Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Baspēdu trollis

Baltijas baso pēdu ultramaratonā pirmo reizi piedalījos 2015. gadā. Un tobrīd sanāca, ka esmu viens no tiem jukušajiem, kas iesākumā noskrien ultru, lai saprastu, ka tad jau arī iespējams noskriet maratonu. Tiesa, pēdējais nav jāskrien basām, līdz ar to ir nedaudz vieglāks pasākums. Tad nu nav pagājis ne pusgads, kad beidzot esmu uzlicis savas domas uz papīra.

To, ka skriešu arī trešo reizi, zināju jau pēc pagājušā gada sacensībām. Tad nu atlika tikai rūdīt pēdas. Šogad baspēdošanas sezonu sanāca atklāt ļoti agri, jo Liepājā februāra vidū viesojās Līva. Un, skrienot rīta tumsā pa priežu mežu, Edgaram radās “izcila” doma – ja jau mums ir baspēdu čempione, tad jāskrien basām. Tad nu sezona tika atklāta 17. februārī, lidojot Līvas tempā gar vēl aizsalušu jūras krastu. Pēcāk koptreniņi tika apvienoti ar daļēju trases veikšanu basām kājām, līdz vasarā jau paliku slinks nest kurpes rokās, tādēļ arī caur pilsētu skrēju basām, dodot iespēju liepājniekiem izbrīnā valbīt acis un droši vien mēģināt atcerēties, vai trako namu var sazvanīt pa to pašu līniju, pa kuru izsaucama ātrā palīdzība.

Uz pašu pasākumu šogad bija interesanti meklēt transportu, jo kāDs Liepājā esot slims ar slinkumu uz skriešanu un nav pielaužams pat uz brīvprātīgo darbu, pat apvienojot spēkus ar tādu bezapstājas runu teicēju kā Mošķis. Dāmas no “Nūjo ar vēju” arī savu ekipāžu jau nokomplektējušas, atliek vienīgi Gaidis, uz kura sarkano krustu dalībnieku apstiprināšanas ailē skatos ar zināmām bažām. Bet pēdējā koptreniņā saņemu apstiprinājumu, ka vieta auto būs un Mazirbes mežos gluži gulēt nesanāks.

Tā kā Matīss uzrakstījis rakstu par prognozējamo līderu cīņu un starp rindiņām minējis, ka Rolands arī cīnīsies – tātad šoreiz nekāda plezīra un jūras baudīšanas – jāskrien ātri un jāmēģina “cīnīties”. Reģistrējoties skrējienam, nekaunīgi paprasu 34. kārtas numuru – Liepāja kā nekā. Pirmsstarta burziņā klausos kā pagājušā gada līderi stāsta, cik pārguruši pēc WRC, cik grūti skriesies un cik tie būs lēni. Nu, ja jau šie saguruši un lēni, tad jāmēģina tik turēt līdz.

Līdz ar dziesmas otrā panta beigām visi nedaudz haotiski uzsāk kāju ādas pīlingu 53km garumā. Starta sprints – kāds saka: ”Trakie, iet jau zem četrām!”. Nepiefiksēju, kurš izteica sūdzību, bet tajā brīdī likās smieklīgi, kā ultras pārķer startu. Nopīkst pulkstenis – 4:09… Okei, tā nav plānots. Iekārtojos blakus Kumpiņam un mēģinu turēt tādu pašu tempu. Otrais kilometrs – 4:22, trešais – 4:23… Jautāju Aināram: “Viņi ilgi tā skries?” “Uldis un Miķelis jā, pārējiem pēc kādiem 5km vajadzētu ātrumam kristies.” Skaidrs… Jukušo ballīte šogad. Nolienu aiz Aināra, jo, blakus skrienot, sanāk skriet pa birstošām smiltīm, un saprotu, ka nedaudz jānomet ātrums, jo pie šāda tempa ādas nepietiks pat līdz Kolkai. Piekrastē pie laivām pretī iznācis un vēl tīri svaigos ultramaratonistus bildē A. Auniņš. Paceļu īkšķus, uzlieku “man viss viegli smaidu” uz ko pretī saņemu – “Jā, kā tad!”. Njā, var redzēt – ne pirmo reizi fotogrāfs ar pīpi uz jumta. Vaides kontrolpunkta brīvprātīgajiem parādu noraidošus žestus, ka man nekā nevajag un skrienu garām. 15.km atceros, ka jāapēd želeja, lai ir kāda enerģija, jo šoreiz kaut cik ir piedomāts par barošanos.

"Man viss viegli" smaids

“Man viss viegli” smaids

Nez, kādas muļķīgas domas vadīts esmu nolēmis skriet bez plaušas mugursomā, bet tās vietā izvēlējies krūšu pudeles. Atkabinu somas lences un sāku tās pārvilkt stingrāk, jo pārāk vaļīgas tās švankājas, un sāk vilkt uz muguras sāpēm. Jau spīd Kolka. Pirmo reizi ievēroju asins taciņu, kas ved tevi pa ideālo trajektoriju pretim finišam, kas būs pēc 38km. Aizmirstu asins taciņu, kārtējo reizi savelku ciešāk somas lences un esmu iekritis apcerē par sieviešu krūtīm… Kā viņas skrien? Atkal pārvelku lences, kas satur kopā plecu siksnas. Viņas vairāk piestrādā pie cores? Ko dod sporta krūšturis? Nabaga meitenes ar kupliem dotumiem, tas taču nav viegli… Klāt pagrieziena punkts un līdzjutēju uzsaucieni aizgaiņā domas par dzimumu nevienlīdzību skrējēju vidū. Kolkā ierodos kā sestais baspēdis. Gribās tikai padzerties kolu, bet, tā kā šis ir Divplākšņu pārvaldīts kontrolpunkts, tad manā rokā rodas apelsīns, kas ātri jānotiesā, un ceļa maizei tiek rokā iespiests nomizots banāns, jo atsakos piemētāt pludmali ar mizām. Apskrienot sagāztos kokus pa meža taciņu, šogad izdodas neuzkāpt nevienam čiekuram. Kādu brīdi skrienu blakus Pēterim, kurš pārmeties uz basām pēdām, jo Kolkā sareibusi galva, un no cīņas par Ultrakausu nācies izstāties, bet arī viņa čilliņa temps man ir par augstu. Mols šogad pieveikts pa augšu, jo pa apakšu jūras līmenis šogad īsti neļauj izskriet. Sāk kristies ātrums, var redzēt, ka treniņos šogad ir ļoti “sačkots”. Garām palido Lielkuilis, ar zobgalīgu: ”Ieslēdzi taupīgo režīmu?!”. Atbildu, ka taupu ādu. Ap 25.km saprotu, ka āda ir beigusies nedaudz ātrāk, nekā paredzēts, un kājas sāku likt vēl uzmanīgāk, lai pēc iespējas mazāk justu ādas neesamību un netrāpītu uz kādu jūras dāvaniņu. Pilnai laimei arī vēders uzpūties, nevaru tikai saprast, kas pie vainas – Isostar želejas kubi vai SIS želejas, bet nu liekas, ka vēderā būtu piepūsts balons. Pēdas sūrst aizvien vairāk, sākas sevis žēlošana. Velkos nožēlojamā “ātrumā”… Somā grab līdzpaņemtie plāksteri… Kaut kur saklausīts, ka it kā 20% no pēdas laukuma, ir kritērijs, no kura baspēdis beidz būt baspēdis. Gribās aizlīmēt caurumus ādā, bet tādu sīkumu dēļ taisīt pauzi trases vidū arī īsti negribas. Nolemju, ka tikšu līdz Melnsilam un tur aplīmēšos. Melsilā izdzeru kolu, šo to paknibinu no uzkodu galda un dodos uz akmens savest kārtībā piedziņu. Kamēr līmējos, piepeld Matīss ar savu “laivu”, un dabūju skaidroties visu viņa sekotāju priekšā, kāpēc esmu tāds nīkulis. Ultralapsa dodas prom no punkta, pamana sprāgulīti uz akmeņiem un jautā brīvprātīgajiem: “Kas Rolandam?” “Salīmēs kājas un dosies trasē.” Dace – “Vajag izlaist matus! Uzreiz ies vieglāk!” Atbildu, ka “varbūt” finišā. Matīs aizlaivo intervēt brīvprātīgos. Sakārtoju somu, norāpjos no sava akmens un nolieku kāju smiltīs… Ok, tīri ciešami. Lai gan Edgars apgalvo, ka trase esot pilnīgi plakana, pieveicu trases kāpuma metrus kempinga kāpā un turpinu virzību pretī Rojai. Nākas forsēt upīti, kur tikko pielīmētais plāksteris noķer mitrumu un sāk lēnām lipināties vaļā. Temps negrib kāpt, turpinu vilkties ar savu pus atlipušo plāksteri uz priekšu. Sanāk interesanta veiklības spēlīte – nolikt pēdu tā, lai plāksteris nosedz caurumu. Atkal asiņu taciņa… Vismaz man neiet tik smagi kā tam nabaga skrējējam… Nojaušu, ka pēdējā punktā varētu būt Kristaps, kurš šobrīd sēž uz traumas. Tā kā temps galīgi nav, bet trollis iekšā vēl sēž, tad jāizdomā kāds jautājums-secinājums, kā pie tādas traumas tikt. Tiek apcerēti LEGO, naktī neizlavierētas galda kājas, bet, piestājot pēdējā dzirdināšanas punktā un 11km startā, kaut kā viss izbirst no galvas. Tā vietā saņemu trolli no Kristapa: “Man liekas, ka tu varētu būt trešais!” (Reference uz pagājušā gada skrējienu). Pasaku, lai beidz man jaukt galvu, jo daudzmaz zinu, ka man priekšā ir baspēžu jūra.

Pametu pēdējo ūdens punktu un dodos pēdējā taisnē. Vai nu Cukuriņa trollis, vai plāksterī esošais ibuprofēna sastāvs, vai arī finiša tuvums iedarbojas, un lēnām sāk atgriezties vismaz kaut kāds ātrums. Pēdas jūt nedaudz mazāk, vēders arī nedaudz atlaidis. Tiesa želejas neesmu ēdis pēdējās 2h, jo negribējās pārsprāgt, ja vēders turpinātu pūsties. Noķeru pat vienu savu apdzinēju. Tālumā jau spīd Rojas niedrotā pludmale, un viss nogurums un sāpes lēnām atkāpjas, liekas, ka tūlīt jau finišs būs klāt, un beidzot varēšu kāpt apavos. Pēdējie kilometri paiet domājot, ka varbūt šis ir īstais gads, lai finišētu tārpiņā… Un esmu jau niedrēs… Svilinošā sajūta pēdās atgādina, ka esi skrējis visu šo distanci bez apaviem. Kas tā, nolādēts, par būšanu, ka jūras krastā aug niedres? Ak, jā… Līcis… Liepājnieciska nosprauslāšanās par to, līča malu nedrīkstētu saukt par jūrmalu. Vēl daži soļi, un no niedrēm jau paveras skats uz “kaut kas līdzīgs cūkai” un uguns naktij sagatavotajām uzpariktēm. Pēdējie 300m ar smaidu sejā un jau skaidrību, ka nākošgad – atkal. Rokas gaisā, bet smaids gan bildēs, izskatās, tomēr nav noturēts un pieticis tikai vienam lūpu kaktiņam. Tieku pie smukās medaļas un Divplākšņu apskāviena. Matīss laivo, tikai trollis šķiet nosprādzis un nerunā muļķības ultratakas laivā.

Lūpas kaktiņa smaids

Lūpas kaktiņa smaids

Aizeju līdz mantu glabātuvei, pasēžu, nolemju iet jūrā atgūt spēkus. Nolādēts! Pat jūra te neriktīga! Liepājā nav tik auksts! Nu nekas, noskalojos ar līča ūdeni un dodos uz dušām. Prātīgi soļi, eju lēnām, šoreiz ar visiem apaviem var just šī gada piedzīvojumu. Izstāvu rindu, nomazgājos un jau jūtos kā cilvēks. Kārtojot mantas, secinu, ka mana zvaigznīte ir pazudusi. Dušas telpā iegāja meitene, ja tur līstu meklēt, visticamāk, ka zvaigznītes redzētu daudzskaitlī. Pakoju lēnām mantas, lai sagaidītu meiteni ārā no dušas un domāju: kā var būt tāds lašara… Velkot jaku, kaut kas aizmugurē nograb, un tajā brīdī garāmejošie sāk meklēt noklīdušas medaļas īpašnieku. Yes! Liels atvieglojums. Neesmu pasējis šī gada trofeju!

Iemainu pusdienu talonu pret tradicionālo zivju zupu un kausu alus. Paldies, Inta! Tieku pie vēl viena kausa alus, Apbalvošana, kur šogad Uldzha ticis uz pjedestāla, jo bija izlēmis neskriet ātri un izbaudīt pasākumu. Tradicionālā baspēdu kūka, un visi lēnām dodas uz piekrasti izbaudīt uguns nakts pasākumus. Mājupceļš ar starpposmu Jaunpilī. Ļoti interesants starpposms. Paldies Inai par nākošās dienas ekskursiju pa bērnības takām un Jaunpils vēstures stāstīšanu!

3

12 komentāri rakstam Baspēdu trollis

  • .Linda .Linda

    Ja būtu jāvērtē – viens no labākajiem šī gada skrējienu aprakstiem. :)

  • Pievienojos rakstīšanas komplimentam – trolli, raksti (un skrien) vēl! (:

  • Hiēna Hiēna

    Un tu esi viens no tiem nedaudzajiem izredzētajiem, kuri zina, kur tur ir duša! :D

  • Raitis58 Raitis58

    Sen nebiju tik gardi smējies- kaudze literāru pērlīšu! Dikti sagribējās nākamgamgad pašam to jūrmalas(un līčmalas) smilšpapīru noprovēt. Pagaidām gan varu tikai ~10km izturēt…

  • trololo trololo

    Troļļus nebarot! Kaitīgi apkārtējiem un nedaudz pašam… …no apkārtējiem!

    Duša ir aiz zupas vietas, kaut kur bultiņu virzienā :D

    Un vajag padeldēt pēdas, ne tik traki kā dažs labs, bet ar laicīgiem treniņiem un bez Matīsa rakstiem droši var izturēt 35km pirms pirmajām interesantajām sajūtām.

  • jaudzin jaudzin

    Vienīgā doma, izlasot skrējiena aprakstu, ir par kupliem dotumiem – gan cenšoties atbildēt uz jautājumu “Kā viņas skrien?”, gan par autora prasmi rakstīt. :)

  • antra antra

    Tiešām ļoti feini uzrakstīts. :)
    Pasmaidīju daudzkārt par mazajām domu pērlītēm un to, kas notiek galvā, kamēr skrien un skrien, un skrien. :)
    Tā asiņu taciņa ik pa laikam gan baisa..

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Labi skriets un labi sadrukāts, tikai kādēļ rakstam nosaukumā ir baspēdu, bet tekstā ieskrējis baspēžu?

  • trololo trololo

    Viens nevar būt “baspēžis”, daudzi nevar būt “baspēdi” :D

  • Nezinu kā ar gramatiku, bet, manuprāt, šim skrējienam vajadzētu dot citu nosaukumu:

    1. daļa (līdz 30km) Baltijas Baso Pēdu Ultramaratons
    2. daļa (pārējais) Baltijas Bez Pēdu Ultramaratons

    Tātad, Baltijas Baso un Bez Pēdu Ultramaratons (BBBPU)

    Tikai pārdomas par tēmu.

  • trololo trololo

    No anatomiskā viedokļa pēda ir no potītes uz leju :D
    Baigi daudz jādilst :D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.