Forums

ro said:

Neprotu tās bildītes paskatīties (vai saglabāt) :(

Video lielisks, dziesma lieliska!:)

vienk. uzej uz linka un atver vaļā.!

Īsumā - bija labi :)

Izvērsumā: Mošķa pierunāts nolemju braukt, ne jau sacensties - satikt draugus. Laikam taisnība Mazajam Princim, draudzība notiek no reizes uz reizi pierodot, pieejot tuvāk. Tā mēs pamazām sadraudzējamies. Ierašanās Ozolniekos izvēršas kā tāds paplašinātās ģimenes salidojums :) Patīkamas sajūtas.

Skrējienu sāku un pirmo apli veicu pilnīgi relaskētā solī, pēc 1.km saprotu, ka temps, kā Mošķim tomēr ir pa lēnu, un ar Mošķi, galu galā kopā ir skriets gana daudz. Laumīc skrien pa priekšu klusē un klausās, kamēr es sapļāpāju ar teicamnieku un Aivaru703. Aivaram703, šķiet, apavu izvēle šodien ir pilnīgi pareiza, izskatās, ka viņam neslīd nemaz.

Otrā apļa sākumā cenšos ķert "to melno priekšā", taču neveiksmīgi, nav man tik daudz iekšā, un nespēju ar sevi vienoties par sevis mocīšanu. Nav motivācija mocīt sevi, jo nav bijuši pienācīgi treniņi. Tāpēc uz grants ceļa izvēlos atpalikt, lai ir ar ko sapļāpāt, un, nudien, tā interesantāk skriet. 1 km pirms 2. apļa beigām dalos savās aplēsēs, ka to distanci, kas ir starp mums un priekšējo "melno bruņinieku" :) var sadeldēt vienā kilometrā, ja ber virsū ogles. Piebilstu arī, ka izskatās, ka no manis šodien nebūs liels finiša sprinteris, Aivars703 saka, ka 50 vai drusku vairāk metrus nosprintos noteikti.

Trešajā aplī jūtu, ka temps tiek kurināts apļa sākumā no iepriekš skrietā 5:15-5:20 uz 5:11 un kas to vēl zina, kāds bija temps 2 km pirms finiša. Tas bija tas  brīdis, kad atzinu, ka man degviela sāk beigties. Aivars703, pārvarējis vairākas reizes trasē tīri strauju elpošanu, skrien ļoti apņēmīgi. Cenšos turēt līdzi, brīžam iesēžos "psiholoģiskajā astē". Pēc džinsu pagrieziena esmu izrēķinājis, ka tas ir tas gabals, kuru varu veikt lielākā tempā, ar straujāku elpu, aizeju garām Aivaram703, viņš nosauc līdzi, noķer vismaz tu ro... un es īsti nesapratu uzreiz, vai es kaut ko nesadzirdēju? Kad pieskrēju tuvāk "melnajam bruņiniekam" tad pamanu gan slēptus matus - ir, ir ro. Pagriezienā uz finiši izdvešu vārgu "čau". Tas nu ir ierakstīts neironu ceļos "čau!" un Aivars ir nesaraujami. Par Aivaru iedomāju arī tad, kad skrēju 3. reizi pa grants ceļu, atcerējos, kā viņš nebija sajūsmā par Cēsu grants ceļa redeli. 3. reiizi grants ceļš bija patiešām smagi skrienams, jo nogurums uzkrājies, temps lielāks, turklāt Aivaram703 iet tik raiti, un, ak vai, nemaz neslīd.

Atgriežamies finiša taisnē, tur pēc nelielas līdzāsskriešanas attālinos no ro. Gaidu, kad sekos, bet sajūtu vien ko līdzīgu tādai kā nolemtības nopūtai, nu neko. Zinu, saprotu, ka Aivars703 nav nekur aiz kalniem, taču... varu tik cik varu, un, iespējams, ir īstais brīdis atcerēties, ko teicu Kamparam par savu sacensību mērķi - galvenais noskriet līdz galam. Un priekš manis šoreiz tas nav daudz pārspīlēts, jo savainotās cirkšņa saites vēl ne tik sen, dažus treniņus atpakaļ, liekot platāku soli, tā iesāpējās, ka jāstājas nost, un jāpārdzīvo sāpju uzplūds, pirms doties tālāk. No minētā izvairoties, kad apņēmīgiem soļiem Aivars703 lidoja man garām, es dažus soļus mēģināju paātrināties, taču sajutu tās robežas tuvumu, aiz kuras iestājas sāpes un atmetu ar roku Aivaram703, taču viņš izrādās to nebija pamanījis un vilka līdz galam. Ja ieskatās video, tad var novērot manā skriešanā klibošanas elementu, un tā, diemžēl, arī bija. Arī gurns, kas bija jau aizmirsts no vasaras sākuma, sajutis slodzi atgādināja par sevi. Ceru, ka vizīte pie padometrista un 0,5 cm paliknīša palikšana labajam papēdim dos rezultātu, un atrisinās visas manas kreisās kājas likstas, bet ja godīgi, īsti nezinu ko domāt. Protams, varētu jau malt cauri dakteru dučus, līdz atrastu īsto vainu, bet laikam to nedarīšu. Hi, hi, taisnība arī kofeīnam, neviens sportists vēl vesels nav zaudējis :)

Pēc finiša uzreiz nogrēkoju - nemaz neatsildos, ak es. Teicamnieka ingvera tēja ir fantastiska. Mana mīļākā tēja (pārējām tējām lūgums neapvainoties :) ). Mošķis ir kādu laiciņu jāgaida, sanāk mazliet pasalt, bet ko tad teikt Kamparam, viņš teju jau pusstundu dziest. Laumīc gan jau paspējusi nopirtēties un silti saģērbties. Mošķis ar šahista apķērību apiet musu ar laumīc pirmsfiniša barjeru joslu un finišē.

Pārģērbšanās, noklausīta īsā versija no šī gada, manuprāt, lielākās varones - laumīc par Siguldas 55km. Nebeidzu apbrīnot. Spekulējot un blefojot, un viltīgi rēķinot, ka nākamgad jau laumīc neskries atkal 55km, bet ko īsāku, piekrītu nākamgad pievienoties Siguldā :)

Pēc tam, kad visi ir nosaukti par lieliem malačiem, varētu izcelt vēl atsevišķi. Sākot ar sm72, kas gluži vai nolasījis manas domas, izskrēja trasi un godam ziņoja par trases stāvokli. Ilksy ar alternatīvu trases apskatu :), Ģirtam par šaubām un pārdomām :P, Toredo paldies par pirts nooganizēšanu, droši vien arī par ģērbtuvju rezervēšanu, un noteikt ka vēl par nezināmām lietam ar`. Bērziņkungam. Minikin par fotogrāfēšanu un pārējiem fotogrāfiem ar`, marchello par filmēšanu un videoapstrādi. Didzim un Aivaram par kulaciņu turēšanu :),  Oreman rāda lielisku progresu, un kā neatņemama sastāvdaļa ir novēlējums nepārforsēt, attiecīgi saglabāt veselību, MAKRO par uzvaru, Liepājas Zvaigznītes iekšienē gan arī apsvērām, vai milzīgā treniņslodze novedīs līdz mērķim, laumiic, ro, Inga, Ilksy, Mildda.. meitenes ir mūsu zieds un krāsa :), jaunie biedri, neņemiet ļaunā, es vēl jūs neesmu iepazinis :) "Katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek" :) Un, ja godīgi, tā "lielās ģimenes" sajūta jau nav norobežota ar VSK Noskrien sētiņu, tik pat labi arī visi pārējie pozitīvie no skriešanas atkarīgie ir savējie.

Pazīstot "lietu kārtību" Ozolniekos, bez liela saspringuma un steigas dodos uz pirti. Lieliski, ka bija pirts, patiešām lieliski, paldies Roland (Toredo)! Akurāt esmu pareizi aplēsis, kad mierīgu un vieglu garu esam izpirtējušies, tuvojas arī apbalvošana. Diplomam smuka fotogrāfija fonā. Mazliet, vai pat mazliet vairāk kā mazliet žēl, ka nepadomājām par groziņiem, lai varētu pasēdēt.

Šoreiz neievēroju sevis noteikto tradīciju, katrās sacensībās iepazīt kaut vienu jaunu VSK Noskrien biedru, tāpēc teikšu, ka šoreiz labāk iepazinu druupijs sejā. Vēl daudzi paliek neiepazīti, gan jau.

Šķiet, ro jautāja, kad tiekamies nākamo reizi, bija vairākas ne visai pārliecinošas atbildes. Varbūt nākamā reize sanāks tai atpūtas mājā, ko nopelnīja VSK Noskrien, kā lielākā komanda Valmierā. Tas nozīmē, ka sniegam ir jāturas, kamēr mēs izdomājam savākties. Jeb :) sniegs nenokusīs, līdz nesatiskimies :) (Bija tāda pasaka par princesi un 13. mēnesi :) ) Par pasākuma laiku atpūtas mājā, droši vien jātaisa atsevišķa diskusija.

EdGars kā parasti atkal uzrakstījis garu un interesantu stāstu. Tiešām bija interesanti palasīt.

ļoti jauki lasīt tik labas atsauksmes un to, ka Ozolnieki daudziem kļuvuši par tādu kā "gimenes salidojumu" - tas noteikti rada interesi arī citiem izbaudīt šo gaisotni, kā arī organizatoriem stimuliņu domāt un strādāt tālāk :) Un, tiešām, edGars, labs rakstiņš - ar emocijām :)

Te vēl dažas bildes:

Džinsu pagrieziens ir pagrieziens Rīgas un Spartaka ielas krusts, jo tur šosejai labajā pusē džinsu veikals (izkārtne), pēc kura orientējamies, meklējot ielu, pa kuru braukt iekšā uz Ozo halli.

Paldies par ordeni, paturēšu siltā piemiņā :) Un par labiem vārdiem ar`.

Es ar` būt

ielics` rakst`

man to tiesīb` nava.

Un tā kā mans Gars ir nepieradināts, tad es labāk, "kur pagadās", bet uzreiz, kad ir, nevis "kur vajag", bet tikai tad, kad Galvreds apstiprinājis.

(ņem to siksniņ, sien to kurpīt, lec tiem citiem līdzi)

Mošķim jopromām ir mana labvēlība un aicinājums ielikt manu atmiņu stāstu pie rakstiem (ar visām saitēm uz video un foto).