Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Mani pirmie

Pēc pirmā ārzemniekaKā mēdz teikt – vienmēr pienāk kāda pirmā reize un tā vienmēr ir īpaša un neatkārtojama, jo pirmā reize ir tikai vienreiz. Šis būs stāsts par manām pirmajām reizēm. Pirmajām, kas sasniegtas skrienot.  

Pirmais skrējiens, kad skrēju ar nolūku, nevis tāpēc, ka vajag – bija treniņu uzsākšana 2010.gada Nordea Rīgas maratona 5 km distancei. Tas stiepās visā Āraišu ielas asfaltētās daļas garumā, bija gaužām grūti, šķita, ka sirds pa muti izkāps un ka esmu noskrējusi nenormāli daudz. Kad vēlāk izmērīju, izrādījās, ka manas nāves mokas bija radījusi 600 metrus gara distance.

Pirmās sacensības gan nebija plānotais 5 km skrējiens Nordea, jo pievīla veselība, bet paveikt iecerēto gribējās, tāpēc tā paša – 2010.gada rudenī sadūšojos uz Valmieras maratona satelītskrējiena 6 km distanci. Skrējiens nebija no vieglajiem, kad likās, ka nu jau esmu skrējusi gana daudz, būtu jābūt vismaz pusei no distances noskrietai, ieraudzīju tikai 2 km atzīmi. Ar lielu nepacietību gaidīju katru nākamo kilometru un šausminājos par maratonistiem paredzētajām informatīvajām plāksnēm, uz kurām manīju skaitļus – 15 un 20. Šķita, ka tas ir kaut kas nereāls un tik garas distances noskriet var vien kaut kādi pārcilvēki! Tā prātodama kaut kā nomocīju savu 6 km distanci ar rezultātu 0:35:38, par ko jutos ļoti gandarīta un pacilāta, sajūsma un lepnums par savu sasniegumu neatstājās vēl pāris dienas. 

Tad par skriešanu piemirsu līdz gada beigām, kad tika izsludināta pieteikšanās 2011.gada Nordea maratona pasākuma distancēm.

Pirmā nopietnā skriešanas sezona iesākās ar pieteikšanos 2011.gada Nordea maratona kārtējai 5 km distancei. Pēc laika organizatori izsludināja jaunu distanci – 10 km, kas radīja vilinājumu pārbaudīt savus spēkus garākam skrējienam. Ar nelielām bažām, jo uztvēru to par gana lielu avantūru un izaicinājumu savām spējām, nokārtoju formalitātes par distances nomaiņu. Pēc kolēģa ieteikuma sastādīju skriešanas plānu iekš Runnersworld, un jau janvārī uzsāku skraidelēšanu pa sporta kluba gumijoto taciņu un, kad sniegs bija nokusis arī pa asfaltu.

Pirmo desmit kilometru sacensību distanci noskrēju pēc pašas tā brīža uzskatiem un sagatavotības ļoti labi – iekļāvos klusībā cerētajā laikā – vienā stundā, un salīdzinot ar savām pirmajām sacensībām nejutos tik ļoti pārmocījusies. Bet līdz ar to arī sajūsma par paveikto nebija tik liela kā pēc Valmieras sešinieka.

Desmitnieks noskriets, ko tālāk? Prasīt prasījās pēc jauniem izaicinājumiem, tāpēc radās ķecerīga doma – varbūt varu noskriet pusmaratonu? Lai pasākums nebūtu sasteigts un pārgalvīgs, par sava pirmā pusmaratona distanci izvēlējos četrus mēnešus attālo Valmieras maratonu. Sagatavoju jaunu plānu un turpināju trenēties, kad padzirdēju par akciju Uzdrošinies noskriet 2. Pieteicos, tiku uzņemta, turpināju skriet, tikai nu jau ar daudz lielāku atbildību, jo par savām skriešanas gaitām bija jāatskaitās plašākai publikai. Tas neļāva atslābt un slinkot, cītīgi turpināju iesākto, morālajam atbalstam pirmajam garajam treniņam tepat forumā sarunāju sev kompānijā pāris pieredzējušākus biedrus. Viss šķita noritam nevainojami – kilometri aug un krājas, es kļūstu arvien izturīgāka un līdz ar to gandarītāka ar sevi. Ko gan vēl var vēlēties?! Valmiera – gaidi mani!

Bet tad pienāca pirmais lūzuma punkts. Kādu sestdienu ieplānotais 16 km garais treniņš pārvērtās par milzu mocībām ar paaugstinātu pulsu, vispārēju nespēku un pārkarsušu organismu, kā rezultātā plānotā distance tika samazināta par 3 km un būtu bijusi vēl īsāka, ja vien es nebūtu aizskrējusi tik tālu prom no mājas un nevajadzētu tikt atpakaļ. Šis starpgadījums pirmo reizi lika man sākt apšaubīt savu varēšanu. Sabijos ne pa jokam – ja nu kaut kas līdzīgs notiek arī gaidītajā sacensību nedēļā? Tomēr nākamos treniņus turpināju ierastajā gaitā, notikušais starpgadījums fiziski mani nebija iespaidojis, un pēc nedēļas jau ierados uz Uzdrošinies noskriet 2 oficiālo koptreniņu, kurā neliela pārpratuma dēļ sanāca noskriet garāku distanci par plānoto, līdz ar to pusmaratona garums oficiāli tika pieveikts, pārliecība nu jau nostiprinājusies, atlika vien morāli sagatavoties un Valmierā pacensties iekļauties sākotnēji prognozētajā finiša laikā – zem 2h. Mazlietiņ gan bažījos, vai neesmu pārvērtējusi savu varēšanu un spēšu pieveikt pusmaratona distanci plānotajā laikā.

Pirmo pusmaratona sacensību rīts pienāca ar nelielu uztraukumu par dažādiem sīkumiem – vai viss ir paņemts, vai neko nenokavēsim, vai… Bet viss bija kārtībā, nekas nebija aizmirsts, neko nenokavējām, vēl pat paspēju sabildēties ar kuplo noskrieniešu pulku, akcijas biedriem, apmeklēt labierīcības un doties uz startu. Jau iepriekš biju noskatījusi divu stundu pusmaratonistu un četru stundu maratonistu tempa turētājus, lai zinātu, kam tuvumā turēties un ja spēšu – no kā aizbēgt. Daļu distances tā arī pavadīju klausoties Aivars703 čalošanā aiz muguras, bet tad sajutu, ka mana pašsajūta ļauj atrauties no tempa turētājiem. To arī darīju, neteiktu, ka bija viegli, bet pārmocījusies arī nejutos, vien pēdējos četros kilometros bija jāsāk sevi pārliecināt, ka neesmu tik nogurusi, kā šķiet. Distanci pabeidzu 1h56min42sec pēc starta. Pati priecīga, lepna un sagurusi. Medaļa kaklā, kājas kā mīkla un smaids pa visu seju. Vien neliela tukšuma sajūta, jo tas, kam gatavojos iepriekšējos četrus mēnešus, sasniegts…

Tukšumu nolēmu aizpildīt, piesakoties Siguldas kalnu maratonam, ilgi stāvēju domādama – uzdrošināties 33 km distancei, vai mierīgā garā notipināt īso – 11 km. Noskrien.lv biedri diskusijās iedrošināja uz garāko distanci, bet pēdējā brīdī tomēr nolēmu sevi pasaudzēt un pieteicos vienpadsmitniekam, ko jau distances pirmajos simts metros paspēju novērtēt kā pareizo lēmumu. Ar šādu atvieglojuma sajūtu iesākās mans pirmais kalnu maratons, bet tā dēļ vien tas nebija vieglāks – iesākums pret stāvo kalnu šķita nāvējošs, līdzenie un lejupejošie posmi gan bija kā labs atelpas brīdis, kurā atjaunot enerģiju. Skrēju, centos izvairīties no lielām dubļu vannām, slidinājos, mocījos, rāpos un gāju. Gaidīju, kad tas viss beigsies, bet tajā pašā laikā beigu posms mani biedēja, jo zināju, ka pirms paša finiša kā saldais ēdiens taču gaida tas sasodīti stāvais kalns! Tomēr nespēju beigt priecāties, ka neesmu pieteikusies 33 km distancei, un man šajā kalnā nebūs jākāpj vēl trešo reizi. Pēdējā noskrējienā pirms finiša sakopoju visus spēkus un devos pretī pēdējam kāpienam, varonīgi rāpos, centos neapstāties, lai neizjauktu uzņemto ritmu, apdzinu vēl pāris meitenes un pēc vairāku minūšu kāpiena beidzot biju augšā – vēl daži metri līdz oficiālajām beigām, bet skriešanai saņemties gan vairs nevarēju, tāpēc lēnītēm iečāpoju finišā, ieņemot godpilno 20.vietu savā vecuma grupā sieviešu konkurencē. Gandarījums, atvieglojums un doma, ka „nekad vairs”.

Ar to būtībā gandrīz arī beidzās mana pirmā nopietnā skriešanas sezona. Vēl gan tika noskrietas pāris sacensības, no kurām vienās – Ozolnieku Ziemas skrējienā tiku arī pie savas pirmās godalgotās medaļas – par trešo vietu savā vecuma grupā 15 km distancē.

Jauno gadu un sezonu iesāku ar jauniem mērķiem, viens no tiem pirmās ārvalstu sacensības, jo dāvanā uz Ziemassvētkiem biju saņēmusi apstiprinātu dalību Prāgas pusmaratonam 31.martā (paldies Gintam). Marta beigās lecām auto un devāmies uz Čehiju, pāris dienas veltītas pilsētas apskatei un sestdienā dodamies uz savu pusmaratona startu. Tā kā šīs nav plānotas kā manas šīs sezonas nozīmīgākās sacensības, par sasniedzamo finiša laiku sāku domāt tikai sacensību rītā un uz expo saņemto materiālu kaudzē atrastās plānotā laika aproces optimistiski sarakstu starplaikus, kas mani finišā nogādātu pēc 1h50min. Pirmo reizi esmu tāda mēroga sacensībās – ir tikai viena garuma distance un tajā uz starta stājās vairāk nekā 9500 dalībnieku. Noskan starta šāviens, bet nekāda raitā kustība nav manāma, starta līniju šķērsoju tikai pēc četrarpus minūtēm. Iesākums palēns, cenšoties lavierēt starp daudzo skrējēju pūli,  kāds pamanās uzkāpt man uz kājas un noraut vienu no skrienamkurpēm, apstāšanās, lai to atkal uzvilktu, skrējiens pa bruģi, sliedēm, ielām, daudz mūzikas punktu, daudz skrējēju, pūlis paretojas tik mazliet. Pirmo noskrietās distances atzīmi pamanu 8.kilometrā, paskatos savā aprocē – pagaidām iekļaujos prognozētajā laikā! Tilti, krastmala, vējš, dzeršanas punkti, kuros pāreju soļos, lai neaplietos ar vēso ūdeni, jo nav diez ko silts. Nākamā distances atzīme – 13 km – sasodīts, kā man sanāk iekļauties! Ap 19.kilometru uznāk man raksturīgais lūziens – šķiet, ka kājas vairs netur un nenes uz priekšu, domāju, ka zaudēju tempu, bet tas laikam tikai galvā, jo pie katras nākamās kilometru atzīmes konstatēju, ka iekļaujos plānotajā. Cenšos sarunāt ar kājām, ka vēl tie pāris km jāiztur. Drīz jau redzu zīmi 1000 metri līdz finišam, tad 900, 800, 700… Šķiet, ka tā ātrāk iet tie metri, kad tos skaita ik pa 100. Pēdējais tilts, pagrieziens un finišs!! Uz tablo laiks 1:53 ar kaut ko. Skaidrs, ka čipa laiks būs mazāks. Esmu paklausīgs skrējējs – uzreiz pēc finiša nestājos un nekrītu gar zemi, bet turpinu ceļu, lai nemaisītos pa kājām citiem finišētājiem, saņemu savu medaļu, folijas sedziņu, eju pie galdiem pēc banāniem un ļoti garšīgas tējas, saņemu arī finišētāju maisiņu ar sponsoru labumiem… Viss, pirmais ārzemnieks arī noskriets. Čipa laiks 1:49:07. Iegūts arī pirmais personīgais rekords.

Šajā vietā varētu beigt, bet es tomēr likšu daudzpunkti…

34 komentāri rakstam Mani pirmie

  • Ko vēl piebilst, malace! Aiz daudzpunktiem šoruden jāieliek vārds Valmieras MARATONS?! Aivara 703 čalošana 4St. garumā garantēta!

  • Johny Johny

    Baigais malacis. Šis būs jāizlasa manai sievińai.

  • Andulis

    Skaisti. Jāpiebilst, ka pirmajā ārzemniekā biji arī pirmā no 8 Latvijas pārstāvjiem!

  • Lielkuilis

    To daļu beigās par pirmo personīgo rekordu es nesapratu – kā var būt pirmais, ja jau iepriekš ir ticis fiksēts rezultāts.

  • Malacis, Lindams, tā turēt!:)

    Lielkuili, ir pirmrekords, un ir rekords, kad tiek uzlabots šis rekords :)

  • Aivars703 Aivars703

    Jauks raksts. Lindams, varbūt ir vēlme paklausīties manu tarkšķēšanu šogad Valmierā visas četras stundas. Neapvainošos ja pusdistancē mani pametīsi un aizskriesi pa priekšu. Tāpēc jau TT ir domāti, lai panāktu un apdzītu.
    Acerējos savas pirmās sacensības – arī bija grūti. Toreiz ieņēmu godpilno 3.vietu. Dabūju diplomu. 30 metri – 5 sekundēs. Un tas bija 40 gadus atpakaļ (1972.) pionieru nometnē.

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Paldies Lindams par rakstu!
    Par gandarījumu un to tukšuma sajūtu pēc finiša, domāju, ka tā ir tikai man, laikam tā ir izplatīta sajūta kad kāp pa distanču kāpnēm uz augšu pirmo reizi.
    Aivar703, Tavs komentārs ir ko vērts, 30 metru skrējiens :)

  • Valters Valters

    Foršs raksts. Pirmais maratons Tevi jau gaida. Diez cik ilgi viņam būs vēl jāciešas? :)

  • Andulis

    Pievienojos citu biedru mājieniem Lindams virzienā, par Valmieru-2012 un 4 stundām! :) Taču lēmumam ir jānāk “no iekšām”. Galvenokārt. Labāk gadu par vēlu, nekā gadu par ātru.

    No savas puses, ierosinu kā testa maču/psiholoģisko sagatavošanos (vai vienkārši pēdējo garuci) izmantot LSC 30 km skrējienu Mežaparkā, taisni 3 nedēļas pirms Valmieras. Iespējams arī čalošanas serviss (pērn Aivars703 bija… kaut gan, jā… skrēja toreiz puslīdz nopietni, ja nemaldos… daudz laikam nepļāpāja?).

  • .Linda Lindams

    Lielkuili, manuprāt pirmais sasniegtais ir tikai rezultāts, es uzskatu, ka rekords ir tad, kad tiek pārspēts iepriekš sasniegtais.
    Paldies par uzmundrinošiem vārdiem! :) Par 30 km jau domāju, par maratonu šogad gan vēl šaubos, nav kur skriet, domāju, ka viņš nekur tālu neaizbēgs. :)

  • Andulis

    Pirmais 30-metrinieks mačos ir gaišas, vērtīgas un visādi foršas atmiņas.
    Tikai… Aivars703, minētajā gadā Tu vēl biji stipri par jaunu pionierim. Varēji būt oktobrēns (nesaku, ka biji). :)
    Bet es jau saprotu. Reizēm dažu gadu pielikšana savam vecumam rada apkārtējos lielāku cieņu. :D :D

  • eees eees

    Forši aprakstīji un tāds prieks, ka beigās ir daudzpunkti :) Tā jau ir ar tiem atkarīgajiem “Ēstgriba rodās ēdot” :)
    Novēlu lai Tevi izdodās veiksmīgi sasniegt visus daudzpunktā iekļautos mērķus! :)

  • aijach aijach

    Pozitīvisma kalngals!
    Tikai tā jau var tikt visās dzives jomās uz priekšu – esot iekšā “līdz ausīm”.
    patiess prieks par Tevi :)

  • Didzis Didzis

    Jauki lasīt šādus aprakstiņus. MALACĪTE.Daudzpunkte, protams,ka labāk par punnktu.TEV IZDOSIES – domāju,ka saprati par ko es,bet sasteigt gan neko nevajadzētu.Gan pati jutīsi,kad būsi gatava savam nākamajam – LIELAJAM IZAICINĀJUMAM.NOSKRIEN !

  • Aivars703 Aivars703

    Andul, tev taisnība – nokļūdījos pa vienu gadu – tas bija 1973.gadā. Man bija tad 7 gadi un pēc 1.klases biju pionieru nometne (kaut pats noteikti biju oktobrēns). Pagāšgad 30-nieku skrēju treniņrežīmā gatavojoties Tallinas Maratonam. Šogad laikam būs tapat. Tiekamies mačos. Noskrien!
    Piedāvāju parējos padalīties atmiņās par pirmajiem mačiem. Parasti pirmā reize (ne tikai mači) ir varbūt ne tā veiksmīgākā un prātā palikušas ne tās priecīgākās atmiņas. Bet spilgtākās gan.

  • Ainars Ainars

    Iedvesmojoši. Man jau šķiet, ka vilkt garumā ar maratonu Tavā gadījumā nevajag. No otras puses – forši, ja ir mērķis, uz kuru pakāpeniski iet. Es varu piedāvāt savu pieredzi “kā divu gadu laikā pazaudēt jebkādu interesi par maratonu”:)

  • Lielisks iedvesmojošs raksts!
    Atsaucoties uz Aivara piedāvājumu padalīties ar pirmajiem mačiem mūžā.. Mani pirmie mači bija nepilnus 2 mēnešus pēc tam, kad sāku rikšot – Ozolnieku ziemas skrējiens 2011 (15km). Laikam jau bezatbildības kalngals. :D Nedēļu pirms mačiem uztaisīju nelielu atslodzīti, bet naktī pirms sacensībām tika pamatīgi noballēts, 4 stundas miega, brokastis īsi pirms starta, morālās, ka tā nu darīt nevajadzēja. Bet ar rezultātu biju pat ļoti apmierināts. Tajā brīdī garākais skrējiens mūžā un ātrākais temps kopš sākti treniņi. Nezinu, gan vai tas patika manam motoram, jo skrienu bez pulsometra. Gandarījuma sajūta ļoti liela, tas laikam pats galvenais. NOSKRIEN!

  • Lauma laumiic

    Vēl tagad atceros kā 2000.g. Rīgas maratona ietvaros skrēju 5km distanci. Ceļs no viesnīcas Latvija līdz pat Daugavas stadionam likās nedaudz garš un nogurdinošs. Toties tajā gadā Samsung ziedoja vienu latu bērnu slimnīcai par katru finišējušo.
    Forši atcerēties kā bija sen, sen atpakaļ un kuras tad bija tās pirmās sacensības un kilometri :)

  • Garšīgs raksts, Lindams!
    Manas pirmās sacensības, ja neskaita skolas laika obligātos pasākumus, bija 2007.gada Nordea maratona ietvaros notikusī 5km distance. Noskrēju 33 minūtēs ar kaut ko un nevarēju pārdzīvot, ka draudzenei sanācis ātrāk – šķita, ka ātrāk nebija iespējams.

  • Rainers Rainers

    Izlasot uzlabojās garīgais! Manas nopietnākās sacīkstes (skriešanas)iesākās ar Dziesmoto maratonu(nu stipri biju pārvērtējis savas spējas)…tam tiešām nopietni jānobriest!

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Malacis, Lindams!
    Tik nopietna un prātīga pieeja skriešanas sacensībām.
    Man sacensībās gandarījumu sniedz pats process, bet labs rezultāts – tas jau ir bonuss. Atceros skolas laikā 60m skrējienā ar lielām mokām iekļāvos normatīvos, lai vispār dabūtu ieskaiti. Krosos veicās mazliet labāk. Pēc pirmā pusmaratona – gandarījums bija milzīgs, pēc pirmā maratona – nekāds, pēc Siguldas kalnu – patīkams nogurums.

  • Pievienojos labajiem vārdiem un komplimentiem:)
    Nepilnu 2 gadu laikā no smagiem 600m līdz stabiliem pusmaratoniem ir labs sasniegums. Tā tik turēt un ātri aizpildīt tukšuma sajūtas ar jaunu izaicinājumu.
    Raksts noteikti derētu auditorijai, kas saka: skriešana nav priekš manis,utt.:)Dažus kandidātus jau zinu, kam ieteikšu izlasīt:):):)
    Izdošanos daudzpunktu piepildīšanai ar jauniem izaicinājumiem:)

  • Valmieras bilde liekama uz žurnāla vāka

  • Andulis

    Valmieras bildes ir divas, tātad uz otra vāka liekama otra bilde. :)

  • Ainīc Ainīc

    Tiešām foršs raksts! Nešaubos, ka maratons arī drīz tiks iekļauts Tavā kalendārā! ;)

  • spaanietis spaanietis

    Paldies tiešām par rakstu! Ļoti pozitīvs un motivējošs! Jau esmu ieteicis vairākām daiļā dzimuma pārstāvēm, kas 21km uzskata par kosmosu un “nekad dzīvē” pasākumu, bet tos, kas skrien šādas “nereālas” distances par dzimušiem sportistiem. Lindams piemērs apgāž šos visus mītus un parāda, cik daudz cilvēks var sasniegt, ja vien grib un nenobīstas. Super ! Tiešām visas veiksmes ar pirmo maratonu, kas noteikti būs un būs arī pa spēkam, bet laikam nepievienošos “kūdītājiem” uz Valmieru, jo domāju, ka pirmais jāskrien tur, kur visas distances garumā ir gan atbalstītāji, gan līdzskrējēji. Lai izdodas!

  • Malacis Lindams! Foršs raksts! Tad jau drīz jāgaida 1.pilnais maratons :)
    Lai veicās!!!

  • .Linda Lindams

    Paldies visiem! Jūsu komentāri iedvesmo! :)
    ssandijss, Tev laikam vislielākais paldies pienākas, bez Tavas iniciatīvas kolēģiem kopā noskriet Nordea piecinieku, iespējams, es nebūtu to iesākusi! :)

  • mb mb

    cik patīkami lasīt veiksmīgos stāstus! :) tā turpināt!

    btw, vai ir kāda bēdīgā pieredzi, vai nav sanācis pēc kādas skriešanas “kā pret sienu”?
    mana pirmā “bezatbildīgā” dalība pusmaratonā, kad sākts skriet tik pirms 2mēnešiem beigusies ar klibošanu jau divu nedēļu garumā… nesaprotot kas par vainu, ne sastiepts, nedz par ātru skriets…

  • Ainars Ainars

    Elementārs jaunības maksimālisms. Pie saviem 5-7 kilometriem arī vajadzēja mēnešus trīs turēties, pēc tam pakāpeniski audzējot vienu garo nedēļas skrējienu. 12. treniņā skriet pusmaratonu ir bezjēdzīgi, tieši tāpat kā bez kilometru bāzes strādāt uz ātrumu ar intervāliem. Tagad mierīgi sakop veselību un sāc no sākuma. Pakāpeniski. Visa lapa ir pilna ar dažādiem pusmaratona (ja tāds ir mērķis) treniņu plāniem. Izvēlies visvienkāršāko.

  • Anete An_ete

    Ļoti iedvesmojošs stāsts. Es pati skriet sāku pagājušajā vasarā, sākums bija diezgan mokošs(knapi 1 km ar apstāšanos), pēc kāda laika jau aizgāja kā rīta izkustēšanās līdz pašam novembrim. Pa ziemas laiku tā gribējās iet un skriet, bet kkā sniegs apturēja un tas, ka nav tik biezs treniņtērps.:) Šogad skriešu 5 km distanci iekš NRM. No sākuma vispār biju pret šo ideju līdz man nolasīja mazliet morāli par manu zemo pašvērtējumu. Bet nu esmu jau 3.nedēļā iekš 10 km skriešanas plāna, lai arī skrienu 5 km. Godīgi sakot, par maratonu pašreiz utraucos daudz vairāk nekā par kursa darba termiņiem :D Lindam, novēlu Tev noskriet arī maratonu!:)

  • dot dot

    An_ete, kas tev traucē NRM skriet 10km?

  • Anete An_ete

    Labāk sākt pakāpeniski.:)

  • […] Tā bija 6km distance 2010.gada Valmieras maratonā. Rezultāts – 35:58. Distance bija nežēlīgi gara un grūta. Spilgtākās emocijas vēl tagad ir prātā – kad jau braucām mājās, pusmaratonisti un maratonisti vēl turpināja skriet, es domāju, ka tas ir kaut kas nereāls – kas tie par monstrīgiem cilvēkiem, kas var tik daudz un tik ilgi paskriet?! Sīkāk par šo un citiem maniem pirmajiem skrējieniem var lasīt rakstā Mani pirmie. […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.