Forums

Vai varat pateikt, kurš vieglatlēts šogad izcīnīja valsts čempiona titulu krosā? Vai arī kurš slēpotājs ziemā uzvarēja slēpojumā apkārt Alaukstam? Ne par ko neuzminēsiet!

Pagājušonedēļ ar posmu Dohā sākās šīs sezonas Dimanta līga vieglatlētikā. Bija tur arī divi mūsējie – šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis un Poļina Jeļizarova. 71,07 metrs un devītā vieta vienam, 9:47,23 un 14. vieta otrai. Vēl jau sezonas sākums (tāds tas bija arī tiem, kas finišēja priekšā mūsējiem), bet vienalga nav izcili. Galvenais, lai būtu sezonas svarīgākajos mačos – pasaules čempionātā Maskavā, taču saistībā ar pasaules labāko atlētu pirmo kopānākšanu šosezon atmiņā atausa kas cits.

Kā tad tur bija ar to Latvijas čempionāta krosa uzvarētāju? Uzvarēja pagājušā gada pasaules čempions... orientēšanās sportā Edgars Bertuks. Tikai aiz viņa ierindojās skrējēji pēc pamatnodarbošanās sportā Kristaps Kaimiņš un Dmitrijs Serjogins, varbūt ne paši ātrākie vidusdistančnieki Latvijā, taču krosā ne katru labāko arī iemānīsi. It kā jau nekāds brīnums nav, ka Bertuks piedalījies tieši krosā, jo ikdienā viņa sportista gaitas tieši ir saistītas ar ainavas radītu šķēršļu pārvarēšanu. Arī tas nepārsteidz, ja kāds no spēcīgiem Latvijas vidusdistančniekiem izlaiž Latvijas čempionātu. Pārsteidz kas cits. Otrās vietas ieguvēju orientierists apsteidza par 29 sekundēm, trešās – par 49. Labi, astoņos kilometros skrējēji izretojas, un tomēr... Ja Edgars ir uzvarējis, tad kurš ir spēcīgākais Latvijas krosa skrējējs, kur viņš ir un kāpēc viņa aizvietotāji zaudē tik daudz?! Neviens taču neapgalvos, ka, teiksim, divdesmit labākie šīs vieglatlētikas disciplīnas pārstāvji Latvijā sacensībās nepiedalījās, viesmīlīgi pieņemot Bertuku un ļaujot viņam uzvarēt. Ja labākie Latvijas skrējēji vienos vārtos zaudē cita sporta veida pārstāvim, uz ko pretendē un kā trenējas labākie Latvijas vidējo un garo distanču skrējēji? Starp citu, statistiķis Andris Staģis piefiksējis, ka Latvijas krosa sacensību vēsturē cita sporta veida pārstāvis šajā disciplīnā uzvarējis pirmo reizi kopš 1920. gada. Vai tagad tā kļūs par tradīciju? Laikam jā. Vismaz tik ilgi, kamēr piedalīsies Edgars Bertuks.

Kāpēc par to jārunā? Redz, tā nu sanācis, ka uz nākamās nedēļas „Sporta Avīzes” numuru gatavojam materiālu par tiem Latvijas vieglatlētiem, kuri šajā sezonā varētu ar augstiem rezultātiem sildīt līdzjutēju sirdis pat augstākā ranga sacensībās (pasaules čempionātā). Sākām skaitīt – Radeviča vairs nelec, vismaz ne stadionā, pirmais starts pašvaks Jeļizarovai (atkārtošos – varbūt tā ir plānots), Ikauniece ziemā paspēja noslimot (robs treniņprocesā, un stadions pie mājām Jūrmalā arī joprojām nav uzcelts), ar šķēpmetējiem kā ar bitēm (piemērs Sirmā uzvara Eiropas ziemas kausu izcīņā mešanu disciplīnās ar metienu pāri 80 metriem, Vasiļevskis Dohā utt.), Olijars jau vairākus gadus kā „izbeidzies”... Vēl ir trīs daiļā dzimuma šķēpmetējas (Mūze, Ozoliņa-Kovala, Palameika), no kurām par lielo maču finālsacensību stabilu vērtību pagaidām uzskatāma tikai pēdējā. Ar to arī lielā skaitīšana beidzas, jo pārējie ir no „varbūt” un „cerams” sērijas. Cerēsim arī mēs, ka tikai pagaidām. Tikmēr Bertuks ir pasaules čempions un šī foruma sudraba medaļas ieguvējs, kurš maisā iebāž vieglatlētus, no treniņiem orientēšanās sportā brīvajā laikā atnākot un noskrienot „profesionāļus”.

Tas pats stāsts arī par februāra slēpojumu apkārt Alaukstam, kas mudina vilt paralēles. Tur 42 kilometrus visātrāk veica bijušais biatlonists, 42 gadus vecais, turklāt pirms mačiem apslimušais Ilmārs Bricis. Tālāk... riteņbraucēji, bet labākais no Latvijas izlases dalībniekiem slēpošanā Juris Damškalns – tikai septītais... Vēl viens „starp citu” – viņš no Latvijas izlases dalībniekiem šajā distancē bija vienīgais. Pārējie Latvijas izlases slēpotāji, kuri startēja, to darīja tā dēvētajā tautas klasē. Latvijas izlases dalībnieki! 42 kilometru distance par garu vai bail kārtējo reizi zaudēt gandrīz divreiz vecākajam Ilmāram Bricim? Iedomājieties, piemēram, pasaules čempionu riteņbraukšanā Romānu Vainšteinu savos ziedu laikos startējot tautas klasē savā sporta veidā, ja vienlaicīgi notiek, piemēram, Latvijas čempionāts!

Tas, ka biatlonisti ātrāk slēpo nekā slēpotāji, ir treniņu rezultāts, tas, ka Bertuks skrien ātrāk nekā Latvijas skrējēji – tas pats! Ja mūsu slēpotājus jau kuro gadu sauc par „tūristiem”, kuri aizbrauc uz vienām olimpiskajām spēlēm, lai pēc tam beigtu karjeru, tad iemesls ir ieguldītais darbs vai tā trūkums. Un ne tik daudz naudas vai sniega trūkums. Tātad mūsu labākie slēpotāji ir amatieri – gan rīcībā, gan domāšanā. Tas nav nekas slikts, jo pēdējos gados aug dalībnieku skaits masu pasākumos ne tikai slēpošanā. Arī riteņbraukšanā, skriešanā... Un nevajag stāstīt, ka ar tādu „darbu” jābrauc uz nākamā gada olimpiādi! Ja orientierists ar atrāvienu apdzen „īstos skrējējus”, atkal prasās salīdzinājums ar amatieriem.

Secinājumus par tā saukto izturības disciplīnu pārstāvju treniņiem Latvijā katrs var izdarīt pats, bet, atgriežoties pie vieglatlētikas, par laimi tā nesastāv tikai no izturības skrējieniem. Ir mums gargabalniece Jeļena Prokopčuka, bet aiz viņas? Jeļizarova, Valērijs Žolnerovičs, Dmitrijs Jurkevičs... Viss! Citās vieglatlētikas disciplīnās acīmredzot strādā labāk, kvalitatīvāk. Mēs uz kaut ko pretendējam šķēpa mešanā, tāllēkšanā, pēdējā laikā arvien augstāk raušas kārtslēcēji. „Uz sitiena” neviena disciplīna ar vairākiem augstas klases sportistiem prātā nenāk. Atruna varētu būt par septiņcīņu, kurā šo sezonu izlaiž Aiga Grabuste. Šajās disciplīnās nevar atnākt, teiksim džudists vai vingrotājs un uzvarēt Latvijas čempionātā.

Sporta Avīze