|
||||||
Komandas blogi |
Nu jau gandrīz mēnesis pagājis kopš mana pēdējā skrējiena Portugālē un šoreiz ļoti ilgi nācās meklēt motivāciju, lai uzrakstītu kādu rindiņu. Vai man klājās tik slikti, ka pašam kauns to atcerēties? It kā nē. Vai man nepatika skrējiens, ka nespēju neko uzrakstīt? Arī nē. Kur tad problēma? Ar humoru, bet, tomēr, pavisam nopietni jāsaka, ka iemesls ir pavisam vienkāršs un tam ir vārds – darbs. Lasīt tālāk.
Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.
Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA). Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.
Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.
2018.gada rudens. Viss ir slikti. Mani lauztie pirksti dzīst lēni. Vēl joprojām nevaru tos jēdzīgi kustināt, kaut gan pagājusi jau pieci mēneši. Karstā vasara traucēja dzīšanas procesam. Var jau būt ka nevajadzēja ar lauztajiem pirkstiem skriet Scenic 54km, Piedalīties Kāpas 3 dienās un LČ 24h rogainingā. Iespējams vajadzēja pēc negadījuma uzreiz atgriezties Latvijā un uztaisīt operāciju. Iespējams. Bet ir, kā ir. Lasīt tālāk. |
2024. gadā: noskriets - 143217.99 km skrējuši - 307 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 6350.76 km skrējuši - 240 biedri skrējieni - 653 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Viss, esmu nolēmis atsākt veikt ierakstus savā blogā, lai atskatītos uz aizvadītajām sacensībām, savu sniegumu, kļūdām, emocijām utml. Varētu teikt, ka tā būs mana jaunā 2023.gada apņemšanās. Sākumā, pirms ķeros klāt par pirmajām šī gada ITRA / UTMB index sacensībām, vēlos pieminēt, ka, sākot ar šo gadu, esmu pamainījis arī savu galveno atbalsītāju ekipējuma ziņā un pēc 6 gadu ļoti veiksmīgas sadarbības ar OSveikals.lv / Inov8, esmu uzsācis jaunu sadarbību ar Scott zīmolu un tā izplatītāju Latvijā pulsometrs.lv, ar kuru jau man ir veiksmīga sadarbība saistībā ar Polar zīmolu. Paralēli esmu vienojies ar vēl dažiem zīmoliem, kur kā lielākos jaunumus vēlos pieminēt Amerikas zīmolu Naked, kur pirmo reizi savā karjerā man ir sadarbība pa tiešo ar zīmola ražotāju, līdzīgi kā ar Latvijā radītu zīmolu un produkcijas ražotāju EPIC un Lumonite skriešanas lapmu ražotājiem Somijā. 
km 
-