Forums

Varbūt nebūs īstā valsts, ar ko salīdzināt, bet pēc pusgada nodzīvošanas Turcijā liekas, ka te Latvijā ir ļoti aktīvas sievietes. Vietējās 10 km sacensībās starp 720 dalībniekiem bija tikai 82 lēdijas, viena no kurām biju es.

Mani patiešām pārsteidz šī informācija.. Cik nācies būt citās valstīs, man nekad nav licies, ka Latvijā būtu daudz sieviešu dzimuma pārstāvju ar tieksmi uz aptaukošanos.

Par diētām un vēlmi būt skaistām – laikam jau ir tā, ka ir šķietami vieglāk badoties, nekā regulāri nodarboties ar sportu. Pie tam ar diētu rezultāti ir ātrāki, it sevišķi, ja tā diēta ir pavisam briesmīga, bet ar sportu paiet laiks, kamēr tie liekie kg nokrīt, un tikmēr jau ir paspēts iekrist depresijā par to, ka nekas nelīdz. Droši vien būtu vajadzīga lielāka sabiedrības informētība par šādām lietām. Bet, manuprāt, ir vērojama pozitīva tendence pieaugt skrienošo un sportiski aktīvo cilvēku, tajā skaitā, sieviešu, skaitam Latvijā..

Tas video tik iedvesmojošs un elpu aizraujošs! Beigās gandrīz vai aizkustinājuma asara nobira :)

Pēc manas pieredzes ar sportiskām aktivitātēm un iedvesmu to darīt – es zinu, kā tas ir, ka vairākus gadus var vispār nekādā veidā nekustēties, lai gan ir sajūta, ka vajag to darīt, bet nav spēka, ir tik daudz citu darbu, tik daudz stresa un, šķiet, ka nekam tādam taču nav laika un kāda gan vispār no tā jēga.. Mūsdienās cilvēki ir tik aizņemti, ka viņi neatrod laiku sportam. Bet tad vienā brīdī ir kaut kāds klikšķis un vienkārši gribas sākt kaut ko darīt, un, kad sāk, tad atpakaļceļa vairs nav.. Jautājums, kā cilvēkus dabūt līdz tam klikšķim.. Es nezinu, bet, manuprāt, ļoti palīdz tas, ka skriešanas sacensību skaits Latvijā pieaug, pieaug skriešanas entuziastu skaits, ik pa brīdim var dzirdēt brīnumstāstus par to, kā kāds noskrējis maratonu, cilvēki to dzird un redz, gan jau ka tas palīdz iedvesmot arī tos, kam tas sākumā šķiet pilnīgi neiespējami vai nevajadzīgi..

Man šķiet, nav jēgas skumt par to, ka ir cilvēki, kas nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Ir vienkārši jāturpina skriet un priecāties par dzīvi, un tādā veidā mēs, skrējēji, iespējams, varam apkārtējos radīt iedvesmu skriet arī viņus. 

Domāju, ka vairumam sieviešu (īpaši tām, kurām ir ģimenes) ikdienā atliek salīdzinoši mazāk brīvā laika nekā vīriešiem, bet savukārt slodze lielāka. Tad nu pēc šādas dieniņas ir pagrūti rast gan laiku, gan spēku sporta aktivitātēm.

Beļinska domas pareizā virzienā, vismaz manā gadījumā. Ja nekontrolēju ēšanu (ēdu ko gribu un kad gribu), tad svaru varu tikai +- noturēt, bet ne jūtami samazināt, neskatoties uz to, ja šajā periodā regulāri tipinu (kaut vai 2-3 stundas katru otro dienu). Tiklīdz pārtraucu tipināšanu, tā svars aug acīmredzami – tauku veidā uz vēdera (: . Bet tie ir tikai tādi novērojumi, jo tipnu/skrienu ne liekā svara dēļ, bet – vienkārši gribu un skrienu, kad negribu neskrienu :).