Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Skumji gaišais Valmieras maratons

Šis būs vienlaicīgi skumjš un gaišs stāsts par Valmieras maratonu.

Vispār Valmieras maratonu nemaz nebiju plānojusi skriet, jo vīram tajos datumos iekrita laivošanas pasākums, un man vajadzēja palikt ar bērniem. Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka mana mamma tomēr var pieskatīt atvasītes, un es varu skriet maratonu. Nūūū, labi! Kas tur ko nenoskriet? Rīgā finišēju pa 3:53, un sajūta pēc tam bija tāda, ka būtu slinkots – nākamajā dienā piecēlos no gultas bez jebkādām stīvuma pazīmēm. Skaidrs, ka Valmierā jāmēģina iekļauties 3:50!

Tagad bēdīgā sadaļa – mūžībā aiziet mana mīļā tante, vectēva māsa, valmieriete. Protams, jebkādas sporta domas atmetu, bet tuvākie radi kaut kā izdomā, ka tante taču bija mana lielākā skriešanas fane, tāpēc man jāskrien maratons viņai par godu. Patiesībā jā – tas ir labs veids, kā viņu pieminēt. Bez domām par labu rezultātu vai ko citu – noskriet un domās atvadīties.

Uzrodas problēma – trakas iesnas, galva sprāgst pušu. Ko nu? Paprasu pazīstamam ārstam, ko darīt, viņš iesaka saaukstēšanās zāles, bet viena no sastāvdaļām noteiktā koncentrācijā skaitās dopings. Atceros, ka tieši Valmierā netīšām viena skrējēja dabūja diskvalifikāciju Mildronāta dēļ. Protams, ka tā iespēja, ka man liks čurāt trauciņā, ir tik niecīga, ka pielīdzināma nullei, tomēr dabūt diskābeli klepus zāļu dēļ būtu tiešām stulbi, pie tam es jau tāds godīgs cilvēks un nespētu apzināti lietot aizliegtas vielas. Pazīstamais ārsts apsolās pajautāt vienam sporta ārstam, kas tur ar tām koncentrācijām, vārds pa vārdam, beigās secinājums ir tāds, ka no tām iesnām vispār es labāk tikšu vaļā ar sistēmas palīdzību. Man tiek sarakstīts, ko un cik daudz vajadzētu laist iekšā, atrodas arī iespēja to visu izpildīt. Es sākumā metu ar roku – ko nu tur, ne jau es tur pa pirmo vietu taisos skriet, bet beigās nodomāju – lai iet! Kāpēc gan ne? Paguļu pie sistēmas, nākamajā rītā jūtos ne nu pilnīgi vesela, bet pietiekami normāli.

Maratona rītā emocionālais fons ir ļoti skumīgs, pirms starta vairākkārt man ir asaras acīs, bet ir pārliecība, ka tā ir pareizi. Man to maratonu vajag noskriet. Satiekoties ar draugiem, smaidu, jo manas skumjas ir gaišas un vieglas. Pat sanāk kādu joku izspert.

Fiziski jūtos labi, bet ir šaubas par to, kā būs, jo tomēr tikko vēl slimoju. Ir auksts un vējains, skrienu garajā, plānajā džemperī. Daži pirms starta ir šortos un plikos krekliņos, brr brr brr. Nē, nu skaisti jau, bet pilnīgi gribas kādu segu šiem piedāvāt. Starts. Skatos pulkstenī, lai neskrietu parāk ātri, jo visi jau, protams, aiznesas tā, it kā piecīti skrietu, ne maratonu. Esmu sarēķinājusi, cik ātri man katru kilometru vajadzētu skriet, lai iekļautos 3:50, un nolemju tā arī turēt, cik ilgi varēšu. Pēc tam, kas būs – būs. Ar visu skatīšanos pulkstenī pirmo kilometru noskrienu pārāk ātri. Otro tāpat. Trešo arī… Nu labi, kā ir, tā ir, tad jau redzēs. Jāskrien 8 apļi, katrs – 5 km ar astīti. Iekārtojos aiz diviem kungiem, vēl mazliet priekšā skrien Aija. Viņa tik skaisti un estētiski skrien! Prieks skatīties. Pirmie divi apļi paskrien nemanot. Līdzjutēji izskaitījuši, ka es esot septītā no sievietēm. Labi. Skrienas viegli, ja neskaita garo pretvēja ceļu, kam galā vēl ir pagrūts uzkalniņš. Dzirdināšana tikai viena, bet šajos laikapstākļos īpaši vairāk arī neprasās. Trasei nav ne vainas – grūto pretvēja posmu kompensē tikpat garš pavēja posms, kurā ir skaisti lejupceļi, kuros atļaujos paātrināties. Kungiem esmu garām. Joprojām skrienu ātrāk, nekā bija paredzēts, bet jūtos labi. Pamazām apdzenu arī Aiju. Trešais un ceturtais aplis ir juceklīgs, jo ātrie atlēti apdzen mani par apli, garām paskrien arī pusmaratonisti, kas steidzas uz finišu, kaut ko apdzenu arī es, un nu jau man ir sajucis, kurā vietā es esmu, un varbūt labi vien ir – man gluži vienkārši ir jānoskrien tik ātri, cik es spēju. Pusmaratons noskriets.

Piektais aplis. Augšupceļā sanāk pirmais kilometrs šajā dienā, kuru noskrienu lēnāk, nekā plānā paredzēts, bet nākamajā vieglajā kilometrā to atgūstu ar uzviju. Pamazām sāku sevi motivēt, skaitu, cik vēl palicis, bet neskaitu kilometros, bet gan apļos. Aptuveni iztēlojos, kur tajā brīdī trase veda Rīgas maratonā. Fiziskā ziņā kļūst mazliet grūtāk augšupceļos, bet joprojām izdodas skriet ātrāk par plānu. Paliek 3 apļi, galvā skan: “Tikai 3 apļi, tikai 3 apļi, tikai 3 apļi…” Ļoti ātri aplis beidzas, paliek 2, galvā dziesmiņa tai pašā stilā. Rodas apjausma, ka atkal būs izdevies maratonu noskriet bez pārmocīšanās. Maratons ir mans draugs! Mēs beidzot esam pa īstam sadraudzējušies. Ir skaidrs, ka es mierīgi varu palaist tempu lēnāk un joprojām iekļauties 3:50, bet nemaz negribas. Gribas noskriet kārtīgi. 6km pirms finiša beidzot sāku gaidīt beigas. Pretvējš nu jau ir kļuvis neizturami spēcīgs, ar katru apli arvien trakāks, skrienu jau ar piepūli. Izspiežu tos grūtos kilometrus, paliek tik vien kā vieglais posms un tad astīte. Pa ceļam aprunājos ar vietējiem līdzjutējiem, kas tajā vējā stāv visu dienu. Apdzenu dažus skrējējus, sajūta ir laba. Vairs nekam netaupos, bet arī nespiežu sevi skriet ātrāk. Vajag noskriet godam līdz finišam! 40km atzīme. Biežāk ieskatos pulkstenī. Vēl jūdze, vēl pusotrs kilometrs… Nevienu sievieti neredzu sev ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar to nav motivācijas cīnīties ar citiem, bet pašai gan gribas kārtīgi noskriet līdz galam. Tā nu skaitu metrus, jau klāt pēdējais pagrieziens, stadions ir redzams, un sajūta ir lieliska – kā jau maratona finišā. Es atkal to izdarīju! Pēdējie metri pa stadionu, sveicieni no maniem līdzjutējiem, finišs, medaļa, labumu maisiņš, beidzot vairs nav jāskrien.3:46:25. Jā, pēdējais aplis bija grūts, bet kas tad tas par maratonu, kurā beigās nav grūti?

Pēc finiša nevaru ne apsēsties, ne piecelties. Mielojos ar kārumiņiem no finiša maisiņa, kaut ko eksistēju. Nez, kura vieta ta man beigās sanāk? Paziņo, ka tūliņ būšot apbalvošana. Jā, starp citu, šajā skrējienā bija ļoti, ļoti patīkama apbalvošanas sadaļa – kur ir pilns pjedestāls nofinišējis, tos uzreiz arī apbalvo, kurus vēl nevar paspēt, tie gaida nākamo porciju, un tiek jau pateikts, cikos tas būs. Lielisks variants. Nav nabaga uzvarētājiem jāgaida vakars, lai tiktu pie medaļas, un nav jātirinās stundām ilgi kaut kādās izstieptās apbalvošanās. Tad nu tā, man 7.vieta. Apbalvo 6, bet rūgtuma nav – es tiešām noskrēju tik ātri, cik varēju. Prom uzreiz vēl netaisos – izbaudu atmosfēru, saulīti, vēju, patērzēju ar draudziņiem. No līdzjutējiem uzzinu, ka vējš nav kļuvis stiprāks – vienkārši nogurums ar katru apli palielinājies. Kad nu esmu izrunājusies, dodos uz Rīgu. Ļoti labi, ka noskrēju to maratonu!

19. septembra Valmieras Maratons

Man patīk lasīt skrējēju aprakstus par sacensībām. Par gatavošanos startam, sajūtām un notikumiem skrējiena laikā. Saņēmos un mēģināju aprakstīt kā man izdevās Finišēt 19.septembra Valmieras Maratonā.

Iesākumā par gatavošanos lielajam notikumam. Klausot VSK Noskrien Guru (vīri, kas jau vairākas reizes sasnieguši Maratona Finišu – Aivars, Pikols, SM72, Didzis un Mošķis) sapratu, ka bez attiecīgas sagatavošanās un nopietnas plānošanas normāla ‘fiziskā nabadzība’ nosprāgs vēl nesasniedzot trīsdesmitā kilometra atzīmi. Bērniem un jauniešiem labāk nepiedalīties. Atceros kāda vārdus – Nav ko sīkajiem maisīties večiem pa kājām.

Sportlat_Valmieras_Maratons_20_1

Tāpēc es sev uzstādīju četrus nopietnus nosacījumus, lai skrietu Maratonu:

1. ne ātrāk kā 45 gados (tas jau it kā būtu vīra vecums) – Valmiera der – tur vecums man būs 45 gadi 16 dienas;

2. noskriet vismaz 2000 km (ceru ka pietiekami, lai vismaz kontrollaikā ar cieņu sasniegtu Finišu)  – izpildīts;

3. noskriet Pusmaratonu 100 minūtēs – Rīgas Nordea Maratonā 1:41:23 – cerēsim ka trūkstošās sekundes nebūs liktenīgas;

4. noskriet 10 Pusmaratonus – izpildīts precīzi.

Trīs no četriem nosacījumiem izpildīti. Varu ķerties pie distances tempa plānošanas. Cik sapratu no VSK Noskrien Viedajiem, pareiza tempa izvēle ir gandrīz vai galvenā sastāvdaļa labam rezultātam. Pārējais jau ir tikai monotona kāju kustināšana izvēlētā ritmā ar regulāru dzeršanu un ēšanu lai kaut kā sevi izklaidētu šajā vienmuļā procesā. Biju iegaumējis daudz jaunvārdu – Tempa pārķeršana, Siena, Dehidratācija, Besis, Vates kājas, Otrā elpa utt. Tā nu es uzstādīju sev mērķi –  Maratons 4 stundās. No tā izstrādāju skrējiena grafiku visai distancei. Neliela pieredze jau bija skrienot Pusītes. Plānā bija paredzēts pirmo pusi noskriet 1:57:30. Tālāk, vēlams līdz 28-30 kilometram turēt tempu 5:40/km vai pāris sekundes ātrāk, un tad palēnām dabiski temps krītas un pēdējos 2-4 km var atļauties skriet virs 6:00/km. Jāsaka ka sastādītais plāns izrādījās ļoti optimāls. Gandrīz. Vēl bija jānoskaidro par ēšanu distances laikā. Apprasījos zinošiem kolēģiem forumā un nejauši izraisīju palielu diskusiju par tēmu, kā pareizi baroties skrējiena laikā. Padomus uzklausīju, želejas apjomu izrēķināju, ēšanas kilometrus atzīmēju. Arī šis plāns nostrādāja. Vēders nestreikoja, želejas nelaikā nesaplīsa, badā nenomiru.

Sportlat_Valmieras_Maratons_20_3

Pats skrējiens ja neskaita stresu gandrīz visas distances garumā, pagāja diezgan mierīgi. Protams bija Siena, Otrās elpas gaidīšana, Mīkstas kājas, Besis. Tā kā Maratons bija diezgan kupli apmeklēts, tad lielāko daļu varēja atslēgties no drūmām domām un baudīt jaukos Dabas skatus sev apkārt. Un manā tempā skrienot vienmēr var atrast skrienošas sportistes. Pēc noskrietiem 39 kilometriem, man kļuva daudz vieglāk, jo bija pārliecība ka mērķis – 4 stundas – tiks sasniegts. Precīzi. Palika pēdējais līkloču kalniņš un pārsimts metri pirms Finiša. Manam tempam vajadzēja būt ap 6:40/km. Un tad uzskrienot kalniņā malā ieraudzīju, pareizāk sakot – izdzirdēju Alīnu. “Aivar, Tu vari! Sarauj! Tu esi Varonis!” Kurš normāls vīrietis var palikt vienaldzīgs šādam smukas meitenes uzmundrinājumam. Es nebiju izņēmums. Protams, es esmu Varonis. Es varu skriet ātri. Kurš tādā brīdi atceras par nespēku, savilktām, stīvām kājām. Pēdējos simts metrus noskrēju kā jaunībā sprintiņus skrienot. Ar smaidu līdz ausīm, paceltām rokām bez elpas ieskrēju Finišā. Pēc brīža sapratu savu lielo kļūdu. Mans četru stundu lolotais sapnis bija totāli izgāzies. Biju Finišējis 24 sekundes par ātru – 3:59:36.

Tā es noskrēju 19.septembrī Valmieras Maratonu. Savu pirmo.

Kopš tā laika ir pagājuši jau 11 gadi. Šajā laikā pievarēti 46 Maratoni. Vairākas reizes ir izdevies precīzi noskriet tieši 4 stundās. Dažreiz bija neveiksmes, kad noplīsu pēdējos kilometros.

Un atkal 19.septembris. Un atkal Valmiera. Un atkal skriešu. Pēc plāna. Tik šoreiz tas plāns tāds piezemētāks. Bet nav man vairs 16. Pat ne 45 gadi, bet 56, un svars sen, sen nenokrīt zem 90 kilogramiem. Bet ir plāns SAŅEMTIES un atkal noskriet 4 stundās. Jaunuļi, saturaties, veči dodas distancē. NOSKRIEN!

Kādreizējā gargabalniece skrien maratonu.

Pastāstīšu par savu ceļu līdz šī gada Rīgas maratona finišam.

Pirms gada man bija operācija ar tai sekojošu miera režīmu. Zināju, ka atsākšu skriet, bet nezināju, kā sanāks un cik sanāks. Kamēr skriet nedrīkstēju, daudz pastaigājos un daudz domāju, un izdomāju, ka derētu nosist zemāk savu pulsu (jau uzreiz pateikšu, ka ne vella tas neizdevās, skrēju visu ziemu uz kaut kādām 7, 8 un pat 9 minūtēm uz kilometru, bet vienīgais rezultāts bija tāds, ka es skrēju lēnāk, tāpēc īpaši nekavēšos pie šīs sadaļas). Daudz pacietīgu, lēnu treniņu, pakāpeniska kilometrāžas audzēšana, bet visu laiku kaut kādas likstas. Tad salaužu degunu, tad saslimstu, tad cita veida ārstēšanās, un visu laiku – neskriet. Neskriet nedēļu, neskriet divas. Kā atsāc skriet, tā atkal kaut kas notiek. Tā nu muļļājos līdz pavasarim un priecājos, ka vismaz sacīkstes nenotiek, lai nav jābrauc tizloties. Pavasarī pēdējā pēcoperācijas vizītē ķirurgs, zinādams, ka esmu skrējēja, piekodināja piereģistrēties Rīgas maratonam. Nu labi, ja jau ārsts tā saka… Piereģistrējos arī! Pie reizes piereģistrējos arī Latvijas Vieglatlētikas Veterānu asociācijā. Bet par to vēlāk.

Pirmais kaut kāds sacensībveida pasākums bija orientēšanās spēle “Rīgas piedzīvojums”. Pasākums tāds diskutabls, tomēr komandā ar vīru diezgan labi izskrējāmies pa savu un kaimiņu rajonu, vīrs visu laiku bļāva nopakaļ, lai es skrienot lēnāk (pārmaiņas pēc, jo parasti tā saku es).

Nākamais pasākums – reģistrēšanās Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam. Kā es grasos to paveikt, nav ne jausmas, bet vīrs saka: “Tu nekad nezini, kā to izdarīsi, bet kaut kā vienmēr finišē!” Gluži taisnība tā nav, bet kaut kas uz to pusi. Daži garāki treniņi, arī 50km, kas iedod pārliecību, ka uz kājām turos un uz priekšu kustos. Man uzdāvina jaunu pulksteni, kas niknākajā sacīkšu režīmā tur 28h, jau nespēju sagaidīt, kad likšu uz rokas un skriešu uz Valmieru.

Pa vidu vēl veterānu čempionāts Ogrē. Pirmo reizi mūžā skrēju stadionu – 100m, 1500m un galā vēl 400m. Protams, visur paliku vai nu pēdējā, vai tuvu tam. Bija arī tas lielais karstums, bet kaut kā sajūta palika laba. Sagribējās vēl kādreiz tā uzskriet!

Pienāk Rīga – Valmiera brīdis. Jau pēdējā naktī mājās sajutos tā ne visai labi, bet cerēju, ka pāries. No rīta sajutos tik slima, kā vēl nekad… Protams, ka iekšā doma: “Varbūt līdz vakaram pāries!” Eksistēju nekustīgi, kamēr bērni pārvērta māju postažā. Drausmīgi! Mana atbalsta persona uzzināja, kā man iet, atnesa uz mājām zāles un arī izkritušās smadzenes. Radās tāds plāns – es neskriešu, pārreģistrēsim atbalsta personu draudzenei un brauksim pabļaut, lai viņa kustina ātrāk savas kājas. Tā arī darījām. Vakarā jutos jau tīri normāli, bet, mēģinot pakustēties, ir skaidrs, ka bija ļoti prātīgi nestartēt. Diena bija lieliska, viens liels piedzīvojums, satikti draugi, noķerta vienreizējā R – V atmosfēra. Tikai – manis pašas noskrietā kilometrāža atkal nekāda. Un tas maratons taču tuvojas… Laiks iet uz priekšu, augusta sākumā savā dzimšanas dienā noskrienu 36km – tik, cik man gadu.

Atkal iestarpinājums par veterānu sacīkstēm. Aizbraucu uz Latvijas un Baltijas čempionātu paskriet atkal sīciņos. Šeit jau tieku pie dažām bronzas medaļām (pārsvarā mazā dalībnieku skaita dēļ, bet ne tikai). Nu, un tagad, kāpēc es tos veterānus pieminu – pirms Rīgas maratona lasu LSM ziņās, kas un kā, un ko es redzu? Pieminēts, ka skriešu arī es: “Kādreizējā gargabalniece [..] pēdējā laikā biežāk redzama veterānu sacensībās stadionā.” Nu johaidī! Es tev, Matīs, rādīšu “kādreizējo gargabalnieci”!

Diemžēl līdz tādai kārtīgai rādīšanai pietrūkst noskrietās kilometrāžas, fiziskā sagatavotība nekāda un arī cisku sastiepu pirms nedēļas tajā nelaimīgajā stadionā, notizlojoties 200m startā. Nedēļas vidus pusgarajā treniņā pēc kādiem 10km sāk sāpēt. Agnese māk līmēt teipus, bet Agnese ir citā pilsētā, bet tas nekas – ar fotokonsultāciju palīdzību, izķērnājot arī nedaudz teipa, kaut kā galā tieku un ceru, ka tas palīdzēs ja ne nesāpēt nemaz, tad vismaz sākt sāpēt vēlāk. Eju gulēt, bet pagulēt nevaru – raizējos par to, kā bērniņiem ies ar iejušanos jaunajā dārziņā. Jā, to tikai vēl vajadzēja – neizgulēties pirms maratona, graužot sevi ar tādām domām. Labi, viss, nakts.

Maratona rītā pieceļos, garastāvoklis joprojām nekāds, domas tās pašas vakardienas, maratona noskaņojuma nav. Nesaprotu, kāpēc man vispār to skriešanu vajag, bet nauda samaksāta – jāskrien. Aizeju uz Vecrīgu, nododu mantas glabātuvē, aizvelkos uz startu, ieeju toitojā un dzirdu, kā pa skaļruņiem skan: “Kā lai tevi šodien iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo?” Pirmo reizi šajā dienā pasmaidu īstu smaidu. Satieku draugus, nopriecājos par visiem, kurus redzu zaļajā koridorā. Dažiem pirmais maratons. Esmu novērtējusi savus spēkus un saprotu, ka adekvāti būs skriet ar 4h tempa turētājiem. Paskatos un redzu tur 4 brīnišķīgus skriešanas draugus, ar kuriem ļoti labprāt pavadīšu nākamās 4 stundas. Būs viss forši tomēr šodien!

Starts. Skrienu drusciņ pirms TT, bet dzirdu un jūtu viņus sev aiz muguras. Turpat skrien Kristīne, Jurģis un Nils – Mārupes trīs sivēntiņi (jo saģērbušies rozā). Nilam pirmais maratons. Kristīnes vārīšanos arī visu laiku dzirdu. Tā man tāda komfortabla vieta – tieši pirms TT. Uz atpakaļu neskatos, jo priekšā viens vīrietis to vien dara kā met skatu pār plecu – gan jau uzpasē TT. Sivēntiņi arī iekārtojas priekšā man, zinu, ka viņi skrien uz 4 stundām. Kaut ko runā par dažu sekunžu iekavējumu, bet vēl jau tikai kādi 5km pagājuši, gan jau TT plāno starta iekavējumu atgūt pamazām! Pieslēdzas Teicamnieks, runājam par traumām – par ko gan citu varētu parunāt? Nuja, vēl par to, kā katrs pirms simts gadiem iesācis skriet. Otrā pusē arī turas viens cilvēks. Iepazīstamies, izrādās, ka Daniels. Tā arī bariņā skrienam un jokojam, Mežaparka estrādē kāds uzdzied, kāds pafilmē, vispār ļoti jauka atmosfēra. Vienā brīdī mūs sāk apdzīt pa kādam atlētiskam jauneklim. Startu nokavējuši, vai, ka tagad tikai apdzen četrstundiniekus? Ā, nē, tie ir ar dzeltenajām aprocēm! Jau biju aizmirsusi, ka tādi arī ir. Nu, labi. Kristīne vienā brīdī saka, ka mēs no grafika iepaliekot par kaut kādām sekundēm. Es saku, ka tā nevar būt, jo TT ir mums aiz muguras, krietni aiz muguras! Izrādās, ka mēs skrienot uz 3:57. Tas ir jaunums arī pārējiem, bet nu labi, kāpēc ne? Teicamnieks kaut kur pazudis, kādi 15km aiz muguras, skrienam piecatā.

Ik pa laikam Kristīne saka, cik mēs esam uzvinnējuši grafikam. Jau kāda pusminūte, minūte. Es jūtu, ka Nils ir noguris un var neizturēt tādā tempā, bet Kristīne uzskata, ka izturēs. Nu labi, kas man? Man zināt, kas? Sāk tā ciska pie 20km tomēr sāpēt! Nav labi. Nepavisam nav labi. Nekas, skriešu, cik varēšu, tad jau redzēs! Drīz trase apvienojas ar pusmaratona skrējējiem. Oioioi, viņu ir daudz un viņi ir ātri! Kājas sāk pašas kustēties drusku ātrāk, lai gan saprāts saka, ka nevajadzētu. Pie kādiem laikam 23km ir dzirdināšanas punkts, tur jau, kā vienmēr, visi pašķīst, pēc tam atrodu Danielu. Meklējam savus sivēntiņus, izrādās, ka viņi ir aiz mums. Nospriežam, ka laikam jau tomēr bija par ātru uzņēmuši, bet paši ko? Turpinām tādā pašā garā. Izriņķojam trases līkločus, līdz pēc dažiem kilometriem Danielam parādās sāpes, un viņš saka, ka pie 30km metīšot nost tempu.

Pie 28km redzu, ka esmu palikusi viena pati, bez draudziņiem. Ko nu? Nu neko, vai tad nu es nemācēšu viena pati pabeigt maratonu? Kustos tik uz priekšu. Pie kādiem 30km jūtu, ka nupat sāk kļūt grūti. Ko es? Dodu virsū, jo man liekas, ka es laikam skrienu pārāk lēni, drīz visi draudziņi mani noķers un iekrātais pārsvars būs vējā. Varat iedomāties, pie kā tas noved! Pareizi, pie nevarēšanas paskriet. Nu jau man sāp abas kājas visā garumā, pati brīnos, ka spēju saglabāt kaut kādu skriešanas kustību. Gribas pāriet soļos, bet zinu arī, ka tās ir lamatas – tiklīdz sāc pastaigāties, tā kļūst vēl grūtāk – ne paiet, ne paskriet, kaut ko mokies un uz priekšu netiec. Mūzikas punktā uzmundrinoša mūzika, garastāvoklis paceļas, vispār viss liekas jauki, izņemot to, ka lāgā nevar paskriet. Želeju punkts, kaut kādu dzeltenu iedod, es jau saviebjos, ka būs citronu garša, bet tomēr ananāsu – ļoti labi. Skaitu kilometrus. 10km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ. 8km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ pa īso ceļu. 7km ir maratona beigu daļa. 6km ir kā no mājām līdz bērziem un atpakaļ. Pēkšņi kaut kāds pretvējš. Ko tas vēl nozīmēs? Pamanu, ka esmu sākusi apsteigt daudzus pagurušus pusmaratonistus un arī pa kādam maratonistam. Patīkama sajūta! Trases beigās jau skatos katru cilpu un nevaru saprast, kā tik daudz cilpu var iebāzt tik maz kilometros, bet laikam jau taisnība vien būs! Katru reizi, kad atkal gribas padoties, es nodomāju: “Kādreizējā gargabalniece.” Tā kļūst par manu motivējošo frāzi. Kādreizējā gargabalniece, parādi, kas tev ir iekšās! Pašai šķiet, ka drusku paātrinos. Katrā ziņā, apdzenu arvien vairāk un vairāk skrējēju. Pēc AB dambja līkumā satiekos ar 4h TT, kas skrien uz dambja virsū un kārtīgi man uzauro: “Hiēna, tu vari paskriet ātrāk!” Jā, viņiem taisnība! Sāku dot virsū kārtīgi un pēdējo kilometru noskrienu tiešām ātri. Pa kādam apdzen arī mani, bet vairāk tomēr es citus. Finišs jau ar roku sasniedzams! Pagriežoties uz Krastmalu, redzu, ka tomēr baigi tālu. Cilvēki lavierē ap peļķi, bet es netaisos lavierēt starp peļķi un viņiem, izskrienu cauri, dzirdu uzmundrinājumus un ieskrienu finišā! Iekļāvos 3:53.

Viss, vairs nav jāskrien! Dabūju labumu tašu, šoreiz tāda laba pati tā soma, nevis ierastais ābolītis. Apsēžos pie draugiem, tie man kaut ko prasa, bet es vēl nevaru parunāt. Attaisu alu un sāku smieties. Ha, es tomēr to izdarīju! Es atkal noskrēju maratonu! Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar skrējējiem, saldējums, finišētāju uzmundrināšana finiša taisnē un atmosfēras izbaudīšana. Skriešu vēl? Protams! Tā kā nākamajā dienā kājas ir tikai mazdrusciņ stīvas, ir skaidrs, ka varēja izspiest vēl. Maraton, tu esi mans draugs!

Rõuge meža maratons

Starta vieta

Starta vieta

Īsti neatminos kurā brīdī uzzināju par šo skrējienu, bet šķiet, ka tas bija mājupceļā no pērnās Hānjas, jo, kur gan citur Aivars no Hānjas organizatora Ivara būtu uzzinājis, ka viņš plāno rīkot Korneti – Rouge meža maratonu. Lai vai kā, bet agrs sestdienas rīts Rougē iesākās ar braucienu autobusā atpakaļ uz starta vietu Latvijā. Īsa instrukcija igauņu un angļu valodā un 9.00 no rīta kaut kur netālu no Kornetiem uz lielceļa tiek dots starts.

20190713_092343

Pirmie 10km. Pirmie kilometri paskrien raiti, jo lidojamas grantenes ir lidojamas grantenes. Brīdī, kad skrienam lejā pa pļavu uz Ilgāja ezeru, man galvā pazib doma – trase ved uz finišu jeb pēdējie 20km uz leju. Pag, tu taču šodien neesi ar velo, un tas ir tikai sākums. Pēc brītiņa, skrienot gar mājām, ar acīm meklēju uzrakstu –  “miermīlīgs suns” un, protams, neiztrūkstošo auksto akas ūdeni un māla krūzītes. Nekā tāda te nav, bet man tas viss ir tik ierasti šai pusē. Augšā pļava ar atkal neesošo foto punktu. Eh. Pagriežamies pa labi, lai, atkal lejup skrienot, ieskrietu mežā un pēc tam pa izdangātu meža ceļu skrietu augšup, garām ezeram, cauri mājas pagalmam. It kā pazīstams, it kā nē. It kā necils granteņu krustojums, bet es zinu, ka šeit ir tā vieta, kur vienmēr atrodas uzraksts “Jūs iebraucat troļļu un mošķu zemē”, un ka tur lejā ir Ziemeļu tilts. Kā man patīk šis lejupceļš – sākumā plats, bet pēc tam šaura, dubļaina taciņa un tad kā saldais ēdiens – Ziemeļu tilts. Bet aiz tilta caur zālēm sakņaina taciņa gar Peļļu ezeru un tad gar Peļlupīti augšup. Cik te nav ar velo braukts… Taisnība jau vien ir, un atkal gremdējos atmiņās, ka “te Tev neviens pakaļ nenāks”. Garām aizskrien AivarsS un nosmejamies, ka īsti nevar saprast, kas te ir foršāk – braukt ar velo vai skriet. Vēl pēc brītiņa palaižu savu kompāniju sev pa priekšu, lai jau skrien. Varbūt vēlāk saķeršu. Skrienu pa šauru, sakņainu taciņu un turpinu priecāties. Vienā brīdī tā taciņa paliek dikti ieslīpa, ka blakus augošie kociņi ir mani sabiedrotie. Taciņa beidzas, sākas meža ceļš. Skatos pulkstenī un prātoju, ka drīz vajadzētu būt kontrolpunktam. Dažus metrus pie Paganama skata torņa mani apdzen viena dāma. Es saprotu, ka piecas jau man ir priekšā, bet kāpēc es tieku apdzīta?

Ziemeļu tilts

Ziemeļu tilts

Taciņa ar virvēm

Taciņa ar virvēm

10km līdz 20km. Kamēr stāvu kontrolpunktā un mēģinu mieloties ar gurķi un sāli, kas gan man neizdevās, jo pamanījos aizrīties un izspļaut visu laukā, kontrolpunktā ieskrien Antra. Man jau Alūksnes Stirnu bukā šķita, ka viņa ir satrenējusies, jo labi atceros, kā vienā kora pasākumā Antras brālis man teica, ka viņa māsa nupat finišēja vienā kalnu ultrā. Labi, neprāto, skrien vien tālāk. Nogriežos pa kreisi mežā. Uh, šī foršā taciņa ar virvēm vienā pusē. Kā man viņa vienmēr ir patikusi, jo te ir tik forši lidot lejā ar velo, kas, protams, man ne vienmēr izdodas. Bet tāpat man viņa ļoti patīk. Un jau atkal sakņainais posms gar Smilšāju, Sūnekli un Iglāja ezeru. Skrienu un domāju, ka nekur jau nelikšos un gan jau, ka septembra sākumā tāpat kā pērn paņemšu simtiņu Apē. Bet tai pat laikā ir sajūta, ka kaut kas nav tā. Kāpēc man pulkstenis neziņo, ka ir jāēd? Es tiešām nebūtu dzirdējusi, ka viņš nopīkst. Lai arī tās ir nieka 15 minūtes, laboju šo kļūdu ar Daces atdotajām ābolu želejām. Hmm, garšo pēc riktīga paštaisīta ābolu biezeņa. Labi. Der. Bet ir viens jautājums, kas mani neliek mierā, es tiešām skrienu tik lēni, ka mani grib visi apdzīt? Tāds ir jautājums. Šo spriedelēšanu izjauc burvīgās pļavas ar āboliņu laukiem tajos. Es jau tagad redzu kā piesēžu zālītē, sapinu sev vainagu un izbaudu burvīgu, laisku sestdienas dienu saulītē. Ā, bet kuram bija šī ideja, ka ir jāskrien šis maratons? Pļava beidzās, pēc maza brītiņa beidzās arī grantene, un jau atkal ieskrējām mežā. It kā meža ceļš, it kā ļoti izdangāts meža ceļš. Tāds, kur ir iespējams paskriet tikai pa pašu ceļa vidiņu, jo gar malām gandrīz līdz celim dziļas, platas rises ar ūdeni. Bet tas viducītis arī tāds apšaubāms – apaudzis ar zālēm. Gar malām smaržo pļava, meža zemenes, vasara. Vispār tā jau nebija, ka visu laiku varēja tā smuki skriet pa vidiņu. Pilnai laimei bija jālīkumo no vienas puses uz otru, pie viena meklējot labāko, sausāko segumu zem kājām vai arī pārvarot kādu sakņainu šķērsli un dubļainu taciņu. Brīdī, kad izbaudu zaļo pieturu, garām paskrien Antra un Andris. Tad tomēr šie bija tepat mana aiz muguras. Tikmēr prātu nepamet doma, ka te ir jābūt Draudzības tiltiņam, jo ap 15.km kaut kam ir jābūt, par ko Ivars brīdināja. Vispār jau viņš arī video bija safilmējis ar šo tiltiņu dažādās, tā teikt, tapšanas stadijās. Tieku pāri pa tiltu Igaunijas pusē, izskrienu no purva un aiz kāda meža līkuma manu Andra muguru. Aiz nākamā līkuma pamanu arī Antru. Garām esmu. Ceļš jau atkal ir garlaicīga grantente, kuru vēl garlaicīgāku padara saule. Uzēdu ābolu biezeni un sapņoju par purva laipu, bet šī kā tuvāk nenāk, tā nenāk. Vienā no grantenes līkumiem pie mājas stāv bērni un vispirms uzmundrina pirms manis skrienošo dāmu, tad arī mani arī. Pacieties vēl nedaudz un būs kontrolpunkts.

Izdangātā taka

Izdangātā taka

Draudzības tilts

Draudzības tilts pāri čūkslājam. Robežtilts

20km līdz 25km. Viens līkums, tad otrs, un pļavas vidū gozējas kontrolpunkts. Brīdī, kad es tur ieskrienu, man priekšā jau ir citi dalībnieki, bet no purva izskrien Pēteris. Jā, viņš bija jau pašā sākumā ieskrējies. Nez, aizvien ir trešais? Man ir tikai viena vēlme – nomazgāt seju. Kamēr uzkožu banānu, man tiek izstāstīts, ka tagad būs jāskrien pa purva laipām, pie mājas pa kreisi apkārt ezeram un pēc 5km es iznākšu tepat. Labi, der. Kamēr domāju, vai kaut ko vēl gribu, vai negribu, kontrolpunktā ieskrien Antra.

Luhasuu purvs

Luhasuu purvs

Mežs, ēna, patīkams vēsums. Tā arī varētu būt visu atlikušo laiku. Marķējums gan tāds pašvaks, ja tā varētu teikt par marķējumu, kura te vispār nav. Bet, ja tā padomā, tad Ivars pirms starta teica, ka marķējums ir izlikts vismaz ik pēc 200m. Ja ir taisns un nepārprotams ceļš, tad vēl retāk. Jā, te tāds ir. Skrienu pa mežu, hmm, marķējums bija? Nemanīju, bet it kā nekur citur nebija, kur nogriezties, vismaz man tā šķiet, bet, ja godīgi, es tā īsti nemaz nesekoju līdzi ceļam. Pieņemsim, ka skrienu pareizi. Pēc brītiņa parādās laipas. Ak, skaisti. Laipas cauri mazām priedītēm purvā. Purvs man vienmēr ir paticis it īpaši pilnmēness naktī. Soļi atbalsojas pret koka laipu, visapkārt klusums, bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā vietā, lai šī vieta mani uzlādētu un es izbaudītu purvu mani nomāc tikai viena vienīga doma – saule… Drīz parādās māja, un aizskrienu pa kreisi pa purva laipu. Ezers, tik burvīgs purva ezers. Otrā pusē var redzēt priekšā skrienošos dalībniekus. Un te ir tik burvīga atpūtas vietiņa un trepes, lai vieglāk iekāpt ezerā nopeldēties. Jā, nopeldēties būtu ideāli. Vispār jau varētu pa taisno pārpeldēt ezeru un tad turpināt skriet, bet ko tādā gadījumā darīt ar Aivara mašīnas atslēgām manā somā? Tas, ka telefons un austiņas samirktu mani neuztrauc, jo tie divi ir ūdens izturīgi, bet tās sasodītās mašīnas atslēgas. Ar smagu nopūtu turpinu skriet pa saules pielieto purva laipu. Tai pat laikā labi zinu, ka brīdī, kad tikšu laukā no šī purva, kaut kas jādara savā labā un jāuzlabo pašsajūta, jo tā līdz finišam būs grūti tikt. Plāns gatavs – sirsniņmāja, uzpildīt pudeles, atrast ko ēdamu un paēst, izvilkt austiņas un kaut kā pieveikt atlikušos gandrīz 20km.

Luhasuu ezers

Luhasuu ezers

25km līdz 37km. Kontrolpunkts nāk kā svētība. Neviens pa šo laiku mani nav noķēris, un es neesmu nevienu apdzinusi. Es pat paspēju aizmirst, ka aiz manis ir citi dalībnieki. Uzpildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar pliekano enerģijas dzērienu, gurķis, banāns, bulciņas negribu. Prom ejot, izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām? Nē, tā nedrīkst. Kamēr dusmojos uz igauņu lēno internetu pierobežas zonā man pretī nāk smaidīga trijotne un mani sveicina. Pārbaudu vēlreiz telefonā, ka viss strādā, mūzika palaista un austiņas pievienotas. Bet kāpēc te ir tik švaks kājminams mobilā telefona zonas pārklājums? Un vispār, kāpēc ir saule? Kur ir tie solītie mākoņi visu dienu, m? Viss ir slikti. Es kaut ko minēju, ka grantenes kilometrs seko pēc grantenes kilometra ar tādu ļoti nemanāmu augšā – lejā. Labi, sākumā jau nekas, bet pēc kāda laika man sāk apnikt. Ainava arī nemainās, mainās tikai marķējuma attālums. Nē, nu labi. Ainava arī mainījās no saules pielietām pļavām līdz mežam. Vienā brīdī izskrējām cauri palielam izcirtumam. Protams, tas bija viens no tiem brīžiem, kad austiņās atkal paradījās klusums, un tādi brīži bija vairāki. Un, protams, pilnai laimei priekšā skrienošais pārgāja soļos. Nopietni, čalīt, tev tiešām tagad vajadzēja sākt staigāt, kad es izmisīgi cīnos ar to sasodīto sauli un vienu domu, kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jāskrien maratons, jo redziet pusīte ir pārgājiens, un to nevar skriet. Labi, apēdīšu mazo želeju. Varbūt paliks labāk. Kad ceļš cauri izcirtumam beidzās, un beidzās arī ceļš pa pļavu gar upīti, mēs atkal ieskrējām mežā. Te bija labi, ja neskaita faktu, ka man tas ātrumposms jau ir apnicis, un nevaru saprast, vai tagad taisīt zaļo pieturu, vai vēl paskriet uz priekšu. Bet, ja tā labi padomā, tad vēlāk nekas nebūs labāk un tagad ir nosacīti mežs. Pēc brītiņa panācu to čali, kas man aizskrēja garām, kādu brīdi viņš man mēģināja turēties astē, bet iepalika, un es atkal paliku viena šajā sasodītajā ātrumposmā. Jau atkal es skrēju pa grantenēm. Tā vienā pagriezienā man tik ļoti apnika skriet, ka to sasodīto augšupceļu gāju, dusmojos un gremdējos atmiņās par skrējiena sākumposmu, taciņām, ezeriem. Bet te tikai grantene un grantene. Tālumā liels krustojums, krustojumā brīvprātīgais regulē satiksmi, ja vien te būtu ko regulēt. Paskrienu garām kaut kādam lielam šķūnim, kokzāģētavai. Aizdomājos, nez, vai tas ir tas pats šķūnis, kur savulaik velo Hānjas laikā cauri braucām. Pēc brītiņa vēl viens brīvprātīgais, bet šis pat nepieceļas no savas sēdvietas. Nevajag arī.

Es ieskrienu sānu ceļā un ar zaļu aroniju ķekaru dabūju pa seju. Burvīgi. Galvā nekādīgi nevaru atcerēties, kurā kilometrā ir solītais kontrolpunkts, bet man kaut kā šķiet, ka tas bija ap 32.km, bet varbūt ap 34.km. Es tik ļoti gaidu kontrolpunktu. Pat ne tādēļ, ka šajos desmit kilometros būšu izdzērusi abas dzēriena pudelītes, tas ir, litru dzeramā, bet gan tādēļ, ka man viņu vienkārši vajag. Bet ko ceļš, tā sasodītā grantene tik turpinās un turpinās, un man nekas cits neatliek, kā turpināt skriet. Un pie tam, tā sasodītā grantene aizvien vairāk iet uz augšu. Vienā no brīžiem, kad skrēju garām mājām, man pretī brauca policijas auto. Šis sabremzējas un piebrauc vairāk ceļa kreisajā pusē. Nopietni, jūs tiešām domājat, ka es mainīšu ceļa puses? Nē, nekā tāda nebūs, esiet vien tik laipni un apbrauciet mani pa otru pusi. Viņi laikam mācēja lasīt manas domas, vai arī saprata, ka šī netaisīs nevienu lieku soli, un tiešām apbrauca mani pa labo pusi. Vismaz kaut kas interesants. Nē, nu vienā krustojumā cēli gulēja suns un vēroja notiekošo. Noskrienu lejā, protams, ka pa granteni, un ko es redzu – sasodītu grantenei augšup. Kā man viņa ir apnikusi, kā es nevaru sagaidīt kontrolpunktu, ļoti ceru, ka viņš drīz būs. Kā es tajā sasodītajā kalnā gāju, jo cik tad var visu laiku skriet. Taisnības labad jāsaka, ka es tikai dažos sasodītos grantenes posmos gāju. Ir noskrieti 35km un nekas nav mainījies. Līdz finišam ir gandrīz astoņi kilometri. Tas ir daudz mazāk nekā pirms nedēļas Stirnu bukā, tāds nieks vien. Protams, Stirnu buks ir Stirnu buks, bet šis maratons ir no pavisam citas sērijas. Ja vien aiz muguras nebūtu sasodīti gari 35km, tad tie atlikušie 8km tik tiešām kā tāds sīkums liktos, bet ne šoreiz. Un vispār kuram bija tā ģeniālā ideja pierunāt pilnas ausis pārējiem, ka jābrauc uz šejieni skriet, m? It īpaši tāpēc, ka es jau sen nezinu, kā ir skriet kaut ko garāku par pusmaratonu. Madeira neskaitās. Grantene, grantene, grantene, grantene… cik vēl ilgi? Jau tagad zinu, ka pēdējie kilometri ir mani piebeiguši un temps ir krietni nokrities, bet tāpat nepieklājīgi vienmērīgi nedaudz virs 6min/km turās. Vienīgais prieciņš, ka kādu laiku tomēr mūzika ir ar mani.

Taciņu redzi?

Taciņu redzi?

66441501_10216898282067096_309393591279550464_n

Pēdējie 6km. Pagrieziens mežā un es ieraudzīju to, par ko sapņoju pēdējos daudz kilometrus. Kontrolpunkts. Uzpildu pudeles. No Holdena solītā pārsteiguma jeb VanaTallin gan atsakos, bet ķilavmaizītes iet uz urrā. Dzīve ir izdevusies, un tas sasodītais ātrumpsosms vairs nemaz neliekas tik briesmīgs un tā saule arī. Brīdī, kad lieku atpakaļ ausīs mūziku, man skaidrā latviešu valodā tiek novēlēts laimīgs ceļš līdz finišam. Patīkami, vēl kādu brīdi nepamet smaids pa visu seju. Smaids no sejas nepazuda arī turpmākos kilometrus, jo es atkal ieskrēju šaurās meža taciņās, kur pa zemi mētājās ne tikai sakrituši koki, bet arī koku sakne,s un visu laiku bija jāskatās uz marķējumu, jo taciņa zigzagā aizvijās cauri kokiem. Štrunts, ka kaut kur bija jākāpj augšā, jo tam sekojošais noskrējiens ar akmeņu sekciju sākumā paķēra uz izbrīnu. Upītes šķērsošana gan pa akmeņiem, gan pa tiltiņiem. Pie viena no tiltiņiem panāku priekšā skrienošo puisi. Šis gan nākamajā kāpumā aizskrien, jo seko noskrējiens. Bet es tai pat laikā biju paspējusi pierast, ka trasē esmu viena, ka biju nedaudz izbrīnīta redzot, ka kādu esmu noķērusi. Jāatzīst, ka puisis nebija nekāds vakarējais un nākamajā noskrējienā mani palaida pa priekšu. Paskrēju garām, parādīju paldies un kārpījos augšā nākamajā kalnā. Jau atkal ideāla, stāva starp kokiem lidojama taciņa lejup. Mana sirds gavilē un pie viena prāts saprot, ka būs atkal jākāpj kaut kur augšā, jo finišs pie Rouge skatu torņa atrodas kalnā. Izskrienam pļavā, saule spīd, atstāju aiz sevis vēl vienu skrējēju un priekšā redzu vēl divus, viena no tām ir dāma. Man mirdz acis, bet diemžēl uz īsu brīdi, jo brīdī, kad esmu viņai aiz muguras, uz pastaigu takas pamanu, ka šai ir īsās distances numurs. Gan viņa, gan priekšā esošais kungs pieklājīgi palaiž mani garām. Tieši tik pat pieklājīgi mani garām uz laipas palaiž arī citi atpūtnieki. Lejā spīd ezers, un es prātoju, cik vēl tālu. Vispār nav jāprāto. Pirms brīža bija norāde, ka līdz finišam 1km. Pēdējie metri augšā un tur pļavas tālākajā galā rēgojas finiša arka.

Finišētājs Nr.26

Dalībnieks, kurš finišēja kā 26 no visiem maratonistiem

Nobeiguma vietā. Ivars pēc finiša prasa, kā patika trase? Tā arī pateicu, ka sākums un beigas ļoti patika, bet tas ātrumposms mani piebeidza. Pēteris steidz teikt, ka trešā dāma finišēja nepilnas 20minūtes pirms manis. Sasodīti auksts ūdens vienā no Rouge ezeriem ir kā reiz, lai noskalotu un aizmirstu visas grantenes un sasodīto sauli. Tieši tāpat kā ķilavmaizes, kuras tiek atvestas no pēdējā kontrolpunkta un noliktas degustēšanai, kamēr mēs gaidām, kad finišēs Aivars, lai varētu braukt mājās. Vai es skriešu nākamgad, nezinu, bet zinu, ka Ivars solīja nākamgad atkal rīkot šo maratonu.

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā. Lasīt tālāk.

Taisnais

Capture

Rudenī nekādu īpašu plānu skriešanas jomā nebija – gada nogali bija iecerējis tā mierīgi, ne uz ko neiespringstot, norikšot. Jau tā sanāca neplānots maratons Tartu, tāpēc jo vairāk gribējās mierīgi paslinkot. Tomēr kaut kāds nemiers dīdīja, tā nu pēkšņi uzpeldējušais skrējiens “Taisnais” bez ievērības nepalika un pamazām aizvien vairāk sāka kārdināt. Jau sen biju metis aci uz bijušo dzelzceļa posmu Rīga-Ērgļi, apsverot domu šo trasi vai nu nosoļot pārgājienā, vai arī nobraukt ar velo, tomēr šīs ieceres kaut kā palika nerealizējušās. Tagad bija iespēja kārtīgi paskriet pie dabas krūts, nostāk no sen apnikušā pilsētas asfalta, turklāt kaut ko līdzīgu taku skrējienam, tikai bez pauguriem, kas man vienmēr sagādājuši ciešanas pat jaukākajos Stirnubukos.
Pasākums šķita nedaudz aizdomīgs – notiek pirmo reizi, rīko nepazīstami cilvēki, augsta dalības maksa, –  tomēr garāks treniņš šā vai tā bija ieplānots, trasi pamēģināt kārojās, tādēļ atmetu skopumu un pieteicos pusei distances no Sauriešiem līdz Suntažiem – 42 km. Pilno dubultmaratonu līdz Ērgļiem skriet negribēju, jo tomēr biju stingri sev apsolījies ar ultrām neniekoties, nebūdams tām īsti gatavs, kā arī vakarā bija jāpaspēj uz vienu pasākumu. Iepriekš publiskotais dalībnieku saraksts liecināja, ka manā distancē ir tikai viens bīstams konkurents – Rainers, tāpēc par iekļūšanu trijniekā jāraizējas nebija un varēju skriet bez liekas iespringšanas.
45872881_1847572448623838_2533029543468335104_o
Sestdienas rītā kopā ar Kristapu un Lauri iesēdāmies auto un devāmies uz Sauriešiem. Izskatījās, ka organizatoru ir vairāk nekā dalībnieku. Valdīja neliels haoss, kas ir piedodami rīkojot jaunu pasākumu, tomēr visus trūkumus kompensēja gan sirsnīgā atmosfēra, gan iespēja pirms starta iestiprināties ar banāniem, maizītēm un karstu tēju. Laiciņš – ap plus 10 grādiem – bija ideāls skriešanai, tā nu tīri labā omā devos trasē.
45647394_1847572685290481_6590347081980837888_o
Pēc starta kādu brīdi skrēju kopā ar Raineru, bet tā kā biju plānojis skriet tempā ne ātrākā par 5min/km, tad viņš drīz vien aizmuka un pamazām attālinājās. Galīgi vientulīgi gan nejutos, jo, pateicoties taisnajai trasei, krietnu laiciņu vēl varēju manīt sev priekšā Raineru, bet patālu aizmugurē – kādu sekotāju.
45702037_1847576185290131_3642327589235720192_n
Trase bija labi skrienama – gandrīz visur labs un līdzens grants ceļš, sliedes tikai trases sākumā. Ainava arī nebija tik vienmuļa, kā bažījos – bija pa kādam tiltiņam, nācās kāpt pāri barjerām, kas nožogoja trasi šķērsojošu ceļu, bija vecās staciju ēkas un aizaugušie peroni, arī mežs bija dažāds – vietām purvi, bet vietām bebru nedarbi. Pie dolomīta šķembu karjera uz ceļa bija arī nedaudz dubļu, bet kaut kā neievēroju tradīciju un šoreiz ne reizes nenomaucos.
45654780_1847580901956326_6250927331385278464_n
Kontrolpunkti ar atspirdzinājumiem bija paredzēti ik pēc 14 km. Gabaliņu pirms pirmā kontrolpunkta bija mājas. Man tuvojoties, no tām uz ceļa pusi, bargi lamājoties, sāka rikšot liels suns mazāka nezvēra pavadībā. Nevēlējos pārbaudīt, vai tiešām abi ir tik neganti, kā izliekas, tāpēc uztaisīju nelielu intervāla skrējienu. Biju nobažījies arī par skrējēju, kas vīdēja tālu aizmugurē, bet vēlāk dzirdēju, ka nezvēri esot izrādījušies draudzīgi. Tā nu nedaudz aizelsies sasniedzu pirmo kontrolpunktu, uzpildījos un rikšoju tālāk.
45713468_1847584045289345_2946153660167487488_o
45698893_1847584315289318_8091336266718642176_o
Lai arī trase bija gandrīz taisna, tomēr tā nešķita pārāk vienmuļa. Brīžiem izklaidēja organizatoru motociklists, kurš šaudījās šurpu turpu, gan izvietojot norādes, gan uzmundrinot, bet vēlāk palīdzot orientēties pie Suntažiem. Skrēju mierīgi, izbaudīju svaigo gaisu un dabu, laiks paskrēja ātri un drīz jau bija klāt otrais kontrolpunkts.
45722946_1847586885289061_3755148387167502336_n
45711737_1847587145289035_8426241856362250240_n
Solis šķita tīri viegls, bet pēc 30.kilometra, kā ierasts, sāka nedaudz sāpēt gūžas. Nedaudz tempu mazināju, un tad jau tālumā varēja redzēt Suntažu baznīcas torni. Te vajadzēja novirzīties no dzelzceļa līnijas un sabrukušā dzelzceļa tilta dēļ izmest loku caur miestu. Daži km pa asfaltu, un pēc 3:41 finišs, un godam izcīnīta 2.vieta.
45864721_1847591228621960_3005491803047591936_o
45696439_1847591641955252_3331661824348127232_n
45660973_1847592198621863_6999804555034624_o
45631595_1847592485288501_5032750477389856768_o
45775891_1847595468621536_1534513667930849280_o
Par pārējo trases daļu līdz Ērgļiem nemāku teikt, lai stāsta tie, kas noskrēja pilno distanci. Bet mana daļa man patika tīri labi. Lai arī konkurence nebija pārāk sīva, tomēr atmosfēra sirsnīga – liels paldies organizatoriem par ieguldītajām pūlēm. Domāju, ka pasākums ir ar potenciālu nākotnē, tomēr nez vai ar tik augstām dalības maksām tam izdosies pulcēt daudz dalībnieku. Lai mazinātu izmaksas, no daudz kā varētu mierīgi atteikties, piemēram, iztikt bez krekliem un tik smagām medaļām. Iespējams, ka varētu izvēlēties formātu, kas līdzīgāks skrējienam Rīga-Biksti, kur katrs samet pa piečukam un kaut ko pa ceļam uzkož, un iztiek bez liekām ekstrām. Turklāt pavisam noteikti par pasākumu derētu paziņot vismaz pusgadu iepriekš.
Foto: Māris Arbidāns