Forums

Visvairāk mani "paņēma" tomēr tie mazie ķipari:) Un moments, kur visa ģimene iesildās kopā, kā tie maze ņemās:) Pa smuko!

Es šo pasākumu katrā ziņā raksturotu kā pozitīvu, gan gaisotnes ziņā, gan par spīti saviem, ne īpaši pozitīvajiem "piedzīvojumiem" (bet ko vajag, to vajag).

Štrunts, ka 4:30 jāceļas uz autobusu, to visu var pārdzīvot … Bet viss laikam sākās troļļukā, kad iekāpa kontrole, un es sazin kādā brīnumainā kārtā biju pakāsis e-talonu. Izčamdīju visas kabatas, maku … beidzot atradu somā (jo braucienu skaits bija beidzies un talons bija tukšs, biju nobāzis, ar domu, ka vairs nevajadzēs). Kontroliere jau berzēja rokas, ka nupat varēs kādu paņemt priekšā … bet par laimi, talons atradās. Pašam radās kautkāda priekšnojauta, ka tas nav uz labu … :D Un ilgi nebija jāgaida. Jau iesildījies un stāvot uz starta, konstatēju, ka esmu aizmirsis uzlikt uz rokas laikrādi. Tātad – nāksies skriet biški "uz dullo". Nu labi, lampinieks ir un paliek lampinieks, gadās jau visādi… Pirmais aplis. Apļa otrajā (?) dzirdinātavā laika taupīšanas nolūkos mēģināju padzerties skrējiena laikā, neapstājoties.. Kautkā neveiksmīgi, aizrijos un kopā ar ūdeni ierāvu arī gaisu… Atrauga nenāca un sānā sāka pamatīgi durt. Nākamais pusotrs aplis sanāca ellīga izdzīvošanas cīņa ar vēderu, centos vienīgi lēnām kustēties uz priekšu un neapstāties… Man aizgāja garām labs bariņš dalībnieku, kādi 30 noteikti, arī OreMan … Par laimi, iesākoties 3.aplim, vēders padevās un sāku iedzīt zaudētās pozīcijas… Pēc kāda laika, tālumā pamanīju OreMan, tas viesa zināmas cerības, ka, ja iespējami tuvu pievilkšu, tad varētu finišēt zem 1:40. Kā zināms, pulksteņa man nebija. Kaut kad senāk biju paskatījies OreMan treniņu laikus/pulsus, kas liecināja, ka skrienam diezgan līdzīgā ātrumā (laikā). Neticami, 4. aplī pievilku un, garām ejot, novēlēju viņam veiksmes un lai turās, ka līdz finišam daudz nav atlicis (jo biju iedomājies, ka tas ir pēdējais aplis)!… Izejot ārā, jau pirmsfiniša rajonā, skatos tālumā – "žiglās kājas" Florošeks tikai tagad šķērso finiša līniju… Un tad es saprotu – falšā finiša spurtā esmu smuki izpumpējies, respektīvi, atkal esmu ieberzies – būs jādeso vēlviens aplītis… Vakars uz ezera! Nu neko, kas jādara, jādara… Pametu skatienu atpakaļ, OreMan un vēl daži skrējēji atpalikuši no manis kādus 150 m. Ņemu želeju, tā kautkā netaisās vaļā, ok, beidzot viss kārtībā.. Dzirdināšanas punktā paķeru arī ūdeni. Te pēkšņi, kur gadījies, kur ne, OreMan aiznesas garām. Bāc! Vibrami šajā ziņā ir ļoti bīstami … Nav iespējams dzirdēt, ka kāds tuvojas. Ja nu vienīgi pēc skrējēja elpas … Neko, turpinu skriet, ar mokām sakopoju spēkus un mēģinu daudz neatpalikt.. Laikam arī želeja iedarbojas.. Tikai kautkur pirms finiša pēdējā trases līkumā atkal noķeru OreMan… Kautkāds traks finiša sprints.. Finišs!!!! OreMan saka, ka viņam jauns PR. Fū… Nespēju noticēt, ka tik murgainā skrējienā, esmu ieskrējis tik salīdzinoši labā rezultātā. Prieks, ka OreMan jauns rekordlaiks un, vienlaicīgi, arī apbrīna, ka ar minimālajiem apaviem var nobliezt tādu gabalu pa asfaltu (!) un tik labā laikā. Visu cieņu!

Nobeigumā. Treniņi ir treniņi, tas ir pamatu pamats. Bet, ja, praktiski, nav nekādas sacensību pieredzes, pat, ja treniņos skrien salīdzinoši labi, sacensībās var iziet greizi … Khm. Nenovēlu nevienam šādu scenāriju. Kā pieredze, jā, tā man bija ļoti vērtīga. Galvenais ir noskriet! Tiekamies Nordea!:))