Apokalipses vētras pie Māras dīķa (un vispār Latvijā) ir nedaudz pierimušas un ir laiks noskaidrot, ko pūta, cik nopietni pūta un cik tālu aizpūta.
|
||||||
Komandas blogi |
Apritējusi ir nedēļa kopš lietus sezonas Māras dīķa reģionā. Diena tiešām nebija viegla, jo lietus lija uz nebēdu. Taču, neskatoties uz nokrišņu sagādātajām grūtībām, skrējēji nepadevās un apņēmīgi devās pretī kārotajam mērķim. Bija brīži, kad likās, ka plinte jāmet krūmos, bija brīži, kad šķita, ka iecerētās virsotnes ir sasniegtas un bija arī tādi, kuros nāca apjausma par savu robežu pārspēšanu. Lai runā bildes! Lasīt tālāk.
Augustā beigās visas pasaules taku skrējēju uzmanība ir pievērsta ikgadējai “UTMB” skrējienu sērijai Monblāna apkārtnē. Pa to laiku Cēsu pusē 30. augusta vakarā 2. gadu pēc kārtas bija iespēja izjust maksimu, ko sniedz Latvijas reljefs un izmēģināt spēkus vertikālā km (VK) skrējienā. Lasīt tālāk.
Es tevi ļoti gaidīšu 1. aprīļa rīts. Vai tas ir joks? Nē. Skrējēju bariņš tiešām riņķos 12 stundas ap Baik… Piedodiet… Māras dīķi.
Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”) Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. |
2025. gadā: noskriets - 163041.76 km skrējuši - 283 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 6535.91 km skrējuši - 198 biedri skrējieni - 580 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-