Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Kazdangas taku maratons

Kazdangas taku maratonu biju ieplānojusi kā pēdējo garo treniņu pirms ultras, kas jāskrien pēc 2 nedēļām. Pasākuma fotogrāfijā redzama plakana upe, un tas liek domāt, ka maratons arī būs plakans. Dažas dienas pirms pasākuma uzzinu, ka tomēr būšot pauguri… Sāku saprast, kur esmu iegrābusies.

Pirmsmaratona naktī līst lietus, un ļoti labi, ka tā, jo nebija putekļu. Skrējiena sākumā laiks apmācies, bet vēlāk jau saulīte pa zemes virsu staigā.

Pirms starta saprotu, ka negribu šito skriet. Maratons ir maratons! Tas nekas, ka takas, bet tas ir maratons! Grūti to tā uztvert. Pirms starta joki par to, ka jāiet tuvāk starta līnijai, jo tad mazāk būs jāskrien. Trase sākas ar kāpumu. Pietiekami garu, pietiekami slīpu kāpumu, kas liek saprast, ka nebūs te nekādas pastaidziņas brīvdienā. Uz leju neiet diži vieglāk, un tad jau atkal augšā. Otrais kāpums ir pat vēl grūtāks, bet tad jau var izbaudīt rudenīgo ainavu. Man ļoti patīk rudens! Skrienu kopā ar dažiem lietuviešiem, temps ērts, esmu otrajā pozīcijā no sievietēm. Trešā vieta tepat aiz muguras. Tiltiņš, atkal divi traki kāpumi, bet tad jau gar šoseju taka pārsvarā mierīgi uz leju. Dzeršanas punktam skrienu garām, nav vērts. Atraujos no lietuviešiem un skrienu viena. Kaut kādas stulbas trepes uz leju, bet skrienu blakus tām. Vēlreiz tas pats dzeršanas punkts, atkal skrienu garām, vēlreiz tas pats tiltiņš, cilpiņas gar sacensību centru un pašās apļa beigās kaut kāds nejēdzīgs līkumiņš stāvi uz augšu un uzreiz pa to pašu lejā. Nesaprotu, kāpēc tas, jo tas 7km apli pagarina, un tas galīgi nav vajadzīgs. Piemetu galvā, ka 6 apļi būs kādi 43,5km. Starpfinišā bufete, bet es iztieku ar ūdeni un dažreiz arī kolu.

Otrajā aplī kaifoju. Ir viegli skriet. Jūtu, ka man palīdz tas, ka gandrīz katru dienu vingroju. Kāpumos cītīgi tipinu, pa taisno un uz leju skrienu ātri. Saprotu, ka šai eiforijai nevajag ļauties, bet man vienalga. Baudu skrējienu. Uz tiltiņa un sacensību centrā ir mūzika, fotogrāfi un līdzjutēji, vispār viss forši. Cilpā ap dzeršanas punktu redzu Evitu. Viņa ir kādu kilometru man priekšā, nenoķeršu.

Trešais aplis ir grūts. Kāpumi ir grūti. Negribu vairs neko. Vēl nav pat pusceļš, bet es jau esmu gatava. Ievēroju trases malā apskates objektus. Ne ne, kādi vēl apskates objekti? Tas nozīmē tikai to, ka esmu pārāk lēna! Kur ir skrienams, tur skrienu ātrāk. Cilpā ap dzeršanu aiz sevis redzu Ivetu. Viņa ir kādu kilometru aiz manis, jāmūk. Tad nomierinu sevi, ka Evita man ir priekšā tikpat lielu gabalu, un man liekas, ka es viņu nenoķeršu. Kāpēc man šķiet, ka Iveta mani noķers? Mierīgi! Nu re, pusmaratons noskriets.

Trešo apli beidzu gandrīz vienlaikus ar pusmaratona startu, kas nozīmē, ka ceturtais aplis sākas ar lēnāko skrējēju apdzīšanu. Trase ir pietiekami plata, cilvēku maz, līdz ar to pat priecājos, ka trasē ir vairāk dzīvības. Pēc dažiem kilometriem kļūst nu tik neizturami grūti, ka es nespēju vairs izturēt! Ceturtais aplis ir mūžīgs un smags. Es vairs fiziski nespēju normāli paskriet. Šausmīgi grūti, jo nogurums ir vājprātīgs, bet vēl tik daudz jāskrien. Skaitu kāpumus. Katrā aplī ir četri tādi nopietnāki. Joprojām skrienu pa viņiem augšā, jo staigāšana nav varians. Es gribu būt uz pjedestāla. Fotogrāfijas būs drausmīgas, bet labāk drausmīgas fotogrāfijas no trases, bet smukas no apbalvošanas. Uz laipiņas skan kaut kāds tucinieks, gar sacensību centru atkal tucinieks, tad atkal dzirdu tucinieku no laipas. Jūtos kā nebeidzamā šausmu labirintā, no kura nav izejas. Beigās ir noskrieti tikai 29km. 29 no 43!!! Drausmas.

Sāku piekto apli. Fiziski ir vēl grūtāk, bet mierinu sevi ar domu, ka vēl tikai šitais un viss. Pirmais kāpums, otrais kāpums, atpūta pa līdzenāku. Trešais kāpums, ceturtais kāpums, taka gar šoseju. Bet tā taka kaut kā sākusi iet uz augšu! Nopietni! Pirmajā aplī tas bija smuks lejupceļš, bet tagad ir uz augšu! Kaut kāds stulbums. Piektais kāpums. Ko, nopietni? Tak nebija te tāda. Es vairs nevaru. Bet nav varianta nevarēt! Ir jāvar! Gar trepēm uz leju. Man ir grūti skriet uz leju, bet vēl jau tikai šitais un nākamais. Pēc laipiņas uzradies neliels kāpums. Domāju, ka beigās mani apdzīs ātrākie pusmaratonisti, bet viņi to neizdara. Ha ha, lēnie! Nākamais aplis taču būs vieglāks, vai ne?

Starpfinišā padzeros un skrienu tālāk, ja to vispār var nosaukt par skriešanu. Es klunkurēju un streipuļoju. Esmu apņēmusies nepāriet soļos, nu ne jau pēdējā aplī! Pirmais kāpums iznīcina, lejupceļš tāpat. Otrajā kāpumā sajūtu asins garšu mutē. Man liekas, ka es tūliņ sabrukšu, bet vēl tikai drusciņ, vēl drusciņ… Kāpums beidzies, var atpūsties, bet kaut kā nesanāk. Ir grūti skriet arī pa taisno. Laipas dēlīši mirguļo gar acīm, skatos labāk uz niedrēm. Sāk sāpēt muskulis ceļa iekšpusē. Trešo kāpumu kliboju augšā, bet joprojām nepāreju soļos. Nedrīkst! Maza atpūtiņa un garais ceturtais kāpums. Kliboju. Vēl tikai kādi 4km, tas ir jānoskrien! Vienalga, kā! Otrā vieta tak! Kad esmu augšā, jūtos atvieglota – palikusi tikai vieglā trases daļa. Nomoku taisno, tad lejā, tad piektais kāpums un arī sestais. Man jau sāp viss, kas var sāpēt. Visas vecās traumas pamodušās, pat tādas, par kurām jau biju aizmirsusi. Pirmo reizi padzeros tālajā ūdens punktā, bet nevajadzēja – tagad lejupceļā ūdens klunkšķ pa kuņģi. Laipiņa. Sākas eiforija. Niedrēs ir niedru gariņi. Nopietni, viņi tur ir un čabinās, un skrien ar mani. Aha, paskrien vēl! Laipas galā septītais kāpums. Vēl drusku, vēl drusku, kāds kilometrs tikai. Astotais kāpums apļa beigās. Stulbais pipuks, nu kam to tur vajadzēja! Uzreiz uz leju, ir grūti un sāpīgi. Nu jau viss, pēdējie metri. Finišētāja medaļa, nullītes alus un “tu esi otrajā vietā, būs jākāpj uz podesta”.

Guļu turpat zālītē un cenšos atelpoties. Saku, ka nekad vairs šito neskriešu, jo tas ir drausmīgi un nenormāli. Nu kā var ienākt prātā uztaisīt tādu maratonu? Par mani smejas un prasa, kā man varēja ienākt prātā, ka taku maratons varētu būt plakans. Bet kāpēc gan tam būtu jābūt kalnainam? Nu jau vienalga, es noskrēju un nepārgāju soļos, šis ir garākais taku paugurainais skrējiens, kurā neesmu pārgājusi soļos, un tak pirmais maratons, kurā man jākāpj uz podesta! Galīgi nav slikti! Kļūst vēsi, stīvām kājām tirinos uz mašīnu pārģērbties. Galīgi nesteidzos. Redzu, kā finišā ieskrien trešā vieta. Garda un sātīga zupa, čalas un smiekli ar draudziņiem, sirsnīga apbalvošana. Tagad arī es zinu, kas ir Kazdangas kaktusi. Loterijā arī paveicas, izceļu foršāko dāvanu – bleķa krūzi ar kaziņas kontūru. Ir silts un saulains, un es esmu laimīga! Kad tad nu atkal?

6 komentāri rakstam Kazdangas taku maratons

  • Rozamunde Rozamunde

    Gunta, tev vajag aizbraukt uz Haanju! Tad Kazdanga liksies pilnīgs plakanais :)

  • Ja būtu tāda opcija, tad ieliktu “Like”. Lasot pat sajutu to smagumu kājās un “es vairs nevaru sajūtu”, it kā skrietu pati. Paldies par pieredzes stāstu!

  • Hiēna Hiēna

    Ok, skaidrs, ka uz Hānju man nevajag aizbraukt :D

  • trololo trololo

    Man gan piektais gāja viegli un sestajā aizgāja raitāk, jo varēja Hiēnu aiz astes noķert :D

  • Rainers Rainers

    Tas pistuks :) apļa beigās ir tāpēc, ka mēs ar Daini Žuburu to apli mērījām ar 50m mērlenti un tas pietrūka lai būtu daudzmaz precīzi. :)

  • Spēcīgs apraksts un jaudīgi komentāri

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.