Forums

Labs rīts sākas ar laicīgu gulētiešanu, dabiski pamodos 6:30 – labāks noskaņojums un patīkamāk iziet paskriet, jo neesi samiegojies. Šorīt izvēlējos nelielu rīta distanci uzveikt sirdij patīkamā rīta lēnajā skrējienā, gaisa temperatūra -2, laiks drusku dranķīgs – nokrišņi no gaisa piesaluši pie skrejamā celiņa un asfalta, bet tik un tā jauks rīta sākums… Skrēju pa ierasto ziemas maršrutu RAF – Ozolnieki – RAF, plānotais distances garums 6.5km. Skrienot Ozolnieku virzienā nu jau pazīstamas rīta sejas var satikt – cilvēki dodas uz darbu, šorīt gan nebija liela celiņa noslodze – 2 cilvēki turp skrienot un 3 atpakaļ. Atpakaļ skrienot gadījās arī kāds iedomīgs, principiāls velo dzin, dzin, dzindzinātājs :) man jau protams jautri, bet kas un kā tad īsti bija… Skrienu un dzirdu, ka aiz muguras viens mēģina savu ierūsējušo klasisko velo trinkšķināmo atdzīvināt, pirmajā mirklī šķita – sveiciens agrā rīta sportistiem! Turpināju skriet nedaudz pievelkot vēl tuvāk kreisajai malai un viņš ar vien uzmācīgāk man aiz muguas turpināja mocīt savu trinkšķināmo – tā šis nosēdēja man astē sekundes 20 un tad es nolēmu atskatīties, kas šim par problēmu… Tad atskanēja "Pavācies taču malā!" un es šim atteicu – "vai Tev pa labo malu nepietiek vietas kur man apbraukt?". Velosispēdists atcērt "Bet ja pretim kāds cits velosipēdists brauks?", es viņu paturpinu "Paskatoties 1 km uz priekšu – tur … neviena … nav …", tad es pārkārtojos uz pretējo/labo celiņa malu, kas nav apzīmēta ar balto velosipēdu un dīvainis mani beidzot apdzina.

P.S. Pa labo malu mani varēja apdzīt vismaz 2-3 blakus braucoši velosipēdisti, jo veloceliņa platums ir ~3m un es skrēju pa pašu, pašu malu – šoreiz gan aizdomājoties par dienas turpmāko rīcības plānu kalšanu skrēju pa sarkano velobraucamo daļu. Un man kā aktīvam velosipēdistam, kas bezsniega periodā pārvietojas tikai ar velo (ja vien tas cilvēcīgi iespējams) arī nepatīk TĀDI cilvēki, kas aizņem velosipēdistu pusi, bet nepatīk tādā gadījumā, ja 3-4 cilvēki pārvietojas visā ietves platumā un nav iespēju apbraukt ne pa labo, ne pa kreiso pusi, tad arī es mēdzu uztrinšķināt – un pa vietu kura atbrīvojas apdzenu šos gājējus… gadās arī tā, ka izvēlos netraucēt/nebiedēt gājējus un apbraucu pa zaļo zonu… Zinu, ka pēc visiem man zināmajiem noteikumiem es tos šorīt pārkāpu, bet tai pat laikā ir principiāli velosipēdisti, kuri pieturās pie savas dzelžainās tramvaja stūres un ne par ko nevēlas apbraukt pa 2m brīvo gājēju pusi, kur 1km rādiusā nav nevienas dzīvas būtnes, kas varētu patraucēt šo manevru…

Morāle: netraucēsim tos, kuri pārvietojas ātrāk par mums!