Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

MIUT 2018

“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.

“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.

“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.

“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.

Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.

Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.

Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:

“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”

Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!


Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.

Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.

Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.

Elites prezentācija pirms starta.

Elites prezentācija pirms starta.


Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.


Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.

Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.

KP0 Porto Moniz  – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31 1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56 3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07 4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07

Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.

Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.

Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.

Nakts aizsegā.

Nakts aizsegā.

Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.

KP1 Fanal  – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06 1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17 2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18 3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58 6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30

Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.

KP2 C. Ribeira  – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29 1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04 2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07 3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55

Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.

Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.

To sabojā kritiens!

Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.

Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.

KP3 Estanquinhos  – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14 1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05 2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10 3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53 5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02

Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?

Ierodoties Rosario

Ierodoties Rosario

Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!

KP4 Rosario  – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47 1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01 2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53 3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27

Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.

Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.

Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.

Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.

KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28 1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59 2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss  7:10:11; +5:43 3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17

Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.

Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.

Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.

Tumsa…

Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.

Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.

Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.

Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.

Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.

Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.

Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”

Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”

KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26 1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45 2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus  9:18:48; +5:22 3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21

Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.

Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.

Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.

Mazdārziņā starp kāpostiem

Mazdārziņā starp kāpostiem

Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.

Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.

Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!

Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.

KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13 1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus  10:35:31; +11:17 3. Damian Hall 1:16:11; +6:09

Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.

No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.

Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!

Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21 1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29 2. Javi Dominguez – Ledo  1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus  11:58:26; +20:05 3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55

Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.

Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.

Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.

Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.

Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.

KP9 Poiso – KP10 Portela 99.2km
Distance: 8.8km; augstummetri: 30; Tehniski vienkāršs noskrējiens
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Andris Ronimoiss 12:23:13 1. Andris Ronimoiss 0:44:52
2. Aurelien Dunand-Pallaz 12:35:19; +12:06 2. Jordi Gamito 0:45:29; +0:37
3. Sebastien Camus  12:46:13; +23:00 3. Javi Dominguez – Ledo 0:45:44; +0:52

Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.

Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.

Es uzvarēšu!!!

Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.

KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00 1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07 2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus  13:20:34; +25:34 3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06

Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.

Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.

KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10 1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55 2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito  14:22:28; +25:18 3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16

Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.

Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.

Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.

Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!

Uzvara!

This is Madeira!!!

This is Madeira!!!


“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.

“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.

“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.

“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!


Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):

* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.

* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.

* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).

* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.

* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.

* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.

* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.

* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?

* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!

* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.

Top 3

Top 3

Trail World Championships 2017

19055575_1292955504163964_6475605068737404718_o

2017. gada Pasaules čempionāts taku skriešanā manos šī gada skriešanas plānos ienāca strauji un negaidīti mazāk nekā divus mēnešus pirms tā norises, ieviešot savas korekcijas sacensību plānos. Bēdāties gan par to ne tuvu nebēdājos. Pārstāvēt Latvijas izlasi ir bijis mans sapnis, un te nu tas bija. Tika iegādātas biļetes, sarunāts atvaļinājums, un palika tikai nedrošība par to, vai to dažu nedēļu laikā var pagūt pienācīgi sagatavoties. Ja nebūtu sākusi kopš gada sākuma kārtīgi apmeklēt Supervaroņu treniņus, būtu krietni grūtāk.

Sagatavošanās posms noritēja veiksmīgi un kā plānots – ar labām sajūtām treniņrežīmā noskriets Rīgas maratons, pēc kura visu plānošanu un domāšanu nodevu Džokera jeb ultru slepkavas Andra Ronimoisa rokās. Atlika tikai darīt. Tālāk sekoja lieliski noskriets Madonas Stirnubuka posms ar elpu aizraujošu finišu, pārsteidzot pašai sevi un kāpjot uz pjedestāla vairāk kā biju radusi. Domāju, ka šīs pozitīvās sajūtas un iegūtā pārliecība par saviem spēkiem spēlēja nozīmīgu lomu arī Itālijas takās.

Tad pienāca pēdējā nedēļa pirms PČ, atnesot arī lielākos sagatavošanās posma pārbaudījumus mājās atnesta baciļa formā, kas lika treniņa vietā doties uz aptieku, paņemt pāris brīvdienas un gaidīt, kas nu būs. Viegli nebija – ja pirms pāris dienām ar sajūsmu un bailēm vienlaicīgi izgaršoju mērķi būt par ātrāko Latvijas meiteni, tagad brīžam nesapratu, vai vispār iziešu uz starta, kur nu vēl domāt par finišēšanu. Grūtāk gan laikam bija vīram, kam ar šo visu vēl bija jāsadzīvo, un galīgi viņu neapskaužu! Tagad zinu, ka piesardzība bija pareizā izvēle, jo jau lidojot uz Boloņu jutos kā dzīvotāja un atgriezās sajūta, ka līdz galam tikšu. Lēnām atgriezās arī pārliecība, ka varu vairāk kā tikai finišēt.

Supervaroņu patruļa ieņem Badia Prataglia.

Supervaroņu patruļa ieņem Badia Prataglia.

Ceļš uz Badia Prataglia nekādus pārsteigumus nesagādāja, taču pietika ar visiem pārsteigumiem tur uz vietas. Latvijas izlase mitinājās klosterī vismaz 10km attālumā no sacensību centra, kas nebūtu liela problēma, ja vien itāļi prastu noorganizēt transportu un viņiem nebūtu attieksmes problēmas vairākos jautājumos. Nebūtu dažiem no mūsu komandas privātais transports, uz dopinga kontroli izlases līderi netiktu, kā arī bez itāliski runājošās Vivianas visai komandai būtu daudz, daudz grūtāk. Tāpat šis klosteris atradās tādā nekurienē, ka tā apkārtnē tik vietām varēja atrast mobilo sakaru zonu ar pavisam švaku E pārklājumu, kas deva vairāk cerību kā jēgas. WiFi arī bija pieejams tikai izredzētās vietās un bija dozēts pa 2h. To visu varētu pieciest, ja vismaz ēdināšana būtu bijusi sakarīga, taču klostera personālam bija ļoti zemas zināšanas par to, ko gribētos ēst sportistiem un kādā apjomā. Daļa no ikdienas ēdienkartes bija sažuvusi maize, savītuši āboli un ne pārāk piemērots menu pēdējām dienām pirms sacensībām. Viegla bada sajūta līdz pat atklāšanas ceremonijai bija diezgan ierasta, tāpēc priecājos, ka vēders godam izturēja visu šo piedzīvojumu. Laikam jau ne velti tā zona tur bija tik slikta, lai grūtāk pačīkstēt ārpasaulei. Pie vīna gan varēja tikt katrā ēdienreizē, un to arī nekavējāmies ņemt līdzi un izmantot afterparty.

Visu mīļotais klosteris.

Ierados norises vietā trešdienā, kas atstāja divas dienas, lai iejustos, sagatavotos un noskaņotos. Ceturtdienas rītā ar meitenēm mazliet patipināju pa klostera apkārtni, kas bija arī vienīgā paskriešana pirms starta. Abas dienas kopā ar Riekstu (vai arī Supervaroņu?) patruļu Andra virsvadībā devāmies izpētīt dažādas trases daļas. Apskatījām gan 5km garo kāpumu pie Ridracoli Dam trases 25.km, gan pirmos 3km un pēdējos 5km. Lai nebūtu tik garlaicīgi, viens no šiem pārgājieniem iekļāva pat ērces noņemšanas operāciju Riekstmobilī. Šo pārgājienu laikā arī tapa sacensību plāns un mērķis – 600 ITRA punkti jeb finišs 6h30min. Veselība bija atgriezusies, un jutos diezgan droša, ka tas ir izdarāmi. Izaicinoši, jā, bet tverami.

Pieveicot kāpumu pēc Ridracoli Dam KP.

Piektdienas pēcpusdienā pirms došanās uz atklāšanas ceremoniju tika salikta soma, tad tikām vesti uz Poppi, kur +30°C karstumā notika nāciju parāde, ko pārdzīvot ļāva tikai cerība par solīto pasta party. Pasta party bija tiešām labs, pēc mūsu pārkrautajiem šķīvjiem laikam varēja nojaust sūros dzīves apstākļus klosterī. Atgriežoties bezzonā, vairāki komandas biedri tika sateipoti, tika saliktas pēdējās mantas un varēja doties adrenalīna piepildītā miegā. Organisms izdomāja izmantot šo nakti, lai izspēlētu vēl vienu joku, bet vismaz pieceļoties bija skaidrs, ka no šī brīža var būt tikai labāk. Jau kopš ierašanās Itālijā bija skaidrs, ka nav vērts sacepties par to, ko nevar ietekmēt, tad nu centos šo attieksmi saglabāt, nemeklēt attaisnojumus un drīzāk koncentrēties uz to, ko varu darīt, un cīnīties.

Latvijas izlase atklāšanas ceremonijā

Latvijas izlase atklāšanas ceremonijā

Glābjamies no saules jeb jautrība sit augstu vilni

Glābjamies no saules jeb jautrība sit augstu vilni

Lielāko mandrāžu biju pārdzīvojusi jau piektdienas rītā, tāpēc tās pāris stundas starp modinātāju un startu pagāja samērā mierīgi. Piecelties, saģērbties, paēst, paņemt mantas, sēsties autobusā, noklausīties britu sarunas, ka jātiek vietā, kas augstāka par numuru (spoileris: darīts!), nolikt mantas, mazliet patirināties, iziet ekipējuma pārbaudi, nobildēties… un tad jau arī atskaite līdz nullei, palaižam garminu un aidā! Izskrienu caur vārtiem un paspēju tik nodomāt, ka nekāda īpašā wow sajūta nav, taču emocijas apcerēt nav laika, jo sākas kāpums un jāsāk strādāt.

IMG_6048

Daļa Latvijas izlases pirms starta.

Jau no paša sākuma man priekšā ir Laura un Liene, taču skrējiens ir tikko sācies, un īpaši par to neuztraucos. Kilometri paiet ātri, bet kāpums tik reti kur ir skrienams maniem spēkiem, tomēr spēju soļot pret kalnu tikpat ātri kā apkārtējie tipina. Vien Matīss kādā brīdī panāk mani, taču, sākoties noskrējienam, es no viņa uzreiz atraujos un vairs trasē nesatieku. Gandrīz visu laiku priekšā redzu arī abas meitenes, taču atšķirību samazināt izdodas tikai noskrējienā pēc 1. KP (9km), kad aiznesos garām Lienei. Nu esmu 2. vietā, taču noskrējiena tehniskajā daļā esmu lēna, mani apdzen vairāki skrējēji un arī Lauru vairs neredzu. Pāris reizes pārbaudu līdzsvaru un modrību, taču pārāk neriskēju, jo negribas pirmajā kārtīgajā noskrējienā nogalināt augšstilbus, jo zinu, ka finiša noskrējienā tie vēl lieti noderēs. Jau varu iztēloties, kā skrienu lejā uz finišu, un negribas šo vīziju sabojāt ar, piemēram, iešanu atpakaļgaitā.

IMG_5968

Jauki šādu paziņojumu ieraudzīt trasē, vai ne?

Drīz pēc 2. KP (15km) sākas īss, taču stāvs un nežēlīgs kāpums, kas mazliet grauj noskaņojumu līdz brīdim, kad turpat priekšā ieraugu Lauras spilgtās zeķes un zilo somu. Sāk likties, ka kāpumi nav man tie švakākie, pat ja kārpoties augšā liekas, ka ar šādu tempu es nemūžam savā mērķa laikā neiekļaušos. Mazliet depresīvāks ir tikai tas brīdis, kad pēc kāpuma vietām seko tāds noskrējiens, ka tāpat nekāda dižā lidošana nesanāk, vismaz ne tik ātri, cik cerēts.

IMG_5948

Skaista tā trase! Labi, ka bija trases izpētes pārgājieni, kad to izbaudīt un sabildēt.

3. KP distances vidū bijā tā vieta, kur skrienot varēja aizmirst par to, ka ir grūti, jo apkārt bija fantastiski skati. Milzu ezers ar tirkīzzilu ūdeni un gigantisks dambis, kam pa (riebīgām) trepēm noskriet tieši lejā. Tieši te saprotu, ka jāievieš korekcijas uztura plānā pirms nav par vēlu. Ieskrienot KP, Laura vēl ir priekšā, bet drīz vien dodas trasē, kamēr es vēl brīdi uzkavējos tur. Patiesi novērtēju to, ka šajā punktā ir atbalsts, ar ko vismaz parunāties, un priecājos, ka Aiva nav uzjaukusi ogļhidrātu dzērienu. Uzpildu tikai ūdeni, iedzeru kolu un dodos pretī ceturtdien apskatītajam kāpumam. No vienas puses labi, ka zinu, ko sagaidīt, taču tai pat laikā tieši tas arī ir nomācoši, jo zinu, ka turpmākos 5km varēs elst, pūst un skriet daudz mazāk kā gribētos. Kāpju kopā ar divām meitenēm, un vismaz ir motivācija būt kādam priekšā. Nonākot pie kalna galā ilgi gaidītā krusta, nopriecājos, ka tur nav neviens no Riekstu patruļas, kam sadot pa pakaļu, tāpēc atliek tik ieslēgt citu ātrumu un atstāt savu kompāniju. Lai arī tie pāris kilometri pēc kāpuma nav tik naski, cik gribētos, es vismaz jūtu, ka vēders ir nomierinājies, un būs viss labi. Neilgi pēc kāpuma atceros, ka nepamanīju nevienu no diviem brīdinājumiem par agresīvu suni, un saprotu, ka laikam esmu kāpusi pamatīgā autopilotā un skatīties apkārt nav bijis spēka.

IMG_1603

Ridracoli Dam KP trases 25.km. Jau neesmu sajūsmā par priekšā gaidāmo kāpumu.

Briesmīgi akmeņainajā noskrējienā uz 4. KP (35.km) panāku Lauru, un pēdējos km līdz KP pavadam kopā. Vienā brīdī gan sajūtu tik asas sāpes pēdā, ka ir skaidrs, ka KP būs jāpaņem pauze un jānolīmē pēkšņi sāpēt sākusī tulzna, citādi uz 1.5 kājas nebūs nekāda skriešana. Pietika ar to nelielo gabalu līdz KP, lai justu otras kājas augšstilbu strādājam dubultā, lai tik izvairītos no sāpēm.  Lai arī Laura KP pameta pirmā, un es atgriezos jau iesildītajā 2. vietā, jutos droša, ka tas nav uz ilgu laiku. Jutos labi, biju atradusi ritmu, un mazliet paildzinātā pauze KP bija viss nepieciešamais, lai psiholoģiski noskaņotos trases beigām. Tieši skrējienu otrā daļā mēdzu justies visspēcīgākā, un šī reize nebija nekāds izņēmums.

Screen Shot 2017-06-15 at 20.45.28

Trases profils

Trase veda augšup pa pašu kalna kori, taču es tikai daļēji spēju to novērtēt. Bīstamās vietas nopietnību un to, ka patiešām vajadzēja kārtīgāk pieturēties pie tās virves, sapratu tikai pēc tam, kad jau biju garām un ieraudzīju glābējus rīcības gatavībā. Eh, vairs jau neko. Drīz panācu Lauru un kādu lietuvieti, kuri apsprieda problēmas ar vēderu, atsaucot atmiņā Andra blogā lasīto “ar vēderu ultru nevar uzvarēt, bet pazaudēt gan”, taču drīz viņus apdzinu, panācu horvātu, ko pēc kāda laika arī apdzinu, tad nākamā rindā uz apdzīšanu bija argentīniete, ar kuru kopā nomocījām līdz kāpuma galam, un pirmajā līdzenajā vietā es no viņas tā atrāvos, ka liekas, ka viņa tur vienkārši apstājās un palika. Drīz vien uz takas biju viena, cik vien tālu redz priekšā un aizmugurē.

Ielidoju priekšpēdējā KP (41.km), kur nepaguvu pat aizskriet līdz tukšajam Latvijas izlases galdam, kad mani jau pie sevis sauca Īrijas pārstāvji, uzpildīja pudeles, pacienāja ar kolu un aizsūtīja trasē. Tas bija forši un iedeva krietnu devu pacilājuma, kas noderēja pēdējos kilometros līdz ilgi gaidītajam noskrējienam. Vispār līdzjutēji bija lieliski, un lielākā daļa brīvprātīgo neskopojās ar ūdens krājumu papildināšanu arī ārpus kontrolpunktiem. Tik pārsvarā nespēju atbildēt ar neko vairāk kā paceltu īkšķi, jo tomēr bija grūti. Tik, sajūtot finiša tuvumu, mazliet atžirgu un varēju gan uzsmaidīt, gan šad tad pateikt grazie. Kāpjot augšā pašā pēdējā kāpumā, paguvu iemest ziņu PČ whatsapp grupā, lai kaut mazliet novērstu domas no tā, cik ļoti gribas lidot uz leju, bet trase ved tikai uz augšu un garmins arī rāda, ka pietrūkst vēl vairāki desmiti augstummetru. Tajā brīdī man jau bija skaidrs, ka 6h30min finišu vairs nenoķert. Būs tuvu, bet neiekļausies.

IMG_5986

Labi, ka šeit distances beigās bija jāskrien tikai lejup.

Kāda laime bija ieraudzīt līdzenu taku un pēdējā KP teltis! Zināju, ka no šī mirkļa trase vedīs tikai un vienīgi uz leju. Uzreiz izlēju ūdeni no pudelēm, lai vieglāk, un ar platu smaidu izskrēju caur KP pat neapstājoties. Vēl iepriekšējā dienā, izpētot šo trases daļu, likās, ka nemaz tik viegli un ātri te lejup neskriesies, taču realitātē biju apmierināta, un pat paguvu dažus apdzīt. Ieslēdzu nākamo ātrumu, jo finišs ir tuvu, un vairs nav ko taupīt, tagad tik uz leju vien līdz meža taku nomaina akmens šķembas, kas drīz vien top par asfaltu. Pagrieziens aiz pagrieziena, līdz aiz viena ir Riekstu trio, ko ieraudzīt ir laime, paspēju uzsist high five Andrim, vēl mazliet un jau sarkanais paklājs. IR! Pulkstenis rāda 6:34:48, kad pārskrienu finišu.

Pēdas deg un augšstilbi pulsē, bet ir! Mans pirmais Pasaules čempionāts ir noskriets, un esmu sasniegusi gandrīz visus izvirzītos mērķus. Esmu finišējusi kā ātrākā Latvijas meitene, mazāk kā piecas minūtes pietrūkušas līdz mērķa laikam, izcīnīti gribētie 600 ITRA punkti, un esmu laimīga. Uldis mani sabildē un saņemos vēl pēdējam kāpienam līdz Riekstu patruļai, kur beidzot mazliet atvelku elpu, un dalāmies iespaidos par piedzīvoto. Tagad gan vajag mazliet laika līdz aptveru, ka tas patiesi izdarīts un tā, ka varu lepoties.

Finišs! Laime pilnīga

Viena gan es šo nevarētu paveikt, un liels paldies jāsaka vīram, ģimenei, draugiem, kolēģiem par atbalstu. Paldies cīņubiedriem Supervaroņu treniņos, ar ko kopīgi svīdām un kļuvām stiprāki, paldies Riekstiem un Vāverēm par līdzjušanu un uzmundrinājumiem, paldies Andrim par trenēšanu un tādu mērķu izvirzīšanu, kam es pati varbūt vēl nenoticētu, ka varu sasniegt.

Šī bija nenovērtējama pieredze, un gan jau lielākās atziņas nāks vēl vēlāk nekā nākamajā dienā, kad, nīkstot visu dienu Frankfurtes lidostā un cenšoties atgriezt dzīvību kājās un pēdās, top šis raksts. Tomēr viens ir skaidrs: nevajag baidīties no šķietami pārdrošiem mērķiem, un tagad var pasapņot, kur tēmēt tālāk. Tik sapņojot nedrīkst aizmirst arī kārtīgi patrenēties.

Mēneša skrējējs. Riebīgais

RiebigaisTitul

Gads ir iesācies ar janvāri, kurā piedzīvojām jau par tradīciju kļuvušo oficiālo Rīga-Valmiera garo treniņu, kurā skrējām no Rīgas uz Bikstiem. Tāpat jau ir bijusi iespēja skrieties ar ziemu. Tomēr žūrijas acis šoreiz pievērsās skrējējam ar iespaidīgu dienu pēc kārtas statistiku – janvāra mēneša skrējēja titulu iegūst 1277 dienas jeb trīs ar pusi gadus no vietas skrējušais Riebīgais (Ivo Rubīns). Šoreiz varētu būt vietā teiciens par klusajiem un dziļajiem ūdeņiem, lai gan vismaz reizi ar savu divdaļīgo bloga ierakstu Ivo izdevās sasmīdināt noskrien.lv lasītājus ne pa jokam. Novēlēsim rakstniecības mūzai apciemot Ivo biežāk, lai mums būtu viens iemesls vairāk pasmaidīt un priecāties.

Lasīt tālāk.

Mana pirmā īsto kalnu ultra

Lirisks ievads

Pērnajā reitingu ballē apņēmos – izpildīt 2013.gada apņemšanos + aizbraukt uz īstiem kalniem (skriet).

Par to, kas notika ar pirmo apņemšanās daļu, sīkumos neizplūdīšu, vien zināms ir tas, ka to vienīgajā nopietnajā mēģinājumā, neizdevās izpildīt un šogad, domājams, arī vairs nemēģināšu, bet par otro šis stāsts.

Populārais UTMB mani jau otro reizi padara par loteriju neveiksminieci. Pirmoreiz, kad vēlējos pieteikties uz 2014.gada jauno OCC distanci (50km) un ottreiz, kad pieteicos uz šā gada CCC. Nu ja ne, tad ne, meklēšu ko citu. Izšķirstot dažādus skriešanas un personīgo pasākumu kalendārus, lai neciestu ne komandas, ne privātās intereses, man piemērotākais laiks īsto kalnu piedzīvojumiem šķiet oktobra beigas – novembris. Caurskatot trail pasākumu piedāvājumu, kā piemērotāko atrodu Trans Peneda-Gerês kalnu skrējienu Portugālē, kas vienlaikus ir arī pasaules čempionāts trail skrējienos. Tik nelaime tāda, ka garākajai distancei (85 km) nav Open kategorijas, kas nozīmē, ka skrējēji, kas nekvalificējas nacionālajā izlasē, šajās sacensībās nevar piedalīties. Tie var izvēlēties kādu no īsākajām – 55 vai vēl mazāk km distancēm. Kas gan ir 55km? Ja jau brauc uz kalniem, tad ir jābauda kalni, nevis tikai daļa no tiem. Dziļi sirdī gribu būt ultramaratoniste.

Ieminos par savām vēlmēm Matīsam. Neiedziļinoties sīkumos – kas, kāpēc un ciki ilgi, 2 mēnešus pirms sacensībām saņemu apstiprinājumu, ka esmu iekļauta nacionālajā izlasē, un varu doties uz Portugāli skriet savus pirmos kalnus. Jāpiebilst gan, ka valsts komandā netieku ieskaitīta, startēšu individuāli (tas sakrīt ar manām vēlmēm, jo apzinos savas spējas).

Labi, ka ar cerību sirdī esmu dzīvojusi jau visu gadu un, lai arī droši nezinot, izvēlos vismaz gatavoties ja ne Portugālei, tad Siguldas kalnu maratonam, piedaloties mūsu vietējos taku skrējienos un skrienot tajos garākās distances.

Kad saņemu apstiprinājumu startam Portugālē, nolemju, ka vajag pakonsultēties un, ja iespējams, atlikušajā laikā līdz sacensībām patrenēties nopietnāk. Jo vasara, kā jau vasara – ar skriešanas izbraukumu ballītēm katru nedēļas nogali, un, lai arī bāze tiek krāta, tomēr pārdomātas treniņu programmas nav.

Šim mērķim uzrunāju Andreju Jesko. Kāpēc tieši Andreju? Jo arī viņš ir viens no nacionālās izlases dalībniekiem Pasaules čempionātā, kā arī esmu dzirdējusi, ka viņš gatavojot treniņplānus skrējējiem. Vēl viens viņa bonuss manās acīs ir tas, ka Andrejs pats šogad sācis skriet ultramaratonus, kas varētu padarīt viņu labvēlīgāku pret manu aizraušanos ar tiem, jo dzirdēts, ka standarta hobijskrējēju treneri ne pārāk atzīst ultramaratonu skriešanu.

Tieku akceptēta, plāns sagatavots, un sākas 7 nedēļu gatavošanās process manam pirmajam īstajam trailam. Treniņu ciklā sanāk noskriet gan 2 Stirnu buka Lūšus, gan 2 Skrien Latvija tautas distances un arīdzan Siguldas kalnu maratona pilno distanci. Kā treniņu. Netrūkst arī augstuma metru vākšanas tepat piemājas apkārtnē, brīžam pat šķiet, ka Biķernieku mežu pēc šī kādu brīdi negribēšu redzēt.

Ekipējums

Esmu dzirdējusi, ka īstajos trail skrējienos ir obligātais ekipējums. Papildus tam, ko prasa un iesaka organizatori, man rodas arī savas prasības. Viena no tām – apavi. Līdzšinējos taku skrējienos skrēju ar savām orientēšanās kedām, kam ir laba saķere takās, tās ir vieglas un man ērtas. Tomēr zinot, ka dienvidu zemēs ir akmeņaināks trases segums, pieņemu, ka apavi ar cietāku un biezāku zoli nenāktu par ļaunu. Nedaudz aptaujāju pieredzējušos skrējējus un vāveres un kamēr esmu pārdomās par to, kam lai sēžu kamanās, čempionāta dalībniekiem uzrodas atbalstītāji, no kuriem viens ir Salomon. Ir atlikušas 1,5 nedēļas līdz pasākumam, kad dodos pie viņiem un pēc pārdevēja ieteikuma izvēlos sev Salomon Wings Pro 2 apavus, tie būšot stabili noskrējienos, un zole pasargāšot pēdas no akmeņiem. Lai nebūtu pārsteigumu, jaunie apavi, protams, ir jāiemēģina un jāievalkā. Jāatzīstas, ka ar to neiet pavisam gludi, jo apavi ir diezgan stingri un jūtu tirpoņu pēdās jau pirmajā 8 km treniņā. Tomēr kedas nemetu krūmos un turpinu testus, noskrienot pēdējo Stirnu buka Lūsi ar tiem (ar tirpstošām pēdām visu pēdējo sacensību trešdaļu) un skrienot tajos arī visus atlikušos treniņus un pat velkot kājās dodoties uz Portugāli. Tomēr bažas ir, tāpēc drošībai koferī tiek ielikti līdz arī vecie, pārbaudītie Inoveiti.

Otrs nopietni pārdomātais ekipējums ir nūjas. Organizatori to min kā ieteicamo, bet ne obligāto ekipējumu. Atkal veicu aptauju starp skrienošajiem draugiem un vāverēm. Viedokļi ir dažādi, bet dominē divi:

  1. Nūjas palīdz
  2. Ja līdz šim neesi skrējusi ar nūjām, tās var traucēt

Beigās nosliecos par labu skriešanai bez nūjām un lielākoties arī tikai tāpēc, ka esmu izvēlējusies ceļot ekonomiski, iztiekot tikai ar rokas bagāžu, un arīdzan tamdēļ, ka nūju man nemaz nav. Brīžiem gan nedaudz pašaustu sevi par vieglprātību, to pieklusina papļāpāšana par tēmu ar citu valstu pārstāvjiem, kas saka, ka labāk neskriet ar nūjām, ja tās neesmu izmantojusi iepriekš. Aleluja! Paldies

Pārējais ekipējums lielas pārdomas nerada, paldies vāverēm par uzdāvināto saliekamo krūzīti, kas ir obligātā ekipējuma sarakstā. Lauma aizdod ūdensizturīgo jaku. Pati savu nolemju iegādāties uz nākošo skrējienu. Lukturis ir, folijas sega tiek nopirkta. Skriešanas soma iegādāta jau sen un izmantota tepat vietējos skrējienos un rogainingos. Vēl viens punkts obligātā ekipējuma sarakstā ir pārtikas rezerve. Tur nu nāk talkā otrs mūsu izlases atbalstītājs – Isostar. Ēdīšu jau pārbaudītās želejas, konfektes un dzeršu iecienīto tomātu dzērienu. Tik vien tāds sīkums, ka tas viss jāsaliek rokas bagāžā. Šķidrumiem paredzētais maisiņš tiek piestūķēts ar želejām, kosmētikai vairs vietas nav. Nāksies iztikt ar dabisko šarmu.

Par apģērbu daudz neprātoju, organizatoru apkopotā informācija vēstī, ka parasti šajā laikā attiecīgajā reģionā mēdzot būt no 7 – 17°C, koferī tiek pakotas garās bikses, jo, lai arī pietiekami silts, tomēr garās bikses kājas labāk pasargās no sīkiem nobrāzumiem un skrāpējumiem, kas varētu rasties neveiklības brīžos. Šortus gan arī paņemu. Augšā būs jāvelk izlases krekls, atkrīt stundām ilga gorīšanās pie spoguļa, cenšoties izvēlēties glītāko krekliņu.

Ikdienas gaitām plāns minimāls – bikses un pāris t-krekli. Bet, kad palūkojos laika prognozē, pēdējā brīdī uz koferi aizceļo 2 kleitas.

Portugāle

Portugālē ierodos jau otrdienā, un pirmais pārsteigums mani sagaida jau izkāpjot no lidostas un tas ir – siltais gaiss. Es savā pufaikā jūtos, kā no citas klimata zonas atlidojusi. Ā, nu tā jau arī ir! Tā kā čempionāta nodrošinātā viesnīca rezervēta tikai no trešdienas, esmu Bragā rezervējusi istabu pie Anželas. Anžela izrādās ļoti atsaucīga hipiju dāma, kas pat ierodas man pakaļ uz autoostu ar savu busiņu ar aizkariem un suni, piedāvā vakariņas, kaut nekas no tā nav lūgs un iekļauts manā rezervācijā. Nakšņošana ir tādā kā hipiju komūnā (mana interpretācija), kur ikdienā lielā mājā kopā dzīvo dažādi cilvēki, suņi un kaķi. Viņiem ir arī WiFi. Kas, protams, nav mazsvarīgi.

No rīta Anželai apjautājos, vai ar kājām varu nokļūt Bom Hesus (rakstīts – Bom Jesus, bet tā kā pavasarī dodoties uz Madridi esmu nedaudz guvusi ieskatu spāņu valodā un tagad arī pavisam mazliet arī – portugāļu, pieņemu, ka arī šeit “J” tiek izrunāts kā “H”). Anžela mani pārlabo – Bom Žesuš – tā esot viena no skaistākajām vietām Bragā un, jā, turp varot nokļūt kājām. Pasakos viņai par visu un dodos ceļā. Bom Žesuš ir kalnā, neliels gājiens cauri pilsētai, neliels kāpums un, paklausot Anželas ieteikumam, izvēlos atlikušo kalna daļu veikt ar Elevador (funikulieri, kas ir viens no retajiem, kurš joprojām darbojas uz pretspēku ar ūdens palīdzību), jo tālāk augšup ved tikai kāpnes un, lai arī nebaidos no piedzīvojumiem, ar koferi rokās tas nebūtu pats baudāmākais tūrisma veids.

Uzbraucu, atrodu akreditācijas galdu, piereģistrējos, tiek piedāvātas ekskursijas, piesakos. Mani uzreiz pārtver kāda meitene ar piedāvājumu notestēt manu stāju, tauku saturu un citus svarīgus parametrus, piekrītu. Visam piekrītu. Tieku nomērīta, tagad tik jāpaspēj vēl uz pusdienām, tad ir apsolīts mani aizvest uz viesnīcu un pēc tam jau klāt pirmās ekskursijas laiks. Tā būšot uz sacensību starta vietu, kur varēšot gūt nelielu ieskatu trases sākuma daļā un varbūt arī paskriet. Sākotnēji saģērbjos atbilstoši skriešanai, tad pārdomāju un tomēr uzvelku ikdienas apģērbu, ko gan vēlāk nožēloju, bet vēl vēlāk tomēr vairs nenožēloju. Pirmā nožēla bija tamdēļ, ka skriešana tomēr bija nopietna, bet man nācās palikt pie autobusa ar neskrējējiem. Bet nenožēla nāca tagad, atceroties trases iepazīšanās posmu, kad to skrēju realitātē – tie bija ~6km diezgan stāvā slīpumā. 2 dienas pirms sacensībām tas priekš manis būtu par daudz un es, iespējams, netiktu līdz pārējiem skrējējiem. Kamēr pārējie skrien un iepazīstas ar 10% no trases (tagad atskatoties jāsaka – ar vieglākajiem 10%, ko man nācās izbaudīt), tikmēr mēs pārējie socializējamies Ermida ciematiņā, iegādājoties ūdeni un uzkodas mini marketā, kurš tiek atvērts pēc pieprasījuma.

IMG_20161026_175823

Kad trases testētāji ir atgriezušies, taujājam viņiem par iespaidiem – tie ir iedrošinoši – lai arī trases daļa esot stāva, tā neesot tehniska un nevienu nav nobiedējusi.

Atgriežoties no ekskursijas, sastopu jau vēl dažus mūsu komandas biedrus, ieradies ir Andrejs, Jānis, Laura, Līga un Māris, sagaidu viņus Hotel Colunata – mūsu pusdienu un vakariņu vietā.

Baro mūs labi – katrā ēdienreizē ir zupa, 3 siltie ēdieni un dažādu salātu iespējas, kā arī deserts un alus. Jau pirmajās vakariņās uz deserta galda var atrast makaronus, kas apkaisīti ar kanēli. Lai arī citi komandas biedri rauc degunu un izvairās no šī deserta, es nomēģinu – jo kas gan aizdomīgs varētu būt saldā miltu izstrādājumā. Jāsaka, ka organizatori pamanījuši mūsu dedzīgo sajūsmu par kanēļa makaroniem, liek tos galdā katrā vakariņu reizē. Un jau trešajā vakarā to pamanīju arvien vairāku mūsu komandas biedru šķīvjos.

Dzīvojam mēs viesnīcā Žoao Paulo Segundo (jeb Joao Paulo 2), kas ir 2,5 km attālumā no citām viesnīcām, ēšanas zonas un citām delegācijām, vēl ar mums “pie trešajām valstīm” dzīvo Lietuvas, Brazīlijas, Polijas, Venecuēlas izlases, kā arī Alžīrijas un Kostarikas individuālie pārstāvji un varbūt vēl kāds. Brīžiem jūtamies nedaudz apdalīti, jo vienmēr jāgaida autobuss, kas mūs vedīs uz pusdienām, no pusdienām, uz vakariņām, no vakariņām. Reizēm autobusa nav, reizēm ir kāda stunda jānīkst, skatoties ainavā no kalna uz Bragas pilsētu, gaidot līdz ēdienreizei, ja esam atvesti uz ēšanas vietu pēc ekskursijas.

Teiksiet, ka 2,5 km nav tālu, bet mēs nedrīkstam būt noguruši pirms lielā pasākuma, tāpēc gaidām autobusus un reizēm mēģinām uzprasīties uz individuālu transportu, kas dažkārt arī izdodas. Katrā ziņā ir jūtams, ka pasākuma organizatori/ darbinieki ir ieinteresēti mūsu labsajūtā un, cik spēj, cenšas mums izdabāt un padarīt mūsu pavadāmo laiku tur pēc iespējas bezrūpīgāku.

To pašu var attiecināt uz ēdināšanu – kad vienā no maltītēm neviens no piedāvātajiem siltajiem ēdieniem nebija veģetārs, pēc individuāla lūguma tika atnesta atsevišķa porcija ar plikiem makaroniem. Kā arī vienā no ēdienreizēm, kad ēdamā zāle bija pilna un skanēja kā bišu strops, viena no apkalpojošajām dāmām staigāja pa zāli klaigādama “Gluten free pasta”, lai atrastu īpašo ēdāju.

Vienmēr nepietika vietas ēdamzālē

Vienmēr nepietika vietas ēdamzālē

Apkārt veroties, puiši ik pa brīdim paģībst, ieraugot kādu kārtējo taku skriešanas spīdekli. Es šajā jomā neesmu tik izglītota un vienā no maltītēm atpazīstu tikai Emelie Forsberg (Vaidas no Lietuvas neskaitās, tas jau gandrīz savējais).

Brīžam šķiet, ka lielāko daļu laika pavadām ēdamzālē vai autobusā. Tur sanāk iepazīties un pakomunicēt ar citu valstu pārstāvjiem, vienu no rīta rosmēm 229.istabas meitenes (es, Laura, Veronika) paskrienam kopā ar brazīļu puikām. Atrodam skaistus skatus, kuru šajā apkārtnē netrūkst, kā arī iegūstam pirmos skrāpējumus no agresīvajiem augiem, mēģinot uzlīst uz klinšu bluķiem, labāku fotokadru meklējumos.

Tā stundu pa stundai, pusdienās, vakariņās un ekskursijās ir pienākusi piektdiena, kad jādodas uz Pasaules čempionāta svinīgo atklāšanu. Ietērpjamies Martas sagādātajos izlases treniņtērpos (beidzot Latvijas ultramaratonisti parādē varēja justies un izskatīties kā vienota komanda) un gaidām savu iznācienu. Mums tiek piešķirts mazs meitēns, kas nesīs plāksnīti ar valsts vārdu, aiz viņas valsts karogu nesīs Andris, mēs paklausīgi sekosim. Neilgi pirms iznāciena norisinās neliela drāma – mūsu plāksnītes meitēns mierina priekšā esošās Japānas izlases plāksnītes meitēnu, kas ir pavisam sabijies un noraudājies. Piedāvājam viņām mainīties, jo varbūt bērns nobijies no japāņiem, tomēr katra paliek savā vietā un laikam viss beidzas laimīgi un, cerams, bez lielām psiholoģiskām traumām.

14890433_1703042533347545_3091151096104266835_o

Beidzot arī rinda sakustas, mēs izejam uz skatuves, atstājam tur Andri ar karogu, paši ejam apsēsties skatītāju krēslos un klausāmies sekojošās uzmundrinošās, garās un visnotaļ garlaicīgās runas. Tam seko bungu priekšnesums, kas ir visnotaļ atraktīvs, taču labāk tas mums noderētu rītdien trasē, šodienas runas mūs jau ir nogurdinājušas tiktāl, ka vēlamies ātrāk doties uz viesnīcu un gatavoties rītdienai!

Jā, atkal sēžamies autobusā un vispirms dodamies uz Colunata ēst un tad beidzot tiekam “mājās” un sākas satraukta gatavošanās. Skaļi skaitām, kas ietilpst obligātajām ekipējumā, kas vēl jāpaņem, jāpieliek čips kedām. Divi čipi. Salieku obligāto ekipējumu, sāku domāt par to, ko vilkt mugurā. Spriežot pēc vasarīgajiem laika apstākļiem, jāvelk šorti. Zem izlases krekliņa labāk neko nevilkt – būs par karstu – sola ap 27°C. Mazliet bažījos par noberzumiem. Ai, par to domāšu tad, kad sāks berzt. Kuras kedas vilkt? Lai arī par jaunajām ir nelielas bažas – vai nenospiedīs pēdas 85 km garumā, tomēr vilkšu tās, pieredzējušās komandas biedrenes – Ilze un Irita saka, ka jaunās labāk pasargās pēdas no atspiešanas uz akmeņiem. Pieredzē jāklausās un tāpēc čipi tiek pielikti pie jaunajiem Salomoniem.

IMG_20161028_221923

Piepildu dzeršanas sistēmu ar ūdeni, uzjaucu abās mīkstajās pudelēs tomātu dzērienu – kopā 2,5 litri. Pietiks ilgam laikam, mazāk būs jākavējas kontrolpunktos, nodomāju, jo parasti sanāk izdzert maz. Želejas tiek liktas šurp un turp – īsti nesaprotu, cik es spēšu apēst, cik ņemt? Labāk jau paņemt ar rezervi, nekā, ka pietrūkst.

Vēl kāda svarīga detaļa – kontrollaiks. Trasē ir 3 kontrolpunkti, kuros noteikts kontrollaiks, kurā jāiekļaujas, lai varētu turpināt skrējienu. Pierakstu kontrollaikus pie trases profila zīmējuma uz dalībnieka numura. Aprēķinu minimālo tempu, ar kādu jāpārvietojas, lai iekļautos kontrollaikā. Pirmais 30km posms ir jāpieveic visātrākajā minimālajā tempā – 10:30 min/km, pārējie var būt lēnāki, distances kopējais minimālais temps – 11:18 min/km. Uz papīra viss šķiet paveicams. Paturu šos abus skaitļus prātā rītdienai.

Kad viss salikts un piemērīts, var beidzot doties pie miera. Miegam gan daudz vairs nav atlicis – nepilnas 6 stundas, jo modinātājs uzlikts jau uz 2:30. 3:00 brokastis un 3:30 izbrauc autobuss uz startu. Miega kvalitāte ir pieņemama, bet modinātājs šķiet ļauns.

Sacensību diena

Nakts vidū pamodušās mēģinām saprast, kas un kā jādara. Saģērbjamies, atstājam visu iziešanas gatavībā un dodamies brokastīs. Lai arī ir nakts, tomēr organisms pārtiku ņem pretī. Ēdamzālē jūtams neliels satraukums, kādu brīdi parādās neliela panika, jo, kad mēs ierodamies ēst, šķiet, ka citi jau dodas uz autobusu. Cikos ir autobuss? Vai mēs esam ko sajaukuši? Nē, autobuss 3:30, viss kārtībā. Bet iekšējais stresiņš neatstājas. Vēršanās uz pēc skata steigā pamestajiem blakus galdiņiem to uztur tonusā – mētājas tukši šķīvji, pusaizkostas bulkas un iztukšoti džema trauciņi. Apēdu ierasto graudu maizi ar džemu, rīsus ar džemu, izdzeru vienu tasi tējas un jau jādodas. Tādā stresā arī normāli nevar paēst, iekšā tāds kā drebulis, nespēju atslābt. Būtu gribējies vēl vienu tēju.

Vēl tik pēc somām uz istabiņu un dodamies uz autobusu.

Pa ceļam uz startu stresiņš kaut kur pagaist, pēkšņi mēs visi esam jautri, jokojam, dzeram, dažs vēl ēd, kāds smērē kājas ar tipiskā pirmsstarta aromāta ziedi, man arī vajag, jo šķiet ka viens muskulis tāds dīvains.

Tiek apspriesti plāni un stratēģijas, teikti novēlējumi un prognozes. Šī esot tā reize un vieta, kad vairs neesot ko taupīt un saudzēt. Atliek vien piekrist.

Beidzot esam ieradušies starta vietā – līdz startam tikai nieka 15 minūtes. Starts paredzēts no Rio Caldo tilta. Vajadzētu veikt kādu obligāto pirmsstarta procedūru, bet izskatās, ka tam pieejamas tikai kabīnes kafejnīcā, uz kurām sastājusies rinda. Mūsu izlases skaistākā daļa dodas kolektīvā krūmu apmeklējumā. Galvenais, neiedegt lukturi.

Pirms došanās starta koridorā, jāatrāda daļa obligātā ekipējuma – folijas sega un telefons. Ir. Paldies.

Vēl kādas 5 minūtes atlikušas, mēģinu atrast kādu no savējiem, sanākam meiteņu bariņš un nofotografējamies. Dodos ieņemt savu vietu – kaut kur aizmugurē, bet vēl gribas novēlēt komandas biedriem veiksmes. Ieraugu lietuvieti Vaidas, novēlu viņam sekmes, atrodu arī mūsējos puišus, saku, lai šie parāda ko var, saņemu to pašu pretī, kā arī Andra ieteikumu ticēt sev.

IMG-20161030-WA0001

Un tad jau drīz vien sākas laika atskaite un starts! Piedzīvojums ir sācies! Tieši tā – piedzīvojums – jau vairākas dienas pirms starta, pārrunājot savu pieredzi ar citiem, saku, ka centīšos izbaudīt šo pasākumu. Neloloju nekādas ilūzijas par pēkšņu brīnumu no skaidrajām Portugāles debesīm un noskaņojos ballītei visas dienas garumā.

Pirmie pāris km diezgan lēzeni, bet drīz vien sākas arī kāpumi un tā trases daļa, kas tika atrādīta iepazīšanās ekskursijā. Mēs kāpjam un kāpjam, ir skaidra nakts, virs galvas ir zvaigžņota debess, pametot skatu pār plecu, aiz muguras ielejā arvien attālinās ciemata ugunis, tur dzirdamas suņu rejas, kas mūs pavada ceļā, dzirdu cikāžu čirkstoņu. Kāpju un baudu, man tik tiešām viss patīk! Paveros debesīs un trāpās ieraudzīt krītošu zvaigzni. Tas taču uz labu, vai ne? Šķiet, ka paspēju ievēlēties finišēt. Kāpiens turpinās, kad pēkšņi izdzirdu klaburčūsku. Nav tā, ka es to dzīvē kaut kad būtu dzirdējusi, bet skaņa ir uz mata tāda kā dzirdēta vesternos. Ak, tomēr laikam nebūs klaburčūska – tikai caura ūdens šļūtene. Tāda tur velkas visa ceļa garumā augšup kalnā. “Klaburčūsku” dzirdēšu vēl kādas pāris reizes. Grants ceļu pēc kāda laika nomaina akmeņi un nedaudz tehniskāks kāpums, kaut kad nāk arī kāds fotogrāfs, mežs un noskrējiens.

14917096_1076965345762982_4740988022975502707_o

Man vispār ir slikta atmiņa, trasi neprotu atcerēties sīkumos, kā arī nu jau folklorizējies teiciens par to, ka ultramaratonistiem esot īsa atmiņa. Pilnībā piekrītu un pēc šī pasākuma man radās jauna atziņa, ka ultramaratonu skriešana negatīvi ietekmē atmiņu – tā kļūst arvien sliktāka pēc katra šāda skrējiena. Bet par to vēlāk.

Tā nu kaut kur skrienam augšā – lejā, līdz nonāku līdz pirmajai zīmei “Danger. Perigo“. Tas nozīmē, ka jāuzmanās. Joprojām ir tumšs, spīdinu lukturi uz stāvo nokāpienu pa lieliem akmeņiem. Tur šķiet tieku pie pirmajiem skrāpējumiem, ko iegūstu no agresīvajiem augiem. Vēlāk tos jau pārstāšu ievērot un skaitīt.

Kaut kad aiz muguras mani kāds sveicina krievu valodā, vaicājot, vai esmu no Latvijas? Jā. Viņa esot no Ukrainas. Priecājos satikt. Šeit ir jautri, vai ne? Un tā viņa arī paliek aiz manis. Vēl tumsiņā nākas arī šķērsot nelielu upīti pa akmeņiem.

Skrienot šķiet, ka soma nedaudz kratās un dienas gaitā varētu noberzt kaklu. Prātoju, ja tas notiks, kā es varētu likt bikses ap kaklu, lai to mazinātu, kad beršana kļūs kritiskāka. Par laimi, tas nebija nepieciešams.

Kļūst arvien interesantāk. Jūtos labi, kur varu, tur skrienu, kur ir par stāvu vai bīstamu skriešanai, tur kāpju. Cenšos ik pa laikam kaut ko apēst. Tā paiet pirmā stunda, nonāku pirmajā dzeršanas punktā, dzeru kolas – ūdens kokteili. Ēst neko negribu. Dodos tālāk. Netālu aiz punkta ir neliels (viņu mērogos) uzkalniņš, kurā uzrāpjos un saprotu, ka drīz ausīs saule. Gribētos to redzēt, bet saprotu, ka gaidīt to nebūtu prātīgi, bet nākošajā kalnā diez vai paspēšu uzrāpties. Bet ir skaisti! Seko noskrējiens pa grants ceļu lejup, jāšķērso nu jau kāda nopietnāka upe, bet pa tiltu šoreiz, un jāsāk kāpiens kalnā. Kāpju un baudu – tas viss tiešām ir skaisti! Apjaušu, ka to iepriekš nemaz nevar iztēloties, kamēr nepiedzīvo! Kaut kur tuvumā ik pa brīdim patrāpās arī Ilze, padalos ar viņu savā sajūsmā un aplēsēs par to, ka mums ar tempu pašlaik viss ir labi. Esmu optimisma pilna, jo esam ātrākas par minimālo 10:30 min/km. Ilze gan tik optimistiska nešķiet un arī es mazliet sašaubos, bet tomēr turpinu galvā savus aprēķinus.

Kā cilvēks ar diezgan matemātisku prātu pēc noskrietām 2 stundām, sāku veikt dažādas aplēses.

Ja kustos ar ātrumu ap 6 km/h, tad faktiski distanci varu pieveikt 14 stundās (nu ir vēl minūtes, bet beigas faktiski ir uz leju).

Kad noskrieta ceturtā daļa distances (21,5km) un trasē pavadītas 3h20min, matemātiski sanāk, ka trasi var pieveikt 13,5 stundās. Wow!!

Nu labi, skatīšos, kas būs trešdaļā – 28km. Trasē pavadītas 4,5h. Sareizinu ar trīs, atkal sanāk 13,5 stundas.

Saprotu, ka vēlāk, droši vien sanāks palēnināties un arī pazaudēt kādas minūtes kontrolpunktos, bet kopumā aprēķini bildi rāda diezgan optimistisku.

Ai, ai, ai…

Tā nu rēķinādama un prātodama ripinu lejup pa kalnu un gaidu tuvojamies pirmo īsto kontrolpunktu, kur jāsastopas ar mītisko kontrolpūķi (© riebīgais). Te pēkšņi kājas atlokās uz otru pusi un esmu garšļaukus gar zemi. Auč, netīras rokas, nobrāzti ceļi, pilna mute ar zemi. Kopumā veiksmīgi, jo kritieniem tik piemērots segums šajā trasē ir retums, vēl nesen rāpos pa akmeņiem un skrēju pa skaldītu bruģīti. Ceļgals ir nedaudz saskrāpēts un noteikti būs zils un lai arī pirmie soļi ir sāpīgi, ieskrienos un varu turpināt.

Vietās, kur kāpšana lejup ir tehniskāka, sāku just velkošu sāpi augšstilba muskuļos, īpaši kreisajā, jo jūtu, ka tehniskākos lejupceļos slodzi izteikti lieku uz vienu pusi. Cenšos to pamainīt, bet nu būs jāsadzīvo.

Ieskrienot kontrolpunktā, priekšā ieraugu Mārtiņu un Martu. Pieņemu, ka Mārtiņš ir izstājies, neticu, ka citādi viņš būtu šeit.  Bet ko šeit dara Marta?! Atbildes vietā viņa aizskrien prom.

Kontrolpunktā esmu ieradusies ar 30 min rezervi. Tātad vismaz minimums ir pieveikts un sacensības nebūs jābeidz pēc pieveiktiem 30km!

Cenšos paveikt visas darbības, ko skaitīju pa ceļam kā izdarāmas – izbērt smiltis un akmentiņus no kedām, nolikt lukturi somā, padzerties, apēst kaut ko. Dzeramā krājumu papildināšanai laiku netērēšu, jo man taču bija 2,5litri, un papildināšana nav ieplānota. Atrodu somā arī tādu interesantu lietu kā magnijs, un, lai arī iepriekš neesmu to lietojusi, nodomāju – kad tad vēl, ja ne šādās sacensībās. Izdzeru. Tikmēr punktā ierodas arī Ilze, un kamēr es vēl čammājos un eju pēc kolas – ūdens kokteiļa, viņa ir uzjaukusi dzērienu un prom ir. Jāiemācas arī man čammāties ātrāk.

Ceļš no kontrolpunkta ved augšup. Ir iesākusies diena, saule uzlēkusi un sāk savu darbu uzsildot gaisu un līdz ar to arī manu ķermeni. Sāku just grūtumu. Kāpiens vairs nav tik raits kā iepriekš, pretī nāk kanādiešu meitene, esot savainojusi celi, jāizstājas. Jūtu līdz. Es turpinu. Bet kļūst grūtāk, karstāk, izdomāju, ka gribēju izņemt telefonu no somas un ielikt sānu kabatā, lai pieejamāks. Izteicu vēlēšanos, lai man sūta īsziņas. Būs jau kaut kad jāpalasa. Uzkāpu, nokāpu, milzīgs dambis, ko jāšķērso, tur priekšā pamanu Ilzi un Martu, kuras veras augšup kalnā, kurp ved trase. Arī es tur drīz nonākšu.

Dambis

Nonāku un kāpju. Sākumā ir roku balsti, izmantoju, cenšoties ar rokām palīdzēt sevi uzvilkt augšā. Tālāk jau jākāpj tik ar kāju spēku. Kāpju… un kāpju, un kāpju. Paveros augšup – vēl daudz ko kāpt. Un, lai arī nekad tādu vertikālo gabalu vienlaidus neesmu pieveikusi, noskaņojums nav ne uz pusi tik izmisis kā Siguldas kalnu maratonā pēc pieveiktas puses no Ziediņkalna, paveroties augšup. Dīvaini. Bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Jau pazīstu to sajūtu – noskaņošanos konkrētai lietai. Ja noskaņojos ilgam un grūtam pasākumam, tad galva to tā arī pieņem un negaida, ka viss beigsies ātri un bez dejām.

Un es kāpju un kāpju, un saule strādā, un es dzeru, un sāk parādīties raitāki kāpēji – tie ir 55km distances dalībnieki, kuriem starts bija 45 minūtes pēc manas ierašanās 2.kontrolpunktā.

Kaut kad sāk kļūt grūti, un es nolemju apsēsties uz kāda akmens un sāku aplūkot pirmās īsziņas. Šķiet, ka šeit notinu ap roku aptīto bandanu un uzmaucu galvā, lai nekarsē tik ļoti. Priekšā vēl kādi 5km pret kalnu līdz kontrolpunktam. Sasodīts – tas ir tālu! Bet nav jau variantu, ceļos un kāpju. Kad šķiet, ka nu jau tūlīt būšu virsotnē, tad uzkāpjot izrādās, ka ir vēl kāda augstāka vieta, kurā, protams, ir jāuzkāpj. Saule cepina un es dzeru, bet, kas tad tas?! Ūdens sistēmā beidzās. Kā tā? Es taču parasti tik daudz neizdzeru. Labi, ka ir vēl tomātu dzēriens, dzeru to, bet ir apziņa, ka jātaupa, jo kontrolpunkts vēl tālu. Un sazin cik vēl tālu, jo kaut kā Garminam vairs neticu un kalns ir ļoti viltīgs. Dzeru tomātu dzērienu, bet gribu ūdeni. Jau sāku vērties riņķī, kur būs kāds avotiņš – iepriekšējos kalnos tādi bija. Šeit nekā. Sāku apsvērt iespēju pajautāt ūdeni kādam dalībniekam. Bet vēl nav tik traki. Turpinu kāpt.

IMG_20161029_133243

Tālumā dzirdu zvanu skaņas un aiz kalna līkuma manu arī telti. Tam jābūt kontrolpunktam. Pēc Garmina un kartes spriežot, tas varētu būt pēc 1,5km. Es to varu. Es varu pieveikt 1,5km. Saņemos un tipinu, kur vien tas iespējams. Kāpumi kļūst lēzenāki, sākam pārvietoties horizontāli pa kalna sānu. Kādā vietā sēž trases darbinieki, kam jautāju, cik tālu līdz kontrolpunktam – 4km. Ko? Kā? Mēģinu paust savu izmisumu par to, ka Garmins rāda šitik, kartē uzzīmēts šitik un esmu ieplānojusi pievarēt vēl 1,5km, bet valoda vairs neraisās un no dusmām nekas lādzīgs nesanāk, atmetu ar roku un turpinu klumburēt tālāk. Iedzeru vēl vienu malku tomātu dzēriena. Nav vairs daudz atlicis. Un es gribu ŪDENI!

14976521_10206623511500389_2206194179091443918_o

Pēc brīža ieraugu un pietuvojos Martai, apmaināmies ar sajūsmas izsaucieniem par šo vareno kalnu. Martai ūdens jau beidzies sen un šis kalns esot nebeidzams. Lai arī kontrolpunkts nu vairs nav tālu, piedāvāju viņai savu atlikušo tomātu dzērienu. Viņa atsakās. Man tobrīd tas nebija prātā, bet Marta laikam gribēja ievērot noteikumus par palīdzības pieņemšanu no malas.

IMG_20161029_144353

Un tad beidzot!!! Klāt kontrolpunkts. Sen ūdens nebija šķitis tik garšīgs. Atjaucu to ar kolu, izdzeru vismaz 2 krūzītes, piepildu ar ūdeni savas dzērienu pudeles, apēdu apelsīnu, nedaudz čipšus, jo neko citu vairs negribas, tikai dzert. Un pēc neilga brīža dodos tālāk. Skatos pulkstenī – šajā kāpienā mans vidējais temps diezgan likumsakarīgi bija sabojājis visu iepriekšējo statistiku, bet es vēl varu iekļauties, nav arī pavisam slikti. Kā arī tagad ceļš ved lejup. Sākumā pa grants ceļu, vēlāk jau pa pļavām. Pļavās tik raiti vairs neiet, bet atskārstu, ka nejūtu vairs velkošo sajūtu augšstilbos. Tad vai nu kāpiens augšup palīdzējis, vai varbūt tomēr magnijs?

Nākošais kontrolpunkts ir tas, par kuru jāsatraucas, jo to uzmana kontrolpūķis. Priekšā 9 km un 1,5h. Normālos apstākļos izklausās paveicami, bet te vairs ne uz ko nevar paļauties. Ne uz Garminu, ne savām prognozēm. Pozitīvi vien tas, ka līdz kontrolpunktam lielākoties trase iet lejup. No atmiņas ir pagaisušas trases detaļas, vien atceros, ka kontrolpunktā ierodos 10 min un to pametu 3 min pirms slēgšanas. Ierodoties man uzreiz ir klāt kāds sacensību darbinieks, kurš man saka, ka šeit esot mana komandas biedrene. Labi, es vispirms padzeršos. Bet tur teltī esot mana komandas biedrene. Labi, es dzirdēju! Tad Ilze pienāk pati un saka, ka šeit varot dabūt zupu. Zupu es negribu, es gribu kaut ko svaigu. Atkal dzeru kolas kokteili un, šķiet, ka apēdu kādu apelsīnu. Man jautā, vai es turpināšot ceļu. Un, lai arī man nav viegli, es sašutumā saku – protams, turpināšu. Savā bezspēkā esmu diezgan dusmīga un aizrādu, ka laikam jau vairs nevienu nav gaidījuši, jo visi valstu karodziņi no galdiem novākti, nezinu, pie kura galda apmesties un vai tad krēslu jums te nemaz nav? Kontrolpunkta apkalpojošais personāls ir laipns, ļauj man sēdēt uz galda. Veroties uz bažīgajiem skatieniem, kas vērsti manā virzienā, mēģinu saņemties un vismaz izskatīties moža, jo sazin, kā no malas izskatos, ka nenoņem no trases. Šeit beidzot uzpildu arī savu dzeršanas sistēmu. Pieleju to pilnu, jo pēc trases profila spriežot, priekšā būs vēl viens kāpums līdzīgs tam, kurā iepriekš paliku bez ūdens.

Tagad gan vajadzētu pietikt. Vēl atlikušas kādas 4 minūtes līdz kontrolpūķis modīsies, es saņemos un dodos ceļā. Pēc neliela brīža atceros, ka man bija sākusies noberzuma sajūta vienā papēdī un es biju gribējusi uzlīmēt plāksteri, kā arī, skrienot sadzirdu nodevīgu klunkšķēšanu dzeršanas sistēmā – kā tad – nenolaidu gaisu pēc uzpildīšanas. Nu vēl 9 km (līdz nākošajam KP) es neklunkšķēšu. Pēc neliela brīža atrodu piemērotu akmeni, uz kura atsēsties, lai sakārtotos. Mēģinu uzlīmēt plāksteri, bet pie mitrā papēža tas diez ko negrib turēties. Vienu sabojāju, ķeros pie nākošā (pēdējā), ar to esmu uzmanīgāka, bet jau sāku sev pārmest – vai tiešām nevarēji vēl pāris tos kilogramu smagos plāksterus iemest somā? Vareni ietaupīji uz svaru, meitēn! Ar otro iet nedaudz labāk, bet pārliecības par efektivitāti nav. Nu nekas, pacietīšos. Apēdu pāris vīnogas, kas turpat blakus aug. Garšīgas. Kāds uz akmens nolicis arī tualetes papīru kā aicinājumu – nāciet pieķēzīt manu dārzu. Laipni.

Sakārtoju arī dzeršanas sistēmu un nolemju, ka beidzot būtu laiks mūzikai. Zinu, ka man palīdz, tik pēdējā laikā reti to izmantoju. Neko īpašu gan sagatavojusi neesmu, nāksies iztikt ar to, ko ielādēju pērnā gada skrējienam uz Valmieru, lai kas tas arī būtu.

Pieceļos no savas atpūtas/ ekipējuma kārtošanas vietas un palēnām turpinu ceļu, ķimerējoties ar austiņu vadiem, kad mani panāk kāds skrējējs, kurš uzsāk sarunu ar mani. Viņš esot tāds kā trases tiesnesis, kurš tagad skriešot ar mani, lai es tiktu līdz galam kontrollaikā. Tātad – esmu pēdējā? Jā, viņš tikko atstājis manu komandas biedreni – Martu kontrolpunktā. Viņa neesot gribējusi turpināt ceļu.

Mans kontrolpūķis iegūst reālu veidolu. Biju gan viņu iztēlojusies citādu – zaļu ar spārniņiem, lielu muti, kas spļauj liesmas… Bet šis ir slaids tumšmatis vārdā Mauro. Vārds esot itāļu. Mums tagad būšot jāskrien tā – pa plakanām virsmām skriešus, citur drīkst kāpt. Laika esot atliku likām, mēs visu varam pieveikt. Paga, paga – kurš tevi iecēla par galveno? Saritinu savas mūzikas atskaņotāja austiņas un ielieku kabatā. Lai arī pūķis saka, ka es varot ar viņu nerunāt un neņemt galvā, man tas šķiet nepieklājīgi. Viņš liek skriet. Nejūtu, ka tas būtu reāli. Mēģinu imitēt skriešanu un priecājos, kad nonākam pie stāva lejupceļa ar uzrakstu “Danger. Perigo“. Jautāju pūķim, kā pareizi izrunāt Perigo? Pie sevis galvā, vadoties pēc iegūtajām nojausmām par valodu, to skandēju kā perižo. Bet tomēr nē – tas “G” ne vienmēr ir “Ž” (kā, piemērām Peneda – Geres, ir Peneda Žereš) un Perigo tā arī ir – Perigo. Mauro vēlas (vai tikai izliekas, ka vēlas) uzzināt, kā tas ir mūsu valodā. Mēģinu izdomāt pareizo vārdu. Palieku pie “Bīstami”. Nonākam pie vēl viena milzu dambja, vēlos jautāt, vai mēs te jau vienreiz neesam skrējuši, jo vienu uz mata tādu pašu dambi jau šodien šķērsoju. Bet, lai arī dambis ir tāds pats, tomēr apkārtne šķiet nedaudz citāda, tāpēc savu jautājumu tomēr paturu pie sevis. Kā arī šeit ir plakanais posms, un man enerģija jāvelta skriešanai.

Vispār sajūtos diezgan demotivēta. Saprotu, ka gribu palikt viena ar savām grūtībām un dēmoniem. Šķiet, ka Mauro ir atsūtīts šeit, lai mani novāktu no trases un, ka man vairs nav nekādu izredžu. Viņš gan ir lielisks melis – es labi izskatoties un elpošana esot laba, un es visu varot paspēt. Un mēs tagad apdzīšot ļoti daudz skrējēju… Jā! Tieši tā, es varbūt arī uzvarēšu? Pajautāju, ko darīsim, ja es nevarēšu vairs paskriet? Jo tā šobrīd jūtos, ka nevaru vairs pakustēt, ka gribu apsēsties un tepat palikt. Atpakaļ uz kontrolpunktu arī negribu, tāpēc palikšu tepat šajā nodegušajā paugurā. Atstāj mani. Bet tas paliek tikai manās domās. Mauro tikai čivina par to, cik grūti esot skriet pa smiltīm (viņš esot Portugāles Baywatch), ka šito trases daļu līdz nākošajam KP viņš esot izskrējis jau 10 reizes, ka tagad tik būšot viens grūts posms, bet tas arī viss. Gaidu grūto posmu, jo nu jau ir vienalga. Vai var būt vēl grūtāk par ļoti grūti?

Jau iepriekš un arī tagad, visās pieejamajās ūdenstilpnēs saslapinu savu bandanu un tekošu maucu uz galvas ar cerību, ka tas atvēsinās. Reizēm vien noņemu, kad fotogrāfi tuvumā.

14889929_10206626431493387_7147921022842026988_o

Kādā brīdī Mauro atpaliek un es sajūtos labāk, mēģinu pat paskriet un sanāk. Sāk jau tuvoties vakars, saule varbūt drīz dosies uz rietu, tad vajadzētu palikt vieglāk. Mauro mani panāk pēc kāda brīža un turpina slavēt, grūto posmu esam pārvarējuši. Es gan to īsti nepamanīju, viņš laikam nav bijis tajā trakajā kalnā. Tā pļāpādami par šo un to, bet pārsvarā par skriešanu turpinām ceļu. Pastāstu par savu līdzšinējo kalnu pieredzi, pūķis ir pārsteigts – sanākot, ka es uzreiz no pamatskolas gribu startēt universitātē.

Atkāpei no grūtībām – cenšos ik pa brīdim aptvert un saglabāt atmiņā to visu, ko redzu – akmens kalnus nomaina klinšu kalni, tālāk nāk apburtie meži ar kokiem un apsūnojušiem akmeņiem, upes, strauti un tērcītes. Plašumi, kas paveras uzkāpjot kalnā un niecības sajūta, kas pārņem, nokāpjot ielejās.

Nonākam kādā zaļā ielejā, Mauro piedāvājas mani nofotografēt. Bet kā tad kontrollaiks – mēs paspēsim, viss ir labi. Bez viņa tāpat nekas nenotikšot, jo viņš esot kontrollaiks. Aha, mācība turpmākajai dzīvei – neuzticies vīriešiem, kas runā pārāk skaistas un neticamas lietas. Manas sajūtas gan saka, ka ir švaki ar to kontrollaiku, un kaut kur šajā sajūtu bezdibenī jau esmu zaudējusi cīņā ar to. Bet līdz zaudējumam vēl jātiek. To arī tā nevar iegūt tūlīt un tepat, man līdz tam vēl ir jāaizskrien.

Tu tik bildē, es pagulēšu

Tu tik bildē, es pagulēšu

Tā mēs nonākam priekšpēdējā kontrolpunktā. Kamēr es dzeru savu kolas – ūdens kokteili un ēdu vietējā ražojuma augļu marmelādi – želeju, Mauro sparīgi tērzē ar kontrolpunkta personālu un pēc brīža nedaudz bažīgs saka man, ka nu jau vairs pavisam maz atlicis, bet esot 6 km pret kalnu. Jā, labrīt! Es to visu laiku zināju! Šķiet, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Ātri iestiprinājusies turpinu ceļu, savu kontrolpūķi atstājusi pļāpājam.

Beidzot tomēr izvelku arī to mūziku. Muse, Rammstain, Prāta Vētra, kas tas tāds?, Čaikovskis un citi piepilda manas ausis un galvu, saule jau laižas uz rietu un šķiet, ka paliek arī vieglāk. Sastopu beidzot arī kādu 85km skrējēju, kurš izskatās pavisam švaki – jautāju, vai nevajag palīdzēt, piedāvāju ūdeni. Nē, neko nevajagot. Saku, ka nu viņš ir pēdējais un dabūs kontrolpūķi. Es nezinu, vai viņš mani saprata.

Izskrienu uz šosejas un ieraugu to kalnu, kurā būs jāuzrāpjas. Nav iedvesmojoši, bet ir jākāpj. Man ir 3 stundas un aptuveni 6km pret kalnu un tad kāds pārītis uz leju. Tas līdz nākošajam kontrolpunktam. Ilūziju vairs nav. Skatos pulkstenī – lai arī vidējais temps ir vēl vēlamajā līmenī, priekšā stāvošais kalns liek būt reālai. Bet ir vēl jāuzkāpj. Ik pa brīdim redzu un pat apsteidzu kādu 55km distances dalībnieku. Kalnā uznāk vairākas krīzes, bet beidzot vairs nav karsti. Kāpju autopilotā, brīžiem attopoties mazliet nostāk no zemē (akmeņos) saspraustajiem karodziņiem. Ieraugot šķietamu virsotni, neatmetu skepsi un neticu drīzai atbrīvošanai un pareizi vien ir, jo šķietamo virsotņu ir vairāk par īstajām. Īstā ir viena un tai noticēšu tikai tad, kad redzēšu lejupceļu. Bet līdz tam vēl ir pāris atpūtas vietas, vienā no kurām skatos pulkstenī – stunda un pēc maniem aprēķiniem 4km līdz kontrolpunktam. Eu, es to varu! Es varu mēģināt stundas laikā tikt līdz tam sasodītajam kontrolpunktam. Divi augšā, divi lejā un klāt esmu! Pieceļos un kāpju, ir dziedāšana skaļā balsī līdzi Django Unchained skaņu celiņa tituldziesmai, aizrakšanās līdz pilnīgam iekšējam tukšumam un, iespējams, iemesliem, kāpēc šo daru, ausīs skanot Дискотека Авария – Если Хочешь Остаться, un visam pāri saulriets pāri kalniem. Tas ir skaisti! Nofotografēt? Bet kontrollaiks! Un, ja nu es tik un tā nepaspēšu, tās pāris sekundes neko nemainīs, bet es būšu to iemūžinājusi. Man ir saulriets!

IMG_20161029_192716

Es kāpju, es varu, es gribu finišēt. Nezinu vai tagad, vai jau iepriekš, bet galvā gan arī plānoju, ka, ja nesanāks iekļauties, palūgšu, lai man ņem nost čipus un numurus un uz pašas atbildību ļauj finišēt. Bet tas vēl nav vajadzīgs! Beidzot esmu kalna virsotnē, tagad tik uz leju. Kaut nu nebūtu pārāk stāvs un varētu paskriet, izskatās, ka paspēšu. Uzņemu riksi, apsteidzu vairākus dalībniekus, dipinu tik uz priekšu un sajūtos kā tāds Hobits kas skrien pār pļavām. Salīdzinot ar apkārtējiem, esmu ātra. Pilnīgi spēju vizualizēt līdzjutējus, kas sēž pie datora, gaidot mani pēdējā kontrolpunktā, un kā es tajā ienesos pēdējā pusminūtē, rezultāti tabulās atjaunojas, fani gavilēdami paceltām rokām lec gaisā… Beidzas pļavas, noskrējiens kļūst akmeņaināks, bet es turpinu, pilnībā koncentrējusies, nokrist tagad nevajadzētu. Skrienu un aiz katra līkuma gaidu kontrolpunktu, bet tas kā nav, tā nav. Man ir vēl kādas desmit minūtes. Satieku bruņoto spēku puišus un jautāju, cik līdz kontrolpunktam? Drīz taču vajadzētu būt, bet viņi saka – 2km. Kā? Tiešām? Atkal? Nu nē! Diviem km man laika par maz, bet es turpinu skriet, cerot uz brīnumu – ka viņi kļūdījušies, ka KP tomēr būs tuvāk, ka es pēkšņi sākšu lidot. Nenotiek nekas no tā visa, tik kārtējā pļaviņa, līkums, aiz kura kontrolpunkta nav, mežiņš, iestājas tumsa, man jāuzliek lukturis, bet negribas zaudēt laiku. Taču nevar pazaudēt to, kas jau ir pazaudēts. Lukturi izvelku. Cerības vēl lieku uz kontrolpūķi – Mauro, paļaujoties uz viņa teikto, ka viņš esot kontrollaiks, ka es tikšot līdz finišam. Apjaušu jau, ka kontrolpunkta tiesneši varētu nebūt vienisprātis ar mani, tomēr es mēģināšu.

Beidzot arī ieraugu kaut kādas civilizācijas pazīmes, gaismas. Bet vēl kāds līkums jāizmet. Ierodos. Uzreiz gan neviens ar rokudzelžiem virsū nemetas, pavīd cerība, ka varbūt tomēr…?! Bet man saka “Game over”. Tiešām? Bet kā tad ar to kontrollaika džeku? Viņš ir man aiz muguras. Jā, bet kontrollaiks bija 19:00, bet tagad ir 19:10. Ja ierēķina, ka starts bija 3 minūtes vēlāk, tad nokavēju 7 minūtes. Fani nolaiž rokas un nokar galvas.

Mans čempionāts ir beidzies. Nav vairs spēka arī lūgties ļaut man turpināt, kā biju ieplānojusi. Bez ierunām klausu visam, ko man saka, kur mani virza, paņemu zupu, kas ielieta plastmasas glāzē. Drīz arī ierodas Mauro. Viņš arī ir nokavējis. Palūdzu mūs nofotografēt. Man tagad ir bilde ar kontrolpūķi.

es pat smaidu, tad jau viss kārtībā

es pat smaidu, tad jau viss kārtībā

Visi tiekam salikti busiņā, kas dodas uz finišu. Tas šķiet ilgs brauciens, lai arī skrienot jāpieveic it kā nieka 12 km. Finiša zonā nolemju atrādīties mediķiem, jo fiziskās sajūtas brīžiem trasē bija aizdomīgas – pietūkušas rokas un jocīgas sajūtas nieru rajonā lika domāt par šķidrumu apmaiņas ķibelēm. Mediķi saka, ka tas esot normāli, ja nodarbojas ar tik nenormālām lietām, un aizsūtīja mani prom. Skatos, kā cilvēki finišē, uzzinu, kur jādodas pēc savām finiša mantām, dzirdu, ka finišā tiek apsveikta Veronika, eju viņu sagaidīt un kopīgi dodamies uz dušām, varam vēl paspēt uz autobusu, kas vedīs mūs, kā jūs domājat, kur? Protams, ka ēst!

Nodušojušās, nākam uz autobusu un tur drīz ierodas arī Ilze. Arī viņa ir finišējusi!

Baudu mieru un nekustēšanos. Tas ir stīvi un sāpīgi. Šobrīd nav nožēlas par neturpināšanu. Un patiesībā tā neatnāk arī vēlāk. Finišu, protams, gribējās, bet, lai arī man nav finišētāja medaļas, manas kājas sāpēs nākamo nedēļu tik un tā! Un es tomēr esmu piedzīvojusi savu pirmo kalnu ultru, noskrienot 73 km un pieveicot ~4100 augstuma metrus. Tas bija skaisti un sasodīti grūti.

Atgriežoties pie tēmas par ultramaratonistu īso atmiņu – jau nākošajā dienā domāju par to, vai tad tiešām bija tik grūti?

IMG_20161028_192900


Pateicību sadaļa

Paldies Inai par pulksteni, Laumai par jaku, Ilzei par termokreklu (lai arī nevajadzēja trasē, pēc noskriešanās un dušas noderēja), Dacei un Inai par manu mājinieku pieskatīšanu, visām Vāverēm par līdzi jušanu un atbalstu, Kristapam, Sanitai, Gunām un Jekaterinai par uzmundrinājumiem, Martai par mūsu saganīšanu, Andrejam par treniņprocesu, Salomon un Isostar par atbalstu, komandai par kopā pavadīto laiku, kā arī visiem tiem, kas juta līdz.

IMG_6690

Kādas strūklakas rotājums Bragā

Mēneša skrējējs. droppy

droppyIlgi viņu “marinējām” – jau visu šo gadu, bet vēl vairāk kopš augusta, kad viņš uzvarēja Cēsis Eco Trail svarīgāko distanci. Kā pats rakstīja, tad apņēmās, ka nākošgad uz CET reklāmas plakāta jābūt kāda latvieša sejai. Sacīts, darīts! Tas ir – uzvarēts ir, plakāta lietas gan uz organizatoru pleciem. Droppy jeb, kā vecāki viņu pazīst – Andri Ronimoisu varētu saukt par kārtējo spīdekli, kurš uzradies no zila gaisa, pagājušā gadā tik iemēģinājis taku skrējienus, bet nu jau sāk šūpināt pjedestālus. Taku skrējēji, uzmanieties, jums ir parādījies nopietns konkurents. Uz Valmieru viņš gan neskriešot. Varbūt tāpēc, ka galvenā taka par lielu?
Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. sigita

sigita_ms

Dalība un finišs Pasaules čempionātā caur sāpēm un traumām bija kā kulminācija tam, ko šī mēneša skrējēja palēnām un mērķtiecīgi darījusi līdz šim – pirmais maratons ātrāk kā 3:30, pjedestāli dažādos ultramaratonos, slēpošana, riteņbraukšana, kā arī Swedbank darbinieku pievēršana skriešanai – Swedbank komanda bija vienīgā, kas spēja konkurēt ar VSK Noskrien Lattelecom maratona komandu kausā maratona distancē sieviešu konkurencē. Labs piemērs, kā lietas jādara, lai izdotos. Un nav jau brīnums, var teikt, ka viņa ir piedzimusi Fizkultūras institūtā. Ko tas nozīmē – lasiet intervijā ar Sigitu. Viņa arī zina, ko darītu, ja nesportotu.

Lasīt tālāk.