Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vilkaču maratons

36453258_1904890072888704_8112244390853869568_o

Liels liels Patiess paldies Vilkaču maratons komandai un tās vadonim Signim Vāverem par šo fantastisko pasākumu un pārbaudījumu! Atceros kā pagājušā gadā ar dziļu bijību skatīju bildes un rezultātus, lasīju komentārus un pašu Vilkaču stāstus par piedzīvoto. Tas likās kas neiespējams, bet iekšā jau urdīja… un bija klusa apņemšanās uz to iet, nezinu kad, bet iet…

Man šķiet, ka īsta apņemšanās, ka ko tādu varētu mēģināt, radās pēc Beļģijas Trail des Idylles, kas tā pamatīgi izdzenāja pa Ardēņu kalniem, un radās sajūtas, ka gluži pirmajos apļos neizkritīšu. Jā, vēl klusie braucieni uz Āžu kalnu, lai izskrietu Vilkaču maratona apļus un savus laikus salīdzināt ar pagājušā gada Vilkaču rezultātiem, lai pārliecinātos, ka tas teorētiski ir iespējams. Nākamais posms bija veikli nepārdomājot pieteikties un samaksāt dalības maksu, lai nav atpakaļceļa. Kā jau vēlāk sacensībās atbalstītāju plakāts sludināja ”Dod tik uz priekšu, Tu par šito samaksāji”. Gatavošanās posmā treniņiem palīdzēja mājas apkaimes pauguri – Riekstukalns, Morisona kalns – perfektas treniņu bāzes. Stirnu bukā arī no Buka distances pārgāju uz Lūsi, lai tas ar’ dotu savu artavu gatavošanās procesā. Grūti jau bija piespiest sevi intensīvi skriet tajos kalnos, bet, ja gribi, lai pēc tam nebūtu nožēla, ka dēļ noslinkotiem vakariem, netiki līdz finišam, jāstrādā pie tā ir. Par to, ka startēšu Vilkaču maratonā, īpaši nereklamēju riņķī apkārt, tikai pašiem tuvākiem līdzskrējējiem un atbalstītājiem, lai, ja nu kas… Nav visiem pēc tam jātaisnojas.

Tā nu „bruņojies” ar to visu un savu atbalsta komandu: māsu Dainu (atbildīgā par želejām, sāli u.c. dzīvibai svarīgām vielām), Guntis Rozenblats (foto) un Dārijs Rozenblats (laika grafika kontrole) un atbalstu no tiem, kas pavada domās, saulainā un vējainā sestdienas pēcpusdienā atrados Āžu kalna piekājē, lai nirtu šajā trakajā piedzīvojumā. 15:00 pienāk ātri. Starta zvans, un viss var sākties. Īpaši nenervozēju, trase it kā zināma (tā šķita…) temps, kādā vajadzētu kustēt, arī, tik uz priekšu… Pirmais kāpumiņš – drūzma vēl. Uz leju nogāze, smiltis vien put… otrais kāpums, zinu – vajag vairāk pa malu, kur nav tās trakās smiltis, pārsteigumu nav, t.i. grūti. Tur jau atkal uz leju, šaura taciņa līdz nākamajam kāpumam. Tas arī grūts, bet ir vieglāk, nav tik smilšains, un stāvuma ziņā arī – var sadalīt tādās kā trīs daļās. Nu jā, un šajā kāpumā, protams, atbalstītāji no Supervaroņiem ar uzmundrinājumu saucieniem, plakātiem, bungām. Turpinājumā, Oups!!!!, kā šo lejupskrējienu un izrietošo kāpumu esmu palaidis garām iepriekš? Cerams, ka tas tāds vienīgais. Tālāk gan viss kā nākas. Kāpumā, tajā, kur Stirnu bukā parasti ir sprinta posms, sāku tā vairāk pievērst uzmanību līdzskrējējiem, kas bruņojušies ar nūjām. Nē, tās es izmantošu tikai absolūtās nepieciešamības gadījumā. Jau kādu brīdi atpakaļ tā biju izlēmis un pie tādas apņēmības pieturējos. Tālāk jau vienkāršāk – lejā, tad caur eglāju uz starta/finiša zonu. Jēziņ, cik tas laika fiksators skaļš. Vēlākos apļos pēc tā pīkstoņas varēja spriest, cik tālu ir aizskrējis priekšā skrējējs(i). Pirmais aplis – 25min. Hmmm… Labāk nekā domāts, bet uz starta viļņa, bara sindroms (kā jau vilkiem), viss notiek ātrāk. Vēl kļūda. Pēdējā ēdienreize nav pareizi izkalkulēta. It kā jau viss bija pirms starta, bet vienalga 3. aplī nācās lūkoties uz tādu nomaļāku vietu. Turpmākie kādi 3 apļi norisinās bez īpašiem pārdzīvojumiem. Ieeju tādā kā „rutīnā”. Saudzēdams ceļus, secinu, ka lejupskrienot tāpat jāiespringst, nevar pārāk atslābināties. It kā noteipojos, bet drošs paliek bailīgs. Turpinot „zīmēt” apļus, ar līdzskrējējiem runājam, ka bildēties jau ir forši, bet nav brīdis, kad patiesās emocijas uz sejas izlikt, jo visur fotogrāfi, gatavi „medībām”.

Pārejot vidusposmu (7. apli), uz jokiem vairs prāts nenesas, un sākas „cīņa” ar sevi, domām, nogurumu, sāpēm… Bet ar visu jārod kompromiss sadzīvot, lai izturētu līdz galam, līdz uzvarai, jo citādi nedrīkst būt, jo es taču apsolīju. Sāpes kāpumos kājās ir visur. Tikai tagad var fiziski sajust, cik daudz muskuļu tajās kājās ir, jo līdz šim tāda sāpju daudzveidība nebija izjusta. Tas arī reizē bija mans glābiņš, jo tā sev varēju iestāstīt, ka šīs konkrētās sāpes, krampji būs tikai šajā kāpumā, nākamajā būs citas, un no šīm tad varēs atpūsties… līdz nākamajam aplim… Tas kaut kā palīdzēja. Nāk klāt arī citi pārbaudījumi, ir, kas izstājas, ir, kas stāsta, kā viņš drīz izstāsies, kādi tik labumi netiks baudīti pēc pāris simtiem metru. Labi, ka tas īsti neiedarbojas, jo katra apļa beigās tiec sagaidīts ar uzmundrinošiem saucieniem, fotosesiju, un tad – kā tu tā stāsies malā, lai arī priekšā skrienošam ir palikuši vairs 3 apļi, bet man pašam vēl 5, sakod zobus un skrien tālāk un cīnies ar sevi un savām sāpēm.

Vēl, kas neļauj atslābt, ir leģendārais Viktors Suborins, ko gandrīz visu distances otro daļu manu sev priekšā. Tikai vienā no pēdējo apļu kāpumiem Viktors mani laipni palaida par priekšu, sak, lai jau tiem jauniem tiek tas prieks. Turpinot savu cīņu, dzirdu, kā tiek sveikts sacensību uzvarētājs, sumināti nākamie finišētāji, bet man vēl…, īsti neatceros, bet daudz. Nosmīnu par garlaikotajiem mediķiem. Tas, ka mediķi ir garlaikoti, liecina, ka ar vilkačiem viss ir kārtībā, nav ne traumu ne kritiskas pārslodzes. Pēdējie trīs apļi pienāk ar ziņu, lai iekļautos 7h kontrollaikā man aplis ir jānoskrien 36 min. Noskrieto apļu laiki liecina, ka katru nākamo apli pieveicu par minūti lēnāk kā iepriekšējo, un ir risks, ja tendence saglabājas, tad varu neiespēt. Tas uzdzina reālas dusmas. Domās pāršķinu visas lamas visās iespējamās valodās, sakopoju visu, kas vēl palicis un … Yes!! 11. aplis – 30 min. Tas un arī nākamais aplis, lai ar minūti lēnāks, deva pārliecību, ka izturēšu.

Palicis viens, noslēdzošais… Tā bija privilēģija tā grūtāko daļu izskriet ar Didzi Braunu, kas uzmundrināja un, daloties ar pieredzi, palīdzēja pieveikt grūtāko. Beigu daļā laikam pamazām sāku pārvērsties par vilku, jo šausmīgi gribējās gaudot… Ko finišā arī izdarīju, cik nu tam spēka atlika. Emocijas, kāpjot uz celma, saņemot no Sigņa Vilkaču maratona nozīmi, ir neaprakstāmas. Iesākumā nevarēju īsti noticēt, kā esmu pieveicis VILKAČU MARATONU!!! un iekļāvies kontrollaikos, paveicis to, ko vēl pagājušā gadā uzskatīju par pilnīgu kosmosu. Es biju un esmu ļoti lepns, ka varu sevi pieskaitīt Vilkaču skrējēju saimei. Paldies Jums!

Pārpublicēts no Uģis Zanders

6 komentāri rakstam Vilkaču maratons

  • Andulis

    Derētu arī rakstiem un blogiem to “skauž” pogu.

    Šeit – vismaz 2 tās lietotāji būtu, bet gan jau vairāk :)

  • Kuks Kuks

    Visu cieņu!
    Es arī apskaužu par…pašdisciplīnu

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Ir jau arī ar ko lepoties! Apsveicu! Lai tik pat veiksmīgi pakļaujas arī nākamās trakās distances!

  • Špicka Špicka

    Malacis, žetons par uzdrošināšanos un apņēmību, dabūt to gatavu! Suppper… Es ar apskaužu

  • Uģis

    Komentāros ļoti labi parādās mana pagājušā gada sajūtas… Uzņēmību Jums gatavojoties VM 2019 :-)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.