Atziņas no WMTRC 2025 – kad kalni tevi praktiski pieveic

Neesmu cītīgs Latvijas sporta dzīves sekotājs, bet pēdējās nedēļas taku skriešanas pasaules čempionāts Kanfrankā bija manu pārdomu sarakstā. Šis raksts gan nebūs par tām, bet par to ko paši dalībnieki ir teikuši par šo pasākumu, tajā piedzīvoto un kā taku skriešanu padarīt lielu plakanajā Latvijā. Drusku gan ņēmu palīgā arī tehnoloģiskus draugus, bet laipni lūgti – kā mums gāja Pasaules čempionātā taku skriešanā. Sākumā pašu dalībnieku pieredzu un pēc tam kopsavilkums.

82 km distance ar 5500 metru kāpumu (long trail)

Linda Boldāne – 13:51:21 (77. vieta)

Šogad man bija tas gods un privilēģija būt daļai no Latvijas izlases 🇱🇻 Kalnu un taku skriešanas pasaules čempionātā Spānijas Pirenejos @wmtrc2025_canfrancpirineos

Mana distance: 81km ar +/- 5400 kāpummetriem.
Kontrollaiks šīm izpriecām bija atvēlēts ne visai dāsns – 15 stundas.

Izklausās daudz un kādam varētu šķist, ka “ko tur var darīt tik ilgi?!”, bet realitātē tā skarbā kalnu daile bremzē ik uz soļa.

Vietām uzrodas tik stāvas akmeņu sienas, ka jāmet nūjas pie malas un jānodarbojas ar bolderingu, vienlaikus domājot par to, lai neuzripinu citam skrējējam akmeni uz galvas un pati arī nedabūju kādu sajust. Šur tur pilnīgi bezceļi un daudzviet parādās takas, kuras atgādina šauras renes piebārstītas ar akmeņiem un mums ir tā iespēja nesties lejup pa tām. Vēl daudz un dažādi izaicinoši, netipiski apstākļi, kurus nav vērts uzskaitīt, jo tie ir daļa no kalniem un ultrām. Redz, braucu uz kalniem un pēc piepūles un pēc tam brīnos, ka tos arī dabūju 😀

Man izdevās finišēt 13 stundās un 51 minūtē, ko izjūtu kā remdenu rezultātu. No vienas puses – forši, izdevās iekļauties kontrollaikā un vispār brīnišķīgi bija pieredzēt to dabas krāšņumu, bet no otras – kaut kā sajutos par vāju. Par vāju, lai kustētos ātrāk, veiklāk un ar degošu azartu sacenstos ar citiem.

Ir labi jaunatklāt vecās labās patiesības, ka bez spēka treniņiem un svaru cilāšanas “mazs cinītis nevar gāzt lielu vezumu”. Līdz nākamajam PČ būs ko darīt.

Patiess prieks un pateicība būt daļai no Latvijas izlases komandas, kā arī milzum liels paldies atbalstītājiem par šo iespēju! @nordi_furniture @noskrienziemu.lv lmp.lv @takuskriesanalv

Marija Kraule – DNF

World Mountain and Trail Running Championships 2025

Man dikti patīk valkāt formas! Un tās, kuras simbolizē Latvijas vārdu, man ir īpaši mīļas. 🇱🇻

Ceļā uz savu jaunības sapni par UTMB CCC distances pieveikšanu, man piezagās doma – a ja nu sanāk kvalificēties Latvijas taku skriešanas izlasei uz pasaules čempi? Tas bija viens no dzinuļiem, kas pirms gada skrienot puslokā ap Monblānu un piedzīvojot īstu ķermenisko elli dzina mani uz priekšu un neļāva padoties. Sapņi nemaz nav tik sireāli, kad Tu sistemātiski un disciplinēti tiecies uz to piepildīšanu.⛰️

Jau pavasarī izredzes nokļūt izlasē bija arvien reālākas un reālākas, neskatoties uz to, ka šogad patiešām ir nācies savienot nesavienojamas lietas un sportiskie starti diez ko spoži man nav padevušies. Vilks manī raisīja lielas šaubas. Un tomēr kvalifikācija tika izpildīta un esmu iekšā. Mans uzdevums – Long trail – 82km, 5400 m kāpuma. Distances kontrollaiks 15 h.🫣

Ar lielu atbildību un pacilātību es saņēmu savu izlases formu un darīju maksimālo, ko mans dzīves ritms šobrīd atļauj, lai sagatavotos startam pēc labākās sirdsapziņas.🫡

Izlases nometne bija lieliska! Saliedēta, uz mērķi tendēta kompānija, kur katrs ir darījis milzum daudz, lai būtu tur – Pirenejos. Pasaules čempionāts kā tāds taku skriešanas festivāls – katru dienu starts citai distancei un mēs visi viens otru atbalstām – trases malā, sekojot live, daloties ar trūkstošo ekipējumu, gādājot viens otram brokastis/ vakariņas un visādi citādi rūpējoties. Dzīvojam pa divi un padalāmies arī ar stresā un nogurumā saķertajiem vīrusiem, līdz ar to paprāvs pulciņš uz savu startu iziet ne tajā labākajā formā, arī es. 🤧

Mans starts sestdienā, 7:00. Iepriekšējo nakti neguļu nemaz, spriedze ir pārāk liela. Pat prieks dzirdēt modinātāju 3:45, jo tad var sākt posties startam. Autobuss uz starta vietu 4:45, uz vietas Kanfrankā vēl diezgan gara pirmsstarta procedūra un samērā pamatīga salšana. Labi, ka no iepriekšējās dienas Short trail starta mums bija zināma pieredzīte un satuntuļojamies savās segās, gaidot ekipējuma pārbaudes un starta koridora atvēršanu. Ir saviļnojoši sildīties kopējā starta koridorā ar pasaules taku skriešanas superstāriem. ⭐️

Pirms paša starta norauju Garmin siksniņu, mēģinu to nostiprināt, bet neizdodas, uztveru to kā nelabu zīmi, bet neļauju tam ietekmēt savu apņemšanos darīt šodien visu, kas manos spēkos. Garminu piefiksēju ar slīvu, bet skrienot tas turas nedroši un drīz vien nonāk šortu kabatā. 🙄

Starts ir tumsā un tas ir ātrs. Nosolījos sev nepārķert, bet sākums ir lēzeni uz leju, ir labs ritms un es ļaujos plūst šajā fiksajā straumītē. Diezgan ātri esam klāt pie pirmā lielā kāpuma, te talkā nāk nūjas, kāpju ritmiski un prātīgi, steidzīgie iet garām un lai. Zinu, ka diena būs gara. Procesā aust gaisma, kad kāpums ir jau lielākoties pieveikts – var noņemt lukturi, ir gaišs. ☀️Augšā ir dzestrs, bet kāpums ir iesildījis un auksti nav. Augšā satieku Klāvu un uztraucos, vai neesmu pārķērusi, bet izrādās, ka viņam nelabi augstumā. Esam turpat tuvu kādu brīdi, līdz viņš tomēr atraujas. Pēdējie pārsimts kāpuma metri ir tīrā klints, nūjas tur izslīd, nav lietderīgas un tiek noslēptas “bultu somā’’. Kāpums tik stāvs, ka ieslēdzu visas 4 savas ekstremitātes un kārpos augšā kā primāts. Augšā labi pūš. Pirmais noskrējiens arī ne pa jokam, ja to vispār tā var saukt. 😏

Nākamais kāpums ir vēl tehniskāks – pašā augšā ar visām 4 kāpjot ir ne vien pašai jātiek augšā nenoslīdot, bet arī stipri jāpiedomā pie tā, lai akmeņi zem manis neizslīd, jo te ir kārtīgs šļūdonis un man no sirds ir bail savainot to mazo argentīnieti, kas kārpās 50m zem manis. Lejā tikt arī nav viegli, bet motivē apziņa, ka lejā būs kontrolpunkts ar mūsu puišiem. Ik pa laikam izņemu no kabatas saplēsto pulksteni un uzmetu aci statistikai, km un trases profilam, kā arī sekoju līdzi kontrollaikam, pirmie 30 km jāiekļaujas 6h. Esmu aptuveni ar 30 min rezervi. Puišu apkalpošana – vienkārši prīmā. Pozitīvi un ātri. 💚Uzlādējos un močīju tālāk. Uzkāpju uz korītes. Bāc! Tiešām? Te jāskrien pa kori, ko veido akmeņi, bez takas, akmeņi nestabili, virsma slīpa, vējš. Pirmo reizi kalnos man patiešām ir bail nepareizi nolikt kāju un noslīdēt pa skuju taku (skuju gan te nav nemaz). Ik pa brīdim te pa kādam tiesnesim, kuri regulē – kāju liec tur, roku tur… viņi pieskata pavisam ekstrēmos punktus. Skati – fantastiski, bet ir sasodīti nedroši un grūti. Iet ļoti lēni. Kaut kā nebūt tuvojos 41.km kontrolpunktam, kur tālumā redzu LV formu, vīrieša siluetu, bet nesaprotu, kas priekšā – pēc balss atpazīstu – Andris. Tālāk arī Anete. Abi sola, ka tālāk būs vieglāk, bet kaut kā neticās. Tālākie pāris km tiešām skrienami un es skrienu. Kājās jūtami pāris kāpumu km, bet kustība notiek. Atkal izņemu no kabatas pulksteni un bāc! 8h? Pa kuru laiku? Esmu tikai 40 km ar kapeikām pieveikusi un vēl tikpat? Tas taču nozīmē 16h, bet diez vai varēšu saglabāt līdzšinējo jaudu kājās. Sajūtu baigo bezcerību un vilšanos. Acis ik pa brīdim šķidras, bet turpinu spītīgi kustēt. Uzzvanu Artūrs Vadzis. Artūrs mierīgs kā pitons. Jāturpina, viņš saka – kā būs tā būs. Zinu, ka nākamais kontrollaiks pēc gandrīz 20 km, un laiks ir nepielūdzams. Mēģinu sevi piespiest turpināt spiest, bet morāle uz 0 un gribas apsēsties uz akmens un izraudāties. 🥹Tā vietā es soli pa solim kāpju kalnā, tur pie 47.km divi mediķi – saku viņiem, ka gribu palikt tur, viņi noraizējušies, vai man kas nekaiš. Un es pat nezinu – kaiš vai nekaiš, bet vārds pa vārdam un sirsnīgi izplūstu asarās. Simpātiskā spāņu māsiņa apskauj mani un motivē sakot, ka esmu stipra, jo esmu jau tagad atskrējusi tur, kur daudziem sapņos nerādās, arī viņai. Pateicos viņiem par motivāciju un turpinu kustēt lejā. Iesnu dēļ esmu noberzusi degunu tiktāl, ka katru reizi noslaukot puņķus, ieslauku savos uzročos asinis. Apstājos nomazgāt seju un degunu un man kompānijā piesakās malaizietis, kurš klepus dēļ vairs nevar paskriet un tikai iet – gan augšā, gan lejā. Kādu brīdi ejam kopā un runājamies, tas mani nomierina, jūtu, ka varētu ātrāk un sāku atkal tipināt, atvadoties no sava nejaušā ceļabiedra. Tā kā esmu jau labu laiku stipri iebremzējusi, arvien vairāk piezogas doma, ka varētu tak mani Sanita noķert – tomēr kopā šo nolemtības ceļu būtu kopā vieglāk veikt. Ik pa brīdim atskatos, līdz – augšā tālumā redzu – oranžais kepons tipina lejā. Kliedzu viņai un sirds gavilē.🥳

Satiekamies, apskaujamies un tālāk jau iet vieglāk. Km skaitās lēni, bet pārliecinoši. Ik pa brīdim apsteidzam kādu, atbirst daudzi. Lēnām noriet saule un gaiss kalnos iekrāsojas zilganā dūmaciņā. Mēs pieņēmām savu fiasko un centāmies pārējo ceļu izbaudīt. Kalnu grēdas, meža taciņas, kas vietām atgādināja paralēli notiekošo SKM, saules rietu un pat aitu baru pie pašām beigām. Puiši cītīgi gaidīja mūs 65.km kontrolpunktā, kur tikām noņemtas no trases kontrollaika pārkāpuma dēļ. Tikām samīļotas, pabarotas un nogādātas atpakaļ Kanfrankā, kur sagaidījām savus finišējušos cīņu biedrus – ar patiesu prieku par viņu spēku un izdošanos par spīti nereāli grūtajam ceļam. 💪🏼

Šis ir man pirmais DNF. Muskuļu sāpes, vispārējs nogurums, ķermeņa izsīkums un saaukstēšanās mijas ar lielu vilšanos un sirdssāpi. Taču tam pa vidu arī milzīga motivācija darīt vairāk, lai šis rūgtums nākotnē nav jāpiedzīvo. ❤️‍🩹

Patīkami pārsteidza vērot savu treneri Artūru tādā tēvišķā lomā. Redzējāmies reti, jo viņš bija klāt visiem un visur atbildīgos momentos, gulēja vismazāk, ēda visneregulārāk un turēja rūpi par visiem godam. Visi jautājumi tika atbildēti, visi aprūpēti, apčubināti, samotivēti, un kad nepieciešams – arī samīļoti. Artūr, paldies! ❤️

Paldies arī visiem, kas juta līdzi, sūtīja motivācijas vārdus pirms un pēc – es novērtēju. Nav tā, ka pēc DNF uzreiz gribas runāties par to, bet es tiešām jutu atbalstu.💚

Paldies ikkatram izlasē, šo kopības sajūtu mēs radījām kopā un tajā ir spēks. 🇱🇻🤗

Paldies katram un ikvienam, kas atbalsta izlasi – tas arī ir svēts darbiņš – dot iespēju mums -sportistiem, amatieriem, paralēli saviem darbiem un pienākumiem dzīvē, sasniegt arī kādu citu virsotni. Paldies @noskrienziemu @LMP @takusports!

Un ja nu Tu baidies uzdrošināties, tad atceries – a ja nu tomēr sanāks?!…🤞🏻

Klāvs Stankevics – 13:24:48 (134. vieta)

Pasaules čempionāts kalnu un taku skriešanā. Sezonas svarīgākās sacensības, kurās piepildīju vienu no saviem skriešanas mērķiem – kvalificēties un pārstāvēt Latvijas izlasi starp pasaules labākajiem taku skrējējiem.

Sacensības notiek Spānijas Pirenejos. Tie ir kalni, par kuriem visi brīdina kā skarbus un tehniskus kalnus. Ko tas nozīmē? Ļoti stāvi kāpumi un noskrējieni. Vairākās vietās trasē centies tikt augšā izmantojot ne tikai kājas, bet arī rokas. Trase veda ne tikai pa takām, bet arī vietām kur takas nav. Pāri govju ganību pļavām; augšā kalnā, kur nav takas un jāmeklē labākā trajektorija kā uzkāp, kā arī sekot līdzi trases marķējuma karodziņiem. Un protams akmeņi, ļoti daudz akmeņi un klintis. Brīži kad varētu skriet pa taisnu virsmu vai pat uz leju, temps ir ļoti lēns, jo jāmeklē kur droši vari likt kāju. Neskatoties uz visu minēto, tad ir brīdis kad pacel galvu uz augšu un apskaties apkārt uz ainavu kur esmu nonācis, un visas grūtības piemirstās. Pasakaini skaisti kalni! 🏔️

Trase specifikācija: 82 km aplis ar ~5500 augstuma metriem. Ir nolikts kontrollaiks 15h, kurā jāveic distance. Pirms starta grūti iedomāties kāds varētu būt finiša laiks šādai distancei, kur nekad iepriekš nav notikušas sacensības. Organizatori izsaka minējumu, ka ātrākie skrējēji šo distanci varētu veikt nedaudz zem 9 stundām. Ņemot šo vērā, ar treneri nolemjam, ka varam uzlikt mērķi 11 stundas 30 minūtes. Pirmajā lielajā kāpumā ir jāuzkāpj aptuveni 1000 augstuma metri. Jau pusceļā sāk galva reibt un paliek slikta dūša. Pirmā doma – kāpēc tieši šodien tas notiek?!? Nekrītu panikā, samazinu kāpšanas tempu un ceru ka tas pāries. Pēc tam seko ~4 km līdzens vai pavisam neliels slīpums. Galva vēl aizvien griežās. Tālāk ir vēl 500 augstuma metru kāpums un būsim augstākajā virostnē visas distances laikā. Saprotu, ka pēc tam ir uz leju un ir cerība, ka veselība atgriezīsies. Tieši tā arī notika. Sākās noskrējiens un ar katru km jūtos ar vien labāk un labāk. Laiks zaudēts ļoti daudz, bet esmu atpakaļ sacensībās. Sāku noķert un apdzīt citus skrējējus, kas papildus atgriež ticību saviem spēkiem. Pirmais lielais kontrolpunkts ir pēc 30 km kur satieku izlases atbalsta komandu. No viņiem dabonu vēl pozitīvas emocijas un turpinu savu pakaldzīšanos. Tiesa, tajā brīdī A plāns jau ir pārtapis par plānu izdarīt maksimāli labāko, ko šajā dienā varu.

Pēc tam seko vēlviens skarbs kāpums un skaists posms pa kalna korīti. Šeit jābūt super uzmanīgam ar katru soli, jo viena kļūda var beigties ļoti slikti. It īpaši pēc veiktiem 35 km, kad kājas ir manāmi sagurušas. Ap 40. km divi izlases skrējēji trases malā atbalsta savējos. Saņemts vēl neliels pozitīvs lādiņš un turpinu ~20 km posmu cauri Francijai. Šajā daļā ir gana daudz cilvēki, kuri izvēlējušies sestdienā veikt pārgājienu kalnos. Viņi diezko nesteidzās atbrīvot trasi skrējējiem. Nemaz nerunājot par kādiem uzmundrinājuma saucieniem. Sāk protestēt labais augštilbs un sajūta, ka drīz saraus krampī. Nav līdzi lielas sāls tablešu rezerves, lai palielinātu uzņemšanas daudzumu, bet ir cerība, ka otrajā lielajā kontrolpunktā (64. km) sagaidīs atbalsta komanda ar sāls tablešu rezervērm. Ap 50. km neveiksmīgi aizķeros un ar visu svaru atbalstos uz vienas skriešanas nūjas. Protams, nūja manu svaru neiztur un salūzt. Pieņemu šo situāciju un pēdējos 32 km būs jāveic bez nūju palīdzības. Sajūta, ka kustos uz priekšu lēni, bet ik pa laikam turpinu noķert citus skrējējus. Tātad nav nemaz tik slikti.

64. km veikti un sasniegts otrais lielais kontrolpunkts. Saņemu papildus sāls tablešu devu, uzpildos un esmu gatavs pēdējiem 18 km ar diviem lieliem kāpumiem. Nu jau ir skaidrs, ka jāizliek viss kas vēl ir palicis manī. Tā arī daru, cītīgi strādāju kāpumos un noskrējienos, ik pa laikam apdzenu vēl pa skrējējam. 9 km līdz finišam pamanu priekšā Lietuvas izlases skrējēju un tur man atgriežās sacensību gars. Viņu es noteikti gribu noķert un apdzīt. Noskrējienā esmu ātrāks, bet kāpumā viņam veicās labāk. Pēdējā virsotnē esam augšā kopā un atlikuši 7 km tikai uz leju, pa serpentīna taku ar 121 U-veida pagriezienu. Šeit dodu virsū un ātri aizmūku no lietuvieša. Jau palicis tumšs, uzlieku lukturi un turpinu noskrējienu. Pirms finiša taisnes saņemu Latvijas karogu un ar smaidu sejā pabeidzu distanci. 13:24:48 laiks pavadīts trasē dod man 134.vietu starp 179 vīriešiem. Rezultāts nav ne tuvu tāds kādu vēlējos, bet ir iegūta milzīga pieredze un pamatīga motivācijas deva, lai trenētos vēl cītīgāk un nākošreiz varētu būt lepns par savu rezultātu.

Liels paldies visiem atbalstītājiem, tai skaitā izlases sponsoriem Noskrienziemu.lv, LMP un Nordi. Paldies trenerim Artūrs Vadzis. Taču vislielākais paldies sievai Alise Stankevica un meitai, kuras ļauj man īstenot savus sapņus. 🙂

Toms Komass – 11:08:34 (80. vieta)

Taku skriešanas Pasaules čempionāts 2025 arī man ir aizvadīts. Vakar aizritēja starts manai distancei “Long trail”.

Čalis no plakanās Jelgavas sacenšas PČ 81.2km garā distancē ar 5400 vertikālo kāpumu Pirenejos, kur trases kalnainība tiek novērtēta ar indeksu 9. Tīri tie kas zina kas ir SKM 70km distance, tad SKM tiek novērtēts ar kalnainības indeksu 4.

Ar Kristapu Magoni dzīvoju vienā istabiņā. Liels prieks par to, ko jau sen biju pamanījis, ka Kristaps ir mierīgs un ar viņu ir viegli sadzīvot vienā istabiņā. Ceļamies 4:10, sadarām pēdējās astītes un esam foajē, lai dotos 4:30 uz autobusu. Organizatoru autobuss aizveda mūs uz sacensību centru Canfrances Stacija, jo dzīvojam mēs pilsētā JACA. Esam uz vietas jau ap 5:10. Vēl 1h laika līdz atvērsies ekipējuma pārbaude pārbaude (Call room). Kopējā telts nedaudz ar vēsu āra gaisu, bet esam silti saģērbušies un vēl paņēmuši pledus. Jūtamies visi ļoti labi. Ap 6:00 sākam vākties, un 6:20 jau sākam kustēties uz ekipējuma pārbaudi, pēc, kuras vairs nav iespējams pamest sacensību starta koridori. Veiksmīgi visa izlase esam cauripārbaudei. Visiem viss bija labi. Pirmais mazais stress aizvadīts un individuāli sākam iesildīties tajā 60-75m garajā koridorītī. Vietas pamaz, bet nu starp citiem skrējējiem iesildamies un atdodam silto kārtu mūsu komandas kapteinim Artūram Vadzim, un komandas palīgam Edvīnam Elfertam.

Distancē veicās labi. Viss iesākās ar startu no pilnīgas masu starta aizmugures, bija aizdomas, ka to nedaudz nožēlošu. Pirmais 1km gāja pa asfaltu, kur pabīdījos uz priekšu un satiku citus Latvijas sportistus. Vienīgo nesatiku Kristapu Magoni, tas bija ticis nedaudz vēl uz priekšu pirms sākās sašaurinājumi, kurus es pats savas vainas dēļ nenovērtēju. Sākām skrējienu lukturīšos, diemžēl sašaurinājumā sākās visu laiku stūķi pie izciļņiem, tiltiņiem, lielākiem akmeņiem, līdz sākās tīrais pirmais kāpiens. Mana vēlme bija sākt mierīgi, bet nu tas diemžēl pat priekš manis bija par mierīgu. Bet viss ko sev teicu “Nesatraucies, vēl paliks 75km ko sevi spiest”. Nonācu jau brīvākā zonā un atbrīvojāmies no lēnākajiem kāpējiem, ieguvām sev vēlamāku ritmu un ar to mirkli, ja temps bija zemāks, tad tas bija tikai manis paša vainas dēļ. Skrējēju daudz, strīpa uz priekšu, pagriez skatu uz aizmuguri un redzi, ka strīpucis aizmugurē cik vien tālu acis taku redz. Nu neko. Ja apstātos uz čuras pauzi, pazaudē savas 20-30 pozīcijas. Nu jau pienāk pirmais noskrējiens un ir iespēja sevi pārbaudīt kā jūtos, zinot, ka nekādus tehniskus noskrējienus neesmu treniņos aizvadījis. Pirmā vajadzība ir spēt atrast vieglu ritmu, lai kājas jūtās labi. Saprotu, ka ripoju labi, jo vismaz šie, man apkārt esošie skrējēji mani neapdzen noskrējienā, bet man izdodas apdzīt pa kādam skrējējam. Noskrienot lejā pamanu arī komandas biedru Kristapu, no malas izskatījās, ka Kristaps sevi neparāda noskrējienā, no savas gaišākās puses, jo Kristaps ir būdam Siguldietis šajā distancē noteikti spēcīgākais noskrējienos mūsu komandā. Sanāk, ka mans pirmais kāpums un pirmais noskrējiens ir aizvadīts. Un saprotu, ka tā tagad visu dienu. Sev galvā salieku pa plauktiņiem visu pārdzīvoto. Mēģinu saprast, kas būtu tas, ko spētu turēt vēl visas šīs atlikušās stundas, jo nevēlos nobeigties jau distances viducī. Saprotu, ka kāpumā noteikti pielieku, jo reāli pirmais bija par vieglu, bet noskrējienus cenšos patreiz ripināt līdzvērtīgi. Mērķis piepildīts, distance ved tālāk pa Pirenejiem, kas ir tiešām skaisti. Lai gan esmu Alpu piekritējs un tāds palikšu arī pēc šī skrējiena. Trase veda pa daudziem ļoti dažādiem posmiem – nepatīkamas nelīdzenas pļavas, akmeņi, klintis, kalnu kores un daudz kas cits. Tā nu pa lielam no visa, kas notika distancē ir tāds neliels kopējs burbulis. Detaļās varētu vilkt katru kāpumu vai noskrējienu, bet kopumā tie daudz neatšķīrās. Ļoti patīkami bija trasē redzēt atbalstītājus Andri Ronimoisu un Aneti Švilpi, kas pēc sava vakardienas starta bija atpūtas dienā devušies trasē atbalstīt savējos. Tālāk prāts mani veda pie pirmā komandas atbalsta kontrolpunkta. Mentāli labs iemesls pēc kaut kā ilgoties. Vai ilgas pēc Latviešu mēles, laikam jau nē, bet vairāk pārliecība ka pirmie 30km būs veikti un atliks 50km. Komandas atbalsta punktā mani sagaida komandas abi pārstāvji Artūrs ar Edvīnu. Visu izdarām kā es lūdzu, tā kā abi ir pieredzējuši skrējēji, tad viss patiesībā notiek nedaudz par raitu un cenšos atrast iemeslu stacijā vēl uzkavēties, bet puiši mani tik bīda uz izeju ar vārdiem un skatiem. Es pie sevis nodomāju tajā mirklī – “Es čaļus gaidu 4h un šamie mani met laukā, ķēmi tādi, davaj parunāsim pastāstīsiet kā jums iet, jo man nav ko stāstīt”. Bet nu Artūram ar Edvīnu nav kompromisu iespēju, šamie mani ar skatieniem izmet pa durvīm laukā un pareizi jau ir, esam atnākuši sacensties nevis papļāpāt. Izejot no kontrolpunkta ķermenī liels svaigums un jūtu, ka varu sevi atkal nedaudz vairāk pamocīt un ātri vien panāku tos, ko biju jau apdzinis, bet kuri izgāja ātrāk no sava kontrolpunkta.

Tālāk atkal viss distancē interesanti, bet uzliekot uz papīra noteikti jums garlaicīgi. Turpinu kāpt, turpinu noskrējienus. Daudzos mirkļos nedaudz pielieku, jo esmu jau sevi izjutis un zinu tagad pēc sajūtām, kad vajag likt klāt. Noskrējieni gan ļoti dažādi. Serpentīnus uz leju cenšos skriet pēc sajūtām ātrāk kā citus, lai gan tie arī ir ar akmeņiem. Kalnos ir silti, pat ne silti, bet karsti. Solīja 16 grādus, bet pēc sajūtām noteikti liekas ka ir +25. Protams iespējams, ka slodze jau bija tas, kas lika tam tā likties. Nezinu, bet par aukstumu sūdzēties noteikti nevarēja. Distances otro daļu atkal gaidu komandas atbalsta punktu, nu jau tas ir otrais un pēdējais. Atkal gaidu, jo tad būs apziņa, ka atlicis tiešām maz 18-19km. Uz visa fona, tas tiešām liekas maz. Skrienu ar nūjām un vienas rokas bicepsā iemetas krampis, saprotu “Labi, tātad kaut ko ar tām rokām arī daru ne tikai vazāju tos mietus apkārt”. Uz rokām noņēmu slodzi, lai atlaiž roku un pēc mirkļa jau turpinu. Tas laikam bija tāds bicepsa mirkļa vājums, jo tas neatkārtojās un uz rokām centos likt vēl procentuāli vairāk slodzi. Trasē bija vairāk skrienami posmi, vietām garāki, vietām tikai 10-15 soļu gari, bet sev solīju, ka visus skrienamos, kas ir ne vairāk par saviem 10-12% es skriešu. Godīgi un cītīgi to darīju. Reizēm likās “ko es tur nieka 10 soļu dēļ sākšu skriet”, bet nu prātā sevi turēju pie disciplīnas.

Trase mirklis bija tāds, ka likās esmu sieviešu skrējienā nonācis. Skrēju sieviešu vidū. Ja apdzinām kādu čali, tad tas atpalika aiz mums, bet ar dāmītēm es visu laiku vienām un tām pašām. Kāda ar laiku atpalika, kādu panācām, bet ar dažām gan likās ka jau esam paziņas kļuvuši. Bet ne jau flirtēt te esmu atnācis un protams, ka mirkļos, ka nav mans ritms, tad eju garām un atraujos. Tad kontrolpunktā atkal tiekamies ar tām pašām skrējējām, jo laikam es par daudz laika pavadu tajos uzpildes punktos.

Nu beidzot tuvojos otrajam komandas atbalsta punktam. Satieku atkal abus. Tas ir labi, jo tas nozīmē, ka visi Latvieši ir veiksmīgi tikuši cauri pirmajam. Prasu čaļiem kā sokas mūsējiem un redzama viņu acīs cerība uz lielāko skrējēju daudzuma finišu. Puiši nedaudz samaisījuši manu pulveri visu vienā pudelē un pārdzīvo, kur es cenšos viņiem teikt, lai nepārdzīvo, viss labi, man bija vēl viens rezerves iepakojums, ari cītīgi salej to pa divām pudelēm, vienu es ņemu līdzi, otru iztriepju uz vietas. Atkal negribas doties projām, bet nu ar tiem diviem neko nesarunāt, izmet mani laukā ar savu skatienu un domām. Paldies viņiem par to, tā arī tam jābūt. Nu ko iekšēji gaviles, jo zinu, ka atlikuši tikai divi lielie kāpumi. Skaidrs, ka ne fiziski viegli, bet izdarāms.

Atbalstītāju trasē ļoti daudz. Tie ir gan tūristi, gan vietējie, gan no citām izlasēm. Esmu uzvilcis cepurīti ar uzrakstu LATVIA, tad beidzot visi zina no kurienes. Katrs uzsaucies ir ar GO LATVIA. Citādi uz apģērba esam maskēti un pēc karodziņa uz pleca nevienam nav ne jausmas no kura stūra esmu atbridis. Tā nu atkal panāku Itālijas skrējēji, komanda viņu tikti dzen, bet nu paskrienot komandas atbalstam garām, temps atkal nometas. Es no muguras pasaku, ka lai tik tirpina spiest. Palīdzēja? Da nezinu, bet tādu mirkļu ar šo skrējēju bija padaudz beigu kāpumos un apdzinām vēl virkni dāmas. Kad likās, ka viņa ir par lēnu, tad es gāju garām savā ritmā. Bet finišā viņa man bija priekšā un pienāca man klāt un pateicās par to, ka esmu viņu no muguras un priekšas pavilcis nepadoties. Laikam jau tad tie daži vārdi iedod kaut ko. Izrādās dāma finišējusi 9.vietā. Nu prieks. Labāk ir ne kā es 80.vietā.

Nu ko esmu pie pēdējā kāpuma un apsolīju sev, ka ieku visu ārā. To arī daru un panāku vēl vairākus skrējējus, kas bija jūtamu gabalu man priekšā, sapratu, ka ritms ir tiešām labāks un jutu, ka varu to noturēt līdz beigām. Esmu augšā un zinu, ka viss kas ir atlicis ir pēdējais lielais noskrējiens. Tas tiešām bija liels, taču jau atkal solīju sev visu izlikt pēdējā, jo nav kam vairs taupīties. Jutu ka sāku panākt vēl vienu skrējēju, bet tad sajūtas kājās paliek nepatīkamākas un jūtu, ka tas noskrējiens ir garāks un ātrāks nekā biju domājis. Turpinu ritmā, bet necenšos vairs likt mazo kripatu klāt, jo tiešām sāk palikt bail, ka kājas pārvērtīšu par kokiem. Jānoskrien no 2060m uz 1220m. Bet sāpīgākais kājām bija tas, ka serpentīnā bija gari posmi ar mazu kritumu, bet varēja tos ļoti ātri skriet, ja nebija akmeņains. Tas sāka sist kājas ciet. Turpinu skriet lejā, no muguras neviens mani nenoķer patreiz. Es to čali sev priekšā ar neredzu vairs. Dzirdu mūziku, mikrofonus, cilvēkus. Esmu lejā un atlicis izbaudīt tikai foršo noslēgumu uz finiša arku. FINIŠS. Izdevās – 11:08:34. Varētu teikt ka pat gandrīz savā pozitīvākajā scenārijā. Pavisam nedaudz aiz 11h, bet noteikti krietni ātrāk par gaidītajām 12h.

Biju, izdarīju. Finišā prieks, laime, arī tukšuma sajūta. Ir noslēdzies mans 4 mēnešu cikls, kurā centos sevi padarīt par labāko sevis versiju kalnu skriešanā. Sagatavoties palīdzēja noteikti viss kopums ko spēju kā Jelgavnieks sev atrast. Mans treneris ir skarbs pret mani, ģimene to zina, bet, ja nepatiktu tas ceļš uz mērķi, tad noteikti tas netiktu darīts vispār.

Artūrs Junolainens – 14:26:48 (141. vieta)

Pirms nepilniem diviem gadiem iepazīstos ar nolikumu uz Pasaules Taku čempionātu 2025 Spānijā un nolemju, ka tas būs mans lielais sportiskais mērķis, kam tiks pakārtots mans skriešanas grafiks. Iespēja pārstāvēt LV izlasi ir mana motivācija un neprasa komentārus. Saprotu ka jāvāc kaut “kādi” ITRA punkti(jauna pasaule man) un jānoskrien noteikta garuma un kalnainības mači ārzemēs un tad jāskatās kurš es esmu reitingā vai kvalifikāciajs mačos jāuzvar. Tā nu sanāk ka tieku uz Long Trail 82km distancē caur reitingu (priekšroku devu 45km distancei, bet konkurenti spēcīgāki).

Sagatavošanas posms veiksmīgi izdarits ar dažādos griezumos neredzētiem cipariem(apjomiem, augstuma metriem utt.) un papildus metodēm(skrejceļs, kāpumi un spēks), apskatīti video no trases(paldies Anetei) un pat sadraudzējos ar nūjām 🙂 . 10 dienas pirms starta saprotu, ka esmu slims(kakls, drebuli, iesnas utt.) un tad galvenais mērķis ir max atveseļoties līdz startam, kas gan līdz galam neizdevās, bet daudz maz veselība ir atgūta. Mērķis pirms starta bija tāds miglains… ap 13-14h,ņemot vērā puņkus, trases tehniskumu un tā.

Starts 7.00 no rīta tumsā un ar pozitīvām emocijām tiek uzsākts skrējiens ar ļoti uzmanīgu/prātīgu sākumu,jo saprotu ka diena būs gara. Jau pirmajā kāpumā sāk sāpēt labais augštilbs, esmu ļoti nepatīkami pārsteigts(iespējams pēdējais spēka treniņš bija pa tālu no starta dienas, jo slimojot treniņi tika atcelti, tik izskutsēšanās palika) jo nav veikts vēl neviens noskrējiens un ar bažām domāju kas tad būs tālāk un nolemju vēl prātīgāk skriet(lai augštilbs izdzīvotu vēl +10h), jo gribu finišēt! Pirmās 4-5h skatos pa lielam Klāvam pakausī un ik palaikam parunājamies. Paskriet/pakāpt varu, tad tik jāturpina. Stāvākos kāpumos un visus noskrējienos(šeit it sevišķi) Klāvs attālinās un tad skrienamākos posmos mēģinu pienākt klāt(daļēji izdodas), kas prasa augstāku HR(un papildus ķermeņa resursu) man nekā plānoju un laikam jau nevajadzēja tā darīt, bet pēc kara visi gudri 🙂 Daba apkārt skaista un vispakārt daudz akmeņi, kas neļauj zaudēt fokusu ne uz brīdi 🙂 Pakāpeniski Klāvs attālinās(redzu tik tālumā, līdz vairs neredzu) un es turpinu savā ritmā un pēc kāda laika pamanu Ivitu un Lindu nedaudz tālumā, tā jau man likās ka viņas ir priekšā 🙂 Kāpumos tuvojos meitenēm, bet noskrējienos tieku smagi pazemots 🙂 un tā vairākas reizes – tuvojos vai noķeru kādu no meitenēm(tas pats ar citiem apkārt pa lielam) un tad atkal noskrējienos viņas ir klāt vai prom 🙂. Ēdu labi un rēķinu ka iekšā iet ap 100gr ogļihidrāti uz 1h un dažbrīd pat 110-130gr h , jo viss ir apēsts(+ sāls tabletes)- pat rezerves apēstas un izdzerti ar visi isotoniskaie/ogļhidrātu dzērieni pilnībā līdz stacijām. Stacijās puiši apkalpo pa skaisto, es tikai ēdu banānus un arbūzus, dzeru daudz colu un vēders visu uzņem perfekti.

Labais augštilbs principā sāp visu laiku, bet neprogrosē sāpē-var skriet/kāpt,nogurums lēnām parādās. Ik pa laikam aprunājos ar apkārtējiem skējējiem, visi laipni, uzmundrina un pat joko! Pakāpeniski sāk sāpēt viens celis un tad otrs no trakajiem noskrējieniem…un ap 11-12h saprotu, ka ir ļoti slikti, it sevišķi noskrējienos, jo tur praktiski nevaru vairs vispār paskriet(jā tā to var saukt manā izpildījumā), tad atliek vien aktīvi kustēties tikai dažos īsajos gludajos posmos un kapšanā augšā, kur daudz maz nekādas asas sāpes nav ceļos. Tādā garā ar turpinu pēdējās 2h- Hikings pa lielam, ar ļoti maz skriešanu 🙁

Pēdējais noskrējiens ap 7km( es labāk būtu izvēlējis, piemēram 4km kāpt finišā kalnā 🙂 ) pa lielam tumsā ar lukturīti un ik pa laikam mani apdzen citi dalībnieki jo mans ātrums ir gaužām lēns un katrs solis sāp abos ceļos, tad mēģinu ar nūjam mazināt triecienu kājām/ceļiem ar ejot lejā, daļēji izdodas. Skatos pulkstenī un saprotu ka kontroles laikā(15h) iekļaušos noteikti, ja vien neapmaldīšos tumsā… kaut vai ejot 🙂 Pa ceļam satieku govis tumsā un tad tēloju ganu , lai viņas dabūtu nost no takas, tas izdodas un beigās vēl lukturis izdeg pilnai laimei un uz 5 sek esmu panikā, jo neko pilnība neredzu,tad atceros pa telefona lukturi un tad turpinu čāpot lejā.

Finišēju ar LV karogu rokās un mani sagaida ar citi LV skējēji un atbalsta komanda 🙂 Laiks distancē – 14h 26min (141 vieta) . Tas ir paveikts! Kaut kas traks priekš manis gan morāli gan fiziski, kas vēl jāsagremo galvā un ķermenī 🙂

Lielie kalni un to trases tehniskums šajā trasē mani praktiski pieveica(brīnums ne latvietim no plaknes?), bet spīts kaut rāpojot līdz galam mani izglāba un ļāva finišet kontrollaikā. Tas(kontroles laiks) noteikti nebija mans pašmērķis gatavojoties šim skrējienam, bet Ultra ir Ultra un šeit nekad neko nevar zināt, kā saies tieši šajā dienā.

Paldies LV komandai par pozitīvo atmosfēru, atbalsta komandai, sponsoriem un šefam Artūram par mūsu vākšanu 🙂. Paldies draugiem un ģimenei kas mani atbalstija un turēja par mani īkšķus ! 🙂 UN viss lielākais paldies manai Kristīne Dakša-Junolainena ka pacieta šo visu- manu amatiera ambīciju piedzivojumu un neizmeta mani no mājām ar manām visām 15 botēm, nūjām un želejām 🙂

Tagad gara atpūta un laiks citām lietām dzīvē 🙂

Edgars Daugulis – 5:49:28 (74. vieta)

Jānis Kūms – 6:38:44 (129. vieta)

Pārējie sportisti

Saites

P.S. Paldies visiem sportistiem par dalīšanos ar savu pieredzi.