizla un nesportiska. Negribēju 30 gadu vecumā aizelsties, uzkāpjot uz trešo stāvu (jo es aizelsos jau 20 gados).

Nākamajā gadā spītības dzīta mēģināju atkārtot savu mērķi desmit kilometros, bet trīs nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka neizdosies. Ātrums nav priekš manis, nekas nesanāk, nevaru, negribu, nafig, un pieteicos arī pusmaratonam (jo tā taču ir visloģiskākā lieta, ko darīt, ja saproti, ka nevarēsi noskriet 10 kilometrus, vai ne? Skriet gan pusmaratonu, gan 10k). Lattelecom Rīgas maratonā pusmaratonā finišs 1:50:02, desmitnieku ar Topiņu lēnā garā prieka pēc noskrējām 57:30. Diezgan lielais uzlabojums (par apmēram 25 minūtēm) kopš pirmā pusmaratona beidzot manī viesa reālu cerību, ka tomēr esmu progresējusi. Temps bija lēnāks kā biju trenējusies 10 kilometriem, bet divtik garākā distance nesagādāja tik lielas grūtības, kā būtu bijis skriet desmitnieku ātrākā tempā.

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Pēcsacensību eiforijā pirmajā nedēļā pēc tām izgāju taisīt vingrinājumus, skrēju vēl kaut kādus ātrumus, un viss tas kopā beidzās ar shin splint, lasīt, satraumējos uz diviem mēnešiem. Šie divi mēneši, kā jebkura cita trauma, ko nākas piedzīvot skrējējam, nozīmēja kārtējo pārliecības zudumu, un reizē kārtējo bedri regulāros treniņos. Tā nu rudenī Valmieras pusmaratonā piedalījos pirms tam trenējoties tikai dažas nedēļas – nebiju pat skrējusi kārtīgus intervālus, vien dažas reizes garākus treniņus, pārsvarā lēnas bāzes. Skriet vasarā man un manai sirdij itin nemaz nepatīk. Neskatoties uz to, Valmierā izdevās PB ar rezultātu 1:49:50.

Lapsene_Lucavsala

Izskrien Rīgu Lucavsalas posms augusta svelmē

Tas, ka īpaši nopietni netrenējoties varu jau noskriet pusmaratonu zem 1:50, lika padomāt atkal un apņemties 2017. gadā saņemties. Šoreiz tā pa īstam – sak’, nekas sliktāk par kārtējo neizdošanos jau nebūs. Tā nu nemanot skriešana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un saspringtais treniņu grafiks vainagojās panākumiem, bet par to vairāk nākamajā rakstā.

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

Sākums. Izaicinājums. Skriešanas prieks un motivācija.

Pirmkārt, laikam jāpiemin tas, ka nopietnāk skriešanai esmu pievērsusies tikai kopš šā gada septembra. Pirms tam gan ik pa laikam mēdzu paskriet, bet domāju – robežās līdz trim kilometriem, lielākoties, lai nomierinātu iekšējo satraukumu sevī, par dienu, kura tiek nosēdēta ofisā, ķerot monitora iedegumu.

Tikai septembrī, paklausot apkārtējo ieteikumam, savā gudrajā telefonā lejuplādēju Endomondo aplikāciju un sāku pievērst uzmanību gan noskrietajai distancei, gan tempam un līdz ar to, protams, arī progresam. Piereģistrējos arī Noskrien.lv, kas manu motivāciju palielināja vēl vairāk.

Tā kā tikai septembrī atklāju skriešanas īsto garšu, tad gandrīz uzreiz izvirzīju sev par mērķi nepārtraukt skriet arī rudens-ziemas sezonā. Mana pārliecība gan mazliet sašķobījās, kad vairākas reizes pēc kārtas pēc katra skrējiena nācās tikt galā ar izplaucēta deguna sajūtu, sāpēm kaklā un vienreiz pat tiešām kaitinošu klepu un paaugstinātu temperatūru. Tomēr nepadevos, nopirku pagaidām vēl plāno termo veļu un turpināju skriet, tfu tfu tfu jau pāris nedēļas kā nepatīkamās sajūtas degunā un kaklā ir beigušās, līdz ar to atļaujos cerēt, ka būšu norūdījusies.

Sākumā skrēju apkārt stadionam. Tas bija interesanti, kamēr mans lielākais sasniegums aprobežojās ar piecu kilometru distanci un galvā bija domas tikai par to kā izturēt un noskriet vēl mazliet, neļaujot sāpēm sānā sevi apturēt. Pienāca diena, kad izskrēju ārpus stadiona robežām un tajā pašā brīdī man tapa skaidrs, ka tieši tur – tur ārā – ir īstie endorfīni.

Mana pirmā distance, kas sniedzās pāri divdesmit kilometru robežai, sanāca pavisam neplānoti, mērķis bija noskriet piecpadsmit, kas jau būtu bijis mans rekords, bet skrienot turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi, manī radās nepārvarama vēlme pieķert klāt arī Dienvidu tiltu. Neskaitāmas reizes šo tiltu biju šķērsojusi sēžot pie auto stūres, bet kājām, turklāt vēl skrienot, šī bija pirmā reize. Skrēju un jutu, ka gribu vēl, Bauskas iela, atpakaļ pār tiltu, vēlreiz turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi un tad vēl līkums pa Ķengaragu un tad jau pati sev teicu, ka jāapstājas, jo tik daudz skrēju pirmo reizi un palika mazliet bail, vai tik neesmu jau sasniegusi to robežu, kad daru sev pāri.

Koptreniņā „Latvijai 96” mani pierunāja piedalīties kolēģis – MaTish, kuram skriešana ir kļuvusi par iecienītu nodarbi jau kādu brīdi ilgāk nekā man. Esmu viņam ļoti pateicīga, jo vēlme piedalīties man bija kopš par pasākumu izlasīju, bet apšaubu vai vienai būtu pieticis drosmes doties uz startu.

Skaidrības labad gan domāju jāpiemin arī tas, ka sestdien – 15.novembrī, ar to pašu kolēģi izskrējām 21 km pa Biķernieku, Šmerļa un Juglas mežu kalniņiem. Man, kā šī Rīgas gala iedzimtajai, tas bija pārsteidzošs atklājums, ka tepat Rīgā ir pieejamas reljefā tik daudzveidīgas un slodzi nodrošinošas meža stigas. Atklājums bija arī mani augšstilbu muskuļi, kuri, vienu pēc otra pārvarot pakalniņus, beidzot man lika sevi sajust pavisam skaidri un skaudri. Tomēr izturēju un noķēru tādu devu endorfīnu, ka smaidīt nespēju beigt visu sestdienu. Pietam, kaut kā ļoti pacilājoša bija arī apziņa par to, ka laikā (septiņos līdz pusdesmitos sestdienas rītā), kad kāds vēl nav pielicis punktu piektdienas ballītei, bet citi vēl saldi guļ, mēs jau bijām mežā un aktīvi trenējāmies.

Svētdien biju mazliet pārsteigta par to, ka sāpes muskuļos gandrīz nejūtu un, lai mazliet izkustētos, noskrēju piecus kilometrus.

Pirmdiena – koptreniņš „Latvijai 96”. Jūtu sevī satraukumu, galu galā šī ir pirmā reize, kad skriešu kādā pasākumā, lai arī šeit nav runa par godalgām un labāko laiku, tomēr tas manu satraukumu nemazina. Jūtos patīkami, kad starta vietā pie Mākslas muzeja pa vienam vai pa diviem parādās arvien vairāk skrējēju. Gribas smaidīt un priecāties par to, ka ir liela daļa cilvēku, kas par labāko brīvā laika pavadīšanu uzskata sportiskas aktivitātes, pietam agrs rīts brīvdienā nav šķērslis.

Sākam skriet. Uzreiz jūtu, ka bariņa uzņemtais temps man būs par ātru. Sajūtos mazliet vainīga, kad pēc pirmajiem pāris kilometriem sāku just, ka ir nepieciešams samazināt tempu, jo savādāk par paveiktu pilnu apli man nav ko sapņot. MaTish gan ir saprotošs un pasmejas – ja jau pierunāju piedalīties, tad jāvelk un galvenais taču ir noskriet. Atviegloti nopūšos, samazinu tempu un skatoties kā skrējēju grupiņa arvien vairāk un vairāk attālinās un arvien retāk Čiekurkalna mazajās ieliņās pavīd kāda no viņu krāsainajām jakām. Mierinu sevi ar domu, ka ne jau tie švakākie šeit skrien un domāju par to, ka man ir kur augt, nebūtu jau tāda gandarījuma par attīstību, ja, uzsākot trenēties septembrī, jau varētu turēties viņiem līdz.

Pamazām sāku just nogurumu un ne tikai. Sajūtu daudz jaunu un līdz šim neapzinātu vietu un muskuļu savā ķermenī. Jūtu arī nogurumu. MaTish saka, ka arī sestdienas kalniņi ir pie vainas un tagad es varu sākt saprast, ko nozīmē sevi lauzt. Čīkstēt negribas, bet arī apkārt skatīties vairs nešķiet tik interesanti kā sākumā, manas domas kļūst arvien vienveidīgākas –  au, kāja, au, pēda, au celis….aaaaaa….nevaru….varu, varu, varu…au, kā sāp muskuļi….nevaru….varu, varu, varu… Tā tas turpinās tik ilgi, kamēr esam tikuši cauri Purvciema pagalmiem un vilinājums doties uz turpat blakus esošajām mājām, ir pārvarēts. Šajā brīdī uzlieku sev mērķi – finišēt. Ļoti palīdz tas, ka pāri Deglava tiltam tieku pārstumta (pietam, burtiski). Skrienot cauri Centrāltirgum, mani uzjautrina apkārtējo jautājošie un neizpratnes pilni skatieni, tas iedod papildus enerģiju – tā sajūta, ka esmu kopā ar kādu mazliet slepenu un mazliet traku organizāciju, kuras mērķi līdz galam ir izprotami tikai tās dalībniekiem.

Interesanti un uzmundrinoši šķiet arī apkārtējo uzmundrinājumi ar auto signāltaurēm un žestiem (es par tiem, kas nozīmē – forši, labais). Vēroju dāmu, kas tērpusies augstpapēžu zamšādas zābakos kādu brīdi skrien ar mums (tikai viņas mērķis šoreiz gan ir mikriņš, ne Mākslas muzejs) un manī pazib ķecerīga doma par to – nez kā ar šādiem apaviem būtu skrien pa smiltīm gar dzelzceļa sliedēm, kur vēl pirms brīža skrējām mēs.

Skrējiena beigās jau esmu aizmirsusi par tehniku un pareizu elpu. Esmu piešņaukusi visus savus līdzpaņemtos mutautiņus līdz līmenim, kad tie vairs neturas kopā un, protams, feils – brīdī, kad beidzot esmu nolēmusi mēģināt izšņaukt degunu bez mutautiņa, izmantojot spiediena tehniku, kolēģis pagriežas, lai man ko teiktu un rezultātā – cimds pavisam slapjš un es sarkana kā biete.

Beidzot – finišs, laimes un gandarījuma sajūta neaprakstāma! Pieturā pie Mākslas muzeja vēl notveram vienu skrējēju un saprotam, ka no kopējā laika esam atpalikuši par aptuveni 16 minūtēm. Mūsu temps – 6:52 min/km, kas man ir ļoti liels sasniegums, kaut gan, protams, būtu gribējies skriet kopā ar pārējiem – tātad tas ir izvirzīts par mērķi nākamajā gadā.

Mazliet žēl, ka skrienot pavisam aizmirsu par bildēšanos, ir cerība, ka varbūt, kaut kā varētu dabūt kādu no kopbildēm, ko kāds no skrējējiem uzņēma pirms starta.

Par sajūtām pēc pasākuma – skriet tiešām ir fantastiski, un skrienot kopā, šis prieks vairojas ģeometriskā progresijā, pietam tā ir papildus motivācija – izturēt. Man ir daudz mērķu par distancēm, kuras gribas noskriet nākamajā gadā, pasākumiem, kuros piedalīties, arī tempu gribas pacelt, lai varu skriet kopā nevis krāsainās jakas vērot tikai no attāluma.

Manuprāt, skriešana tas nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids un paņēmiens kā uzturēt sevi formā. Tā noteikti ir arī disciplīna, kas tiek apgūta caur sevis laušanu un iziešanu ārpus savas komforta zonas, tādējādi nodrošinot tās robežu paplašināšanu. Skriešana tas ir labākais pacietības treniņš, jo ilgtspējīgs rezultāts šķiet sasniedzams tikai ar neatlaidīgiem un sistemātiskiem treniņiem. Es pat teiktu – skriešana tas var būt arī dzīvesveids – ceļš pretī nospraustajiem mērķiem, koncentrējoties ne tikai uz sasniedzamo rezultātu, bet iemācoties baudīt arī pašu ceļu uz mērķi.

Noslēgumā – skriešana tas ir viens no maniem šī gada lielākajiem atklājumiem, kuru noteikti sev līdz nesīšu arī nākamajā gadā.

Paldies visiem, kuri mani ir iedrošinājuši (īpašs paldies MaTish), sastādījuši kompāniju un, protams, Noskrien.lv, kas lieliski motivē gan ar savu mājas lapu un rakstiem tajā, gan iespēju skriet kopā. Paldies!

Mēneša skrējējs. Signis

small_IMG_4849Pirms sešiem gadiem 31.jūlijā tapa šis ieraksts. Var teikt, ka tas bija sākums. Tāds oficiālais sākums. Un uzsāka to viens cilvēks, pamazām apaugot ar dažiem domu biedriem, bet nu tas ir izvērties par plašu publisku pasākumu – savedis kopā dažādus cilvēkus, radījis draudzības, interešu grupas, uzlabojis dzīves kvalitāti ne vienam vien. Mēs zinām, ka ar mēneša skrējēja titulu ir krietni par maz, bet bez tā viņu arī nevar atstāt. Žūrijai tika dots mājiens, ka jāmēģina Mēneša skrējēja rindās šoreiz iebīdīt kādu džeku, kas neskrien daudz un ātri. Un kur tad vēl piemērotāku kandidatūru – neskrien daudz, neskrien ātri, bet iedvesmojis ir tik daudzus. Jūsu uzmanībai – Mēneša skrējējs jūlijā – Signis, mūsu “šefs”!  Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Jekaterina

DSC00956Vēl 18.maijā varējām viņu sastapt krastmalā, kad posāmies kopbildei, un trases malā atbalstot mūs, kad jau mērojām kilometrus Nordea Rīgas maratonā. Pēc ierakstiem ar sportu saistītajos sociālajos tīklos var manīt, ka vēl 22.maijā viņa orientējās Garkalnes kāpās, bet jau nākamajā dienā laida pasaulē meitiņu Hannu. Varētu domāt – dulla, traka, neprātīga!, bet pazīstot viņu dzīvē, tā gan negribas teikt, jo visu dara ar apdomu, pamatīgi, iepriekš izzinot un izpētot, tādēļ vienmēr būs interesanta sarunu biedrene par tēmām, kas viņai ir tuvas. Visu grūtniecības laiku dalījās ar savām skriešanas gaitām šajā periodā bloga ierakstos, gaidām arī turpinājumus, atsākot skriet. Iepazīstieties ar maija mēneša skrējēju – Jekaterinu.  Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Matiss

Matiss_SKM-600x404Viņš ir viens no trakākajiem mūsu kluba biedriem. Labā nozīmē. Vienmēr ideju pilns, vienmēr pozitīvs, vienmēr gatavs sakūdīt citus uz it kā neprātīgām lietām. Meitenes apmeklēt koptreniņus viņš motivē, cienājot ar strūdelēm. Kādā janvāra svētdienā -12 grādu salā uzrīkojis skrējienu – koptreniņu no Brīvības pieminekļa līdz Carnikavai ar cēlu mērķi – cept pankūkas un tam savācis komandu vairāk nekā 10 skrējēju/cepēju/ēdāju sastāvā. Janvāra mēneša skrējējs ir Matīss. Lasīt tālāk.

Kā es gatavojos 1:59 maratonam

Gatavojoties kļūt par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš izskrējis maratonu no divām stundām, uzgāju šādu visiem labi zināmā skriešanas pētnieka un grāmatu autora Fila Maftona rakstu par tieši šo pašu tēmu – 1:59 maratonu. Raksts ir garš, sadalīts pa astoņām nodaļām, tāpēc šeit padalīšos ar jums, VSK Noskrien biedri un biedrenes, tikai svarīgākajos katras nodaļas aspektos, bet pilnos tekstus oriģinālvalodā esat laipni lūgti lasīt paši. Rakstot šo rakstu, es pilnībā apzinos, ka tā rezultātā, iespējams, zaudēšu cīņā par pirmā 1:59 maratonista godu, un ar šo apziņu samierinos. Lasīt tālāk.