Home
Topic RSS
11:24
22/04/2009
Offline
Vai ir kaut kādi ieteikumi vai pamācības, kā būtu jāatsāk skriešana vai jebkāda cita fiziska aktivitāte pēc slimošanas vai traumas?
12:46
18/05/2009
Offline
Strauji un bez žēlastības nevajadzētu.
Vajadzētu pakāpeniski. Pirmajā nedēļā mazāku slodzi, kā bijusi pirms slimības.
Nekautrējies gabalu skriet, gabalu iet, kā to daru tagad es. Neesmu pēc slimības, bet pēc sacensību slodzes organisms grib atpūsties un vieglākas slodzes, to arī īstenoju.
14:25
24/04/2009
Offline
Ja pārtraukums 3 nedēļas vai vairāk tad jāsāk viss no gala, ja īsāks var lekt iekšā iepriekšējā programmā, bet nu nevajag pārķert, un sekot savam organismam.
15:37
01/09/2009
Offline
Pašam nācās vairāk kā 2 mēnešus neskriet vispār. Katrā ziņā ar manu iepriekš ielikto pamatiņu ~4 mēnešu garumā bija par maz, lai kaut kas būtu saglabājies pa šo pauzes laiku. Tagad sāku atkal visu no nulles, pie tam šoreiz ir pat grūtāk, kā pirmajā reizē - muskuļi ir kļuvuši krietni jūtīgāki pret slodzi.
21:30
04/04/2010
Offline
Nez ar kaadu slodzi vajadzetu atsākt pēc 17 gadu pārtraukuma un noskriet Nordea maratonu?
Šajā gadījumā tas gan ir vairāk principa jautājums.
Atsāku skret divas nedēļas atpakaļ, muskuļiem šķiet, ka slodze nav problēma, bet locītavas gan netur (potītes u ceļi). Nav kādam padomā kāda smēre vai kas tamlīdzīgs.
Ac, Renārs
22:50
29/04/2009
Offline
Un kas tad var notikt, ja es pēc ziemas miega rītdien 10 KM nomočīšu? ilgāk vnk skriešu un attiecīgi grūtāk, bet veselībai jau nekas slikts nav. Grūti saņemties dēļ kkādiem 3-6 kilometriem no gultas līst ārā :D
07:53
24/04/2009
Offline
RenarsJ said:
Nez ar kaadu slodzi vajadzetu atsākt pēc 17 gadu pārtraukuma un noskriet Nordea maratonu?
Šajā gadījumā tas gan ir vairāk principa jautājums.
Atsāku skret divas nedēļas atpakaļ, muskuļiem šķiet, ka slodze nav problēma, bet locītavas gan netur (potītes u ceļi). Nav kādam padomā kāda smēre vai kas tamlīdzīgs.
Ac, Renārs
Pēc tik ilga pārtraukuma smēres nepalīdzēs... Jāatsāk lēnām audzējot apjomu un slodzi. Es pat teiktu, ka ar mēnesi vai diviem nepietiks, lai pēc 17 gadu ārtraukuma sagatavotos maratonam. Kaut vai to pašu saišu un locītavu dēļ. Tās nedrīkst pakļaut ekstrēmām un pēkšņām slodzēm, tās jāatsāk noslogot un staipīt pamazām. Tādā ziņā ar muskuļiem ir vieglāk, bet pēc tik ilga pārtraukuma, strauji audzējot slodzi, saišu un/vai locītavu traumas ir praktiski neizbēgamas. Diemžēl...
17:28
04/04/2010
Offline
Aivars said:
RenarsJ said:
Nez ar kaadu slodzi vajadzetu atsākt pēc 17 gadu pārtraukuma un noskriet Nordea maratonu?
Šajā gadījumā tas gan ir vairāk principa jautājums.
Atsāku skret divas nedēļas atpakaļ, muskuļiem šķiet, ka slodze nav problēma, bet locītavas gan netur (potītes u ceļi). Nav kādam padomā kāda smēre vai kas tamlīdzīgs.
Ac, Renārs
Pēc tik ilga pārtraukuma smēres nepalīdzēs... Jāatsāk lēnām audzējot apjomu un slodzi. Es pat teiktu, ka ar mēnesi vai diviem nepietiks, lai pēc 17 gadu ārtraukuma sagatavotos maratonam. Kaut vai to pašu saišu un locītavu dēļ. Tās nedrīkst pakļaut ekstrēmām un pēkšņām slodzēm, tās jāatsāk noslogot un staipīt pamazām. Tādā ziņā ar muskuļiem ir vieglāk, bet pēc tik ilga pārtraukuma, strauji audzējot slodzi, saišu un/vai locītavu traumas ir praktiski neizbēgamas. Diemžēl...
Laikam gan jau tā arī ir, tomēr vēl neliela cerība ir, redzēs kā ies ar treniņiem
17:41
22/04/2009
Offline
Pat ja labi ies treniņos, maz ticams, ka uzreiz, pēc tik ilga partraukuma, tik vienkārši tiksi pie skaidrības ar veselību un garajiem gabaliem. Ja 1/2maratons vēl būtu paceļama lieta, tad ar maratonu labāk neriskēt. Lai nebūtu komplikāciju pēc maratona, ideāli būtu, ja pirms maratona, kādu gadiņu ievilktos skriešanā kā tādā … un ceļi/locītavas + muskuļi jutīs/cietīs visvairāk ….
Tā kā, pievienošos Aivaram – pats esmu agriezies skriešanā pēc mazāka pārtraukuma, bet tas man nedeva lielākas iespējas riskēt ar savu veselību.
09:00
22/04/2009
Offline
13:36
24/04/2009
Offline
Nu tik traki kā tie te mālē to velnu jau nav, es pēc 30 gadu pārtraukuma sāku tipināt 300m un pēc tam 300 m soļos, tasbija maija sākums, jūlijā noskrēju Jūrmalas bruņu rupuci, augustā kuldīgas 21, un oktobrī valmieras maratonu 4 h un kādās dažās minutēs, dabīgi ka pēc finiša uz zemes nevarēja nostāvēt, bet tas jau cits stāsts, jāseko pašam līdzi ko saka organisms un jāiet uz priekšu.
16:33
24/04/2009
Offline
Tu te, Pikol, stāsti par visu savu atgriešanās sezonu, bet ne par diviem pirmajiem mēnešiem pēc atgriešanās.
17:24
24/04/2009
Offline
pirmie divi mēneši trīsreiz nedeļā no 7km kas pirmajā mēnesī sastāvēja, 400m skriešus 400 m soļos, precīzāk puls skrienot līdz 150 soļojot nokrīt līdz 110, tā kādu mēnesi, tad pārgāju uz 8 km un mēģināju samazināt soļošanas intervālus, līdz viņi izzuda, kā arī dažreiz pārgāju uz 4 reizēm nedēļā un tā palielinot pamazām slodzi līdz šodienai noskrieti 7500km, un līdz pilnīgai gatavībai maratonam palikuši vairs tikai 4500km
21:15
22/04/2009
Offline
pikol, lasi uzmanīgi autora sākuma datus! Kā es jau teicu - ja neesi neko darījis 17 gadus, labāk ir ievilkties skriešanā kā tādā ... nu vismaz 6 mēnešus (minimums tās pašas 14-16 nedēļas sagatavošanas treniņciklā), vēl labāk būtu vismaz gadu .... kad gatavojos Berlīnei (10 gadu pātraukums) - ar visām lielajām nebūšanām (pat bija trauma) es ievilkos skriešanā un noskrēju savu maratonu, bet tas nav tas, kad 2 mēnešos gribi tikt uzreiz pie maratona ... iespējams, ka nav nemaz tik traki, bet, lai ar komfortu pieveiktu savu maratonu ir jāskrien ... jāskrien ... un vēlreiz jāskrien kilometrus ....
13:25
01/09/2009
Offline
Renār, davai pusīti un miers. Gandarījums būs - ļaušu sevi apskriet :) Bet nākamgad - pilno.
14:07
25/10/2009
Offline
Par šo tēmu man arī vajadzētu kāda spečuka padoms.
Bišku ziemā bija nobiris organisms un pazudušas dzelzs rezerves, attiecīgi hemoglobīns arī zems. Mēģināju turpināt kustēt, bet pēc skriešanas jutos pēc suņa - izturība 0, galva reibst un sāp, rokas tirpst, kājas pampst, pulss nekrīt pusi dienas. Tagad ir 3 mēnešus dzelzs grauzta un hemoglobīns atjaunojies, dzelzs rezerves, kaut minimālas, bet ir.
Bet mēģinot skriet sajūtas, ka nekad mūžā to neesmu darījusi. Tagad tipinu apm.150 metrus - pulss uzlec pāri 140, pāreju soļos uz 200 metriem, kamēr nokrīt līdz kādiem 120 un tā virkni reižu kādu pusstundu. Bet vienalga pēc tam jūtos pēc suņa.
Pa burzmu gan Nordea 5īti un Kedu nošļūcu ar bērnu kopā (ap 37 minūtēm), bet jutos pēc tam visu dienu kā uz smagām paģirām.
Kādi ieteikumi?
15:15
24/04/2009
Offline
Tā pat lēnām un uzmanīgi turpini. Sākumā neskrien daudz un ātri, bet centies to darīt regulāri - atsāc kaut vai ar trijām reizēm nedēļā. Pēc mēneša jau būtu jābūt pārmaiņām, cerams, uz labo pusi... :)
17:16
22/04/2009
Offline
Aivars said:
Tā pat lēnām un uzmanīgi turpini. Sākumā neskrien daudz un ātri, bet centies to darīt regulāri – atsāc kaut vai ar trijām reizēm nedēļā. Pēc mēneša jau būtu jābūt pārmaiņām, cerams, uz labo pusi… :)
domājams, ka pat nevis skrieni, bet gan iesākumam ātri soļo – ja ir pulsometrs, tad seko pulsam līdzi … pamazām pāriesi uz skriešanu … ar pacietību daudz ko var panākt
20:53
25/10/2009
Offline
Ir, ir pulsometrs. Kādu pulsu man vajadzētu turēt un cik garu to ikreizējo soļojienu/skrējienu plānot? Šovakar izgāju uz pusstundu un lēni skrēju nepārejot soļos un noturot līdz 150.
No rītiem eju kājām uz darbu 45 min un tad arī pulss iešanai augsts - 120.
21:31
22/04/2009
Offline
Hmmmz ... pulsa zona varētu būt tie paši 60-80% no maksimālā lēnajā garajā skrējienā .... skaties pēc pašsajūtas - ja redzi, ka nav labi, samazini tempu ... laiks rādīs, ko tas organisms teiks par slodzītēm ... neteiktu, ka 120 būtu kaut kas ekstra-bīstams pēc pārciestajām nebūšanām ... ar laiku visam vajadzētu normalizēties .... Kamparam varētu tāds pulss būt pat visai pieklājīgi skrienot ... bet nu tā ir tikai trenētības problēma ...
Par garumu varbūt nedomā, bet vairāk par noskrietajām minūtēm ....
