Dubultmaratons “Taisnais”

Dubultmaratonam “Taisnais” pieteicos jau pērnā gada nogalē, jo es zināju, ka es to gribu skriet. Jauks, mazs pasākums ar lielām rūpēm par dalībnieku labsajūtu. Nākot tuvāk, plānoju skrējienus apkārt šim un rodas ģeniāla doma 2 nedēļas pirms Taisnā noskriet maratonu Kazdangā. Ja es būtu zinājusi, ka tas maratons būs tik reljefains un grūts, es to nebūtu darījusi, bet par maratona ietekmi uz dubultmaratonu vēlāk. Pirms pasākuma dodos uz veikalu iepirkt želejas un pie reizes ieķeru jaunu, labu lietusjaku, jo sola pamatīgu lietu, bet man visas jakas jau tādas, kuras smidzekli vēl tur, bet lietu jau īsti vairs nē. Skriešu sausā kūniņā, man būs viegli un labi, viss izdosies un jutīšies ērti. Būs vieglāk, nekā Kazdangā.

Sacensību rītā mani aizved uz startu, es pieņemu lēmumu skriet T-kreklā un lietusjakā. Sākotnēji biju saģērbusies siltāk, bet labi, ka draugi pierunāja vilkt džemperi nost. Ir silts. Pareizs lēmums. Starts pacilājošs, “Don’t stop me now” un skrienam prom, “ātrums ir tavā ziņā”. Sāku lēnām un mierīgi, bet vispār man ir doma uzlabot aizpērnā gada rezultātu, tāpēc izlemju, ka jau sākumā vajag skriet nedaudz ātrāk par tās reizes vidējo tempu. Kaut kā nemaz tik viegli tas nevedas, bet gan jau ieskriešos! Šķiet, ka dalībnieku trasē maz, bet varbūt man tā tikai liekas. Skrienu garām Sergejam, viņš nosauc: “Pagaidi!” Kas tad nu? Ak, pareizi, viņam vienmēr, vienmēr vajag paraustīt mani aiz bizes. Atļauju un skrienu tālāk. Ik pa brīdim smidzina, uzvelku kapuci un skrienu savā sausajā kūniņā. Ļoti labi, ka jaku nopirku! Nekādu dižo emociju nav. Apmācies, tumšs. Jaukāk ir brīžos, kad skrien gar ūdeņiem. Tad uzvējo silti vāli un luktura gaismā viss ir miglā. Nedaudz maģiski. Izdodas turēties pie skriešanas plāna, sasniedzu pirmo kp pie apmēram 14km. Aust gaisma, atstāju kp lukturi, atstajorošo vesti un citu balastu, ko novērtēju kā lieku. Diezgan nočammājos, bet gan jau atgūšu.

Skrienu tālāk, jūtu, ka neskrienas tik viegli, kā man gribētos. Daži kilometri lēnāki, nekā paredzēts, bet nu labi. Pirms starta teica, ka vējš būšot mugurā. Kādā mugurā? Ir riebīgs sānu pretvējš, tieši labajā acī, pie tam pietiekami stiprs, lai apgrūtinātu skriešanu. Es vienkārši skrienu un daru savu darbiņu. Nekā pacilājoša. Pirms starta man teica, ka jau gaidot manu sacīkšu aprakstu, bet ko lai es tur rakstu? Ka bez emocijām vienkārši skrēju uz priekšu? Pat nav nekādu skaisto dabas skatu, nekā nav. Tikai nogurums. No kurienes nogurums tik ātri? Šķiet, ka nepaspēju atjaunoties no taku maratona pirms 2 nedēļām. Jūtos stulbi, bet maratonu nenožēloju – bija forši. Pienāk otrais kp, dabūju melno tēju ar kaut kādu garšu, ir normāli. Galvenais, ka melnā.

Ap 30km noplīstu. Ātruma nav, motivācijas nav, nekā nav. Padodos. Varbūt vēlāk būs labāk? Pēc 8km būs pagrieziens uz Suntažu pusi, bet 8km ir tik daudz! Ķepas gaisā, viss, nevaru. Atmetu domu par kaut kādu rezultātu. Es pārķēru startu. Vai nav ģeniāli? Jūtos tik stulba kā olis. Kilometrs aiz kilometra, viss slikti, pienāk tas apendikss uz Suntažiem (tas tur vajadzīgs, lai salasītu pilnu kilometrāžu). Jāskrien pa kalnu uz leju, bet pretvējš sitas tieši sejā. Grūti. Pretī jau skrien Dace, viņa ir labu gabalu priekšā un izskatās moža. Galā redzu arī Anitu. Jau pirms starta novērtēju viņas abas kā stiprākas par mani. Es jau vairs necīnos. Pie 40km ir laiks man apēst kārtējo želeju, ir jāskrien pret kalnu, un esmu tik beigta, ka nespēju vienlaikus ēst un skriet pret kalnu. Pāreju soļos, tas ir viss. Beigas. Apsveru zvanīt atbalsta komandai un teikt, ka es finišā būšu krietni vēlāk, nekā paredzēts – lai aizbrauc uz kādu apskates objektu un nedirn lieki finišā. Bet nu labi, to vēlāk. Apceru, ka turpmāka ultru skriešana manā gadījumā ir bezjēdzīgs pasākums. Metīšu mieru. Var taču desmitniekus skriet! Uzeju pa kalnu augšā, atsāku tipināt.

Un tagad pavērsiens. 42,2km kp ieskrienu kā trešā, bet tur vēl uzturas Anita. Es tiešām nezinu, kā man izdevās viņu noķert, bet laikam jau ne man vienīgajai ir grūti. Anita grib kalniņus, lai vieglāk skriet. Kas viņai kaiš? Kā var kalniņus gribēt? Kamēr viņa mielojos, skrienu prom. Ja esmu otrajā pozīcijā, nav variantu atslābt. Es gribu pjedestāla vietu! Es drīkstu zaudēt, bet ne jau slinkošanas dēļ! Taisni tik uz priekšu! Tip tip tip! Uz ceļa ir izsista “trepe”, grūti skriet. Kur nav “trepes”, tur ir nomale, ciņi un zāle. Nav forši. Kilometri pa vienam vien rūk, iztēlojos, cik tālu es šajā laikā biju Kazdangas maratonā. Traki daudz vēl… Palikuši 38. Man ir 38 gadi, labi. Vēl 37. 37 gados man piedzima Oskars. Vēl 36. Tad es darbā sajutos tā pa īstam profesionāla un zinoša. 35. Kas notika, kad man bija 35 gadi? Laikam nekas, kovids. Bet 35 jau ir normāls, prātam aptverams daudzums, kuru ir reāli noskriet. Ik pa laikam uzlīst, bet es vairs nevelku kapuci galvā. Lai līst! Man patīk! Lietus ir silts, viss ir slapjš, es izbaudu. Kaifs! Vairs neatceros, kurā brīdī sākās tas trakais gāziens, bet nāca balts no debesīm, viss aiz krāgas, sāļais lietus līst man acīs, mutē un degunā, jūtos kā baseinā. Pirksti sakrunkojas. Kā vannā. Ainava arī kļūst rudenīgi dzeltenīga. Jūtu, ka skrienu augšā Vidzemes augstienē. Ir skaisti! Man patīk! Tomēr vēl būs, ko uzrakstīt! Tomēr man patīk skriet ultras, tomēr es to spēju, saprotu un māku! Pacilājums ir tīri emocionāls, fiziskais joprojām lejā. Kad ēdu želejas, atļaujos pastaigāties. Gaidu kontrolpunktu, jo tad būs palikuši 28km. Tie būtu 4 Kazdangas apļi. Pēdējie 4 Kazdangas apļi bija traki grūti, bet tomēr es tos pieveicu, tad jau šoreiz arī jāpieveic! Kp pienāk 27km pirms beigām. Man prasa, vai man viss esot labi. Nē, nav labi. Melnās tējas nav, ir kaut kāda mango un apelsīnu. Dzeru to pašu. Traki grūti tā otrajā pozīcijā skriet. Man pasaka, ka pirmā vieta esot ļoti tālu. To es zinu, bet es vairāk no trešās vietas mūku. Un tik šausmīgi daudz vēl jāskrien… Pačīkstu un prom.

Vēl 26. Normāli. Vēl 25. Vēl 24. Tas ir 12 ar katru kāju. Ne – nor – mā – li! Es vairs ne – va – ru! Āaaaa! Lietus līst, vējš pūš sejā. 23 līdz beigām. Saprotu, ka vajag uz krūmiem atliet. Nav spēka meklēt kādas tur slēptās vietas, vienkārši aizstājos aiz krūma un pietupjos tik minimāli, cik vien var. Man vienalga. No kapuces uzgāžas ūdens. Sanāk smiekli. Grūti uzvikt šortus uz slapjas ādas, bet kaut kā sakārtojos un prom. Vēl pusmaratons. Tad jau drīz trasē būs dzīvīgāk, sākšu ķert lēnākos pusmaratonistus. Vēl 19km. Skatos, kas tad tas priekšā? Vai tik tā nav Dace? Ir! Pastaigājas! Ei tu nost!!! Es tagad esmu pirmajā pozīcijā, vēl jāskrien 19km, vēl 18, un es esmu pirmajā vietā!!! Drausmas. Tas ir tik grūti! Kontrolpunkts. Gaidīju vēlāk, bet nu labi. Melnās tējas nav, dabūju atkal to mango. Fui, pretīga. Brīvprātīgie jūsmo par manu līderpozīciju un prasa, kur šampanietis. Kāds šampanietis, vēl par agru svinēt. Ir drausmīgi grūti. Pie 70km tomēr atkal viens kp. It kā melnā tēja, bet kaut kāda pretīga. Kas tas ir, ka nevar kārtīgu melno tēju dabūt? Ik pa laikam sāk sāpēt muskulis, ko savainoju Kazdangā. Nav labi. Tā kā vēders sagriežas. Nu ne jau tagad! Iedzeru ogli. Nav tik traki, ka krūmos būtu jāskrien, bet ik pa laikam jāpāriet soļos, ko es arī ļoti labprāt daru. Ir anormāli grūti. Vēl 12km. Kurš ta nevar noskriet 12km? Visi var! Visādi sevi motivēju, bet ir grū – ti. Man pasaka, ka es tūliņ noķeršot Āboljanku. Tiešām? Nevar būt. Atkal kaut kāds kontrolpunkts, kurā es tiešām noķeru Janku. Vai tā varētu būt, ka arī citiem ir grūti? Pie katra šķērsojamā ceļa stāv kungs pie oranža auto. Sāk šķist, ka viņš speciāli pārvietojas pa trasi, lai pielūkotu, ka es nešmaucos.

Kad paliek 10km, piemetu galvā vēl vienu, jo aiz 84 ir vēl tie 400m, tad vēl gps kļūda. Vēl 9, vēl 8… 8 ir šausmīgi daudz. Sāku ik pa kilometram mazliet pastaigāt. Kaut 5 soļus, bet pastaigāju, lai būtu, ko gaidīt. Pēc katra kilometra ir balviņa dažu soļu garumā. Gribu slinkot, bet es traki gribu arī to 1.vietu. Nedrīkst to atdot! Nekādā gadījumā! Vēl kilometrs. Aiziet! Aiz kārtējā līkumiņa ieraugu finiša arku pa gabalu. Tikai taisni, tikai uz priekšu! Ir, ir, ir! Es uzvarēju! Mani sagaida fotogrāfi, atbalstītāju ovācijas, aplausi un komentētājs, kurš informē, kurā gadā kāds tur basketbolists spēlējis ar manu numuru. Varat vienreiz minēt, kurš komentēja.

Pēc finiša apguļos lietusgāzē uz soliņa un mirkli atpūšos. Organizatori uzreiz klāt un prasa, vai man viss kārtībā. Nu jau ir kārtībā! Es tikai piekusu. Saņemu piedāvājumu sasegties, bet man nevajag. Baudu lietu, kas šaltīm līst man virsū. Kad kļūst vēsāk, velkos pamazām uz mājiņu pārģērbties, pie reizes palēkājot pa peļķēm. Neteiktu, ka ļoti izdodas, bet es vienkārši baudu savu uzvaru. Ne jau katru dienu sanāk uzvarēt! Un pirmoreiz es to izdaru ultrā! Mājiņā ir silti. Lēnām apsēžos, bet nevaru pielikt muguru pie krēsla. Noberzts, vai? No kā? Mājās apskatos, ka nospiests tikai no somas. Interesanti, jo man šī soma nekad nav nodarījusi sāpes. Laikam uzregulēju vaļīgāk, nekā parasti, tur tā vaina. Saģērbjos, sataisos, ir silti. Novērtēju, ka man ir atbalsts – pašai nav nekas jānes. Tikai pašai jāpārvietojas. Zupu man pienes klāt. Drīz vien ir apbalvošana. Izbaudu savu pirmo vietu! Dāvanas bagātīgas, esmu laimīga par sasniegto, čaloju ar citiem finišētājiem. Ir tik labi! Negribas ilgāk liedēt savu atbalsta komandu, velkamies uz mašīnu. Ivars no aizmugures nosauc: “Pamājam 2021.gada uzvarētājai Kristīnei un 2023.gada uzvarētājai Guntai!” Ļaudis arī pamāj. Nu bija tak labs pasākums! Būs vēl kādreiz jāuzskrien!