Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības:
1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi
2) nekad nepieviļošu caurskrienamo restorānu pēc katra veiksmīgi paveikta apļa
3) organizatoru komandu, kas lec no priekiem, ieraugot katru sevis pārspējēju
Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī.
Sākšu ar to, ka ideja nav mana. Pirmoreiz ko tādu dzirdēju, kad kāds amerikānis bija apņēmies izskriet visas Sanfrancisko ielas. Pēc tam salīdzinoši nesen medijos figurēja viens latviešu bāleliņš, kurš ar velo izbrauca visas Londonas ielas. Tas atgādināja man par šo ideju un lika aizdomāties par ko līdzīgu. Un tad jau covid laikā Velomens soctīklos nopublicēja savu izbraucienu pa visām Baložu ielām.Tas apvienojumā ar ikdienas maršrutu apnikumu beidzot manu vēlmi pēc līdzīga varoņdarba sakāpināja tiktāl, ka nolēmu arī es ķerties klāt šādam izaicinājumam.
Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.
Ehhh, nostaļģija pārņem, lasot un liekot kopā jaunāko mēneša skrējēja interviju – skriet, jo patīk, negribēt skriet ultras… Ir arī vēl tādi skrējēji, izrādās! Bet, ja nopietni, tad skriešanas apjoms 2018. gadu noslēdzošajai mēneša skrējējai ir tāds, ko lielākā daļa ultramaratonistu varētu apskaust. Ar pērnajā gadā noskrietajiem 5500km viņa viennozīmīgi ir līdere starp dāmām un arī no kungiem viņu apsteidzis tikai viens. Tas nozīmē, ka vidēji vienā mēnesī noskrieti 460km, nedēļā – 105km un, skrienot katru dienu, jāpieveic vidēji 15km, lai sasniegtu šādu kilometru apjomu. Bet viņas distance ir pusmaratons un sacensībās piedalās reti. Kas motivē skriet tik daudz un kur tam rast laiku? Jautājām Ginchaa jeb Gintai Zēbergai.
Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone. Lasīt tālāk.
Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra. Lasīt tālāk.