Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Piedzīvojums TDS 2019 (Valdis Finieris)

70303914_2593186607391899_2762977432456658944_o

Nu tas ir galā. Padarīts. Piedzīvots. Izbaudīts.

Vajadzēja laiku, lai to tā kārtīgi apjaustu, jo prātā to nemaz nav tik viegli aptvert: 145 km pa sarežģītu kalnu reljefu ar kopējo kāpumu +9100 m un tik pat arī lejā. Tas ir kā “uzskriet” Everestā un pēc tam noskriet arī lejā… Tam atvēlēts laika limits – 43 stundas. Izmantojot laika limitu pilnībā, nācās lukturi ieslēgt trīs naktīs pēc kārtas, jo starts tika dots 28.augustā plkst. 4.00 no rīta Itālijā, kad bija vēl tumsa. Tad visa diena un nakts pa kalniem, un finišs Šamonī (Chamonix) 29.augusta vakarā, kad jau atkal ir tumšs.

Paši organizatori TDS distanci sauc par skarbāko, jo 145 km garajā ceļā augstuma metri jāsalasa gandrīz tik pat daudz, kā pasaulslavenajā ultra maratonistu festivāla garākajā distancē UTMB. TDS distance intensīvāka un tehniski sarežģītāka. Ar to arī skaidrojams fakts, kāpēc no vairāk nekā 1700 startējušajiem finišu izdevās sasniegt tikai 60%, lai gan laika apstākļi mūs lutināja. Vairāk nekā 600 dalībnieku izstājas pārslodzes, spēka izsīkuma vai veselības problēmu dēļ.

Uz starta izgāju, skandinot pats sev trīs saukļus. Mana drauga iemīļotais teiciens: “man nevienam nekas nav jāpierāda”, bija visam pamatā. Tik tiešām, tā ir mana paša izvēle un es nevienam neesmu neko apsolījis. Otru sev skaitīju vēl biežāk: “ziloni var apēst, ja to ēd pa gabaliņam”. Domās visu distanci sadalīju pa gabaliņam, no viena dzirdīšanas vai barošanas punkta līdz nākamajam (7-16 km katrs posms). Vai – līdz kalna galam un tad tālāk. Bet dažkārt dalīju pat vēl smalkāk – nu, līdz tam akmenim… Trešais, varbūt vēl banālāks, bet patiess: “cerība mirst pēdējā”. Es tiešām cerēju, ka man tas izdosies.

28.augusta vienos naktī mana ģimene vēl nebija aizgājusi gulēt, kad cēlos, lai ēstu un dotos ceļā. Šķiet, ka bija izdevies pagulēt tikai kādu pusotru stundu. Apetīte nekāda, bet apziņa, ka vajag, bija. Katra putras karote mutē tika nogādāta ar helikopteru. Tā tētis mani bērnībā, pašam nemanot, spēja “iebarot”, līdz šķīvis tukšs. Olivers sasmērēja maizītes, kuras ieliku maisā “pusceļam” 91.km pieturai Beafort, uz kuru maisus nogādā organizatori. Sapucējos, vēlreiz prātā pārliku, vai viss obligātais inventārs līdzi, un aidā, uz priekšu.

Pie iepriekš aizrunāta autobusa, kurš salasa visus dalībniekus no Francijas puses un caur Monblāna tuneli nogādā uz Itāliju Kurmaijera (Courmayeur) starta vietu, mani sagaidīja manas komandas līdzjutēju smaidīgās sejas. Jutos īpaši pacilātā noskaņojumā. Mani bez maz vai iecēla autobusā. Kamēr autobuss vēl stāvēja, dzirdēju savējos dziedam Šveika dziesmu “Ar Dievu meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas”. Šī dziesma mani vēl ļoti ilgi pavadīja ceļā. Autobusā valdīja pilnīgs klusums. Vien retais sarunājās. Visi aizņemti ar savām domām. Satraukums virmoja gaisā. Es te pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un, vispār, neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jūtos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laiku veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai pirms divām dienām mēs vēl bijām virsotnē. Kāpām klasisko Gouter Hut maršrutu. Tā kā kāpēju skaits tiek strikti regulēts un teltīs dzīvot vairs neļauj, tad mēs 9 vietas Izturības komandai dabūjām tikai apakšējā būdā Tete Rousse. Līdz ar to, kāpiens paģērēja teju 16 stundas. Bet par Monblānu, tas jau ir cits stāsts.

Kad mūsu autobuss ieradās Kurmaijerā, tas mūs aizveda līdz stāvlaukumam pilsētiņas tālākajā galā. Piktojos, ka tagad distance būs vēl par 3 km garāka. 20 min pirms sākuma starta koridors jau bija pilns. Noskatījos uz līderu VIP-iem un atcerējos, ko Intaram Olimpiskā centra daktere bija teikusi: “ar tādu augumu jums uz hokeju vai regbiju jāiet, nevis ultra maratonos jāpiedalās”.

Iespraucos starp pārējiem pie beigu daļas. Kad distancē daudzus apdzen, tad ir labāks noskaņojums, nevis otrādi, kad tevi apdzen. Starts! Sajūtas neaprakstāmas. Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturu. Uzreiz aiz starta līnijas Katrīna no visiem skrējējiem atsveicinās. Katrīna ir visa UTMB festivāla mamma. Agrāk esot katru finišētāju personīgi sagaidījusi. Arī es pieskāros Katrīnai un sajutos kā svētību saņēmis.

Kad pilsētas kņada bija palikusi aiz muguras, ceļš tālāk vijās kalnā, pa kuru uz augšu plūda elsojoša lampiņu straume. Nevarēju atturēties pamēģināt to nobildēt, bet no bildēm nekas sakarīgs nesanāca. Tad piefiksēju, ka katra mazā apstāšanās man “izmaksā” kādas 20 vietas, kuras atgūt, pa stāvu taku augšā rāpjoties, nemaz tik viegli nevar. Uz augšu man gāja raiti un viegli, bet noskrējienos uz leju jutu augšstilba muskuļus. Sevišķi grūti bija tie garie noskrējieni, kad kādos 8 kilometros jānomet vairāk nekā 1400 augstuma metri. Vietām bija arī sastrēgumi. Vēlāk distancē kāda taka bija aprīkota ar virvēm. Nolīgtie alpīnisti stāvēja blakus un diriģēja parādi. Kamēr stāvēju, ļoti nosalu.

Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Kad migla ar mākoņiem un kalnu korēm izveido tādu ainavu, tad, to redzot, dvēsele gavilē. Tajos brīžos vairs nav šaubu par dalību šajā avantūrā – tas ir to vērts!

Pirmie 30-40 km paskrēja nemanot. Bet pēc 50 km sajutu ko nelāgu vēderā. Ar visu to, ko līdz tam biju saēdies, mans nabaga kuņģītis netika galā. Bija sajūta, ka esmu norijis basketbola bumbu. Sita augšā skābi, un par barības uzņemšanu nespēju pat padomāt. Katrs nākamais kilometrs skaitījās aizvien lēnāk. Paskriet uz leju vairs nevarēju. Katrs solis tika pavadīts ar sāpēm vēderā.
Kā tad tā? Vai tās ir beigas? Viss? Nekas cits taču nesāp. Kājas ir OK. Laika apstākļi ideāli. Bet es vairs nevaru pakustēties.

70021779_2593186640725229_3773917746438340608_o

Nu ziloni dalīju pavisam mazos gabaliņos. Liku sev mērķi tik, cik lukturis tālu rāda. Pēdējie 15 km līdz punktam, kurā būs iespēja izstāties, bija visgrūtākie. Atskārtu, ka pēdējās 6 stundas neesmu neko ēdis. Tikai drusku buljonu un krūzi kolas. Spēki līdz ar to arī bija galā. Bet vēl jātiek līdz 91.km. Nogurums, miegs un vēdergraizes man lika meklēt daudz maz taisnu un plakanu pleķīti, kur atgulties. Bet ne jau es vienīgais tāds. Visi luksus klases dabas dīvāniņi jau aizsisti. Koncentrēšanās spējas strauji samazinājās. Pastāvēja ļoti liels risks paklupt un savainoties. Kā atlaidos garšļaukus, tā atslēdzos. Bet pēc 12 min atmodos, jo tas bija laiks, pa kuru ķermenis paspēja atdzist. Nospriedu, ka labs dabīgais modinātājs. Nosalis rausos augšā un turpināju dalīt ziloni pa gabaliņam.

Kad sasniedzu 91.km barošanas punktu, biju pārliecināts, ka ar to man šis pasākums ir galā. Gandrīz pārliecināts. Atstāju tikai mazu mazītiņu cerības stariņu. Vilšanās. Pazemojums. Sašutums. Bezspēks. Paņēmu savu iepriekš atsūtīto maisu un domāju, ko darīt. Zvanīt savējiem nakts vidū, lai brauc pakaļ? Kamēr gaidīšu, tāpat gulšņāšu. Nolēmu vēl neizstāties. Pagulēt un tad. Sporta zāle bija pārvērsta par riktīgu lazareti. Vienā galā dakterīši un fizioterapeiti uz saliekamajām kušetēm apstrādā cietušos, bet otrā galā uz matračiem atpūšas atbirēji un tie, kas vēl plāno turpināt. Visas vietas aizsistas. Stāvēju, gaidīju un kā kāds sakustējās, tā ātri riktējos viņa vietā. Līdz kontrollaika beigām vairs atlikušas 1,5 stundas. Cerība mirst pēdējā. Uzliku modinātāju. Ja nu notiek brīnumi? Brīnumi nenotika. Modinātāju nedzirdēju. Pamodos no trokšņa, kad dakteri locīja savas kušetes kopā. Kāda franču kundzīte ar slotu rokā man prasa, vai es vēl došos trasē. Teicu – jā. Neapzināti. Atvēru maisu, pārģērbos un apēdu dēla sasmērētās sviestmaizes. Man bija divi varianti, vai nu tās paliks manī vai arī strauji pametīs. Palika. Hm, sajutos daudz labāk. Kamēr biju atradies miera stāvoklī horizontāli, mans kuņģītis bija pastrādājis un samalis daļu no tā, kas tajā bija salādēts. Biju ieguvis tik ļoti nepieciešamo enerģiju. Labi. Tad es vismaz iziešu no šī punkta un, ja joprojām būs slikti, nākšu atpakaļ.

Pie durvīm mani sagaidīja pārsteigums. Organizatori paziņoja, ka kontrollaiks beidzies. Tas izraisīja neviltotu sašutumu kādai ķīniešu dāmai, kura skaļi mēģināja šo jautājumu atrisināt. Tas paglāba mani. Kamēr šie tur ķīvējās, es klusītiņām pazagos garām. Pagāju garām arī organizētājiem, kuri kā pēdējie dodas distancē, lai pārliecinātos, ka neviens tur nav palicis. Nu ne jau gluži ar lāpstu rokā, bet ar rāciju gan.

Jutos pārsteidzoši labi. Atlika tikai izdzenāt pesimistiskās domas un apziņu, ka esmu pats pēdējais. Pēdējais aiz visiem, kuri vēl cīnās trasē un aiz tiem, kuri jau TDS finišējuši. To grūti prātā aptvert. Ja es esmu tikai pusē (tā biju sev iestāstījis, ka 91.km ir puse), tad TDS līderi visu ir darījuši divreiz ātrāk nekā es. Divreiz ātrāk kāpuši kalnā, divreiz ātrāk skrējuši uz leju un divreiz mazāk uzturējušies barošanas punktos. Vou!

Tālāk man gāja salīdzinoši viegli. Izklaidējos skaitot, cik daudzus es apdzenu. Pēc pirmā simtiņa jau sāka atgriezties pārliecība, ka nekas nav beidzies un es to varu. Startējot no pašām beigām, man bija iespēja satikt vairākus letiņus. Iepriekš distances sākumā biju saticis tikai Matīsu. Kāpjot pa kādu nogāzi, mani pēkšņi uzrunāja latviski. Tā bija ar apbrīnojamu apņēmību apveltītā Antra. Viņai bija bijušas savas likstas, taču tās nelaupīja plānu iet līdz galam. Tad kādā punktā satiku Gustu un tālāko ceļu būtu gājuši kopā, ja vien nepazaudētu viens otru. Kādā punktā es biju pārliecināts, ka viņš jau priekšā. Pieliku soli un mēģināju panākt, bet izrādījās, ka Gusts gaidījis mani pie telts.

Beidzot sasniedzu ilgi gaidīto Les Contamines, jo zināju, ka tur satikšu savējos. Tik superīgi bija satikt Intaru un Edgaru, un pēc tam arī Otaru un Odriju ar Itu. Intars varēja ienākt punktā kā oficiāls asistents. Citādi, tāpat no malas, nemaz nevar visi ienākt. Lai arī man neko īpašu nevajadzēja palīdzēt, tas, ka kāds savējais blakām, dod ļoti labu sajūtu. Drauga plecs. Arī visu pārējo draugu atbalsts no attāluma ļoti palīdzēja. WhatsApp ziņas lasīju tikai barošanas punktos. Tie mirkļi bija kā saldais ēdiens. Pateicoties man īpašiem un tuviem cilvēkiem, es sevi spēju motivēt darīt to, ko es daru.

TDS distances noslēguma daļā bija kāds īpašs izaicinājums – bija jāpārrāpjas pāri Col de Tricot pārejai. Pa stāvu serpentīna taciņu jātiek līdz augšai. Atskatoties no taciņas, ainava pasakaina. Spožais sniegs Monblāna kalna apkārtējās virsotnēs, ledāja zilās mēles, no kurām iztek mutuļojošas upītes un zaļas pļavas ielejā. Tā varētu stāvēt un apjūsmot dabu, taču saule pakausī burtiski spieda nost pie zemes. Kāpu ļoti prātīgi. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Elpoju, atelpojos, dzēru un turpināju kāpt. Sāku bažīties par ūdens krājumiem. Pēdējā uzpildes stacijā līdzi paņemtie 1,5 l strauji sāka izsīkt. Es jau uzbūru ainiņu, kā pārejas augšā ieeju bārā, nometu 20 EUR uz letes un pasūtu lielu glāzi auksta ūdens. Palūgtu, lai piešauj klāt mazītiņu šļuku alus, tik ļoti gribējās kaut ko rūgtu. Taču ūdens pietika un vājums neuznāca. Kuluāra vidū gan kādai itāļu meitenei bija palicis slikti. Ar viņu šad tad bijām kādu vārdu pārmijuši. Viņa bija atslēgusies, bet kad no pārejas augšas noskrēja glābēji, bija jau atžirgusi. Pēkšņi starp klintīm atskanēja helikoptera izraisītā dārdoņa. Nevarēju iedomāties, ka helikopters spēj piezemēties arī tik lielā slīpumā. Tas atstutēja vienu slieces galu uz akmens, un no tā izlēca divi glābēji ar lielām somām. Tad helikopters pacēlās gaisā. Pēc brīža tas atgriezās un ar troses palīdzību iecēla vienu no glābējiem, tad nolaida trosi un pacēla iepriekš sagatavoto cietušo itāļu meiteni. Tad, visticamāk, visu sagatavoja transportēšanai un visbeidzot pacēla otru glābēju. Helikopters pazuda Šamonī virzienā. Kad biju sasniedzis pāreju, atkal tika izsaukti glābēji. No pārejas augšas atkal devās divi lejā. Taču helikopters varēja ierasties tikai pēc laika, jo, šķiet, tas bija aizņemts ar glābšanas darbiem Monblānā. Tā gadās. Ceru, ka ar cietušajiem viss kārtībā. Dažādus pārmocījušos jau ik pa laikam varēja redzēt. Citi nespēj apstāties un pateikt nē. Tāpēc arī pie barošanas punktiem un pirms vai pēc sarežģītiem posmiem visus dalībniekus vizuāli novērtē dakteri. Dažu labu nolika mierā.

70210594_2593186630725230_219039178862624768_o

Kolosāla sajūta bija skriet pa to taku lejā, kuru jau iepriekš bijām noskatījuši, kad visi ar tramvaju cēlāmies uz augšu, lai kāptu Monblānā. Līdz pat Šamonī tālākais skrējiens vairs nesagādāja nekādas grūtības. Biju kā uz tāda viļņa. Ar katru soli finišs tuvojās. Un atkal mēs satikāmies ar Gustu un viņa jauno brazīļu draugu. Pļāpājot laiks ātri aizskrēja.
Kad ieskrējām Šamonī, man pretī jau bija atskrējuši Intars ar Edgaru. Rokās liels Latvijas karogs. Skrējām cauri Šamonī. Ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Pašā centriņā mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda IZTURĪBA. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs. Visu laiku centos noturēties, lai no tās visas emociju gammas nesāktu raudāt. Šī mirkļa dēļ vien tas bija tā vērts. Man vajadzēja pieveikt vairāk nekā 145 km, uzkāpt un nokāpt vairāk nekā 9 km uz augšu un leju, divas naktis praktiski negulēt, lai tā kārtīgi izprastu, cik svarīgi ir būt starp savējiem. Es esmu pateicīgs visiem, kuri mani atbalstīja un līdzi juta. Esmu pateicīgs Dieviņam, ka viņš man ļāva to visu izbaudīt. Un, protams, bez IZTURĪBNIEKIEM es to nebūtu paveicis. Esmu pateicīgs arī savam kuņģītim, kurš, iespējams, paglāba mani no ilgstoša atjaunošanās procesa. Ja man nebūtu bijis slikti ar vēderu, es būtu darbojies daudz intensīvāk un, noteikti, pēc tam būtu juties ļoti noguris. Es nepārmocījos, nedabūju nevienu tulznu un man tā īsti arī nemaz nesāka sāpēt muskuļi.

Vai es kādreiz vēl uz ko tādu parakstīšos? Nezinu. To Do liste man ir garu garā…

Uldis mani iedvesmoja un iedrošināja. Es ceru, ka arī mana pieredze kādam ļaus noticēt pašam sev. To var izdarīt. Tas ir iespējams.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Valda Finiera Facebook.

TDS jeb sapnis negaisa naktī

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Viss sākas un arī beidzas ar expo apmeklējumu. Nav jau nekas ārkārtējs, un viņu procedūru zinu no galvas – galvenais ir paņemt līdzi visu obligāto ekipējumu. Šogad jaunums ir tāds, organizatori var paskatīsies uz kalniem un nolemt, ka papildus līdzi jāņem arī siltā vai aukstā laika ekipējumu (attiecīgi: saulesbrilles, vēl 1 l ūdens un sauļošanās krēms, vai arī kājās jābūt kārtīgiem trail apaviem, līdzi papildu trešajam siltajam slānim un saulesbrillēm ar gaišajiem stikliem – sliktiem laikapstākļiem). Mums paveicās jeb neko no tā visa nevajadzēja. Ar Lindu nosmejamies, ka izskatās – šogad visiem ir jāatrāda telefons, lietus jaka un otrais slānis, un tad vēl divi citi sīkumi.

Viss ir tieši tik vienkārši, nu gandrīz tik vienkārši. Atrādot obligāto ekipējumu, man kā pirmo izbrāķē garo kreklu, jo redziet, mans krekls sver akurāt 20 gramus mazāk nekā vajadzētu svērt M izmēra kreklam. Par šo gan es biju dikti izbrīnīta, jo labi zinu, ka pirms diviem gadiem svēru savu kreklu un tas atbilda nosacījumiem – M izmēra čaļu krekls 180 g (jā, manējais ir čaļu krekls). Nē, nu var jau būt, ka togad bija 160 g, bet kāda starpība, tad tas atbilda sasodītajam svaram. Vispār jau viņiem uz svariem bija uzlīmēta lapiņa, cik kuram izmēram ir minimālais svars. Un meiteņu drēbēm, uz tās uzlīmētās lapiņas svars ir uzrakstīts mazāks, bet manam kreklam redzams ir tikai izmērs. Saku, ka varu pielikt klāt silto vesti un tad būs i svars, i siltums. Bet ko šie? Nē, tad ir jābūt vestei, kas aiztur vēju un lietu. Jā, bija tāda lieta. Par to, ka šiem varētu nepatikt mana piedzīvojumiem bagātā un pašrocīgi salīmētā lillā lietus jaka jau bija aizdomas mājās. Nē, nu es saprotu, ka viņiem vajag jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves, jo tad varot būt (tikai (!)) garantija, ka lietus netiks cauri. Te nelīdzēja mani iebildumi, ka pērn tā jaka tika akceptēta un ka lietu tā nelaiž cauri. Skaisti. Tagad stāvu otrā rindā pie kaut kāda onkas, kas skaitās krutākais no viņiem un ir pēdējais, kas akceptē laist vai nelaist tavu ekipējumu cauri. Kamēr es stāvu tai otrajā rindā un skatos, kā onka izbrāķē priekšā stāvošā lietus jaku, jo tās aizmugurē ir audums, kas laiž cauri ūdeni ar tekstu, ka tādu jaku viņš izbrāķētu arī top 10 čaļiem, tikmēr Linda man iedod savu kreklu, un savējo es ielieku somā. Kreklu akceptēja, bet par jaku vēlreiz noklausījos lekciju, ka noteikumi ir noteikumi un ka viņiem vajag tādu jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves. Bet, piedodiet – atvainojiet, jūs nezināt, kas ir makgaiverene un ka tā var visu! Uz jautājumu – vai man ir cita lietus jaka? – atbildēju, ka ir un ka dzīvoju patālu Šamonī. Tad jau, lai tik eju tai pakaļ. Varbūt vajadzēja teikt, ka nav un dzīvoju tālākajā ielejas nostūrī, bet gan jau tas tāpat nestrādātu un atbilde no viņa atskanētu, tad ej un pērc jaunu. Nenormāli burvīgi. Nav jau tā, ka man nebūtu plāna, kur dabūt lietus jaku. Aiziesim apskatīt expo tirdziņu un atpakaļ ceļā ieiešu ar Andra jaku. Taisnības labad jāsaka, nav jau tā, ka es kādu laiku nebūtu domājusi par jaunas lietus jakas iegādi, jo šai jau pieci gadi un rāvējslēdzējs arī niķojas. Otrreiz uz expo devos ar savu jauno, smuko, zaļo lietus jaku. Atkal jau bija nedaudz jāpamato, kāpēc es gribu ieiet iekšā šeit nevis caur rindu, arī onkas dzirdēju joku par dāvanu viņam. Lai vai kā, ar otro piegājienu tiku pie sava dalībnieka numura, aproces un nomarķētas somas.

MO2

Brīdī, kad mājās pie vakariņu galda apspriežam rītdienas plānus organizatori atsūta iepriecinošu īsziņu “TDS tough weather. Decision: start from Courmayer on 29/08 at 8:00, normal route except Passeur de Pralognan” un pēc brītiņu vēl vienu īsziņu ar izmaiņām laika grafikā. Nē, nu ar vienu negaisu kalnos man pirmajā Monblāna gadā pietika un otrreiz es neko tādu vairs nevēlos piedzīvot, bet kāpēc viņi izņēma to Pralognan pāreju. Man ar to kāpienu uz šo pāreju vajadzēja dažus vecus rēķinus nokārtot. Vispār jau būtu jāpriecājas, ka nav tā sasodītā kalna un arī tās pārejas, bet es sēžu un jūtos morāli sagrauta. It kā jau sīkums, bet tieši dažas minūtes pirms organizatoru atsūtītajām īsziņām, numuram otrā pusē biju uzlīmējusi laika barjeras grafiku un dažus finiša plāna variantus. Tas nudien nav godīgi. Nekas cits neatliek kā lipināt virsū numuram jaunas, pašrocīgi sarakstītās laika barjeras. Bet tas nozīmē, ka vakarā ir vēl divas papildu stundas, ko krāmēt mantas, bet rīt no rīta varēs divas stundas ilgāk gulēt

MO3

Somas krāmēšana aizņem vēl tikpat daudz laika, cik lapiņu līmēšana, jo kaut kā nesanāk veiksmīgi salikt somā visas tās panckas. Pielieku klāt nūju somu un pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kurā kilometrā to noņemšu, jo atzīšu par neērtu un traucējošu. Tāpat organizatori vēlreiz atgādināja par ieviesto jauninājumu – gribi ēst, tad stiep savu bļodu un karoti līdzi, turklāt šogad arī dzeršanas punktos vairs nebūs plastmasas glāzīšu, kā tas ir bijis citus gadus. Tad nu sapakoju uz Cormet de Roselend kontrolpunktu vēl vienu maisu ar savu bļodu, karoti un pārtiku atlikušajai trases daļai.

Saullēkts Francijas pusē

Saullēkts Francijas pusē

Rīts kā jau rīts. Andris devās uz vienu autobusu pirms mūsējā, mēs uzkavējāmies vēl mazu brītiņu un tad gājām uz savējo. Šoreiz biju izvēlējusies ilgāk pagulēt mājās un braukt uz startu ar pēdējo autobusu. Saullēktu sagaidījām stāvot automašīnu rindā uz tuneli, kas savieno Franciju ar Itāliju. Nedaudz neierasti. Laiks līdz startam bija tieši tik, lai aizietu līdz starta vietai, satiktu citus latviešus, uztaisītu pirmsstarta bildi un ielīstu pa spraugu koridorā. Tāpat uz brītiņu atceros, ka šoreiz plānoju būt gudrāka un ņemt vērā iepriekšējās reizes kļūdas un atziņas.

mo5

Starts. Neiztrūkstoši skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Ja pirmajos trases līkumos, pilsētas ielās, Lindu vēl redzēju, tad jau aiz nākamajiem līkumiem viņu pazaudēju. Kaut kur blakus pamanu Tomu un cenšos vismaz nepazaudēt viņu šajā vājprātīgajā dalībnieku jūklī, kur visapkārt skan ovācijas, zvani, gaviles… Pēdējie līkumi caur pilsētu, garām stāvlaukumam, kur būvē kontrolpunktu UTMB skrējējiem un tad jau ceļš aizvijas  augšup slēpošanas kalnā. Kamēr es līkumoju starp citiem dalībniekiem un knibinu laukā no nūju somas savas nūjas, tikmēr, tāpat kā pērn, Toms pazūd no mana redzesloka. Lai jau skrien. Man ir plāns, vispār jau vairāki, un sapnis, bet es tāpat zinu, ka ultra sākas pēc pieveiktiem 60 km, naktī vai pēdējā kalnā. Un vispār man ir aizdomas, ka laikapstākļi kalnos arī ieviesīs savas korekcijas. Tāpat labi zinu, ka visu vasaru esmu kārtīgi slinkojusi ar vingrošanu atšķirībā no skrējiena Kanārijās, bet tas jau man neliedz sapņot.

Tur lejā ir Courmayer

Tur lejā ir ciemats no kura startējām

Nepietiek ar to, ka jau tam pirmajam kalnam neredz ne gala, ne malas, saule ceļas augstāk, kļūst karstāks, es aizvien vairāk nesaprotu, kāpēc startā uzvilku tās rociņas. Un, tad vēl pulkstenis visu laiku brēc, ka ir jāēd. Cik var? Es tak vēl nekur neesmu tikusi. Turklāt visam pa vidu ir sajūta, ka es kļūstu aizvien lēnāka un lēnāka, un tā aste tuvojas. Lieki teikt, ka mani tas diezgan pamatīgi uztrauc, parādās pērnās sajūtas, bet šogad tik kāpju ar nūjām augšā, cik nu sparīgi varu. Slēpošanas trase, putekļi, putekļi, putekļi un vēlreiz putekļi. Ainava apkārt diži nemainās. Kaut kur trases malā sēž fotogrāfi, lai jau. Nav iedvesmas viņiem uzsmaidīt. Es gribu ātrāk tikt līdz kontrolpunktam un tad turpināt kāpt tālāk. Ilgi nebija jāgaida līdz beidzot parādījās pareizās mājeles kalna pakājē un arī pirmais kontrolpunkts – Col Checrouit Maison Veille. Ja sākumā domāju šo kontrolpunktu ignorēt, tad tagad nolemju vismaz padzerties ūdeni, jo nekā cita jau te nav, protams, ja neskaita kolu. Plāns pavisam vienkāršs – nezaudējot laiku un vietu ātri doties tālāk, jo zinu, ka tagad kādu posmu būs šaura taka augšup un apdzīšana būs ierobežota. Kādu brīdi kāpjam, kādu mazu brītiņu stāvam, bet lēnām uz priekšu kustamies. Kur vien iespējams, tur uzskrienu. Apdzenu kādu priekšā esošo. Priecājos par kalniem. Vienā brīdī paceļu acis augstāk un ieraugu skrējēju čūsku sev priekšā, mierinājumam redzu aiz manis arī ir pietiekami daudz dalībnieku. Tas labi. Jau kādu brīdi esmu atklājusi jaunu izklaidi, tas ir, pētu no kurienes un kā sauc priekšā skrienošos dalībniekus. (Organizatori katram dalībniekam starta pakā bija ielikuši mazo aizmugures numuru ar viņa vārdu un valsti. Bet, ja sagribas pagulēt, tad var apgriezt to lapeli otrādi un citiem garām ejošajiem dalībniekiem tajā brīdī ir skaidrs, ka ar mani ir viss kārtībā, es tikai guļu.) Vispār diezgan interesanti. Nav jau tā, ka man nebūtu apnicis kāpt, ja nu mazdrusciņ, tā pavisam mazdrusciņ. Apkārt esošo kalnu klusumu iztramda helihopters, kurš no augšas filmē dalībniekus. Tā saule… Labi, ka vismaz ir vējš, kas nedaudz atvēsina.

Dalībnieku čūska aiz manis

Dalībnieku čūska aiz manis

Pārveļos pāri Arete du Mont‐Favre kontrolpunktam un turpinu ripot lejā. Ja sākumā skrēju ar salocītām nūjām rokās, tad jau pēc maza brītiņa nūjas lepni guļ nūju somā. Tik sīkums, ka tagad somas viena puse smagāka. Būs jāpierod. Daudz foršu taciņu, kur kādu apdzīt un kur aizķerties aiz kāda akmens. Tādu izdevību, kā padzeries ledāju ūdeni, nelaižu garām – gards, bet tas nozīmē, ka diezgan bieži  nākas apstāties un palaist sev garām kādu skrējēju. Tā jau ir, ja pēdējā brīdī izdomā un trasē līdzi nepaņem mīksto pudelīti ūdenim, par to uz sevi vēl ilgi (jebšu visu distanci) būšu dusmīga. Te vienā brīdī trases malā sēž kaut kādi onkuļi, te pēc brītiņa pamanu arī viņu darba rīkus. Izskatās, ka atjauno takas. Lejupceļu nomaina taisne. Ceļa malā ezers. Aiz ezera vairāki cilvēki skaita dalībnieku ekipējuma zīmolus. Pie sevis nosmejos, ka man te visāds sajaukums gadījies.

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Lac Combal kontrolpunktā padzeros buljonu, uzkožu sieru, maizi un dodos tālāk. Jo jau atkal ir jākāpj augšup. Vienīgais mierinājums – šī ir augstākā virsotne, kas jāsasniedz, bet vispirms tajā vēl jāuzrāpjas. Pērn augšā kāpu un stājos, jo bija ļoti karsts, šoreiz augšupceļš lielas grūtības nesagādā. Ja neskaita, ka tas bija ilgi un gari. Kaut kur pūta vējš. Citi stājās un no somām vilka laukā jakas. Nu jā, solīja augstumā virs 2000 m vēju ap 10-20 km/h, bet neko tādu, lai vajadzētu jaku uzvilkt nemanīju. Normāla vasara. Atkal pīkst pulkstenis, atkal ir jāēd. Vai es kaut ko minēju, ka tagad gandrīz zinu, kā tas ir, kad vēders neparko negrib turēt iekšā apēsto želeju un izstrādājas vemšanas reflekss? Jā, tagad es zinu kā tas ir. Bet nu varbūt nevajag mēģināt ēst upeņu želeju, it īpaši jau tāpēc, ka upenes pēc definīcijas nav ēdamas.

Tur lejā līst

Tur lejā tālumā līst

Pārvēlos pāri Col Chanannes kontrolpunktam, kas ir arī augstākā virsotne visā distancē. Ievelku elpu, paveros apkārt uz kalniem, aiz kuriem kaut kur tālumā plosās negaiss un dodos lejup pa plato serpentīnu. Vienlaicīgi pie sevis izmisīgi domāju par to, aiz kura līkuma bija tas kalnu strauts, kur pērn veldzējāmies. Jo zemāk noskrienu, jo dūmakaināks kļūst. Kaut kur pa vidu trāpīju uz dažām lietus pilēm, bet tā jau kalnos gadās – lietus aizlīst garām kalniem un kāda lietus pile iemaldās blakus ielejā. Es to neņemu vērā. Ūdens. Ceļš aizvien iet uz leju. Tur lejā, tālumā līst. Un man tieši turp ir jāskrien. Nav iedvesmojoši. Kļūst vēsāks. It kā jau zinu, ka ap pusdienlaiku, no kādiem 13.00-15.00, mums trasē solīja lietu, bet es cerēju, ka būšu pietiekami ātri-lēna un lietu dabūšu pēc iespējas vēlāk un nedaudz. Noķeru Tomu, tā arī pasaku, ka domāju, šis jau sen gabalā. Izrādās Toms kopā ar Almu uzkāpis līdz iepriekšējam kontrolpunktam, tad Alma aizskrējusi. Tagad viņš meklē kompāniju. Nosmejam, ka drīz būs lietus. Un prom esmu. Sākumā lietus bija tāds ciešams, normāli ignorējams, bet šis prieks bija īss, jo tālāk skrēju, jo vairāk un stiprāk sāka līt, pat man sagribējās uzvilkt lietus jaku. Citi stīvē arī lietus bikses, ai nē, man tās nevajag. Kamēr es lietū izmisīgi cenšos savas mantas salikt atpakaļ somā un atrast aptieciņā Ibumetīnu, jo pēdējā kāpumā man neganti sāka sāpēt galva (tas ir pats pēdējais, kas tagad būtu vajadzīgs), mani jau atkal noķer Toms. Brīdi skrienam kopā un pļāpājam. Toms jautā, kur Linda. Godīgi sakot, nezinu. Tikpat labi man priekšā vai aiz manis, es nezinu. Vispār jautājums – kur ir Linda? – man diezgan ilgi tirdīja, bet tā arī nesaņēmos Ilutai to pajautāt kādā no atbildes īsziņām, lai arī ik pa laikam tiku informēta, par cik vietām esmu pakāpusies augstāk. It kā es zinātu, kurā vietā būtu. Mans temps uz leju bija pietiekami ātrs – gan Tomu, gan citus dalībniekus šajā noskrējienā atstāju sev aiz muguras. Bet ko tas lietus? Šis tikai pieņēmās spēkā, kļuva stiprāks, slapjāks un negantāks. Nu tik negants, lai pamatīgi sabiedētu mani, ka tagad tā varētu turpināties vēl vairākas stundas (nu tik ilgi ar slapjām biksēm negribu skriet), ka, tā teikt noraustījos, un izdevīgā brīdī kādā kūtī zem nojumes izvilku no somas savas lietus bikses. Es nebiju tāda vienīgā, kas atradusi šo zelta āderi, kur zem nojumes paslēpties no ļoti ieslīpa lietus. Jau atkal Toms man paskrēja garām. Protams, protams. Tagad manas lietus bikses lipa klāt pie slapjajām skriešanas biksēm. Atkal slikti. Lejup skrējiens – svaigi nolijis ceļš pa dubļainu pļavu. Pilnai laimei tas lietus pārgāja. Eju pāri tiltiņam un pukojos uz sevi, ka man tagad tās lietus bikses nereāli traucē un ka varēju jau mazu brītiņu vēl paciesties, vēl nedaudz salīt, bet ko nu vairs. Tas gan pie nosacījuma, ja būtu zinājusi, ka tas sasodītais lietus tik ātri pāries. Bet solīja jau normālu gāzienu pāris stundu garumā. Toties tagad man ir karsti, tās sasodītās lietus bikses līp un pinās ap kājām. Nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi stāties un vilkt tās nost. Toms jau atkal par mani smejas. Kādu brītiņu kāpjam augšup kopā. Šoreiz pat pamanījos fotogrāfiem uzsmaidīt. Kāpiens turpinājās vēl kādu brīdi līdz mēs sasniedzām plakanu kalnu kori ar izdangātam taciņām.

tiltiņi

Tiltiņš

Lēnām atkal kļūst siltāks un man aizvien vairāk sāk traucēt jau tā vaļā attaisītā lietus jaka. Domāts – darīts, kādā brīdī pārstāju skriet un lietus jaku iebāžu somas kabatā, turpinu ceļu īsajā kreklā. Tai brīdī pār mani nolīst pētoši skatieni. Nu labi, ir vējš, bet nav jau auksts. Skatoties uz pārējiem dalībniekiem lietus jakās, cepurēs un cimdos, ne vienu reizi vien atminējos leģendāro teicienu – “ticiet man puiši, šis nav auksti”. Vispār jau es šo vietu no pērnā gada atceros ar zīmi “govis” un “iet pa taku”, bet šogad neko tādu nemanu. Nav jau tā, ka taka nevītos caur ganībām, bet nu cauri govīm gan negājām. Uzrāpāmies augšā pa kaut kādu dubļainu taciņu. Tālumā spīd ezers un tālumā lepni gozējas rododendru kalns. Te vajag bildi. Kamēr citi dalībnieki fočējas, es ātri pieskrienu un ar vienu rokas kustību palūdzu, lai arī mani nofotografē uz tā kalna fona. Pilnai laimei šis ir tas brīdis, kad man pirmo un ne pēdējo reizi sistēmā beidzās dzeramais (otra reize par laimi bija Courmet de Resolend  kontrolpunktā). Laime pilnīga pēc noskrietiem nedaudz vairāk kā 30 km. Nav jau tā, ka ārā būtu ļoti karsts un ka kontrolpunktu no šejienes neredzētu, bet tas tā nebija paredzēts. Skatos uz ezeru un prātoju, nez to ūdeni var dzert? It kā jau ūdens nāk no kalna, bet tomēr tas ir ezers. Tas sasodītais kontrolpunkts ir pietiekami tālu. Mēģinu skriet gar ezeru un aizvien vairāk sapņoju par kādu tekošu tērcīti. Dažas esošās jau izbrāķēju, jo atrodas pārāk zemu vai arī neievieš manī uzticību. Toties tas kalns nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Cerības attaisnojās un pirms paša kalna ieraudzīju pietiekami lielu strautu, kuru pēc neliela pārdomu brīža atzinu par labu esam. Ūdens. Tagad tikai tāds sīkums, kā uzkāpt rododendru kalnā un tikt līdz kontrolpunktam.

Ar rododendru kalnu fonā

Ar rododendru kalnu fonā

Rododendru kalnā atbalstītājus nevar nedzirdēt, it īpaši tos, kurus redzu jau vairākkārt. Tas nozīmē, ka viņi gaida savējos, bet vienlaikus arī es tieku pie uzmundrinājuma. Kaut kā tajā kalnā uzkārpos, nūjas no rododendriem laukā ķesēdama. Atskatos un novērtēju, ka aiz manis ir citi dalībnieki, tad mierīgi aizskrienu līdz Col du Petit St.Bernard kontrolpunktam, kurā daži onkas spēlē mūziku. Lūk tā ir sagaidīšana. Tajā uzpildu savu iztukšoto sistēmu līdz ar malām, uzkožu apelsīnu. Pie viena paprasu buljonu, labi, lai iet arī rīsi. Ai, tā bija kļūda, jo rīsi izrādījās cieti, jo neizvārīti – atzinu tos par neēdamiem. Kamēr rosījos ap labumu galdu un domāju cik batoniņus ņemt līdzi, kontrolpunktā ienāca Toms. Pametu kontrolpunktu ar pilnu muti, kaut kā mēģinot tikt galā ar to ķepīgo batoniņu, kuru, protams, mutē ieliku visu uzreiz. Jāatzīst batoniņš bija garšīgs. Iešanas laiku izmantoju lietderīgi un jau laicīgi nūjas ielieku nūju somā, jo nākamos 16 km tās man noteikti nevajadzēs. Skrienu pa taisnīti un gaidu to brīdi, kad ar vienu kāju būšu tuvāk finišam jeb šķērsošu Itālijas–Francijas robežu.

ar vienu kāju būšu tuvāk finišam

Ar vienu kāju tuvāk finišam

16 km uz leju. 16 sasodīti gari kilometri uz leju. Nav jau tā, ka visi būtu uz leju, kaut kādi metri ir arī uz augšu, vismaz sākumā nedaudz jāpaskrien arī uz augšu. Plata grantene. Garlaicīgi. Laiku īsinādama izdomāju, ka šī varētu būt ļoti laba un parocīga vieta, kur apžāvēt savu nedaudz salijušo lietus jaku. Ko par mani padomāja citi dalībnieki, kad skrēju lejup ar vējā plīvojošu lietus jaku es, protams, nezinu, bet zinu vienu – man bija vienalga un to jaku vajadzēja izžāvēt. Teorētiski būtu labi izžāvēt arī lietus bikses, bet biju pa slinku, lai tās ņemtu laukā no somas. Dažus lejup skrējiena posmus no šiem 16 km es atceros. Tāpat atceros kā pērn te stājos un izmantoju katru ēnaino posmu. Tagad ir pietiekami patīkams laiks un šāda vaļība īsti nav nepieciešama. Ja vien neņem vērā, ka tomēr ik pa laikam ir vēlme apstāties un atpūsties. Toties kādā tempā un ātrumā pīkst kilometri – es teiktu nenormālā. Gribu apstāties un padzerties ūdeni vai vismaz nomazgāt seju. Kaut kāds tak iemesls ir jāatrod un jāizdomā, lai nebūtu jāskrien pa to granteni lejup. Pie kādas mājas ir ūdens. Brīdī, kas taisos to padzerties, man kāds saka, ka tas nav dzerams. Tiešām? Man palicis atmiņā, ka to pērn dzēru, bet, ja jau viņš tā apgalvo, tad tikai nomazgāju seju un ar smagu sirdi izleju ūdeni no krūzītes. Tālākais ir mazas šauras taciņas uz leju. Tādās foršākās, stāvākās, akmeņainākās pamanos apdzīt priekšā skrienošos. Toties, kā ir lielāka taisne, tā viņi mani ķer rokā. Bet toties ir tik patīkami skatīties, kā lejā esošā pilsēta nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Šis lejup skrējiens ir ļauns, jo grauj gan morāli, gan fiziski – tu ļoti labi zini, cik forši ir tik ilgi skriet uz leju un ko par to visu domā tavas kājas un mugura. Bet vai viņām tagad ir ļauts izteikties? Ko viņas par visu šo domā pateiks vēlāk (un kā vēl pateiks), tikai jautājums – kad un kā. Izskrienam cauri vēl vienam mazam miestam Seez, kur ierīkots viens no mini kontrolpunktiem un kurā ūdens pudeles tiek dzesētas ūdens tvertnēs. Uz ielām dežūrē brīvprātīgie, kas apstādina satiksmi katram dalībniekam.

Šie pēdējie 3 km līdz Bourg St.Maurice kontrolpunktam ir paši garlaicīgākie, jo tie ir pa taisni. Man jau sen ir apnicis skriet, ir neliels panīkums un vispār es īsti nezinu, ko gribu, turklāt līdz finišam ir vairāk kā pusdistance. Bet man vairs nemaz nav prāts uz skriešanu pa taisni. Mēģinu sevi kaut kā piespiest kustēties uz priekšu, bet tas iet grūti. Nu labi, ja jau jūs apturējāt satiksmi, tad varu arī nedaudz paskriet, lai pēc maza brītiņa jums nav atkal jāaptur tā satiksme. Tā šī pļava pazīstama, bet tāpat līdz kontrolpunktam vēl tālu. Pierunāju sevi nedaudz paskriet, tad pavisam nedaudz paiet, un tā vairākas reizes, līdz nokļūstu pilsētā un man jau ir vienalga. Es varu arī iet. Māsa un Edgars mani pamana pirmie – ovācijas garantētas. Māsa mēģina mani ķircināt un saka, ja jau viņa var paskriet, tad es arī varu. Protams, protams. Tāpat tieku informēta, ka iekšā mani sagaidīs Kristaps P.. Turpinu sparīgi doties Bourg St.Maurice kontrolpunkta virzienā. “Ko tu tur aizbrauci skriet vai pastaigāties ar džekiem pa pilsētu? Kameras visu redz un es arī,” uz ko atbildēju īsi un kodolīgi: “Dillēs!”

trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Vispār jau ir patīkami, pēc kāda laika redzēt pazīstamas sejas un vēl jo vairāk tikai truli sekot līdzi kaut kur, kur viņi ir aizņēmuši pleķīti. Otrpus žogam stāv Ina ar Kristapu B.. Māsa nosaka, lai es pasmaidu, jo gribot aizsūtīt mātei bildi ar mani trasē. Kamēr uz galda mēģinu atrast kaut ko ēdamu un gaidu rindā pēc arbūza, tikmēr manai somai tiek uzpildīta sistēma, kuru pēcāk trīs čaļi nevarēs piekabināt pie somas. Šis ir arī viens no tiem brīžiem, kad esmu nedaudz dusmīga uz sevi, jo nesaprotu, kāpēc paņēmu līdzi nevis sāls tabletes, bet gan mazās sāls paciņas. Brīdī, kad krāmēju somu,  laika prognozes nemaz tik siltu nesolīja. Vēlāk finišā Kristaps P. pajautās, vai šajā kontrolpunktā es tikai izskatījos slikti vai arī tā jutos. Bija tāda lieta. Protams, šis bija pirmais kontrolpunkts, kur es izdarīju, manuprāt, vienu no kļūdām, tas ir, neko ļaunu nedomādama, tāpat kā vienmēr ultrās, padzēros kolu…

Kamēr man ir vispārēja nekā negribēšana un neliels panīkums, es klausos, ko man stāsta. Kristaps P. jau laicīgi ir izpētījis, pie kuras dāmas ir jāiet atrādīt obligātais ekipējums, tas ir, kura neprasa atvērt somu un visu izķeksēt laukā no tās un atrādīt. Tas man der. Tā arī obligātā ekipēja kontroli es izeju parādot, ka man šajā kabatā ir telefons, tajā kabatā lietus jaka, bet somā iekšā ir prasītās lampas ar rezerves baterijām. Šādu, tā teikt, veiksmi es piedzīvoju pirmo un visticamāk, arī pēdējo reizi. Vienīgais, par ko nosmīnu, izejot no šī kontrolpunkta, es esmu ļoti, ļoti priekšā pat sapnim par finišu. Nav jau brīnums, ja tik daudzi kilometri bija jāskrien uz leju. Bet tagad gan sākas man nezināmais.

pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Vispār ir tik ļoti dīvaini iet laukā no pilsētas pa otru pusi. Pie sevis prātoju, ko labu organizatori būs mums sarūpējuši, izņemtās Pralognan pārejas vietā. Pilsēta kā jau pilsēta. Uzrāpjamies augšup pa kaut kādu pažobeli, kuras malā rēgojas persiku koks. Lieki teikt, ka mēs visi bijām sajūsmā to ieraugot. Nu labi, ābeles arī tur bija. Tāpat no turienes varēja visā krāšņumā redzēt kalnus, no kuriem mēs pirms brītiņa skrējām lejā, acis priecēja arī tālumā esošā varavīksne. Asfalts uz leju, daudz asfalta. Lejupceļā kādu laiku skrienu kopā ar spāņiem un japāņiem. Šis ir arī tas brīdis, kurā saprotu, ka iepriekšējā kontrolpunktā iedzertā kola (man par lielu izbrīnu – jaunums, ko nejauši izdarīju šajā skrējienā) bija viena no lielākajām kļūdām. Mans vēders par šo dzērienu bija tik lielā sajūsmā, ka turpmākas stundas līdz finišam par to atgādināja ar vēdera pūšanos līdz apnikumam. Es protams priecājos, ka nebija tik traki kā Kanārijās, kur ik pa laikam vajadzēja skriet krūmos, bet nu tā vēdera pūšanās ar tā saucamajiem ezīšiem komplektā arī var izvest no pacietības. Hmm, vai tiešām tie 15+ km būs tikai pa asfaltu? Lai nebūtu garlaicīgi, mūs ieved arī kādās meža takās. Eu, čaļi tās takas ir skrienamas! Ir jau labi, ka tevi palaiž pa priekšu, bet ko darīt, ja pa priekšu velkas japāņi un nesaprot, ka viņi ir ļoti lēni. Japāņu tūristi, kas japāņu tūristi. Velkas lēnā garā pa skrienamu nesarežģītu taku un sarunājas savā starpā. Eu, čaļi, vai neredzat, ka aiz jums ir rinda? Tā vienā brīdī neizturēju un pagarināju savu lidojuma fāzi uz leju, lai varētu tikt šiem garām. Tie mazie meža posmi tiešām bija īsi. Tā vienā no posmiem caur kokiem varēja manīt, kā aiz kalniem līst, jo kāda pile nokrita arī pie mums. Vienā no asfalta posmiem dāma, skanējot manu numuru, gari novelk – Latvija. Jā, Lettonie. Un prom esmu. Kaut kur tālumā riet saule. Jau atkal trase aizvijas pa asfaltu. Nez, tā tiešām būs visu laiku? Vispār jau nav slikti skriet pa lēzenu asfaltētu ceļu uz leju, bet es zinu, ka kontrolpunkts ir kalnā. Ik pa laikam ceļa malā stāv mašīnas ar atbalstītājiem. Ik pa kilometram ceļa malā ir zīmīte, ka te iet viens no Tour de France posmiem – Courmet de Resolend. Kaut kur ceļa malā sēž Alma, viņai esot liels panīkums iestājies, tāpēc nedaudz jāatpūšas. Pār ieleju lēnām nolaižas tumsa. Aizvien vairāk priekšā sāku manīt dalībniekus ar ieslēgtām lampiņām. Nezinu, kā viņiem, bet man ir pietiekamo gaišs, jo pa taisni lampiņu vēl nevajag. Vienlaikus labi saprotu, ka tūlīt, tūlīt man arī vajadzēs to lampu. Brīdī, kad izvelku lampu, apkārt viss paliek gaišs un beidzot pamanu, ka augšup kāpienā zāle ir slapja un ir arī dubļi. Tikai pēc finiša uzzināšu, ka ātrākie skrējēji te dabūja pamatīgu lietu ar krusu. Lampiņu čūska aiz manis un man priekšā. Ceļš ved pa asfaltu uz augšu. Vēl nedaudz un es pārstāju skriet. Te var tikai ātri nūjot. Tā vienu brīdi man astē iesēžas kāda dāma, te kāds kungs, bet tad atpaliek. Te manu uzmanību piesaista trīs kungi ar vienādām mugursomām, lietus biksēs un jakās. Iet pa priekšu un jautri čalo, tā līdz brīdim, kad šie strauji mainīja virzienu un nedaudz pamaisījās man pa kājām un es gandrīz paklupu aiz viena. Viņi pēc navigācijas aizgāja pa kreisi kalnos. Lai jums veicas PTL čaļi. Bet man gan tikai uz augšu. Kaut kur tālumā pamatīgi nogrand pērkons, vairākas reizes un tā kārtīgi. Brr. Tāpat tur tālumā ik palaikam uzplaiksnī zibens. Jā, blakus ielejā ir pamatīga negaisa ballīte. Lai arī man aizvien ir žēl izņemtās pārejas, bet tajā negaisā ballītē nudien negribu atrasties. Jo augstāk kāpju, jo vairāk mašīnu parādās.

aiz kalniem riet saule

Aiz kalniem riet saule

Tepat aiz stūra spīd Cormet de Roselend kontrolpunkts. “Pēc plāna tev jau jābūt Roselendā un tur arī ir kameras, ja kas” uz ko atbildu, ka “tev ir talants rakstīt pusminūti pirms kontrolpunkta”. Te man ir plāns kārtīgi paēst, uzlādēt pulksteni jau otro reizi un droši vien uzvilkt garo kreklu, jo galu galā ārā ir tumsa un tuvojas nakts. Pārveļos pāri kontrolpunkta slieksnim – vienā pusē Garmin punkts, kur kopā ar savu lādētāju atstāju uzlādēt savu pulksteni, jo viņiem kā reiz mana pulksteņa vadi izbeigušies, otrā pusē tieku pie savu mantu maisa. Beidzot būs man papildu želeju krājumi, lai gan man aizvien ir pa daudz želeju, bet nu vēl jau tik pat daudzi kilometri jāpievar. Atrodu pie viena no galdiem brīvu vietiņu. Ar lielu prieku no maisa izvelku savu bļodiņu un dodos galdu virzienā. Makaroni ar sieru, tēja, maize, batoniņi. Vai es kaut ko minēju par to, ka tie makaroni bija neēdami? Tā arī nevarēju saprast, kas tiem par vainu, bet nu bija cieti un bezgaršīgi. Pat mājās pārvārīti lētākie makaroni ir daudz reižu garšīgāki un ēdamāki atšķirībā no šiem. Siers arī dikti dīvains. Šajā brīdī man iestājās neliela panika, jo visas cerības uz kārtīgām pusdienām izplēnēja gaisā. Bet man gribas paēst nevis paknakstīties ar uzkodām, bet uz galdiem neko savam vēderam piemērotu atrast nevaru. Nu labi, maize, cepumi, šokolāde, bet es gribēju ko sātīgu. Par labu atzīstu arī ābolu biezeni. Šis ir tas brīdis, kad jau kādu laiku bažīgi domāju, kā sevī iedabūt iekšā jiftīgo kofeīna želeju. Kā zināms, nav nekā labāka par maizi ar ievārījumu. Pēc sejas noprotu, ka blakus esošajam somu skrējējam iepatikās mana ideja par ievārījuma maizi.

Kamēr sēžu pie galda un domāju, kā tālāk būt, ar mani sarunu uzsāk tas pats somu skrējējs. Viņam mans Noskrien krekls atgādina kādu Latvijas orientēšanas komandu. Nē, nē. Šī ir skriešanas komanda, bet orientieristi mums arī ir spēcīgi. Vislielāko pārsteigumu un nelielu stresiņu šajā kontrolpunktā man sagādāja telefons, kuram baterija bija nokritusies līdz 35%. Es saprotu, ka kalnos brīžiem nav zonas un ka brīžiem telefonu izmantoju kā fotoaparātu, bet kāpēc tam baterija ir praktiski tukša? Mans telefons šādā režīmā ultrās mierīgi velk pat divas dienas. Nelielā panika tiek atrisināta – es ieslēdzu kaut kādu super enerģijas taupīšanas režīmu, kas man dod vēl padsmit stundas. Šādā režīmā es mierīgi (ar astīti) spēju iekļauties kontrollaikā. Pēc tam man būs vienalga – strādā telefons vai nē. Protams, to, ka no rīta nebiju izslēgusi wifi tīklu, es uzzināšu tikai mājās, jo, pat esot kontrolpunktā, šo sīkumu nepamanīju.

Brīdī, kad esmu kādu laiku iekšā siltumā sēdējusi un savilkusi mugurā visu, kas man ir – garo kreklu un lietus jaku (ārā tak tagad būs auksts), lai dotos prom no kontrolpunkta, ierodas Alma un jautā, kā mums iet? Uz ko pārjautāju – man vai mums? Nu jums? Vispār ir tā, ka man nav ne jausmas, kur ir Linda. Tas ir, es nezinu – viņa ir man priekšā vai aizmugurē. Pēdējo reizi Lindu redzēju startā. To, ka Linda izstāsies, sasniegusi šo kontrolpunktu, es uzzināšu tikai pēc vairākām stundām, kad būšu jau citā kontrolpunktā, kur telefonam atkal būs zona. Zinu tikai to, ka Toms ir aiz manis.

mo17

Ārā ir nakts, tumšs, un es labprāt nekur neietu. Var tak palikt arī tepat. Cik atceros no pērnā gada, tagad ceļš vedīs augšup. Tā arī ir. Kādu brīdi kāpusi augšup, saprotu, ka man lietus jakā ir pa karstu. Tieši pēc tik pat neilga brīža sāk smidzināt. Bet vai tad mani uztrauc lietus, ja vien tik tas atkal nepieņemtos spēkā. Pēc ilgām pārrunām uzvelku atpakaļ lietus jaku, šoreiz somā ielieku garo kreklu. Silts ārā, nu vismaz pagaidām. Turpinu kaut kur kāpt augšup. Atceros, kā pērn te stājāmies zālājā pagulēt, jo man acis krita ciet. Šogad pagaidām no miega ne miņas. Kāpēc ir jākāpj tik daudz augšup? Te liftu nevarētu ierīkot? Kāpēc tas lietus pieņemas spēkā, bet temperatūra turpina kristies? Tikmēr.. “..skrien, skrien. Mēs gan atpūtīsimies – pagulēsim par tevi turot īkšķus. A, tu tikai skrien. Pirmie trīs jau finišēja. Tev jau arī mazāk par pusi vien atlicis. Turies..” vai arī “..redzēju tevi kamerās, tik tie lukturi traucēja apskatīt, ar ko tu tur atkal pastaigājies. Nākošā kamera Col July – atkal vērošu. Tev tur pēc plāna jābūt 2:20. Rezultāti tev arī lēkā.. tā 500 apdzen, tad tevi 300. Tagad atkal esi kādu bariņu apdzinusi. Go-go..” Kārtējo reizi nosmejos, ka man tās vietas neko neizsaka, bet nu vismaz ir interesanti, jo tāpat nav ne jausmas, kura esmu.

Īsti neatceros, kā nokļuvu līdz Col du Joly kontrolpunktam, bet atminos to, ka ilgi lavierēju starp vājprātīgām dubļu peļķēm un priecājos, ka blakus ir kaut cik ejama sausa zāle (lasīt nav dubļu). Lietus pieņēmās spēkā, līdz man sāka kļūt nedaudz vēsi, bet bija slinkums stāties un pavilkt garo kreklu zem lietus jakas. Nu, protams, līdz brīdim, kad nedaudz atsalu kā tāds prusaks un metu lepnumu pie malas – pavilku zem lietus jakas to sasodīto garo kreklu. Jāsaka – pavisam cita skriešana. Vai es ko minēju, ka aizvien vismaz uz leju vēl kaut cik skrēju, lai arī bija dubļi un lija lietus? Brīžiem ar skaudību noskatījos uz tiem ugunskuriem, kas bija sadegti kalnos, lai mazajos kontrolpunktos organizatoriem būtu silti. Un tur bija arī teltis, par kurām labprāt būtu atdevusi puskaraļvalsti, lai tik varētu ielīst pagulēt un… Nu labi, es saprotu, ka man tā telts nespīd, jo vairāk tāpēc, ka es jūtos pavisam labi. Nu gandrīz pavisam labi. No skaļās un krāčainas upes nāca augšup vēsums. Vispār labāk tumsā uz leju neskatīties, ja negrib ātri lidot, sāpīgi piezemēties un ilgi peldēt. Bet arī te organizatori bija par mums parūpējušies un iedeguši ugunskuru, ja nu kādam tomēr izdodas nopeldēties. Tikmēr telefonā “..es taču sekoju. Skrienot lejā, takš grūtāk lasīt..” un “..aiziet, aiziet malacītis. Vēl viens bariņš apdzīts. Esi ieskrējusi zem tūkstošās vietas, tā turēt..” Kaut kur pa vidu bija arī mistiskas koka laipas pļavās, pa kurām labāk nevajag skriet. Tāpat vairākas reizes pa slapjiem akmeņiem šķērsojām mazas upītes, kur viens neuzmanīgs solis un tu vari būt viscaur slapjš, bet spējīgs turpināt distanci.

Lietus ar laiku norimās un man jau šķita, ka vēl pilnai laimei izklīdīs mākoņi un es ieraudzīšu mēnesi. Vispār jau uz brītiņu es to redzēju, bet tikai uz brītiņu, līdz nemanāmi piezagās migla. Sākumā migla kā migla, ja neskaita, ka tā piezagās brīdī, kad biju dažu kilometru attālumā no kūts jeb Col du Joly kontrolpunkta, kur tieši tagad sākās vienas no stāvajām un glumajām sienām, tfu, skriešanas takām. Man jau pērn sausā laikā tās nepatika, bet tagad es vispār neizteikšos. Lai būtu vēl jautrāk, viss ir noklāts ar dubļiem un marķējums redzams diezgan švaki, bet, ja iet bariņā, tad nav ne vainas. Kad esmu pievarējusi to ieslīpo taciņu un ar acīm jau meklēju kontrolpunktu, kuram tepat, tepat ir jābūt, ja vien.. visapkārt nebūtu dubļu jūra un bieza, pelēka migla, kurai cauri nevar neko redzēt. Tik bieza, ka vienā brīdī attopos nepilna metra attālumā no govs… Vienīgais, kas man tai brīdī ienāk prātā ir: “Sveikas, manas draudzenes!” Nav jau tā, ka šis izgājiens nepaķertu uz izbrīnu. Es saprotu – kārtējo reizi esmu govju aplokā, bet negaidīju, ka ar šīm tā satikšos. Ja vien kaut ko spētu redzēt. Štrunts par dubļiem ar pievienotajām vērtībām, bet kur ir kontrolpunkts?

ceļā uz Col du Joly kontrolpunktu

Col du Joly kontrolpunkts

Lai dzīve nebūtu pārāk jautra, migla ir tik bieza, ka kontrolpunktu dzirdi, bet neredzi. Tad nu man nekas cits neatliek, kā sekot skaņas virzienā metrus simts, divsimts vai pat trīssimts. Nezinu, neredzu, tikai dzirdu. Kontrolpunkta plāns  – tualete, ēst, dzert, izmest tukšās želejas paciņas un pazust miglā. To, ka telefons ir atkal zonā var dzirdēt. Īsziņas birst viena pēc otras. Tā “..wow, turies un nepamaldies. Redzēju kamerā, vai tik man te kāds nepamāja?..” uz ko atbildēju, ka “..es toč nemāju..”. Kamēr vazājos pa kontrolpunktu “..to es sapratu, vēlreiz noskatoties, ka šorti īsu. Vispār nevar pazīt, visi nopakojušies. Un spīdina lukturus virsū kamerām, ka tik pēc gaitas var pazīt. Nu jā, 414 jau DNF, tā kā tev jāturas. Es ar celšos uz darbu..” uz ko es atbildēju, ka mums te “..konkrēts ezītis miglā..”. Šis ir tas brīdis, kad izlasu Gunas sūtīto ziņu: “Tu taču zini, ka esi dulla, stipra un lieliska! Tā tikai turpini. Andris ticis līdz Col Joly, Linda brauc mājās.” Tagad pie sevis saprotu, ka Andris te ir bijis pirms daudzām stundām un Linda visticamāk, ir palikusi Cormet deRoselend. Jau finišā esot uzzināšu, ka mājās aizbrauca ne tikai Linda, bet arī Toms, tas ir, abi kopā.

Vai es kaut ko minēju par miglu? Par tādu miglu kā multenē, kur ezītis “..sāka lēnām kāpt zemē no kalniņa, lai nokļūtu miglā un varētu paskatīties, kā tajā izskatās no iekšpuses”. Nu par tādu miglu, kad, izejot no kontrolpunkta, tālāk par pārdesmit metriem uz priekšu neredzi, bet pēc atmiņas zini, ka ej tai pat virzienā, no kurienes atnāci, jo gaismas mazliet izgaismo miglu. Tādu, ka tu neredzi metrus desmit uz priekšu esošo marķējumu. Šeit jau vēl nekas, jo viens no organizatoriem tev parāda, ka trase aizved tālāk pa kreisi, bet ar to arī viss beidzas.

Šis ir tas brīdis, kad gribas saukt: “Ezīt, ezīt…” Mēs prāvs bariņš skrējēju vismaz piecas minūtes stāvējām tajā sasodītajā miglā un meklējām marķējumu. Nav. Ir ceļš, ir izbradāta pļava ar visādām takām, bet marķējuma nav. Nu nav. Nekur nav. Neviens arī nav pārliecināts par to, kur jāiet, tāpēc turamies visi kopā un ar lampu gaismām mēģinām ieraudzīt marķējumu. Pagāja kādas minūtes piecas vai vairāk, migla izklīda kā nebijusi, debesīs pēkšņi pazuda visi mākoņi un mēs ieraudzījām desmit metrus tālāk no mums dzelteno marķējumu uz ceļa. Jāteic, ka pēc tam ātri atkodu, ka tik ierasto dzelteni sarkano marķējumu miglā īsti nevar redzēt, bet tumši zaļo var gan. Protams, mēs tiekam apbalvoti ar skrienamu ceļu, ko visi arī izmantojam. Esmu trasē jau vairāk kā 20 stundas un man kārtējo reizi viss ir apnicis. Nav jau tā kā viss, bet pietiekami daudz – tieši tik daudz, lai es vairs nevarētu sagaidīt, kad ausīs jauna diena.

mo9

Kad ceļu nomaina mežs un skrienamas takas uz leju un es sāku atcerēties, ka pērn te jau bija gaišs. Tas bija pērn. Šogad ir tā kā ir šogad. Es soļoju kopā ar kaut kādiem nu, protams, spāņiem, kuri vismaz neuzvedas kā tādi japāņu tūristi un saprot, kur var skriet. Garš augšup lejup posms ar lielām, slapjām akmens plāksnēm. Es vairs neskrienu. Nav jau tā, ka nemēģināju paskriet, bet vairs neskrienu. Vēl nedaudz un tad sākšu atpalikt pat no sava plāna. Nu jā, tas iepriekšējais posms bija daudz ilgāks nekā tam bija jābūt, bet, kā zināms, kalnos laikapstākļi ievieš savas korekcijas un tā migla bija ļoti traka. “..Mierinājumam mums arī migla, laikam no jums atnākusi pie mums. Tu tik skrien kā ezītis miglā..”

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Man jau atkal ir karsti. Lietus jaku man sen nevajag, izmantoju mazu brīdi, lai piestātu un jaku ieliktu somā. Varētu jau piesēst, bet soliņš ir slapjš. Līdz Les Contamines Monjoie kontrolpunktam ir garš ceļš pa taisni, kuru pieveicu sparīgi nūjojot. Ja man kāds prasītu, es teiktu, ka šī ir mana ieleja. Ja vien es nezinātu, ka mana ieleja ir aiz kalna. Aiz tā kalna, kuram maršruts pēc organizatoru rakstītā izmainīts. Jāatzīst, ka es te kļūdījos un atlikušais posms bija tāds pats kā pērn, bet tad sanāk, ka pērn, visticamāk, kaut kas jau bija pamainīts. Varbūt arī nē.

Ir gandrīz 7.00 no rīta un es veiksmīgi sasniedzu Les Contamines Monjoie kontrolpunktu. Kad jūs pēdējo reizi tualetē esat redzējuši nevis podu, bet caurumu? Te tāds ir. Ai, mani tas nepārsteidz. Es kaut ko gribu ēst. Ar nelielu skaudību noskatos, kā vienam man nepazīstamam latviešu skrējējam ir atbalsta persona un palīdz pārģērbties, somu sakrāmēt. Lai jau. Es pat to laiku mēģinu saprast, kas varētu būt tas, ko es gribu apēst. Jo mans vēders pēc tās nelaimīgās kolas iedzeršanas nav palicis ne par matu labāks. Želejas apnikušas, bet kaut kas ir jāēd. Kārtējo reizi somas kabatās sabāžu batoniņus. Sevī iedabūju buljonu, cepumus un vienu mazu siera gabaliņu. Ai, lai paliek. Vilkšos vien tālāk. Tā “..vai kā viens pats tur vienītī pastaigājās. Es jau labprāt tev sastādītu kompāniju, bet tu pārāk ātri pārvietojies. Atkal par 69 vietām jau augstāk kopvērtējumā. Varēji jau pasmaidīt..”

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Ir pulkstenis 7.00 no rīta un es izvelkos laukā no kontrolpunkta, lai jau atkal un ne pēdējo reizi šodien kāptu augšup. Šis tāds pietiekami (lasīt – pretīgi) stāvs kāpiens augšup. Sākumā pa asfaltu, bet pēcāk asfaltu nomaina meža taka. Ceļš ir tieši tik stāvs, ka vienā brīdī mēs palaižam augšup auto, lai šim aiz mums nav jāstājas. Man garajā kreklā sāk kļūt karsti, kā nekā ārā ir +14°C. Kamēr es kārtoju mugursomu, garām raitā solī aiziet Alma. Oho. Man visu laiku likās, ka viņa ir diezgan patālu aiz manis. Tagad es esmu aiz Almas. Nevarētu teikt, ka par šo maiņu esmu lielā sajūsmā, bet varbūt būs vismaz lielāka motivācija kustēties uz priekšu. Prieki bija īsi, jau pēc kāda laika manu Almu atkal sēžam trases malā. Esot saķērusi augstuma slimību, kad uz augšu nekādi, bet lejā gan labi ripojas. Brīdī, kad stāvo kāpumu nomaina kaut kas lēzenāks, es palieku viena, jo dāma, kas bija netālu no manis, ir iepalikusi. Es viena pati eju cauri kaut kādām mājām. Visapkārt viegla migliņa, ja salīdzina ar to vājprātu naktī, tad tā it nemaz nav migla, drīzāk kaut kāds paplāns, padilis mākonis, kas uzkāries kalnos. Kur ir marķējums? Es taču eju pareizi? Brīdis mulsuma, daži lieki metri atpakaļ, lai pārbaudītu, ka neesmu aizgājusi nepareizi, un jau atkal soļoju tālāk. Nevaru saprast šo vietu it kā atceros, bet vienlaikus arī neatceros. Trase mūs izved cauri vēl kaut kādam dažu māju ciematiņam, kur uz viena no mājas lieveņiem vietējie līksmi sarunājas. Nokrīt migla, nokrīt rasa, atrod savu kumeliņu. Tieši tā arī ir. Kaut kur starp miglas mākoņiem tālumā ganās zirgi. Viss visapkārt ir neizteiksmīgs, pelēcīgs. Tālumā manāmas citu dalībnieku košās jakas. Eju un domāju, bet kā tad viņi mūs aizvedīs uz mūsu ieleju, ja jau bija rakstīts, ka viens no beigu posmiem arī ir mainīts. Nē, šo posmu es neatminos. To stāvo kāpienu gan, bet šo te – gan nē. Nē, nu it kā šī upīte pirms kalna šķiet tāda kā pazīstama, bet skatos uz to kalnu un tas nemaz nešķiet pērnais. Te viss ir tik citāds, savāds. Protams, bez Toma šogad trasē daudz kas ir citādāk. Šis ir tas brīdis, kad pēc vairāku stundu pauzes atkal atsāku ēst želejas. Tā kā man ir palikušas tikai lielās 60 ml želejas, tad apēdu pusi, bet atlikušo pusi ieliku somas kabatā.

To, ka tur augšā ir Col de Tricot kontrolpunkts, es sapratīšu tikai esot tur augšā, tāpat arī to, ka šis ir tieši tas pats kalns, kas pērn uz manu ieleju. Līdz kalnam vispirms ir jātiek. Tik pat labi es saprotu arī, ka man nevajag ne to kontrolpunktu, ne to savu ieleju, ne finišu – ne izsapņoto, ne plānoto – pat vispār nekādu finiša laiku. Es gribu tikai, lai visi man liek mieru un beidzot atpestī no šī murga. Kurš gan grib skriet TDS vairāk nekā vienu reizi? Man šī ir jau otrā reize. Nu labi taisnības labad jāsaka – gandrīz trešā reize. Pirmajā es nefinišēju, bet tas nemaina jautājuma būtību. Kalnā uzvilkties nevaru. Jūtu, ka mani kā ar magnētu velk atpakaļ uz leju, bet ne uz augšu. Ik pa laikam ir jāstājas, tik bieži, ka man pašai sāk nākt dusmas uz sevi par nespēju uzvilkties šajā kalnā. Man iet garām visi, kas vien var paiet. Smieklīgi, bet vienlaikus arī skumji. Ik pa laikam aizdomājos – šis ir vai nav tas pats kalns? It kā ir, jo pērn pēdējā kalnā arī bija ļoti daudzi serpentīni, bet it kā arī nav, jo šis posms no manas atmiņas ir pilnībā izdzēsies. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, cik daudz domu izdomāju, bet augšā uzvilkos. Tātad tomēr šis bija tas pats pēdējais kalns, kas pērn. Īsti tam nespēju noticēt, bet šo vietu gan labi atceros, jo te pērn virs mūsu galvām lidinājās helihopters un bija iespējams tikt pie papildu ūdens krājumiem, jo bija nereāli karsts. Tomēr vienu es nudien nesaprotu, kā mēs pērn te tik ātri uzkāpām augšā. Var jau būt, ka Toma maģiskā kofeīna želeja te pērn palīdzēja. Lai vai kā “..rāpies, rāpies tik augšā, jo augstāk, jo vairāk var redzēt. Tas tev tik tāds nieks mazāk par pusmaratonu..” uz ko atbildēju, ka “..tas bija piii nevis kalns uz manu ieleju..” Protams, ilgi atbilde arī nebija jāgaida “..izskatījās jau arī biku kāpumiņš. Un vēl 43 vietas augstāk. Tā turpini..”

mo19

Es neteiktu, ka līdz finišam ir tāds nieks, kā nedaudz mazāk par pusmaratonu, bet gan sasodīti grūts, apnicīgs un kalnains pusmaratons. Uz leju ved diezgan izdangāta taka starp rododendriem. Paskriet nedaudz var, bet nav ērti. Vai nu man jau arī uz leju vairs neskrienas, vai arī ir pienācis tas brīdis, kad viss ir slikti. Kaut kā cenšos klunkurēt lejup, meklējot labākos izciļņus zem kājām. Nebūs. Kaut kur pretī nāk atpūtnieki. Vietumis kādā šaurākā vietā uz leju mūs palaiž. Patīkami. Ik pa laikam parādās arī  kādas ovācijas un laba vēlējumi.

Un tad beidzot es sadzirdēju un pēc tam arī ieraudzīju ūdenskritumu un burvīgo trošu tiltiņu pār to. Tā ir kā balva par visu piedzīvoto. Jā, tas tiltiņš šūpojas. Jā, pie tiltiņa bija rinda, jo gandrīz visi no mums gribēja nofotografēt ūdenskritumu vai arī paši nofotografēties uz tiltiņa. Brīdī, kad es gandrīz biju tikusi līdz tilta otram galam, aiz manis esošie čaļi uzkāpa uz tiltiņa un to forši sašūpoja. Aizvien vairāk un vairāk sāk parādīties meži, koki, takas jebšu kaut kas skaists dvēselei pēc tiem plikajiem akmeņiem. Ja vien taka atkal neievītos kaut kādā pabaisā balkonā, kur ir stāvas sienas, daudz akmeņu, vārtiņi un vienubrīd pilnai laimei arī ieslīpa akmeņaina balkona taka ar trosēm. Šis mani vairs nepārsteidz, nu uz šo vismaz šogad jau biju gatava. Brīdī, kad tuvojos aprakstītajai burvīgajai vietai viens no priekšā esošajiem dalībniekiem man pajautā: “Do you need elp?” Es skatos uz viņu un nesaprotu, ko viņš man saka. Nav jau tā, ka pēc trasē pavadītām vairāk kā 25 h mana galva perfekti strādātu un kur nu vēl svešvalodā, bet kas pie velna ir “elp”? Kamēr francūzis ar trešo reizi pateica vārdu “help”, es jau biju pievarējusi to vietu un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija pateikt: “Paldies, bet nē.”

šāda līdzīga, burvīga taka bija arī  naktī, tumsā un miglā

Šāda līdzīga, burvīga taka bija arī naktī, tumsā un miglā

Tā, cik man vēl līdz finišam. Daudz. Nu labi, mazāk nekā aiz muguras, bet tomēr daudz. Pēc trases plāna vēl kaut kādā paugurā jāuzvelkas un tad jau tikai vairs jāaizvelkas līdz finišam. Nu labi, pēdējais posms gar upi nav nekāds taisnais, bet nu pieņemsim, ka tālāk viss ir uz leju. Ko Edgars te dara? Izrādās šie mani gaida savā pilsētā Les Houches netālu no savas mājas, bet viņš izdomāja paskriet man pretī. Cik forši atkal redzēt kādu pazīstamu seju. Jāatzīst, ka mūsu ātrumi gan  krietni atšķiras, bet tas jau neliedz man uzreiz pateikt, ka nepamanīju, kurā brīdī esmu atsākusi atkal nedaudz skriet, bet tikai uz leju un arī ne visu laiku. Es jau neko, bet tagad tie metri uz priekšu iet raitāk. Arī uz augšu kāpt ir vieglāk. Edgars stāsta, kas noticis ielejā pa šo laiku, bet es varu pastāstīt cik man forši gājis trasē. Vispār jau ir tā, ka dalībniekus trasē tā īsti nedrīkst pavadīt, bet mēs izliekamies, ka viens otru nepazīstam, tikai runājam vienā valodā. Un vispār, ja tā skatās, tad nemaz no malas nevar pateikt – ir vai nav Edgars dalībnieks. Galu galā soma ir uz muguras.

Tur lejā ir Lex Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Tur lejā ir Les Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Šogad man vairs nav pārsteigums priekšā pamanītas dzelzceļa sliedes, jo tagad zinu, ka te kursē vilciens no manas ielejas. Bellevue kontrolpunktā lepni iesoļoju viena pati. Te ir tikai ūdens un batoniņi. Kamēr nāku atpakaļ no tualetes apmeklējuma, pamanu, ka no kaut kurienes ir parādījies vējš. Tagad tikai uz leju. Sākumā man lejupceļš pat ļoti patīk, jo ir plats ceļš, arī pēcāk šaurā taciņa pa pļavu ir ņemama. Jo zemāk, jo vairāk koku. Vienubrīd skrienam pa meža ieskautu platu ceļu un mums pretī brauc kaut kāda glābšanas dienesta mašīna. Esam nedaudz izbrīnīti, bet nu mazums. Granteni nomaina taka ar nedaudz dubļainu segumu, vēl kāda stāva taka uz leju, kur kārtējo un ne pēdējo reizi samainos ar spāņu bariņu. Te kaut kur akmeņainā nokāpienā pretī nāk atpūtnieki. Un tad sākās – tas riebīgais lejup skrējiens pa asfaltu. Ja iepriekš lejup skrējieni bija kaut cik patīkami, neņemot vērā sagurumu, tad tas pretīgais asfalts sit cauri mugurai. Te tev bija 16 km uz leju, pie sevis nosmīnu. Šo posmu līdz lejai pārmaiņus noskrienu, noeju. Kaut kur vienā no pagriezieniem gaida bariņš mūsējo un paskrien man līdzi. Tik forši. Tur arī uzzinu, ka vēl aiz viena līkuma mani gaida māsa, Ina un Kristaps P. ar karogu un krūzēm rokās. Ina uzsauc, ka spilvens, sega un gulta ilgojas pēc manis. Uz ko pie sevis nokomentēju, ka “nenormāli smieklīgi un ka šo jociņu es zinu, jo kurš gan cits naktī stāvēja ar šo uzmundrinošo plakātu Rīga–Valmiera skrējienā un uzmundrināja visus skrējējus”. Tāpat pie sevis nodomāju, ka “vispār sākumā noskrien normālu kalnu un ultru, un tad komentē”. Nosmaidu un turpinu ceļu kontrolpunkta virzienā. No Edgara uzzinu, ka viņu plāns ir nokļūt Šamonī uz manu finišu. Labi. Tiekamies tur.

mo22

Iesoļoju Les Houches kontrolpunktā. Jau atkal “..tā arī atkal ne pasmaidīji, ne ar aci piemiedzi. Nu viss jau gandrīz finišs..” Man ir plāns jeb beidzot es atcerējos par tēju. Jau gandrīz visu lejupceļu no Bellevue kontrolpunkta sapņoju par tēju. Laime pilnīga. Brīvprātīgais onka man piedāvā sieru. Tas esot viens no labākajiem reģiona sieriem un ļoti garšīgs. Par to vai bija garšīgs, mēs varētu padiskutēt, jo, tā arī īsti neapēdusi, izmetu sieru miskastē. Nē, nu, ja man rīt to sieru piedāvātu, es šo apēstu gardu muti un teiktu, ka ir ļoti garšīgs, bet šodien mans vēders to atzīst par neēdamu. Es labāk sagrābjos pilnas saujas ar maizi un svētlaimē ar tējas krūzīti rokā atstāju kontrolpunktu. Neilgi pirms man jāšķērso iela, tās otrā pusē esošais Didzis uzsauc, ka vēl 8 km līdz finišam jau ir vien tīrais sīkums un smejoties piebilst, ka varēšu par to rīt viņam atriebties trasē. Jā, tas tiešām bija smieklīgi. Bet tie ir sasodīti gari 8 km un ne būt ne taisni. Man ir doma šos mēģināt skriet, lai tās mocības vienreiz ātrāk beigtos. Kā tad. Mugura protestē pret manu domu – sit cauri tik ļoti, ka gribas raudāt. Bet kāpēc? Es vēlos tikai ātrāk finišēt un ar drošu astīti palīst zem tām 29 h. Bet nē. Mugura jostas daļā protestē. Ak, šie sasodītie 16 km uz leju. Nu labi pēdas arī protestē, jo, lai arī manām Salomon botām ir pietiekami bieza zole, tās sākušas just visus sīkumus. Tā, man ir plāns. Sarunājam, ka lejup jūs man visi ļausiet kaut vai lēnām paskriet, augšup es centīšos sparīgi uznūjot un pa taisni nekas cits neatliks kā ātri nūjot. Plāns ir apmēram skaidrs. Pie tā arī turos, ja nekaita brīžus, kad nedaudz piekusu un skatījos pulkstenī, jo tie metri, nemaz nerunājot par kilometriem, negribēja dilt tik ātri, kā es gribēju. Grants taka ved gar upi. Vispār jau šī pastaigu taka ir smuka. Apkārt koki, ūdens, akmeņi. Tomēr mani apdzen, lai arī cik ļoti ātri es ietu. Nu labi, nav jau tā, ka es kādu neapdzītu, bet man pēdējā laika tā ir paticis, ka es visus apdzenu, nevis mani. Kaut kur mežā apmēram 3 km pirms finiša ir nolikta čipu lasīšanas ierīce. Pēdējie 3 km, pēdējie. Bet es zinu, cik sasodīti gari tie ir. Vēl ir jāpaiet garām atpūtas laukumam, kur ierīkota kāpšanas siena, un otrā pusē ir mazs ezeriņš. Tad seko sasodīti garš kilometrs caur piepilsētu, un tikai tad sākas pēdējais kilometrs pilsētā pa gājēju ielu. Vienā brīdī pie atpūtas laukumiem man garām paiet, vispār jau paskrien, spāņi un aicina mani skriet līdzi. Nē, nē. Čaļi, es vairs neskrienu. Es tikai ātri eju un ik pa laikam bažīgi atskatos atpakaļ, vai nemanu tālumā Almas dzelteno jaku. Vienā brīdī gan kaut kas dzeltens tuvojās, bet tas bija čalis. Pēdējais garais kilometrs pa pilsētu. Es eju pa ielas un vidu un man ir gandrīz vienalga, vai brauc mašīnas vai nebrauc. Nē, nu kādā brīdī es aizvācos uz malu, bet tāpat pēc brītiņa mēs visi atkal gājām pa ielas vidu. Pretī nāk finišētāji un mūs visus uzmundrina, tāpat mūs uzmundrina tie, kas tikai tagad iet uz expo pēc sava numura. Lai jums veicas. Tikpat nemanāmi ar savu ātro iešanu esmu rokas stiepiena attālumā noķērusi spāņus. Kādu brīdi prātoju, ko darīt ar nūjām. Nest salocītas rokās vai tomēr ielikt nūju somā. Tā ļoti jau, rokās nesot, tās man netraucē, bet kāpēc tad es to somu staipīju līdzi, m? Kādu mazu brītiņu pacīnos, līdz puslīdz normāli nūjas iedabūju tai somā (somu no muguras ir slinkums ņemt nost). Gājēju pāreja un pēdējais kilometrs. Te arī izplēn kurš tur plāns ar kādu no alfabēta A līdz Z burtiem (vai jau cipariem) par finišu līdz 29 h. Gājēju iela. Es zinu, ka tas ir viss. Te viss tik pazīstams. Jo tuvāk finišs, jo vairāk atbalstītāju un vairāk uzmundrinājumu. Tagad ar spāņiem soļoju teju blakus un neizskatās, ka viņi taisās iet ātrāk. Man briest plāns, finiša plāns. Es nevarētu teikt, ka man ir jālīkumo starp gājējiem, jo ikviens, dzirdot uzmundrinājumus, uzreiz atbrīvo ceļu.

20180903_120652 (2)

Kamēr es vēl prātoju, kura būs tā vieta, kur īstenošu savu finiša plānu, es dzirdu, kā kāds tik aizrautīgi bļauj: “Lauma, Lauma!!” Pagāja neliels brītiņš, līdz atpazinu Sanitu. Vēl mirklis, un visas ovācijas ir manas, jo es skrienu. Ne jau tā kā startā vai trases sākumā, bet tā, kā ieskrien finišā. Tā, it kā baidītos kaut ko nokavēt. Jā, ar finiša cienīgu spurtu. To, ka kaut kur visā burzmā mani sauca Linda ar Gunu, es nedzirdēju, tāpat neredzēju arī izkārto Latvijas karogu. Zinu tikai, ka, sēžot finišā, pēc trasē pavadītām 29 h 5 min 43 sek uz māsas atsūtīto ziņu: “Mēs braucam uz tavu finišu,” atbildēju, “pirms minūtes jau finišēju”. Prieku par finišu nespēja izbojāt pat tāds organizatorisks sīkums, ka esmu no Latvijas, nevis Lietuvas, kā viņi sauca visiem mums finišējot. Piebildei jāteic, ka uz to brīdi, kad Romāns finišēja UTMB top 6, viņi beidzot bija iemācījušies pareizo valsti.

mo23

Nobeiguma vietā. Lai arī pēc pērnā TDS finiša es teicu, ka nākamgad TDS neskriešu, tomēr vēl pēc gada atgriezos un to noskrēju, un vēl labi atceros, ka teicu – mani UTMB nevilina. Tāpat labi zinu, ka tas, ka mani UTMB nevilina, ir sen zināmas muļķības. Es sapņoju par PTL ar perfekto komandas biedreni, ar kuru cik tur tās stundas pavadītas kopā ložņājot pa visādām pažobelēm (un varbūt ar vēl kādu tikpat dullu dāmu).

Vai es arī šī gada rezultātu esmu apmierināta? Nē, nu it kā jā, bet… Ir jau forši finišēt 3+ h ātrāk nekā pērn, bet tas ir tikai par 152 vietām labāk nekā pērn. Šogad es finišēju 837 no 1329 finišētājiem (pērn 989 no 1060). Nav jau tā, ka tas nebūtu daudz. Bet, zinot, ka šogad visās distancēs ir ļoti augsts finišētāju procents, kas TDS sastāda 73.87%, varbūt nav par ko sūdzēties. Jo parasti TDS finišē nedaudz vairāk par pusi no visiem dalībniekiem, kas iziet uz starta.

šokolādes konfektes

Šokolādes konfektes

Pēcvārds. Ko mēs darījām pēc tam? Viens skaļi izteikts vārds un nākamās dienas plāns ir zināms. Es un Linda devāmies līdzi trasē atbalstīt mūsu CCC skrējējus pie viena apskatot arī Emossona dambi Šveicē, kur dažus gadus atpakaļ kādā jūnija dienā ir skrieta cita Moblāna ultra. Turklāt es sapratu, ka man trasē bija pat ļoti labi laikapstākļi, jo CCC visu laiku valdīja štruntīgi laikapstākļi – auksts, smidzeklis, par UTMB laiku vispār nerunājot.

Kā es otrreiz braucu TDS lūkoties.

Iesākumā pagāja pieci gadi kopš spārnotās frāzes “Nākamgad skriešu pusmaratonu”, tad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Vēl pēc pieciem gadiem noskrēju pirmo maratonu. Tagad pēc pieciem gadiem, piekto reizi atgriežos Šamonī kā dalībnieks, lai otrreiz startētu TDS.

Procedūra, kā ierasts – lai tiktu pie numura, ir jāatrāda obligātais ekipējums. Pirms tam vēl tiek izstaigāts tirdziņš un veikali, jo ideja par iepriekš noskatīto mugursomu neliek mieru. Bija doma par jaunas lampas iegādi, bet tā soma tomēr ar mani vairāk uzrunā. Kā nu ne, ja šodien tiek tirgota ar atlaidi.

Pie reģistrācijas tiekam diezgan ātri un ar Tomu nosmejamies, ka mums jāatrāda sīkumi – telefons, folija sega, ēdiena rezerves, bufs un ūdens. Dāma gan pamanās pajautāt, vai man tiešām ir tikai 0.5l ūdens pudele. Nē, protams, re kur pat divas dzeršanas sistēmas. Ārā ir karsts. Numurs ir, aproce ir, soma ar’ nomarķēta.

20160823_202559

Lai nebūtu garlaicīgi, organizatori iepriecina ar “Warning about hot weather in the coming days! Check your email for more info(tulk. – Brīdinājums par karstiem laika apstākļiem tuvākajās dienās. Vairāk informācijas – epastā). Lieki piebilst, ka atsūtītajā e-pastā bija informācija, ka no 10-18.00 sola +32°C, kā arī aicinājums trasē ņemt līdzi minimums 2l ūdens, saules krēmu un saulesbrilles. Skaisti. Nez, kāpēc ir sajūta, ka atkārtojas 5 gadus veca vēsture, kad organizatori atsūtīja informāciju, ka kalnos ir lietus un +14°C.

Lai vai kā, kempingā manāmā rosība ne tikai pie mums, bet viennozīmīgi varu teikt, ka esam redzamākie rītdienas skrējēji. Šogad esmu gudrāka un vēl Rīgā esot nomarķēju aizlienētās nūjas, ja nu kādam viņas atkal iepatīkas, tad vismaz varēs mani uzreiz sazvanīt un atdot. Ingai šī ideja patīk. Pirmais dienas kārtībā ir pārrevidēt obligāto ekipējumu, kur ziemas velojaku aizstāju ar plāno, garo kreklu; silti un ūdensnecaurlaidīgi cimdi paliek tikai ūdensnecaurlaidīgi; līdzīgs liktenis piemeklē cepuri, atstājot tikai bufu. Lai vai ko mēģinātu izdomāt, lietus bikses un jaka ar smagu nopūtu tiek nolikta čupā – vajag. It kā kalni ir un paliek kalni, bet lietu nesola… Kad viss vajadzīgais ir satīts pārtikas plēvē atliek pēdējais un svarīgākais – visu iekrāmēt somā. Pēc trešā riņķa pa kempingu soma pieregulēta, pārtikas krājumi pa kabatām pārdalīti un sistēmas dzeršanas caurulītei ērtākais novietojums atrasts. Vēl tik tāds sīkums kā laicīgi aiziet gulēt un rīt pus četros piecelties, jo uz Courmayer pieteicu vienu no pirmajiem autobusiem. Tas tā, lai tur var mierīgi pagulēt. Kamēr no rīta klusītēm rosos pa savu telti un ēdu vakar vakarā sagatavotās brokastis jau dzirdu, ka Toms bažīgi sauc – Lauma? Nu ja, jāpārbauda vai esmu pamodusies.

Uz kuru autobusu esi pieteicies, īsti neviens nepārbauda (visi apzinīgi nāk uz noteikto laiku), jo tie te stāv rindā un, tiklīdz kā brīvprātīgie pasaka, ka pilns, tā prom ir. Īsinādami laiku līdz startam, sporta hallē atrodam brīvu matraci un tāpat kā pārējie izmantojam laiku lietderīgi – guļot. 15 minūtes pirms starta vajag stresu? Vajag. Kur ir starts? Toms teicās zinot, esot jātiek pāri kaut kādam tiltam. Sevi mierinu ar domu, ka neesam vienīgie, kas dodas uz startu un gan jau, ka citi zin, kur jāiet. Kā tad. Nezinu kā, bet nepilnas septiņas minūtes pirms starta esam nonākuši īstajā vietā. Laiks tieši tik cik, lai uztaisītu kopbildi, Tomam nodot somu, man novilkt lietus jaku un ielikt somā, jo, lai arī sešos no rīta ir silts, pusgarās bikses sabīstos vilkt nost. Tas, ka tā nebūs vienīgā lieta, par ko es pēcāk uz sevi līdz pat pirmajam KP dusmošos, ir jau cits stāsts. Tomam ir plāns, ka mēs ejam kopā. Jāatzīst, ka tas nesaskan ar manējo, bet lai jau, un par savējo plānu klusēju.

20160824_055613

Starts. Skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Toms skrien nedaudz pa priekšu un rāda ceļu, tas ir, piefiksē sašaurinājumus, šķēršļus, tai pat laikā jau tagad pārdesmit metrus pēc starta viņš tai burzmā virzās ātrāk par mani. Labi. Tas ir tikai sākums… Pilsētā dzirdamas ovācijas, zvani, gaviles, respektīvi – ballīte ir sākusies, mēs izmetam nelielu loku cauri pilsētai un dodamies slēpošanas trases virzienā. O, jā. Šo kāpienu es atceros. Mans temps kļūst aizvien lēnāks un saprotu, ka pret kalnu pat sākumā nav prāta darbs skriet. Toms lēnām, bet tomēr attālinās. Vēl tik dzirdu, ka šis nosauc, ka vēlāk tiekamies. Kā tad. Šāds scenārija pavērsiens nudien neietilpst manos plānos. Jā, manā plānā ir būt ātrākai vismaz par Tomu un kāpēc gan lai es nevarētu iekļauties 30h? Tālumā aiz kalniem lēnām aust jauna diena, bet es tikai kāpju, kāpju un kāpju.

20160824_065718

Courmayer aust jauna diena

Ja sākumā tas nebija tik uzkrītoši, tad tagad garām iet visi, kam nav slinkums un kas raitā solī pārvietojās ar nūjām. Nē, nūjas man nav plānotas, vismaz ne tik ātri. Varbūt vēlāk naktī, varbūt. Kāpju aizvien augstāk un domāju, ka nekādi “nevaru” atcerēties, kam bija tā gudrā ideja iet maksimāli daudz bez nūjām. Bet tas ir tik sasodīti grūti un tūlīt, tūlīt visi būs mani apsteiguši. Nē, tā nevar. Metu savu lepnumu pie malas, apstājos un izvelku pie somas piestiprinātās nūjas. Veltu savā virzienā dažas pamācošas frāzes un turpinu kāpt. Ir labāk, ir daudz labāk. Bet tas tāpat nemazina manu satraukumu, ka aste tuvojas. Nepatīk. Ir tikai pusastoņi no rīta, bet saule cepina kā negudra. Bail domāt, kas būs vēlāk. Aizvien vairāk sevi pieķeru pie domas – kāpēc startā nenovilku arī pusgarās bikses. Bet tagad cenšos ar sevi sarunāt, ka jātiek līdz pirmajam kontrolpunktam, tad varēs uz minūti apstāties un kāpt tālāk. Varētu arī tagad, bet tā aste… Pirmais kontrolpunkts ierīkots pacēlāja mājiņas pakājē, lielākā daļa dalībnieku apsēduši dzeršanas punktu. Man vienīgā doma novilkt tās sasodītās bikses un ātrāk pazust no šejienes. Jo dažus metrus tālāk manāma nākamā šaurā, piestūķētā taciņa un aste arī tuvojas.

20160824_072624

Col Checrouit kontrolpunkts

Priecājos, ka kalni met ēnu, bet tas, ka velkamies gliemeža tempā, nav iedvesmojoši. Nepilnas divas stundas un nepilni septiņi kilometri nav diez ko cerīgi, mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums, un laika barjera ir labi tālu no manis. Minūtes rit, un mēs tik kāpjam un kāpjam. Zaļās zonas paliek aizvien mazāk un mazāk. Smilšainās takas nomaina akmeņu takas. Saule spīd aizvien spožāk un spožāk. Saulesbrilles lepni gozējas uz galvas. Taisnās vietās paskrienu, jo ceļš prasa skrējienu. Bet šie posmi nav gari. Aiz līkuma tālumā var samanīt dalībnieku čūsku. Atkal būs jākāpj augšup. Ielejai otrā pusē kalni. Aste aizmugurē izstiepusies. Kāpju un domāju, cik vēl augstu jākāpj. Gribu ēnu. Tā jau Tev kāds to dos. Aizvien vairāk parādās akmeņainas – kalnainas serpentīntakas. Pa priekšu aizskrien trīs spāņi (?) ar vienādām ūsām un cepurītēm, kaut ko jautri tērzēdami savā starpā. Te vienā brīdī man aiz muguras kāds zem deguna noburkšķ kaut ko ļoti nepieklājīgu. Es tikai līdzjūtīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Nevar būt, paceļu acis, un augšā rēgojas kontrolpunkts.

20160824_104518

Ceļā uz Col Chavannes virsotni. Tipiskas akmeņainas kalnu takas.

Urā, pirmā vājprātīgā virsotne Col Chavannes 2603m ir sasniegta. Tā kā te ir tikai vienkāršs pīkstošs kontrolpunkts, tad atšķirībā no citiem nekavējos un dodos pa ceļu lejā, pie sevis prātodama labāko skrējiena taktiku. Galvā citu domu kā – aizvākt sauli, gribu ēnu, kur ir avots, cik vēl ilgi, kā skriet, lai jau viņi skrien, vēl tālu un kāpēc – man nav. Izvēlos skrējiena saudzējošo taktiku, kādu gabalu paskrienu, tad atvelku elpu un paeju, atkal paskrienu un atkal eju. Tā mēs bariņš draudzīgi maināmies iešanas pauzēs. Pag, kur visi palikuši? Tālumā manu tikai dažus, bet priekšā tukšums… Protams. Pēc maza līkuma arī es pamanu kalnu strautu un redzu ŪDENI. Auksts avota ūdens. Kur palika tas pirmais puslitrs, nezinu, bet otrais dodas man līdzi trasē. Vēl tik mati jāsaslapina un gandrīz kā cilvēks varu doties tālāk. Ar laba vēlējumiem šo paradīzi atstāju citiem skrējējiem.

20160824_113027

Oāze zemes virsū

Ainava turpmāko stundu, pusotru nemainīga. Apkārt vieni vienīgi zaļi kalni. Te kādreiz bija kalnu strauts, te arī. Priekšā tilts pāri kalnu upei, tai blakus pussagruvušas mājas, nevar saprast, dzirnavas kādreiz te bijušas vai kas. Sen nav augšā kāpts, ne? To, cik gara ir aste, vairs nevar saprast, bet vienu gan pulkstenis rāda, ka lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas nākošais kontrolpunkts. Organizatori bija parūpējušies par dalībniekiem un gudrajiem pulksteņiem bija izstrādāta aplikācija, kas rāda, cik tālu līdz kontrolpunktam, cik augstu atrodies, cik laika vēl palicis. Lieki piebilst, ka, jo tālāk gāju, jo neprecīzāk rādīja, līdz apnika un atslēdzu šo opciju (nekurienes pļavā parādīja, ka kontrolpunkts klāt). Mmm, forši, atkal jārāpjas augšā. Tā, kas tur bija ar tiem mākoņiem? Tikai sasodīti zilas debesis un saule. Esmu jau septiņas stundas trasē un telefons kā partizāns klusē. Laiku īsinādama, sāku rakstīt īsziņas uz mājām, lai vismaz būtu kāda izklaide un pie reizes varētu pažēloties: “Es te sauļojos +32°C.” Atbilde ilgi nav jāgaida “Forši un skati arī gandrīz dievīgi. Man tagad rāda, ka esi virsotnē un tagad Tev jādodas uz leju”, “Es kaut kādus 10km noplivināju uz leju. Tuvojos Alpets. 6km līdz laika barjerai.”, “Turies izskatās, ka Tev labi iet uz priekšu. Tā turēt. Kā kalnu kaziņai, lai viegls solis.” Kārtējo reizi nosmaidīju un vilkos tālāk augšup. Jo tālāk eju, jo vairāk prātoju – kāpēc; cik vēl ilgi; vai tiešām man to vajag; bet, ja nu tomēr? un tādā garā.

20160824_115953

Uzmanību govis. Reizēm gājām cauri aplokam, reizēm tikai garām, reizēm govju nebija

Uzmanību govis. Kā tad. Mūs expo brīdināja par trim šāda tipa zīmēm, bet to govju ir tik daudz, nu tik daudz.

20160824_131441

Viņu paradīze. Tālumā ielejā ezers, rododendru kalns un kontrolpunkts

Piemēram, šīs i nemaz nedomā griezt ceļu skrējējiem, bet laiski kādus metrus desmit man pa priekšu šķērso taku līdz dubļu pļenčkai. Tā, tā. Gaisā smaržo pēc kontrolpunkta, vismaz es jūtu, ka viņam drīz jābūt. Taisnību sakot, šajā brīdī apjaušu, ka organizatoru izstrādā aplikācija gudrajiem pulksteņiem reāli melo, tas ir, pulkstenis apsveic ar kontrolpunkta sasniegšanu un sāk skaitīt kilometrus līdz nākošajam, bet es no iepriekšējās reizes atminos, ka man vēl jāpieveic rododendru kalns. Ko nu vairs. Skatos uz zilajām debesīm, zilo ezeru, sauli un prātoju vai tas ir tas rododendru kalns, kur viņgad rāpos augšā?

34079988

Rododendru kalnā

Varbūt nopeldēties? Ai, nē, labāk kārtējo reizi iebāzt galvu ūdenī. Protams, ne pirmo un pēdējo reizi galvā pazib doma, ka varbūt iegāzties tai ezerā, kalnu upē, avotā atveldzēties, jo nepaietu ne pusstunda, ka būtu izžuvusi. Te zīme, kas norāda, ka turpmākos 50m nūjas lietot nedrīkst. Bet lūdzu, varu pavilkties arī nūjas rokā turot. Velkos augšā kalnā un galvā jau spriežu, ko darīšu kontrolpunkts. Ierastā zupiņa, kola, apelsīns, kekss. Tad vēl vajadzētu uzēst kādu želeju vai batoniņu. Apmēram skaidrs. Ceļš it kā skrienams, bet eju un graužu batoniņu. Itālijas – Francijas robeža. Pie sevis rēķinu, ka tur lejā būs Inga ar papildus želeju krājumiem. It kā jau zinu, cik un ko es ēdu šādos pasākumos, bet neierasti karstie laikapstākļi manā ēdienkartē ieviesuši reālas korekcijas un nekādus batonus (kā parasti) negribu, gribu želejas, želejas un želejas. Manu prātuļošanu pārtrauc Ingas zvans, ka viņa nebūs Saint-Maurice, jo esot kaut kādas nesaprašanās ar autobusiem, esot pusceļā, bet braucot atpakaļ. Nē, nē, nē. Želejas… Tas tāpat neatvieglo dzīvi, jo tagad 15km uz leju. Paskrienu, paeju, paskrienu, atkal paeju. Ēna! Mhm, ja vien tur būtu vieta… Soļoju tālāk. Kā gadījās, kā ne, pēkšņi ar mani noķer Līga. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds skaists laiciņš ārā un citus sīkumus. Nospriežam, ka prātīgumam šodien liela nozīme, tāpat Līga nosaka, ka tālāk neies un atkal paliks tur lejā. Viņai par karstu. Samājamies, un es trasē palieku pēdējā no latviešiem. Ūdens pudelē sen jau vairs nav ledus auksts, bet ir labāks par sistēmā esošo suslu. Ūdens! Tikai, lai līdz viņam tiktu, ir jāpārvar dubļi, un neesot dzerams. Labi, ka pēc brītiņa ir sile ar tekošu Ūdeni. Godīgi izstāvu savu rindu un tieku pie šī brīnumgarā dzēriena. Kārtējā serpentīnēnā manu Līgu. Atkal pārmijām dažus vārdus. Bet man kopš iepriekšējās reizes ir plāns, ja jau viņa paliek kontolpunktā, tad es varētu izprasīt želejas. Domāts, darīts. Nē, tādas viņa neēdot. Var piedāvāt tikai batoniņu. Uij, nē. Tie man pašai ir. Īsi izstāstu, kāpēc man vajag želejas un, ka Ingai nesanāca atbraukt. Nu neko. Turpinu “palēkdamies” lidot lejā. Solis, solis, nūja, nūja, solis, solis, nūja, nūja. Vēl tālu?

Saint-Maurice. Ledus, to es saprotu, tas ir komforts. Tā zupa. Sēžu un prātoju, kur somā esmu iestūķējusi atrādāmo ekipējumu. Lieki teikt, ka ir sajūta, ka esmu kā tāda izžuvuši vīnoga. Arī sēžot un neko nedarot. “Tikko video redzēju kā Tu soļo cauri pilsētai.”, “Sēžu, ēdu un domāju. Vai man ar galvu viss kārtībā, vai neesmu nedaudz saulē pārcepusies.”, “Kāpēc Tev nav cepure galvā?”, “Negribu uzvārīt smadzenes.”, “Atpūties, uzkrāj spēkus un saņemies lielajam kāpienam. Es zinu, ka grūti un karsti. Esi prātīga. Ja nu prāts atgriežas, tad “k čortu” visus un baudi dabu. Rāpo, rāpo vien augšā.” Viegli jau teikt – rāpo augšā. Jā, es gāju bez cepures un apzināti, jo zinu, ka mans organisms dzesējas arī caur galvu. Tāpat zinu, ka mani biezie mati un slapja cepure nav tā pati labākā kombinācija karstā laikā. Protams, ja būtu jāsēž saulē uz vietas, tad bez cepures nekur nerādītos. Bet par joka pēc līdzi paņemtajām saulesbrillēm esmu sajūsmā. Noder. Lai tiktu uz dāmistabu, ir jāizspraucas cauri žogam, pēc tam tāpat jāielien atpakaļ dalībnieku zonā. Otro reizi esot pie ledus mucas, Līga nosaka, lai esmu prātīga un, ka vispār ārā esot +38°C (tas tikai pie 813m). O, jē. Nez, kāpēc es par to nebrīnos. Vēlāk gan uzzināšu, ka Līga nedaudz pārdzīvoja, ka nevarēja man palīdzēt un iedot želejas, bet kā ir, tā ir. Nezinu, vai man tikai tā šķita, bet uz obligāto ekipējumu šie skatījās tā caur pirkstiem, vismaz par manu satīto lietus jakas desiņu neko neteica. Tradīcijas jāturpina. No šī kontrolpunkta izvelkos vien 10 minūtes pirms tā slēgšanas.

20160824_200943

Ap 19.00 kalnos riet saule

Manā bezemociju sejā smaids parādās vien brīdī, kad pilsētas centrālajā ielā aktīvi tiek muzicēts, bet pārējā laikā viss ir vienalga. Viss vienalga jau ir kādu brīdi. Uzvelkos pa stāvo asfaltēto ielu augšup. Pasēžu ēnā uz trepītēm, uzgraužu batoniņu, bet kā negribas celties. Velkos augšā kalnā un prātoju. Man tiešām to vajag? Tiešām, tiešām? Nekas jau nenotiks, ja atkal nefinišēšu. Aizvien vairāk dalībnieku sēž trases malā un atpūšas. Bet varbūt tomēr finišēt ar godu un kāpt lejā, kamēr neesmu pārāk augstu uzkāpusi. Spriežu un domāju visādi. Paskatos lejā uz ieleju, kas paliek aizvien zemāk un zemāk. Bet varbūt tomēr ar godu finišēt. Jo augstāk uzkāpšu, jo vairāk būs jākāpj lejā. Ik pa brītiņam pretī nāk kāds dalībnieks. Klusējot paiet garām, bet sejā var redzēt, ka novēl mums veiksmi un izturību. Stāvu ēnā un domāju, vai man tiešām to vajag. Tie ir vēl sasodīti gari un grūti 70km, un nakts. Un, kas būs labāk, ja uzkāpšu augšā, izdomāšu finišēt ar godu, un tad jau tāpat būs jākāpj lejā līdz autobusam. O, jē govis. Mušas??? Ko mušas dara 2000m augstumā. Aizvācaties no manis, jel. Kas es jums kaut kāda izklaide, nu cik var. Projām, projām. Tā, kas tur palika ar to finišēšanu ar godu. Nu labi līdz nākošajam kontrolpunktam. Un tad gan viss. Kāda starpība, ka tur paliku arī iepriekšējo gadu. Un vispār ārā aizvien ir sasodīti karsts. Bet, ja Cormet de Roselend izstāšos, tad tā arī neuzzināšu, kas ir tālāk. Un? Pasaule jau no tā nesabruks. Būšu vismaz ar godu finišējusi. Turpinu tālāk vilkties, iegrimusi savās domās. Neticami, bet vakars dara savu. Tā trakā saule lēnām pazūd, un beidzot var sākt elpot. Tas gan nemazina prieku, ka tāpat ir grūti. Virsotnē krodziņš piedāvā pieklājīgu dzērienu izvēli. Es tik nosmaidu, ka 0.5l ūdens pudeli var iegādāties pa 5€, bet, ko padarīsi. Vēl kāds laimīgi tiek novadīts pa taisnāko ceļu lejā. Pag, bet kas tad tas? Ko Toms dara man tepat priekšā? Pēc maniem aprēķiniem viņam bija jābūt uz pārejas. Noķeru Tomu, šis stāsta, ka augšā kāpis piecas stundas. Oho, man šis kāpiens prasīja divas ar astīti, bet es vilkos. Vispār viņam esot slikti, neko negrib ēst. Domā, ka varbūt jāstājas nākošajā kontrolpunktā laukā. Es izstāstu, ka Līga palika lejā. Un, ka arī domāju nākošajā punktā palikt. Štrunts par finišu. Toms vēl no muguras nosauc, ka tiekamies kontrolpunktā pie makaronu bļodas. Tā kā beidzot ir puslīdz normāls laiks, tad beidzot var skriet, un prom biju. Pie sevis vēl nosmējos, ka tā jau es tagad izstāšos. Un es nebiju vienīgā, kas tā nodomāja. Pār kalniem lēnām riet saule. Kamēr var, tikmēr izmantoju izdevību pārvietoties bez lampiņas, kas man pat ļoti labi izdodas. Šai akmeņainajā serpentīnā uz leju pārvietojos ļoti raiti, jo vienā brīdī piefiksēju, ka mani palaiž pa priekšu un tad seko. Nu ja. Man kājas pa taku šaudās kā tādas mazas bultiņas meklēdamas labāko ceļu. Atkal kaut kādas pelēkas klinšainas sienas. Šos akmeņus jau sāku neieredzēt.

20160824_210904

Passeur de Pralognam pāreja. Izgaismota, novilktas virves drošībai un daudz glābēju

Ir pāreja jeb Passeur de Pralognam. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, man neviens nestāsta par bīstamo kilometru. Pati visu zinu. Bet gara acīm redzu tā gada tumsu, dubļus un lietu, brr. Bet ko es, smaids līdz ausīm, pie sevis svilpoju – es no vilka nebaidos, nebaidos, un kāpju tik vien lejā. Jā, akmeņi te ir, bet tas man neaizliedz turpināt svilpot visu, ko es māku. Kamēr es eju un prātoju, ko es ēdīšu, cik ilgi uzturēšos un, ka vajadzētu uzvilkt sliktākas/garākas drēbes, mani noķer Toms. Šis esot pēc manas aiziešanas pasēdējis uz akmeņa, padomājis pa dzīvi, sajuties labāk un noķēris mani. Sēžu pie galda un skatos uz makaroniem. Ēd, Lauma, ēd. Nē, nevis baksti ar dakšiņu, bet apēd visus makaronus, ne tikai izlasi sieru. Un tos pēdējos piecus makaronus arī. Tā, labi. Tagad izdzer zupiņu. Negribi, nē, tā nebūs. Dzer. Ā, bet ābolu jogurtiņu gribi? Redzi kā Toms ar garu muti ēd. Nē, negribu. Tos gardos batoniņus gan gribu un paņemšu vēl līdzi trasē. Pulkstenis otro un ne pēdējo reizi tiek uzlikts lādēties. Tāpat uzvelku pusgarās bikses un lietus jaku. Pēc pieredzes zinu, ka naktī ir auksts. Kā tad. Ja sākumā drebinos, tad pēc pārsimts metriem saku Tomam, ka pārvilkšu garo kreklu, jo man ir pa karstu. Vēl pēc pārsimts metriem saprotu, ka garo kreklu man arī nevajag. Tā turpinu ceļu ar to pašu īso kreklu. Varētu jau vilkt nost pusgarās bikses, bet tāds slinkums. Atkal kaut kur velkamies augšā. Piena ceļu redzi? Un zvaigznes? Kad skaties, tad izslēdz lampu. Jā, neaprakstāms zvaigžņu daudzums un tik tuvu, ka ir sajūta, ka varētu tās visas aizsniegt ar roku. Tā, tā. Skatos uz lielajiem greizajiem ratiem un man ir pilnīgi skaidrs, kur kempingā atrodas mana telts, kā arī redzu, kur Šamonī ielejā atrodas Planpraz un Brevet virsotnes (attiecīgi zemāka un augstākā/tālākā zvaigzne) un tad man aiz muguras ir Monblāns.

Jā, es zinu, ka naktī nāk miegs, bet man viņš tagad nebija plānots. Vismaz ne šobrīd, kad uz takas ir pilns ar akmeņiem. Cik forši ir streipuļot un migt ciet. Sapurināties, paspert trīs soļus un atkal migt ciet. Un tu saproti, ka neesi tāds vienīgais, kam nāk miegs. Vismaz tev nav slikti, kā citiem, kas piestājuši takas malā un vemstās, tāda pilnīgi ikdienišķa situācijā trasē. Vai arī tu sēdi trases malā un viņi sēž trases malā, jo krūmu aiz kā paslēpties ta’ nav. Kad esam sasnieguši kārtējo mazo kontrolpunktu, saku Tomam, ka vajag atvilkt elpu uz soliņa un pagulēt kaut vai piecas minūtes. Zinu, ka laiks ir tik, cik ir, bet es gribu gulēt. Sēžu un guļu, ja to var nosaukt par gulēšanu, līdz Toms baksta un saka, ka jāiet. Bet man acis aizvien krīt ciet. Kamēr Toms stāv un skatās zvaigznes, es pusaizmigusi velkos no aizmugures. Trases malā sēž dalībnieki, nez viņiem slikti un vajag palīdzēt? Ja atsaka priekšā ejošiem, tad mēs neko nejautājam. Tas ir līdz brīdim, kad pašiem nāk atskārsme, ka viņi guļ, kurš sēdus, kurš izlaidies zālītē. Ilgi nebija jāgaida, kad ierosināju bomzītī pagulēt slapjajā zālē ar izslēgtām lampām, lai siltāk virsū uzvelku lietus jaku. Cik ilgi šādi gulēsi? Protams, kamēr sāk salt. Nakts tomēr. Bet bija tik labi, ka īsti nemaz negribas celties. Miegs pazuda uz kādām desmit minūtēm, un es atkal sāku čīkstēt, ka miegu ciet. Tā kā man ir ierobežots želeju skaits, tad Toms iedod vienu no savējām, jo tāpat viņas neēd. Kamēr mēs mielojamies, mums garām paiet vecs onka, kuram par katru cenu vajadzēja tikt mums garām, bet pats augšup nevar pavilkties un garām arī nelaiž. Tā vienā platākā vietā aizlavos garām un skatos, kur Toms, bet šis kā iet aiz viņa tā iet. Bet man tāda enerģija parādījusies, ka varētu visu trasi nojozt acis nepamirkšķinot. Tai pat laikā apzinos, ka nu jau mēs ejam kopā un atstāt viņu sev aiz muguras nav smuki. Bet drīz ir jābūt kaut kādai kazu/govju fermai ar kontrolpunktu, un tur es viņu sagaidīšu. Tā palēkdamies aizplivināju augšup pa taku un tālāk pa balkonu, kurš nevarētu teikt, ka bija ļoti plakans, drīzāk ar skaistu leņķi lejup.

20160825_113416

Slīpās, akmeņainās “balkona” takas

Pie sevis vēl smejos, kur pati biju agrāk un želeju neapēdu. Kam negadās. Tālumā kaut kas spīd. Kontrolpunkts. Hmm, nav. Govis aizgaldā uz slaukšanu sadzītas. Un visa zeme ar govs pļeckām. Iekāpt negribas, bet īsti izvēles nav. Cenšos kaut ko izpurināt no apavu zolēm, bet nekas nesanāk. Manu apavu zoļu tīrīšanu iztraucē vēlme tikt sirsniņmājā. Es viņu redzu, bet tai pat laikā viņa ir tik tālu. Gandrīz vai skriešus tieku līdz tai. Vispār jau man patīk apavi no kuriem viss izbirst laukā, jo ejot zoles ir smuki iztīrījušās. Ieejot kontrolpunktā, dāma izmisīgi cenšas nolasīt katra dalībnieka vārdu un uzmundrināt. Kā paņēmusi kolu, tā Toms klāt. Esot dzirdējis, ka mani nosauc. Fiksi kaut ko uzkožam un ejam tālāk, jo laika ziņā ir iekrātas nepilnas divas stundas, bet tas nav daudz. Toms stāsta, ka tagad būs jāiet gar upi, tad jāuzrāpjas vienā kalnā, tad lejā un tad vēl pēdējais kalns un būsim savā ielejā. Mhm, tas neizklausās iedvesmojoši. Tumsā jau neko nevar redzēt, bet tā skaņa, ar kādu blakus plūst kalnu upe, izsaka visu.

14102917_10208494816185701_1870396166116275609_o

Trosēs iekārtais tiltiņš pār kalnu upi

Lēnām aust jauna diena. Kalnus nomaina meži, mežus nomaina, sakņainas takas, tad atkal kalni. Mana pēda lēnām sāk protestēt pret šo pārgājienu, laikam būs tulzna. Nezinu kā, bet nedaudz šo piekukuļoju ar apcerējumiem par dzīvi, un šī apklust gandrīz līdz trases beigām. Esam norāpušies lejā kaut kādā ielejā. Ja godīgi, tad man visas ielejas vienādas. Manis pēc tā varētu būt pat mūsējā. Septiņos no rīta tā ir tukša un klusa, tik kaut kādi saguruši dalībnieki apkārt vazājas un troksni taisa ar savām nūjām. “Labrīt! Kas jauns kalnos?”, “Nekas. Apnikuši. Kādi 20km vēl.”, “Malacītis. Tu esi stipra un superīga. Turies.” Kā tad, kā tad. Viegli teikt. Tā bariņš ievelkamies Les Contamines. Nu jau ir stadija, ka abi saprotam, ka, lai vai kā, bet līdz finišam aizrāposim. Viegli nebūs, bet jā, mēs finišēsim. Kontrolpunktā organizatoru vairāk kā dalībnieku. Tu tikai paskaties viņu virzienā, un tev kaut ko atnes. Mums gan tā nepaveicās, jo laikam izskatījāmies pārāk dzīvelīgi, bet citiem šāda ekstra bija. Nekas vairāk par kolu un apelsīniem mani neinteresē. Ja nu vienīgi vēl tie gardie batoniņi. Šis bija arī vienīgais kontrolpunkts, kur organizatori visus dalībniekus dzina prom. Tieši tā, centās aizdzīt trasē, jo ik pa brītiņam skandināja cik vēl palicis līdz kontrollaika slēgšanai. Mēs pratāmies un stundu pirms slēgšanas pametām šīs viesmīlīgās telpas. Kamēr velkamies pa pilsētu, un mūs uzmundrina tie paši daži citu skrējēju līdzjutēji, man kārtējā telefonpauze: “Lauma, tikko Tev nosūtīju čupiņu spēka un domu. Ceru, ka sajūti. Video izskatās nežēlīgi grūti, lai spēks un izturība ar Tevi. Tu vari. Uz priekšu!”, “Ir arī grūti. Pat 24h mtb bija vieglāk.”, “Ticu. Palūgšu augstākiem spēkiem, lai Tev palīdz. Bet Tu ej, kaut lēnām, bet uz priekšu. Un zini, ka mēs jau lepojamies ar tevi. Ļoti.” Saule lēnām ceļas aizvien augstāk un augstāk, zilas debesis un mākoņu kā nav tā nav. Atkal būs skaista, saulaina diena. Burvīgi. Saprotu, ka pusgarās bikses būs manas sabiedrotās šodien, jo, kas notiek ar manām kājām pēc vakardienas saules peldes nemaz negribu zināt. Par to es domāšu, kad tikšu kempingā (atkāpei gan jāteic, ka skrējiena laikā ieguvu stilīgu skrējēja iedegumu – šortiņus, bez apdeguma pazīmēm, jo kurš tad lieto pretiedeguma krēmu). Nē, nu es jau saprotu, ka naktī rādās visādi rozā ziloņi, klavieres un kas tik tur vēl ne, bet tagad gaišā dienas laikā redzu, kā uz akmens sēž vīrs ar platmali un makšķernieku mugursomu plecos. Pienākot tuvāk saprotu, ka nekas vairāk kā pie akmens samesta zaru čupa tā nav. Jāatzīst, ka visādi brīnumi man vēl nākamās piecas stundas rādījās. Spēju tikai nobrīnīties par savu iztēli. Kur var atrast tik stāvus piebraucamos ceļus, m? Un tad vēl tās sasodītās meža takas ar saknēm un akmeņiem. Zīmi “govis” neieredzu ne acu galā. Bet es sapņoju par Ūdeni. Ja vien tā upe nebūtu tik zemu, varētu pat nokāpt un atvēsināt galvu.

20160825_075406

Nopietni – kalns? Mēs jau viņiem visiem nepārrāpāmies pāri? Ejat tak jūs visi kaut kur, man viņu simtu gadu nevajag. Jā, jā. Zinu, ka tie ir tikai nieka 500 augstuma metri. Sēžu sapīkusi uz akmens un saprotu, ka aiz tā kalna ir mūsu ieleja. Štrunts ar viņu. Toms piedāvā kaut kādu garas iedarbības želeju, kuru es, protams, pamanos daļēji izķēzīt pa savu kreklu. Skaisti. Kaut kā ar ūdens palīdzību izskaloju, vismaz vairāk nav lipīgs krekls. Bet tas kalns… Negribu, aizvien negribu. Citu variantu jau nav kā vien vilkties augšup. Drīz mums nāk atklāsme, ka kalnā kāpjam pieklājīgā tempā un esam noķēruši tos, kas mums likās tālu un neaizsniedzami. Pār virsotni aizlido helikopters. Virsotne Col de Tricot mūs pārsteidz ar organizatoru sagatavotu ūdeni, tad skaidrs, kāpēc šis te lidinās, jo pēc apraksta šajā kontrolpunktā nekādas ekstras nebija paredzētas. No piedāvātajām divām pudelēm paņemu tikai vienu un to pašu rezervei, jo dzeramais man ir pietiekoši. Pēc trases profila tagad tikai uz leju. Ja visi mūs laida garām, augšā kāpjot, tad pēcāk mēs visus laižam garām, lejup ejot. Izdangātas takas, akmeņi, rododendri, zaļa zāle, jeb viss ko vēlies, arī ēna nedaudz. Atkal augšā, nu nē. Un atkal mēs maināmies. Tas ir līdz brīdim, kad ir jāiet pa slīpu balkonu, kur drošībai savilktas troses. Skatos uz to sasodīto akmeņaino trasi un aizvien vairāk priecājos, ka viņgad man TDS beidzās pēc 60km. Nebūtu es te togad pa tiem akmeņiem, tajos dubļos un lietū izlavierējusi. Bija arī trosēs iekārts tilts pār dārdošu ūdenskritumu, iespaidīgi. Galva tukša no domām, ja nu vienīgi cīnos ar saviem taureņiem un pūcēm par vēlmi te nepalikt un turpināt kustēties. Bet, ja tā labi padomā, tad pāris pēdējās stundas kustos tādā kā autopilotā, bet tas mani jau sen vairs neuztrauc. Toms jau pirms kāda laba brīža ir aizskrējis pa priekšu. Te tev bija kopā līdz finišam un man ir vienalga, lai jau iet. Vilciens? Ielejā kursē vilciens, nopietni. Pirmo reizi par tādu dzirdu, kur nu vēl redzu dzīvē. Interesanti. Kontrolpunktā nedaudz ledus, šļūtenes duša. Tomu nemanu līdz pirmajai koka ēnai. Šis uzkāpis augšā, paskatījies, ka manis vēl nav, un izdomājis atpūsties, pasēžot koku ēnā. Uz ko es pastāstu savu izbrīnu par vilcienu un to, ka labi sapratu, ka viņam bija mani slinkums gaidīt un aizgāja uz finišu.

20160825_094428

Pēdējais kalns

Les Houches ievelkamies vien 40 minūtes pirms tā slēgšanas. Mums priekšā skaļš latviešu atbalstītāju pūlis, jo ikšķilieši gaida savu pēdējo skrējēju. Hmm, interesanti, pa kuru brīdi mēs viņu apdzinām. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk. No vienas puses apzinies, ka līdz finišam ir palikuši tikai 8km, bet no otras puses – pie velna viņus visus. Kamēr Toms vēl uzpilda ūdens pudeli, es ar viņa nūjām dodos tālāk. Kāds dalībnieks ar mani uzsāk sarunu, no kurienes, kā trase, kur palika kompanjons. Kad pastāstu, ka visās distancēs mēs esam ap 40 un mums pat ir sava PTL komanda, redzu vispārēju cieņu pret mums. Un jau atkal: “Super, duper esi izrāvusies. Kur tie tūkstoši palikuši, esi riktīgi pakāpusies. Vēl bišku izturi un finišs. Atkal nepamāji. Daivai, davai kustini kājiņas, vēl biķšķin palicis.”, “Pfff. +30°C. Ceri vien.”, “Ceru un ticu, ka vari.”. Pēdējos kilometros mikroreljefs ir mokošs. Mana nospiestā pēda sāp pie katra nelīdzenuma zem kājām. Nūjas jau ar vairs īsti nelīdz. Viss ir apnicis. Tāpat es nesaprotu tos, kuri TDS atgriežas atkal un atkal, lai šādi mocītos. Nu nē, šim nebūs atkārtojuma, nebūs. Bet par to domāšu pēc finiša. Kamēr mēs soļojam pa ieleju pretī finišam, mums garām aizsteidzas citi dalībnieki. Un man ir vienalga, vai man garām paiet viens vai desmit skrējēji. Tas mani vairs neuztrauc. Saule cepina. Upe blakus krācuļo kā negudra. Ar Tomu spriežam, ka būtu forši tur iegāzties un atveldzēties. Gandrīz pie pašas pilsētas ir divi ezeri, it kā klāt pieiet pat neliela pludmale, un kājas pat iemērkt varētu. Pilsētā jau esam, visādas mājeles arī, bet… Eu, nu cik vēl tālu. Kur ir tas pēdējais kilometrs cauri pilsētai. Pretī nāk laimīgi finišētāji, vietējie uzmundrina visus pēc kārtas, mūs aizvien kāds apsteidz, un mums aizvien ir vienalga. Tomam atklāju, ka vienu brīdi trasē domāju, ka finišā varētu kopistiksi ieskriet, bet šo domu atmetu, kad viņš teica, ka var līdz finišam tikai aiziet ne aizskriet. Pilsētā nūjas nevajag. Salocītas tiek stieptas rokā.

14054076_1355239447822780_3460815522710874845_n

Pēdējais kilometrs cauri pilsētai pa gājēju ielu

Pēdējais kilometrs. Nopietni pēdējais? Tiešām! Skaļas ovācijas sagādā mūsējie atbalstītāji. Tiekam gan pie bildes ar karogu, gan visādi citādi uzmundrināti. Uz aicinājumu skriet finiša virzienā nereaģējam. Arī arguments, ka mūs apdzen, netiek ņemts par pilnu. “Kas ir, Tomu nevari apdzīt?” arī īsti netiek ņemts vērā. Tiekam apzināti musināti uz skriešanu pēdējos finiša metros. Tā arī nesapratu, kuri bija īstie atslēgas vārdi un vispārējās ovācijas, bet es sāku skriet. Iesākumā atskatoties, vai Toms neseko. Ja ne, tad ne. Un tad man vajadzēja apdzīt visus priekšā esošos skrējējus līdz pat finišam. Es vēl nebiju trasē tik ātri skrējusi kā tagad. Man tiešām pirms brītiņa kaut kas sāpēja? Elpas nav, bet smaids pasaka visu. Apkārt ir tāda ovāciju gamma, ka ir sajūta, ka Tevi finišā sagaida kā uzvarētāju. Tā arī ir. Katrs finišētājs ir uzvarētājs. Drīz skriešus finišē arī Toms. Neticami, bet finišēju dalībnieku pirmajā tūkstotī un finišs sasniegts pēc 32h 25min 23sekundēm.

14068135_10208488015295683_2772936759205179189_n

Pēcvārds. Ko darījām pēc tam? Kempingā lepni izmantojām dušu, kas paredzēta tikai UTMB dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā pirms CCC starta izrevidējām Jāņa līdzi ņemamo mantu kaudzi, par ko Jānis pēcāk teica paldies. Aizbraucām sagaidīt un uzmundrināt Ingu Lac-Champex kontrolpunktā, pie viena uzmundrinot arī Sanitu. Brīdī, kad gājām Ingai palīdzēt lielajā ēdamzālē, man viens jautā ,vai finišēju, atbildēju – jā, 32h ar astīti. Uz ko šis atrauc, ka esot skrējis aiz manis… Tā noprotu, ka viņš ir trasē izstājās. Tāpat pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē saķert augstkalnes simptomus, tas ir, kad kalnos nedaudz asiņo deguns (organizatoru mediķus ar savu klātbūtni gan neaplaimoju, bet stresiņu sev ieguvu), kā arī sajutu burvīgo žvinguli, kad autobuss brauca augšā/lejā pa serpentīnu. Tā teikt, TDS paņēma no mana organisma visu, ko varēja, un tagad lēnām mani par to informē. Otrās dienas vidū sāku piefiksēt, ka kempinga kaimiņi mani apsveic ar finišu. Patīkami. Vienā brīdī apjaušu, ka viņi mani ir sajaukuši ar Almu, jo kurš gan spēj izsekot, cik latviešu meitenes ir kaimiņos un pie paldies saku, ka es jau vakar TDS finišēju. Pēdējā naktī ielejā ir negaiss. Alma ar Svetu esot trasē negaisu nedabūja, bet Andis gan pa kārtīgu miglu ir kārpījies. PTL pēcāk stāstīs, ka dzirdēja, kā aiz kalna otrā ielejā pērkons ducina un zibeņo, bet viņiem nekas. Kā man izdevās finišēt pirmā tūkstoša beigās (989 no 1060)? Elementāri. Arī šogad dēļ neierastajiem laikapstākļiem finišēja tikai 59% no visiem (1600) TDS dalībniekiem.

Nobeiguma vietā. Vai es nākamgad skriešu TDS, noteikti nē, bet tiem, kam ir raksturs, iekšas un neatlaidība – lūgtum. Lai arī man ir pietiekams skaits derīgu punktu, UTMB mani nevilina. Vai es septīto gadu pēc kārtas atgriezīšos Šamonī, diez vai, jo kā mājupceļā smējāmies – ir tik daudz citu skaistu vietu un skrējienu.

Mēneša skrējējs. Vančuks

Kuldiga2015_vancuks_kronis

Kad vēl spriedām par jūlija skrējēju, tika aprunāti arī kandidāti augustam un neviens neieminējās un neiedomājās par viņu. Bet mēnesim beidzoties darbi runā paši par sevi – iesākumā karstajā Kuldīgā, kad daudzi citi mocījās mirdami, viņš izskrien personīgo rekordu pusītē (1:27:46) un pēc 11 dienām jau stāv Ultra-Trail du Mont-Blanc® TDS distances (119 km garumā un 7250 m augstumā) startā. Finišā viņš nonāk pēc nepilnas diennakts un ir 161. no vairāk kā 1200 finišējušajiem (startēja 1809 dalībnieki). Domājat, ka tagad pienāktos pelnīta atpūta, guļot gaisā saslietām kājām? Nekā nebija – pēc divām dienām viņš jau skrien 3.Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km garajā distancē, kuru pieveic kā piektais pēc 4 stundām un 8 minūtēm. Mēs sakām, ka tas ir traki, bet vispār jau viņš izklausās gaužām prātīgs, un par to liekam mēneša skrējēja kroni galvā Edgaram Vanteram jeb Vančukam.  Lasīt tālāk.

Amatiera piedzīvojumi TDS’ā jeb sapnis vasaras naktī

Gulēt aizgāju ap pusnakti; uzstellējot modinātāju, tas paziņo, ka man ir 2h:30min laiks, ko gulēt. Nu ko darīt, ja jācieš, tad pēc pilnas programmas. Protams, miega laiks paiet zibenīgi, ceļos un veļos, pēdējo mantu sapakošana un varu doties, līdz autobusa pieturai kādi 15km. Veiksmīgi atbraucu, atstāju mašīnu un tieku uzreiz nosūtīts uz autobusu. Autobusā visi mirdzošām acīm kaut ko ēd un savā franču valodā apspriežas. Daži līkumi un esam Monblāna tunelī, te ir stipri siltāks nekā ārā un momentā visi logi aizsvīst no ārpuses. Daži tumši kilometri un esam klāt Courmayer. Visi profesionāli saiet sporta centrā un gaida atlikušās stundas līdz startam. Visi kaut ko briesmīgi ēd, smērējas, ģērbjas, masējas un veic dažnedažādas pirmstarta darbības, šī ir pirmā reize, kad sajūtos kā amatieris. Kad palikušas ~20min līdz startam, visi sarosās un dodās ārā tumsā un aukstumā, kas man atliek – stutējos augšā un sekoju. Dažbrīd pūlī atskan – vai kāds zin, kur mēs ejam – tas uzmundrina.

Visi draudzīgi sastājas lielā pūlī. Es pēc rūpīgas vietas noteikšanas secinu, ka esmu apmēram starta pūlī pa vidu. Sāku jau domāt, vai nevajag pavirzīties uz aizmuguri, jo nogāzīs un pārskries pāri. Dzirdu balsi, kas sauc: “Aigar, Aigar!” un tas nav franciski. Sāku domāt, ka jau rādās, bet vēl par agru, lai rādītos, jo vēl nav pat startēts. Izrādās pavisam netālu stāv Andris ar Gunu un priecīgi mani sauc. Es gan neesmu priecīgs, jo Monblāna kalni izskatās mazliet lielāki par tiem, kādi ir Istrā vai Siguldā. Kāds pūļa priekšā runā kaut ko franciski, un liela daļa pūļa te smejas, te māj ar rokām. Beidzot starts. Pēc atmiņas, ka mazliet taisns un tad jāpieveic ~15 Ziediņi. Eh, kam man tas vajadzīgs.

Kādu gabaliņu sanāk paskriet kopā ar monstriem (Gunu un Andri). Andris mierina, ka uzreiz jau nebūs jākāpj lielajos kalnos, tik tādā nežēlīgā slēpošanas trasē, kas, spriežot pēc runas intonācijas, nav nekas briesmīgs – nu tipa, kā aiziet uz veikalu pēc piena. Kāpju, kāpju. Urā! Pirmais KP un te dod zupiņu, zupiņu nevar laist garām – par to tak ir samaksāts. Kamēr dzeru zupiņu, ar vienu aci redzu, ka Guna un Dace palido garām (p.s. Andris jau tikmēr droši vien kāpj lejā no pirmā kalna), bet ko nu stipriem padarīsi. Paēdu zupiņu un dodos tālāk. Pirmajā KP esmu 1244 vietā. Urā, neesmu pēdējais.

Sākās sastrēgumi un arī pa kādam elpu aizraujošam skatam uz kalniem. Šinī brīdi saprotu, kas visiem pazudis Monblāna rajonā un kapēc viņi te brauc vēl un vēl. Skats uz Monblāna masīvu ir iespaidīgs un nekādas bildes to nevar raksturot. Rāpjos, rāpjos, eh, jāuztaisa zaļā pietura, vēlāk izrādās, ka, uztaisot zaļo pieturu, nokrītu par ~200 vietām. Laikam biju aizmidzis zaļajā pieturā. Mazliet zosu gājiena un esam pirmā kalna galā. Nu pirmais kalns nebija tik traks, esmu vēl dzīvs, kaut esmu 2409m augstumā, pieveikti nieka 11km, vēl tikai 109km palikuši.

Nākamie 4km iet uz leju, pagaidām nekas nesāp un kustos mazliet ātrāk nekā kāpu augšup. Lejā blakus upītei kārtējais KP. Tieku nopīkstināts un, mazliet pacīnoties ar citiem dalībniekiem, tieku pie ēdamā. Cik var ēst, jādodas tālāk, galu galā piedalos taču sacensībās. Šajā KP veikti 15km un esmu 1424 vietā. Not Bad! Pametot KP, redzams uzmundrinošs uzraksts, ka līdz nākamajam izēšanās punktam ir nieka 20km. Nākamie 5km iet atkal pret kalnu, jā, lasītāj, atkal pret kalnu. Šis kalns ar’ nav nekas briesmīgs, cenšos nelīst bez rindas un godīgi kopā ar pārējiem veidoju garu čūsku, kas izzūd kaut kur kalna galotnē. Pēc tam, kad stundas garumā esmu bijis daļa no kalnu čūskas, kurai nav ne sākuma ne beigu, redzu cilvēkus bez nūjām, mugursomām un bez tā interesantā TDS skatiena acīs, tātad kaut kur tuvumā ir civilizācija. Jā. Esmu kalna galā, kur ir neliela siltumnīca ar dzeramajiem. Nesteidzoties papildinu organisma šķidruma rezerves un piedzīvojums var turpināties. Priekšā ir ~16km, no kuriem lielākā daļa iet uz leju. Nu nepatīk man skriet uz leju. Nu vispār nav jau tā, ka man nepatīk, nepatīk maniem ceļgaliem. Noskrējiens ir salīdzinoši vienkāršs un iet pa nelielu kalnu ceļu uz leju. Kaitina tik, ka tas ceļš ir apbrīnojami taisns, ka taisnes otrā galā nevar saskatīt priekšā esošos skrējējus. Laiku pa laikam kādu apdzenu un kādi apdzen mani. Būs ko neatļautu salietojušies.

Vēl drusciņ augšā lejā, augšā lejā, garām ezeriņam un jālaužas caur krūmiem uz nosacītā kalna galu, kur ir viens no lielajiem refreshment punktiem, ko esmu gaidījis pēdējos 20km.

No šī refreshment punkta jādodas uz leju, pāri Itālijas/Francijas robežai, par ko liecina tikai akmens ar strīpu par vidu. Imigrantu pūļus arī nemana. Taka ved visu laiku uz leju, uz leju. Labi, ka tā nav garlaicīga kā iepriekšējais garais lejupceļš. Pa ceļam kāds skrien pretim un kliedz, lai gatavo numuru, ka būšot pārbaude. Jā, pēc brīža arī kāds uzmācīgs tips ir klāt ar pīkstekli.

Vienmēr, kad esi augšā, ir jātiek arī lejā. Un lejā man galīgi nepadodas. Šeit tad garām palido Dace tā, it kā es kāptu pretējā virzienā ar lauztu kāju un atmuguriski.

running1

Tieku lejā un caur civilizāciju nokļūstu lielajā KP. Ēdu, ēdu, dzeru, dzeru, it kā nebūtu ēdienu nedēļu redzējis. O! Ieraugu Daci. Un tad tik sākās. Dace pastāsta, ka līdz šim punktam ir tā saucamais iesildīšanās posms un īstās sacensības pēc tam tik sākšoties, tagad būšot kādi nieka 2km jāpakāpj uz augšu. Respektīvi visi mani plāni tiek sagrauti, jo līdz šim KP (50km) bija gājis labi un nekas grūts nebija (nu izņemot tos briesmīgos noskrējienus). Tad nu neko darīt, turpinu uzņemt spēkus un gatavojos doties lielajā kāpienā. Šinī KP izrādās arī ir ekipējuma pārbaude. Caur to tieku salīdzinoši ātri cauri. Atkāpei – bail man no tām ekipējuma pārbaudēm, jo esmu salasījies visādus šausmu stāstus, kā citiem ir gājis.

Labs ir, cik tad var marinēties, jādodas uz nākamo KP, kas ir nieka 16km attālumā. Eju, eju un – jā – te nu ir tas kalns, kurā jātiek augšā. Uzmundrinājumam viens dalībnieks vemj trases malā, bet uz jautājumiem atbild, ka viss ir OK. Savukārt Dace jau škiet, ka ir gabalā. Aha, tomēr ik pa laikam redzu, ka kāpj kādus līkumus augstāk. Pēc kāda laika izdodas Daci panākt un kādus kilometrus veicam kopā. Prātā palicis lūgums, lai viņu nogrūžot no kalna, te gan racionāli izskaidroju, ka tas nav lietderīgi, jo zāle ir mīksta, slīpums neliels. Tātad, kamēr ripos, pārdomās un tad dusmosies, ka atkal jākāpj augšā. Tā nu runājam, runājam. Nu un laikam runāju pārāk daudz un Dace nolemj mazliet atpūsties no manas runāšanas, tad nu turpinu atkal vienatnē. Kāpiens uz augstāko TDS punktu, ir te karsts, te auksts, jo, ja esi saulē, tad tiec cepts, bet, kā nokļūsti kalna ēnā, tā ir vēss. Novēroju, ka speci velk kaučkādas viltīgas plānas jaciņas – būs man ar tāda jānopērk.

Jākāpj augšā, lejā, augšā, lejā un – jā – beidzot klāt ir lielā briesmīgā virsotne, uz kuru nācās mērot ~12km.

augstaka_vieta

Te, šķiet, ir kaučkāda sapulce, jo ļoti daudzi sēž un acīmredzot mēģina saprast, kā te nokļuvuši. Pamācībā bija teikts, ka kalna galā ilgi nevar uzturēties, tad nu skatos, kur un kā tikt lejā. O! Šeit jau ir interesantāk – 4 kilometros jātiek 500m zemāk. Sākuma kāpiens ir pa klintīm. Vietējie kalnieši dažviet savilkuši virves un izlikuši oranžu lukturi. Šis kāpiens man patīk, jo nav jāskrien uz leju. Tā nu cilpoju lejā un aizdomājos, kā te būtu bijis kāpts pa tumsu. Un varbūt tie, kas augšā atpūtās, tieši gaida tumsu, jo gaismā nav interesanti kāpt pa klintīm lejup. Mazliet pakāpis, mazliet paskrējis jau tumsā ierodos nosacītajā vidus KP. Wow, te ir pasta party, atkal saēdos, sadzeros utt. Dabūju arī no Gunas, ko es te daru, vai man abas kājas lauztas, jo man esot vajadzējis būt jau 3 kalnus tālāk. Noskatos  vēl, kā cīņu biedri maina zeķes, dzer visādus pulverus utt. Sajūta, ka esmu nokļuvis nevis TDS kontrolpunktā, bet jauno ķīmiķu nometnē. Te atkāpei, ka man kā īstam vīram nav nemaz paciņa atsūtīta, jo to, ka man ir oranžs maiss, ar ko savu ķīmiķa komplektu atsūtīt, nemaz nebiju pamanījis un domāju, ka tāds man nav piešķirts. Šim starpgadījumam gan ir arī gaišā puse, jo nebija man jāņemas ar savu oranžo maisu. Mīnuss gan tas, ka biju spiests visu nest līdz visu distanci, bet nu esmu dzirdējis, ka tā dara īsti vīri.

Nu ko, cik var tupēt iekš KP. Ir jādodas ārā tumsā paskatīties, kādi tad tie kalni izskatās zvaigžņu gaismā. Par nakti jau esmu sapņojis ilgu laiku, jo – mazāk vajadzēs dzert, nebūs tik karsts utt. Izejot no KP, var redzēt, kā citi vēl kāpj lejā pa klinti. Savukārt paveroties un otru pusi, redzu, kā daudzi jāņtārpiņi ir aizņēmuši visu horizontu un, lēnām spīdēdami, izzūd naktī, kas tos vienu pa vienam apēd, lai pēc tām tālāk izspļautu. Man ar tas draud, cerams, ka tikšu izspļauts ne pārāk sagremots, jo pēc karstā kāpiena esmu viegli apcepts.

Nākamie daži kilometri paiet domās, kur lai dabū kaut ko ēdamu. Un atceros, ka kopš starta nesu līdz puskilogramu ar lācīšiem. Tad nu veicu lācīšu loģistiku no somas un jakas kabatu un dzīres var sākties. Pirmā piegājienā mazliet pārspīlēju un piebāžu pilnu muti ar lācīšiem. Dažbrīd ir grūtāk kustināt muti nekā kāpt pret kalnu. Visam klāt vēl parādās risks, ka aizlips un salips visas iespējamās vietas. Kāpju, kāpju. Kādu gabalu pa priekšu iet kāds francis, kam slīd stipri vairāk nekā citiem. Mēģinu noskaidrot, kādas markas bliežamkurpes viņam ir, bet neizdodas. Paralēli slidenajiem akmeņiem parādās arī govju izliktās mīnas, nu nekas, būs mīkstāka krišana. Ops! Pa priekšu ejošais slidenais francis izpilda bez dažiem grādiem špagatu uz ko nosaku: “Like a ninja!”, bet diemžēl neviens manu joku nesaprot.

Parādās arvien vairāk govis un jau pēc skaņas šķiet, ka varu jau atšķirt skaņu, kad govs gremo, vienkārši iet, vai skrien virsū kādam no dalībniekiem.

cow-copy2

Līkumi, kāpumi, nokāpieni. Stop! O! Upe tek caur diezgan pamatīgu gravu. Dienā tas būtu stipri iespaidīgs skats.

Jādodas kārtējā lejupceļā, un te nu Guna kā stāvošam palido garām, jā, ko tu stiprai padarīsi.

Pēc nākamā KP ir tā izdevība pakāpties kādu gabaliņu kopā ar Gunu, bet arī viņa nevar izturēt manu runāšanu un aizdzen sev pa priekšu. Pēc kāpuma redzu tālu tālumā KP. Pēc attāluma vēl tālu, bet ir vieglāk, ja mērķis ir redzams. KP skan tuc tuc. Un jā – mirgo oranžās lampiņas. Acīmredzot pa priekšu skrienošie monstri ir sabojājuši trasi un to tagad remontē. Nē. Tomēr neko neremontē. Lampiņas saliktas, lai sagurušie redz, kur skriet. Šajā posmā ar’ bija daudzi, kas gulēja trases malā un sapņoja noteikti par finišu un mīkstu gultu. Šajā KP veikti 85km un esmu pakāpies līdz 779 vietai. Acīmredzot tā ir taisnība, ka sacensības parasti sākas ar nakts stundām. KP viss kā parasti – ēdu, dzeru. Kas tas – ierodas Guna. Jā, atkal nodomāju, ko tu stiprai padarīsi. Šajā KP telts pašā galā krēsliņā slēpjas medicīnas darbinieki un uzglūn nabaga sportistiem, droši vien viņiem ir kāds plāns un arī noteikti savs priekšstats, kādam jāizskatās veselam sportistam .

images

Cenšos no viņiem izvairīties, kas arī veiksmīgi izdodas. Atdodu savu sēdamvietu Gunai un lavos prom, jo priekšā ir briesmīgi 10km, kas ies tikai uz leju.

Lejupceļš galīgi nevedas un, lai pieveiktu nieka 10km, kas iet tikkai uz leju, man vajag vairāk nekā 2 stundas. Vienkārši nožēlojami. Grūto lejupceļu tik atsvaidzina iekrišana upē. Pats gan vainīgs, jo gribēju kādam japānim parādīt, kā pareizi vajag šķērsot upi. Pēc ilgstošas klumburēšanas ierodos pilsētas KP, no kura vairs tikai atliek pieveikt 24km. Ātri iestiprinos un varu doties. Atlikušo distanci sadalu 4 daļās. Pirmās 3 daļas ir kalna pārvarēšana un tikšana līdz Les Houches KP. Līdz kuram, ja tikšu, tad varu uzskatīt, ka esmu finišējis.

No pilsētas sākas kāpiens pa ceļu augšup. Domāju tik, kā pa šādu ceļu var pabraukt ar mašīnu, bet ilgi prātot nenākas, jo nokļūstu sakņu takās. Ceru, ka par šo vietu neko nezina daži no LV MTB rīkotājiem, jo viņi te varētu sarīkot tādu MTB, ka tas vēl ilgi rādītos sapņos. Pa mežu un uz augšu iet salīdzinoši viegli. Eh, varētu būt visa distance tik pret kalnu. Nemanot esmu paveicis pirmo no atlikušajiem kāpumiem. Nu tik nedaudz sāpīgais lejupceļš un tad pēdējais distances kāpums, kas sola 500 augstuma metrus. Šis pēdējais kāpums bija iznīcinošs ar to, ka visu laiku ir redzams augstākais punkts, kur jānokļūst.  Augšupceļā apdzenu pa kādam dabas baudītājam, bet zinu, ka sekojošajos noskrējienos viņi mani pametīs vienu ar kalnu. Laiku pa laikam nolemju apstāties, bet saprotu, ka tā nav laba doma, jo, stutējoties ar nūjām, ir grūti noturēt līdzsvaru. Tad jau labāk turpināt kāpt. Dīvaini, 7km augšup esmu veicis ātrāk nekā 10km pirms tam lejup. Laikam būs jāsāk trenēt noskrējiens.

tds_ped_kapums

Uzkāpis augšā, tieku nopīkstināts un varu rāpot lejup. Lejupceļā, protams, kā lavīna man garām veļās lejupskriešanas speciālisti. Kurus, ja pamanu, cenšos palaist sev garām. Ar vienu gan nesanāk, kā plānots, jo kad laižu garām, viņš sāk kaut ko drudžaini franciski stāstīt. Ieslēdzu sejas funkciju – neko nesaprotu. Tad šis norāda uz savu ceļgalu un saka: “Ai!” Tad man kļūst skaidrs, ka citiem arī ir grūti un nav, ko sevi žēlot, vajag doties lejup.

Lai tiktu uz pēdējo KP, no kura atliek tikai pieveikt nieka 8km, nācās līkumot sakumā pa pļavu, tad pa meža takām un visbeidzot pa asfalta serpentīnu. Šis pēdējais notipinājiens bija tehniski viegls, bet, ko darīt, ja nevar noskriet, lai kā gribētos. Aiz katra līkumu likās, ka nu jau būs plakans, bet nekā. Tāpat arī katrs mājas jumts likās, ka ir jau lejas ciemata sākums. Respektīvi šķiet, ka ātrāk pienāks pasaules gals nekā beigsies šis lejup rāpojiens. Un tikai pēc nezināma līkuma skaita redzu pēdējo KP. Biju jau veicis izpēti un secinājis, ka starp šo KP un finišu augstuma starpība ir nieka 20m. Yes, nu tik bēršu ogles un bliezīšu. Hmzz, bet kas tas? Uz lapiņas rakstīts 8km 200m+ 180m. Uzmetu vēlreiz race profila bildei – nu jā, tur kaučkādas pumpiņas un minimāls slīpums ir uzzīmēts. Dabā gan nemanīju solītos +200 augstuma metrus, laikam kļūstu imūns pret augstuma metriem.

Nu ko, biju par pēdējo taisni daudz domājis, kā to lai pieveic, jo vienmēr prātā palikuši pēdējie ISTRAs kilometri, kurus bija ļoti grūti veikt. Šoreiz biju gudrāks, biju gan morāli gan fiziski pietaupījis nelielas spēka rezerves, lai starp monstriem un citiem necilvēkiem varētu pieveikt pēdējo taisni ar augstu paceltu galvu. Praktiski visus 8km turējos kopā ar vienu franču skrējēju un abi kopā skrējām un dzinām vienu pēc otra. Pilsētā daži skrējēju pāri redzot, ka skrienam, arī mēģināja kāpināt tempu, bet ātri noplīsa. Diemžēl mans franču draugs arī neizturēja finiša taisnes spriedzi un noplīsa. Man pat 200m pirms finiša izdevās pieveikt vienu līdzjutēju, kurš acīmredzot gribēja ierādīt, kā jāskrien. Vēl viens līkums un finišsssss. Dabūju savu vestīti un mēģinu saprast, kur es esmu, kas es esmu utt. un pats galvenais – kur ir tavs auto, vecīt?

Vēl viens piedzīvojums ir beidzies, esmu kļuvis bagātāks … un esmu vēl solīti tuvāk lielajam sapnim …

Ir cilvēki, kam ir nauda un ir cilvēki, kas ir bagāti. Nauda tevi nepadara bagātu, bagātu tevi padara ta,s ko tu dari, un tas, ko tu esi piedzīvojis. Lai cik liels būtu tavs sapnis, tici tam. Neceri, nedomā, bet dari. Tu cīnies tikai ar sevi. Nesalīdzini sevi ar citiem,Tu cīnies tikai ar sevi. Pats grūtākais ir uzvarēt sevi, nevis citus, jo ja jau Tu esi viņiem priekšā, tātad Tu esi uzvarējis tikai tos, kas ir bijuši vājāki par Tevi.  fuck

No kalnu virsotnēm līdz Kurzemes piekrastei

IMAG0479

Mēģinu saprast, kurā mirklī man iešāvās prātā trakā ideja pieteikties skrējienam. Laikam šo joku ar mani izspēlēja daudzu savstarpēji saistītu un nesaistītu pamudinājumu kopums. Liela nozīme bija „kaitīgajiem” rakstiem noskrien.lv portālā, protams, arī Monblāna leģendu – Laimoņa un Matīsa stāstiem, kā arī nostāstiem par viņiem. Pavisam neuzkrītoši, dziļi iekšā iesēdās maza, mazītiņa domiņa, ka gribētu to kādreiz pamēģināt. Nenoliedzami mani spēcīgi ietekmējuši arī Edgara stāsti. Tas, ka viņam acīs šķiļas uguntiņas, runājot vien par kalniem un Monblāna skrējieniem, man lika domāt, ka tur kaut kam tiešām ir jābūt. Izlemts: neraugoties uz to, ka pavasarī jau ieplānota Kanāriju ultra, pieteicos TDS distancei arī pati. Kāpēc tieši TDS nevis CCC – uz TDS nav konkursa. Vienkārši – piesakies un skrien. Lasīt tālāk.