Forums

Jā, Justmaris, es sestdien netiku uz Mežaparku un tāpēc svētdien patrenējos uz Bauskas šosejas. 

Kopumā manu attieksmi pret šo pasākumu diezgan precīzi Neatkarīgajā Rīta Avīzē ir noformulējis Viktors Avotiņš:

“Ko tik visu nevarēja sadarīt par godu Baltijas ceļa divdesmitgadei! Sadot kopā varas un sabiedrības rociņas – nevarēja. Pagriezt savus kaimiņu ģīmjus, kā pienākas, vispirms citam pret citu un tik tad – vienam uz somiem, otram uz poļiem, trešam uz jeņķiem, nevarēja.

Iztikt bez cūku un reņģu kariem – arī ne. Piepildīt Zigfrīda Meierovica sapni par Baltijas ūniju – nevarēja. Paturēt skolās audzināšanu, kura vēstītu, ka cilvēks pastāv sabiedrībā, ka sabiedrībā jāsadarbojas, ka cilvēkus var vienot ne tikai kungs un pātaga, bet arī laba griba un cilvēcība – nevarēja. Gādāt, lai šādai audzināšanai būtu papilnam piemēru, kas rodami ne Latvijas vēsturē, bet šodienā – nevarēja. Mācīt skolās Latvijas vēsturi, kas liecinātu, ka arī šī tauta retumis ir spējusi vienoties un guvusi šajā vienotībā reālus panākumus – nevarēja. Veidot stabilu vienas kopienas sabiedrību – nevarēja. Vienotības vārdā uzņemties krīzes slogu visiem slāņiem līdzvērtīgā, proporcionāli panesamā smagumā – nevarēja. Vienotības vārdā gādāt, lai tauta neizklīst – nevarēja. Ko tik visu nevarēja sadarīt par godu Baltijas ceļa divdesmitgadei!

Mums skolā bija meistari, kuri mācēja šokolādes konfektēm izņemt pildījumu, tā vietā ielaist tinti, meistarīgi salipināt šokolādi un tad uzcienāt klasesbiedrus. Baltijas ceļš bija šokolādes konfekte ar adekvātu pildījumu. Bet «vienotības skrējiens», atceroties Baltijas ceļu, manā uztverē ir konfekte ar tintes pildījumu. Es saprotu, ka mūsdienās populārās «čaumalu kultūras» piekritējiem un ieviesējiem, kuri uzskata, ka parādīt lietu čaumalu, fasādi arī nozīmē izteikt to saturu, kuri paši politikā vai dzīvē devuši priekšroku virtuālām, skaistām pozām un uzskatījuši šīs pozas par darbu, tamlīdzīgas, tā pildītas izrādes šķiet nozīmīgas un varbūt pat svētas. Lai viņiem tā šķiet. Cilvēkiem, kuri savu dzīvi un pasaules uzskatu veido, sēdēdami pie televizoriem, tas patiks. Jo tas noteikti izskatīsies labi, izskatīsies patriotiski, izskatīsies emocionāli. Izskatīsies.

Bet es nesen biju lauku skolā. No šāgada izlaiduma klases augusta sākumā seši jau bija prom no Latvijas. Droši vien tie laikus devās tālā vienotības skrējienā. Daži pat nebija paņēmuši izglītības dokumentus. Vēl aprunājāmies ar Marģeri Martinsonu par bērniem. Marģerim bērnu dikti daudz. Bet – daži Anglijā, kādi Vācijā, kāds Skandināvijā. «Priekš kā es centos?» jautā Marģeris. Es neraudu. Bet nesen asaras acīs man sadzina TV sižets no Rēzeknes darba biržas, kur jauni, spēcīgi cilvēki, gribēdami izbraukt darbā uz ārzemēm, cits pēc cita teica: «Nevaru vairs mācību naudiņu nomaksāt, jābrauc. » «Esmu izmācījies, bet te man darba nav, jābrauc. » «Bērniņš man, bet te man nav iespēju viņam dot, ko gribu, jābrauc…» Vēl man tās asaras sanāca aiz bezpalīdzīgām dusmām uz sevi: tu, idiot, neesi bijis spējīgs šo stāvokli kaut kā ietekmēt. Ak, jā, nu es varu tālab piedalīties vienotības skrējienā. Tas noteikti palīdzēs.

Taču, ja es skrienu pats, tad skrienu kā Forests Gamps. Līdzskrējēji man vienaldzīgi. Kad gribu, apstājos un eju mājās. Bēdīgi, ja tie, kuri skrēja blakus, paliek stāvam atplestām mutēm un neskrien tālāk. Jo tādiem nav bijis sava mērķa šādā skrējienā. Bet, ja es skrienu aicināts, ja mani turklāt aicina skriet par Latviju un ja vēl visam pa priekšu stumj, ka tur skries trīs prezidenti, tad tomēr gribētos zināt, uz kurieni simboliski vai reāli skriesim. Uz kurieni skries mūsu prezidents? Apkārt pa krīzes bedres malām? Vai tomēr uz kaut kādu gaismu, uz kādu saturu, uz kādu tautai zināmu reālu perspektīvu, uz kādu drošu un tautai labvēlīgu varas apņemšanos? Vai arī – tikai uz ilūziju?

Uz ilūziju, uz cerību pat bez gaismas galā bija svētīgi skriet padomju laikā. Vai dziedāt. Un sacīt: «Savējie sapratīs…» Un šī saprašana tad arī pamazām pildīja mūs ar vienotu saturu, kas galu galā noteica arī Baltijas ceļa saturu. Tā bija ļoti laba ideja. Tika atrasta jēgā ļoti ietilpīga, vizuāli uzskatāma un katrā pasaules malā viegli uztverama forma vēstij par to, ka triju Baltijas tautu griba atgūt savas valstis ir kopīga. Šo sadošanos rokās noteica katra brīvs prāts, nevis oficiāla komanda. «Pasaule un Eiropa vairs nevarēja to nepamanīt.» (V. Landsberģis). Par to bija vērts stāvēt un ir vērts skriet.

Protams, patriotiski pasākumi ir vajadzīgi. Protams, tuvākas un tālākas vēstures notikumi, to atceres gadadienas ir tiem labs iemesls. Esmu arī par vienotību. Taču – par tādu vienotību, kura jādemonstrē nevis saskaņā ar kādas «propagandas ministrijas » iegribām un aicinājumiem, bet par tādu, kas nav speciāli jāatrāda, kas izriet no (sabiedrības, varas) šīs dienas prakses un ir tās apliecinājums. Padomju laikos bija parasta lieta demonstrēt to, kā nav. Bet par to, kā, manuprāt, šobrīd nav, es neskriešu. Es neskriešu ar tiem, kuri savā ikdienas praksē uztur politiku, kas darbojas pret sabiedrības un varas, nabago un bagāto, jauno un veco, darba devēju un darbinieku, laucinieku un pilsētnieku vienotību tautā. Uzskatu par liekulīgām tādas oficiālas vai pusoficiālas publiskas akcijas, kuras nevis apliecina reālo stāvokli, bet tiek vilktas kā aizkars šim stāvoklim priekšā. Es uzskatu, ka ir liekulīgi pakot Baltijas ceļā kā čaumalā šodienas Latvijas varas un sabiedrības attiecības. Latvijas vara nav centusies, kā pienākas, nodrošināt Baltijas ceļā pieteiktā satura piepildījumu. Un arī man ir vēl ar sevi kādi mājas darbi darāmi, pirms man būs pelnīts gods skriet par Latviju.”