Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

II daļa. Torte

Jūnijā pamazām tuvojos mērķim – drīz būs trīs gadi, kopš skrienu katru dienu.

Iepriekšējās jubilejas atzīmētas ar pirmo simtnieku un pirmo kalnu ultramaratonu, tāpēc spriežu, ka vajadzētu sarīkot kādu ballīti arī šim gadam. Turklāt Cietmiesis* kļūst nepacietīgs – jāskatās kā savākt UTMB kvalifikācijas punktus nākamajai loterijai. Klīstu pa Baltā kalna skrējienkarti.

Caps! Iekrītu lamatās. Augusta otrā pusē Monblāna dvīņubrālis turpat Francijas Alpos – UT4M (www.ut4m.fr). 169 km, 11 000 vertikālie metri, max 54 h. Pēdējais cipars man sevišķi patīk. Varēšu gandrīz kā tautasdziesmā “trīs dieniņas, trīs naksniņas, iet pār kalnu dziedādams”… Un tieši aprit trīs gadi, kopš skrienu katru dienu. Īsta jubilejas torte, kurā iespraust trīs svecītes …. protams, ka gribu.

Izpētu, ka jāskrien apkārt Grenobles pilsētai pa četriem kalnu masīviem – Vercors, Oisans/Taillefer, Belledone un Chartreuse. Pasākumu piedāvā dažādos izpildījumos – skriet kādu no četrām daļām individuāli, skriet pilno distanci četru cilvēku stafetē, skriet pilno distanci četrās dienās, katrā no tām veicot ceturto daļu, vai skriet visu uzreiz. Vēl atsevišķi ir arī simtnieks un vertikālā kilometra sacensības (3 horizontālos kilometros jāuzkāpj 1 km vertikāli). Šī odziņa iekļauta arī kopējā maršrutā. Es maksāju, un man, protams, vajag visu uzreiz – piesakos uz pilno distanci.

Galda klāšana

Kaut kad jūnija vidū sparingā dabūju spērienu krūtīs. Nedaudz asiņo – visticamāk noberzts. Nekādu ērci nemanu, un arī sarkano pleķi sākumā uztveru kā sasitumu. Jūlijā pleķis tomēr nepazūd, un nolemju drošības pēc pārbaudīt, vai atkal neesmu dabūjis Laima slimību. Bingo – atkal ir! Īsts Laima luteklītis – jau otro reizi. No pieredzes zinu, ka vismaz divu nedēļu antibiotiku kurss. Uzsāktā mēneša 500+ treniņprogramma nokrītas uz knapiem 300 km.

Pēc Jelgavas pusmaratona zvanu, lai pārliecinātos, ka asinsanalīzes atkal kārtībā. Nav kārtībā – nozīmē vēl divu nedēļu kursu. Lasu aprakstus par iespējamām komplikācijām un sāku uztraukties. Skrienu tikai ķeksīša pēc, jo trešajā antibiotiku nedēļā jau sāk spiest sirdi. Iepriekš apmaksāto Cēsu skrējienu šoreiz nākas izlaist, savukārt par UT4M pēc dažām nedēļām cenšos nedomāt. Ne pārāk izdodas.

Nākamās analīzes visu sagrauj – joprojām esmu slims un neko es neskriešu. Ja augusta otrā pusē vispār būšu lietojams, tad Francijā varēšu grauzt burkānus un plaukšķināt finišētājiem (viss rezervēts un apmaksāts – nebraukt būtu pavisam bēdīgs scenārijs). Ģimenes ārste pirms trešā antibiotiku kursa nolemj mani aizsūtīt uz Infektoloģijas centru. Nākamajā rītā esmu tur, un jau reģistratūrā man iesaka asinsanalīzes izmest miskastē – ja izdzēru antibiotiku kursu, pleķa nav un nekas nesāp, tad viss kārtībā. Priecīgs zvanu ģimenes ārstei. Šī pārjautā – es taču nedomājot skriet? Protams, ka nē… Tomēr pieķeru sevi smīnam.

Atceļā uz Jelgavu jau esmu ticis ar sevi skaidrībā – mēģināšu. No ģimenes ārstes dabūju nosūtījumus sirds pārbaudei (komplikāciju apraksti tomēr mazliet biedē). Kardiogramma un kaut kādas specifiskās asinsanalīzes kārtībā. Drošības pēc piesakos arī Sporta laboratorijas slodzes testam. Sirds strādā labi. Pārējais jau komforta jautājums – ja nevarēšu, stāšos ārā.

Nedēļu pirms sacensībām esmu Grenoblē. Iekārtojos, sapērku produktus un četros pēcpusdienā jau pētu trases pēdējo daļu. Mērķis – piecās dienās izstaigāt augstākos un tehniski sarežģītākos posmus, sevišķi tos, kurus potenciāli būs jāšķērso naktī. Pie viena varēs aklimatizēties mazliet retinātā gaisā.

Izpētu, ka augstākie ir otrais (Oisans/Taillefer) un trešais (Belledone) masīvi. Trase kāpj gandrīz līdz 2400m, bet masīvu virsotnes tuvojas trīs tūkstošiem, vietām pieglabājušas arī pa kādam sniega gabalam. Augšā klaji plato ar ezeriņiem un akmeņu lauki, zemāk mežainas gravas. Vismaz augšējos posmos trase izlikta pa šaurām, akmeņainām takām. Grants un asfalta ceļu apskatītajā maršrutā praktiski nav.

24_Belledone_Skats_no_grand_colone

Skats no trases augstākā punkta Grand Colon (2394 m)

Pirmais (Vercors) un pēdējais (Chartreuse) masīvi relatīvi zemāki, tāpēc šeit trase kāpj līdz pašai augšai, kas ir apmēram 2000 metros. Vercors masīvs ir sašķiebusies plātne, kurai viena puse iegrimusi un relatīvi lēzena, bet otra – pacēlusies klints siena. Chartreuse toties varēs lepoties ar finiša noskaņu un grandioziem skatiem no nocietinājumu fortiem uz lejā esošo pilsētu.

28_Chamechaude_no_augsas

Skats no Chamechaude virsotnes (2082 m) pēdējā masīvā

To, ka trase ir tehniski sarežģīta, paziņo arī mani šosejas Asics, kuriem zole sadalās jau ceturtajā pastaigu dienā. Žēl – vēl pat tūkstotis nav saskriets. Iepriekšējie savāca trīs. Pēdējā pastaigu dienā velku savus sacensību Inov8, bet vakarā skatos, ka arī šiem protektora gandrīz vairs nav (slikti – otrajā sacensību dienā sola lietu), turklāt zole vienā pusē atlīmējusies un turas tikai uz purngalā iešūtajiem diegiem.

Spriežu, ka līdz finišam Inov8 var neizturēt, tomēr skriešana ar jaunām neievalkātām botām arī – loterija. Sacensību tirdziņā apavu izvēle nav pārāk liela – Asics, par kuriem man šosejas stereotips, un Dynafit. Par pēdējiem es, lauķis, neko daudz neesmu dzirdējis, bet pielaikojot kājā turas labi – nopērku. Distanci apaviem sadalu brālīgi – pirmo pusi, kamēr temps lielāks, skriešu ar ievalkātajiem Inov8, bet otro pusi (par to, ka tāda vispār būs, joprojām neesmu līdz galam pārliecināts) ar neievalkātiem Dynafit.

9_Pass_de_la_Vache_un_es

Oisans masīvā satiku sacensību fotogrāfu un tiku pie bildītes. Pas de la Vache (2320 m).

16. augustā pēc pastaigas kalnos skrienu savu trīs gadu jubilejas skrējienu. Kaut vidējais noskrējiens ir stipri mazāks kā citiem, kas slimo ar to pašu slimību, vienalga ir padarīta darba sajūta. Jubileja klāt, un pat, ja visu pasūtīto torti nevarēšu apēst, nešaubos, ka pēc trīs dienām gaidāmo ballīti vēl ilgi atcerēšos.

Kopā piecās dienās esmu nokāpelējis 120 kilometrus ar apmēram 7,2 tūkstošiem augstuma metriem. Reāli no trases apskatīti kādi 60 kilometri, jo mašīnas dēļ pārgājieni jāveic turp-atpakaļ. Temps katru dienu krities – beigās jūtos kā pēc kārtīgām sacensībām. Atliek divas dienas atpūtai, kurās beidzot apskatu Grenobli, nododos gastronomiskām baudām un pētu laika prognozes. Tās joprojām sola pirtiņu pirmajā dienā un kārtīgu dušu otrajā, bet vismaz pirmā nakts tomēr būs sausa.

7_Vercours_soma_un_krusts

Trīs gadu jubileja. Kaponkuļa noskaņu bilde ar somu, nūjām un krustu.

Dienā pirms sacensībām kārtoju somu, izņemu numuru, nododu uz kontrolpunktiem vedamās mantas un klausos instruktāžu (neko jaunu tur gan nepasaka). Sarakstā nopētu, ka starp garās distances 500 dalībniekiem ārzemnieku gaužām maz – varbūt kādi 30… Nevaru atcerēties, vai esmu apmaksājis dalību makaronu ballītē, bet neviens aiz rokas neķer un ārā nedzen. Daudz nav, bet ir garšīgi.

Aizmiegu stipri pēc pusnakts, bet starts tikai 7:00 no rīta nepilnus divus kilometrus no apartamentiem – nedaudz pagulēt sanāk. Sarežģītākais rīta uzdevums – iedabūt acī kontaktlēcu (ikdienā tās nelietoju). Starta/finiša zona pie Alpu stadiona, kur 1968. gadā notika ziemas olimpiskās spēles. Uz turieni iesildoties skrienu un ceru, ka pēc finiša būšu spējīgs atnākt atpakaļ. Starta zonā visur armijnieki ar triecienšautenēm – labi, ka man nav sieva Alla un nesteidzos uz bāru. Ekipējuma pārbaude. Sapratis, ka būs jārunā angliski, vīrs pamāj, lai eju tālāk.

Ballīte

Koridorā nostājos kaut kur pa vidu – starts būs kopā ar citām distancēm, tāpēc grūti saprast, kur mana īstā vieta. Tā kā uzstādītais mērķis ir aizbēgt no kontrollaika, domāju sākt ātrāk, lai Kontrolpūķis visu laiku neelsotu pakausī. Smejos – ieraduma pēc esmu sācis stellēt hronometru. Hm, varbūt tomēr jāpārbauda datuma iestatījumi?

Mācos skaitīt franciski dilstošā secībā… Aiziet!

Sākumā skrienam pa parka zālieniem, pēc tam kādus piecus kilometrus pa pilsētas centrālo ielu. Temps šķiet optimāls, tāpēc turos plūsmā. Pilsēta piebūvējusies pie pašas kalna malas – beidzas mājas, un uzreiz sākas straujš kāpums Vercors masīvā. Līdz pazīstamām takām, ko iepriekš esmu izpētījis, vēl jākāpj kādi 800 m, un pēc tam vēl 900 metri līdz pirmajai virsotnei. Zem kājām galvenokārt meža ceļi – lēzenākos posmos vēl skrienam, bet stāvākos jau soļojam. Atkal pamanu, ka mans soļošanas temps pret kalnu gandrīz neatpaliek no vietējo skrējiena. Garākas kājas aiztaupa lieku vertikālo kratīšanos. Bet tas tikai neliels mierinājums pirms noskrējieniem, kur vietējie ies garām kā stāvošam.

Kādā brīdī ceļš kļūst pazīstams. Kāpju pa pamesta olimpiskā tāllēkšanas tramplīna trepēm, un tad jau pirmais dzirdināšanas un laika kontroles punkts. 13 km un 1700 vertikālie metri divās stundās. Laika kontroles lapa stāsta, ka trases slēdzējs ir divas stundas aiz manis, bet tas man liekas kaut kā neadekvāti – droši vien taupās nākamajiem posmiem.

Želejas ar kolu, banāni, sistēma. Tālāk gaidāmas šaurākas un stāvākas takas, tāpēc jākustas, lai izvairītos no sastrēgumiem. Sastrēgumu nav, bet arī apdzīšanas joslas nav ierīkotas, tāpēc kustamies visi vienā tempā. Pēc nepilnas stundas veikti arī atlikušie 900 metri, un briesmīgais, bet aizdomīgi lēnais trases slēgšanas pūķis atpalicis vēl par stundu. Atļaujos izbērt no botām akmentiņus un nedaudz izstaipīties. Trases apskates laikā bija smuks skats uz pilsētu, bet tagad rīta dūmaka ielejā vēl nav pilnībā izklīdusi. Zinu, ka tālāk būs 5 km joziens.

2_Vercours_pirmā_virsotne

Pirmā virsotne Moucherotte (1901 m). Lejā Grenoble.

Sākumā ceļš ar lielām akmens šķembām, bet tad viens posms tīrā bauda – lēzeni ripojam lejup pa mīkstām kalnu ganībām. Lai tauta pārāk neieskrietos, vietām tomēr kāds stāvāks kritumiņš ar slīdošiem akmentiņiem – dzirdināšanas punktu 500 metrus zemāk sasniedzu pēc nepilnas pus stundas. Pa pusei apreibis sistēmā sapildu gāzētu ūdeni. Joprojām turpinu atrauties no kontrollaika – Cietmiesis* jau lielās, ka kaut kur iemūrēšot kapsulu ar vēstījumu Kontrolpūķa pēcnācējiem. Lai lielās. Nojaušu, ka šis pēc pirmā maratona notīsies. Savukārt pēc otrā būs klāt Mīkstmiesis, kas mēģinās pārliecināt, ka Pūķa vēderā nemaz nav tik slikti.

Tālāk pus kilometrs vertikāli uz Vercors masīva augstāko virsotni Saint-Michel (1966 m). Trases apskates laikā GPX fails ieveda pilnīgā bezceļā – akmeņainā un ērkšķainā nogāzē. Kaut kas tomēr mazliet pamainīts, un šis posms pazudis. Tuvāk virsotnei taka nav iemīta, bet nedaudz iekrāsojusies uz akmeņu kaudzēm. Lidinās drons. Ir jau arī vērts – ja paskatās atpakaļ, Vercors masīva siena redzama visā savā krāšņumā.

6_Vercours_St_Michel

Skats uz Vercors masīvu no otrās virsotnes Saint Michel (1966 m).

Esmu augšā. Netālu no virsotnes kādu evakuē ar mediķu helikopteru. Pieskrienot redzu, ka cietušais nav skrējējs, bet kāds tūrists, kas satraumējis (salauzis?) kāju. Tālāk iepriekš neizpētīts noskrējiens uz 1,5 km zemāko ciemu ar sarežģītu nosaukumu. Taka šaura un stāva – šeit vietējie īskāji atspēlējas un lido garām. Aizdomīgi ātri – sāku pētīt, ka numuri citā krāsā. Tad jau nav tik traki – esmu laipns un, kad aiz muguras birst akmeņi, pakāpju malā, lai netraucētu maratonistiem finiša līknē.

Diena iesilst un sāk cepināt. Lejā ciemats ar dzirdināšanas punktu un strūklaku, kurai “aplipis” vesels bars uzkarsušu skrējēju. Uzpildu sistēmu, samērcēju cepuri un laižu tālāk. Cietmiesis izvirzījis kārtējo astronautu hipotēzi, ka maratonu ar 2700 augstuma metriem vajadzētu finišēt sešās stundās. Izklausās gandrīz vai ticami, jo vēl stunda un 10 km. Bet uz numura uzdrukātajā trases profilā pamanu nelielu zobu. Neskati kalnu uz papīra. Tas izrādās 400 + metru kāpums un tikpat garš noskrējiens. Augšup stāvi meža ceļi – it kā ejam ēnā, bet vienalga pamatīgi karsē. Cietmiesis sarullējis savus plānus un pazudis.

Vif kontrolpunktā, kas noslēdz pirmo no četriem masīviem, esmu pēc septiņām stundām. Pūķis atpaliek jau par sešām. No mantu somas savācu tīru kreklu un izbaudu aukstu dušu. Ik pa brīdim ģērbtuvē ieklīst arī pa kādai dāmai, jo dušas, izrādās, visiem kopējas. Finišējušie franču kungi arī bez biksēm ir galanti, un aicina pievienoties. Man nav laika uzjautrināties – atvēsinājies lidoju uz zāli, kur var dabūt pusdienas. Dod tikai rīsus ar ketčupu. Zupiņas nav. Traki – iepriekšējos skrējienu esmu izdzīvojis tieši pateicoties zupiņām. Siltas, sāļas, šķidras un ar makaroniem – viss, kas vajadzīgs. Vismaz sataisu ultrabiezu maizi ar desu un stūķēju divas rīsu porcijas.

Esmu laiskojies pus stundu – laiks Oisans/Taillefer masīvam. Lai tiktu 2300 metru augstumā, puse no 2000 vertikālajiem metriem jāsavāc 25 horizontālos km, bet beigās otrs tūkstotis tomēr būs jākāpj vienā stiepienā. Izejot no kontrolpunkta ēkas, trāpa karstuma vilnis – pēc sacensībām izpētu, ka bija uzsilis līdz +28 grādiem. Par laimi, ik pēc pāris kilometriem gadās kāds māju puduris ar veldzējošiem ūdens krāniem. Sākumā izbaudu procedūru ar sejas apmazgāšanu un cepures mērcēšanu, vēlāk optimizēju – galva iekšā/galva ārā. Brīžiem kādam eju garām. Viens saka, ka tiksimies vēlāk. Pie sevis filozofēju, vai tie ir draudi panākt, vai atvadas līdz finišam.

Laffrey kontrolpunktā palecos kā zaķis burkānu noliktavā – uz elektriskās plītiņas vārās zupiņa. Dodu vienu krūzi un rādu divus pirkstus. Arī pērtiķītis sajūsmā. Ja es viņam dodu zupiņu, tad viņš ar mieru mani vēl kādu laiku pavizināt. Bilde atkal kļuvusi krāsaina, un pat atpūtnieki, kas guļ pludmalē pie ezera, šķiet tīri jauki ļaudis, nevis dīkdieņi, kas tur speciāli un par maksu sapulcināti, lai demoralizētu skrējējus.

Ik pa laikam maināmies vietām ar melno cilvēku no Franču kolonijas. Šis saka, ka esot “hot and [eo]rd”. Kādu brīdi nevaru saprast, kas ir otrais vārds, bet tad atceros youtube video par šo skrējienu, kur divi dāņi apspēlē franču izrunu angļu vārdam “hard”. Mierinu, ka vakars jau klāt – tik karsti vairs nebūs. Tiešām vairs tik ļoti nesvilina. Divās stundās esmu apēdis vēl 13 kilometrus un 800 vertikālos metrus. Septiņos vakarā ierodos vietā ar daudzsološu nosaukumu – La Morte. No šejienes sāksies 1 km kāpums.

8_Oisans_skats_no_pass_de_la_Vache

Pas de La Vache trases apskates laikā. Lejā kaut kur pa labi La Morte ciemats.

Kontrolpunktā uz soliņa dāma, kurai acīmredzams drudzis. Bet numurs nav noņemts un sejā apņēmība – vēlāk viņu atkal redzēju trasē. Zupiņa, daži augļi, sistēma. Upurēju laiku, lai no kompresijas zeķēm izņemtu (iespējams iedomātus) akmentiņus. Tagad būs jākāpj gandrīz apaļš tūkstotis. Augšā jau biju pienācis no otras puses – izskatījās diezgan briesmīgi, bet kaut kā vajadzētu paspēt līdz tumsai. Pie izejas ekipējuma kontrole – pārbauda lietus jaku, lukturi, ūdensnecaurlaidīgās bikses un prasa parādīt arī pārtiku. Hm, pārtiku kaut kur pa ceļam jau esmu apēdis. Pārējie batoniņi gaida nākamajā lielajā punktā. Stulbi smaidu un saku, ka mani labi pabaroja. Palaiž.

Pusotra stunda līdz tumsai un tūkstotis vertikālo metru. Kāpums stāvs, augšējā daļā taka pēdas platumā. Trīs francūži pagriezienā apsēdušies un kaut ko komentē. Ar domāšanu mazliet pašvaki, un paziņoju, ka “Sorry, I don’t speak English”. Šis rāda ar žestiem – dzer no pudeles un griež zvaigznes ap galvu. Iespējams viņš to par sevi, bet varbūt arī par mani. Galva tiešām griežas un strauji tuvojas tumsa. Uzvelku jaku. Cits francūzis rāda uz augšu un saka, ka vairs neesam tālu. Pilnīga tumsa iestājas tieši reizē ar Pas de la Vache pārejas sasniegšanu. Pāreja gan jocīga – drīzāk virsotne, jo apkārt nekā augstāka nav.

Velku ārā lukturi, bet tas kaut kāds aizdomīgi blāvs. Atceros, ka baterijas neesmu nomainījis ne pēc TDS, ne Aitanas skrējiena. Tomēr nolemju, ka tehnisko pauzi taisīšu zemāk pie ezera, jo tagad gaidāms sarežģīts posmiņš, ko labāk veikt kompānijā. Izmantoju iespēju, un iekabinos astē pārītim, kam uz galvas kārtīgi citplanētiešu prožektori. Lejā konstatēju, ka lukturī trīs baterijas, bet iepakojumā tikai divas. Kaut kur somā jābūt vēl divām, bet lukturis atkal strādā normāli. Iztiksim.

Apejot kāda pakalna sānu, ielejā paveras skaists skats uz Grenobles ugunīm. Hm, ja viss tiešām izdosies, tad tur varētu būt ne ātrāk kā pēc diennakts… Esmu tikko uzkāpis otrajā no četriem masīviem. Jācenšas neaizķerties aiz kādas saknes, jo taka lido lejā caur egļu mežu. Tur sagaida asfaltēts ceļš, bet tas paliek kā mirāža tuksnesī – taka aiziet paralēli un lēkā pa akmeņainiem, frančiem šāds salīdzinājums nepatiktu, amerikāņu kalniņiem.

12_Oisans_ezers_takas_mala

Skats no takas Oisans masīvā.

Nākamais kontrolpunkts masīva vidū pie Poursollet ezera (1700 m). Te var piebraukt ar mašīnu, un ir kaut kāda atpūtas bāze ar mājiņām, tāpēc pamatīga ballīte. Dzirdināšanas telts gan tikai viena, tāpēc darba virsma pārāk īsa un grūti tikt klāt. Sarēķinu, ka no kontrollaika esmu aizmucis jau vairāk kā astoņas stundas, bet nevar zināt, kā klāsies nākamajā dienā, jo sola pamatīgu lietu. Domas par lietu liek kustēties ātrāk – priekšā vēl vertikālais kilometrs, un slapjā laikā tur noteikti iet tik pat jautri kā Ziemeļkorejas līdera bērēs.

Tehnisko 400 metru kāpumu līdz Plateau des Lacs izdodas pieveikt samērā raiti. Te 2000 metru augstumā vairāki ezeriņi un samērā līdzenas takas. Starp mākoņiem brīžiem iznirst pilnmēness un pa labi augšā iezīmē Taillefer (2857 m) virsotnes siluetu. It kā varētu paskriet, bet trase atkal nedaudz pamainīta, un ved pa akmeņaināku taku. Izmantoju attaisnojumu un skriešanu aizstāju ar ātru soļojumu. Taka nogriežas pa kreisi un pēc brīža šķērso mazu upīti. Tālāk pa upītes gravu.

Vienos naktī esmu spocīgā kalnu būdiņā. Elektrības nav, tāpēc kontrolpunktā deg sveces (varbūt tas tikai noskaņai?). Uz galdiem ūdens un dažas uzkodas – patīkami naktī kalnos satikt cilvēkus. Lai es nesāktu birdināt aizkustinājuma asaras, cilvēki paziņo, ka tagad trīs ar pus kilometros būs jānolaižas 1,3 kilometrus zemāk. Vajadzēja palūgt trepes vai izpletni, izrēķinu jau kustībā. Tādā slīpumā iet sasodīti lēni – brīžiem paslīdu, bet nekrītu. Par varītēm cenšos nedomāt, ka gravas otrā pusē gaida tāds pats mīlulītis pretējā virzienā… vertikālais kilometrs. Kad beidzot sasniegšu dibenu, varēšu gaudot kā komendante vilkaču bedrē.

Kur kalnu skrējienos pazūd temps? Ne jau tikai kāpumos – šādā slīpumā un tumsā pieci kilometri lejup no kalnu būdiņas ir prasījuši stundu un četrdesmit minūtes. Pašā aizas apakšā mazliet padrūms hidroelektrostacijas ciematiņš. Abās pusēs gandrīz vertikālas kilometru augstas sienas – sajūta tiešām kā bedrē. Kaut kur jābūt lielajam kontrolpunktam – skrienu, bet nav. Ciemats iet uz beigām, un beidzot atrodas arī kontrolpunkts.

Kontrolpūķis šajā posmā sācis tuvoties. Rezervē astoņas stundas – par pus stundu mazāk kā iepriekšējā kontrolpunktā, turklāt vēl jātērē krietns laiciņš sakopšanās un ēšanas procedūrām. Savācu mantu maisu un šaurā koridorā meklēju dušu. No vienas telpas skan bļāvieni. Izrādās, ka siltā ūdens nav. Naktī jau tāpat nav pārāk silti, tomēr savācos, un saņemu ledusaukstu sveicienu no kalnu strautiem. Pārģērbju garo kārtu turpmākajiem nakts piedzīvojumiem, atjaunoju batoniņu krājumus un uzvelku jaunās kedas. Virtuvē makaroni ar kečupu. Otra porcija izpaliek, jo vēl nav gatavi, bet vietā dabūju buljonu. Dažas haotiskas uzkodas, un ar grūtībām piespiežu sevi piecelties. Ir pus četri naktī… vai es tiešām to gribu?

Vertikālais kilometrs sākas bez priekšspēles – turpat krūmos aiz kontrolpunkta. Uzreiz novērtēju, ka lietū te būs īsta kompartijas debesīs uzņemšanas ballīte. Nabaga cilvēki, kas te kāps dažas stundas vēlāk. Ja tādi vispār ir – varbūt es esmu pēdējais, jo kontrolpunktā palikušie izstājušies… Nē, viens nāk pakaļ un aiziet garām šņākdams kā tvaika lokomotīve. Tālāk kāpju viens, maziem solīšiem, skaitot līdz simts. Vienreiz, otrreiz… daudzreiz…

UT4M Kilometre Vertical jeudi 20 Aout

Vertikālā kilometra noslēguma daļa. Bilde zagta no www.UT4M.fr.

Kur diez palicis…? Hahā… kā Mīkstmiesi piemin, tā Mīkstmiesis klāt.

Labs psihologs. Uzsit uz pleca, uzslavē un saka, ka nu jau būs diezgan – jāstājas ārā. Pēc vairāk kā divdesmit stundām trasē man galva vairs diez ko raiti nestrādā, bet viņam blociņš ar visādiem dzelžainiem argumentiem. Esot vēl tikai knapa puse, pēc dažām stundām būs lietus, kas trāpīs tieši trases tehniskākajā un augstākajā posmā, jaunās botas noberzīs kājas, vai es tiešām vēl gribu trīsdesmit stundas mocīties, lai mani noceltu no trases kaut kur pēdējos kilometros, pēc slimības samocīšu sirdi – viņš manu nāvi nepārdzīvošot u.t.t.

Gandrīz jau piekāpjos, bet tad saprotu, ka esmu kaut kur vertikālā kilometra vidū, un te nekāda izstāšanās nesanāks. Mīkstmiesis arī šo nav ņēmis vērā. Kādu brīdi kasa pakausi, tad atkal ir izdomājis – piedāvā apsēsties, atvērt telefonā GPX trasi un kopīgi kādu brīdi parēķināt, vai izdevīgāk izstāties lejā, vai augšā. Nu nē, lejā es nekāpšu – priekš kam tad es te mocījos? Kāpšu augšā. Mīkstmiesis nopūšas un velkas līdzi.

Kādā bīstamā pagriezienā tīklā karājas zirneklis ar sarkanu lukturi un sarunājas pa rāciju. Prasu cik vēl tālu. Šis saka, ka 200 metri, jeb 20 minūtes. Hm… tas taču nav nemaz tik daudz pēc pieveiktiem 800 metriem – atkal savācos. Piedod mans uzticamais draugs, Mīkstmiesi – mēs turpinām!

Telti ar lielu izgaismotu Petzl bumbu sasniedzu nedaudz pēc 5:00 rītā vēl tumsā. Vertikālo kilometru ar nelielu astīti esmu kāpis stundu un 55 minūtes. Prasu, cikos viņi beidz darbu – izrādās divos dienā. Tātad vēl deviņas stundas, līdz šeit ieradīsies Kontrolpūķis un visu nodedzinās. “Mierīgi var nosnausties!” cerīgi iejaucas Mīkstmiesis. Nu, nē. Priekšā vēl Belledone masīva augšas tehniskās takas. Šķiet, ka lietu solīja ap 9:00 vai 10:00 rītā, tātad ātri kustoties vēl var tikt pāri vai lietu dabūt kaut kur beigu daļā. Kamēr vēl varu, jākustas – kad vairs nevarēšu, apēdīšu atlikušos šimpanzes batoniņus un gulēšu zem egles.

Priekšā vēl viens bēdu brālis – soļojam pa taku augšup. Drīz jāsākas pazīstamam posmam, no kura startēju trases apskates laikā. Tad pakāpeniski jāsakrāj kādi 500 vertikālie metri, līdz sasniegsim pacēlāja galapunktu Croix de Chamrousse (2253 m). Tālāk atkal lejup, kur tehniskas takas pa akmens bluķiem masīva iekšienē. Beigās 300 metru ļoti stāvs kāpums līdz trases augstākajam punktam Grand Colon (2394 m).

19_Belledone_skats_uz_trasi

Belledone masīva augšējā daļa. Skats no Croix de Chamrousse (2253 m).

Gaidu pazīstamo taku, bet nesagaidu. Nonākam slēpošanas trasē, kas ved vairāk pa kreisi. Nav pareizais virziens. Varbūt kāds pajokojis ar marķējumu? Joks pārāk vērienīgs – saprotu, ka trase mainīta. Pamazām kļūst gaišs. Kādā brīdī kāpšana beidzas, un, lēzeni ejot apkārt kalnam, nokļūstam slēpošanas centrā. Pa labi augšā redzu pacēlāja staciju, kur bija jānokļūst no otras puses – esam pārsimts metrus zemāk.

Ēkā kontrolpunkts, kas evakuēts no augšas. Jautāju par trases izmaiņām. Tas esot laika prognožu dēļ – augstākie posmi izņemti, jo būšot pamatīgs gāziens un, iespējams, pat vētra. Distanci un augstuma metrus varēšot vākt zemāk. Apēdu tradicionālās divas zupiņas un taisos tālāk. Pulkstenis nedaudz pāri 6:00, lietus vēl nav – jāstrādā. 150 metru kāpiens – augšā Croix de Chamrousse liekas tepat ar roku aizsniedzams. Bet tas ir mānīgi, jo ēka patiesībā ir liela, un līdz tai varētu būt kādi 400 vertikālie metri.

Tā kā īsto maršrutu iepriekš esmu izpētījis, ar interesi vēroju, kas ielikts vietā. Nodzen lejā pa slēpošanas trasi, tad ielaiž pa labi šaurā takā gar strautu/mazu upīti. Pretim brien čalis ar trases marķējuma somu uz muguras – izskatās, ka tikai nupat pabeiguši spraust jauno maršrutu. Takas mijas ar meža ceļiem. Slīpums skrienams, un daži bēdu brāļi parauj līdzi. Sāk smidzināt, bet mežā gandrīz nejūt. Kaut kur priekšā lejā grava ar šalkojošu upīti. Ieslīpi nolaižamies lejā un kādu brīdi skrienam upītei paralēli, tad pa tiltiņu pāri un kāpjam pretējā virzienā pret kalnu. Atkal kādi 300 vertikālie metri, bet šis tomēr šķiet stipri vieglāk, nekā akmeņainā taka masīva augšā.

Sasniedzam kaut kādu meža ceļu un griežamies pa kreisi – samērā ilgi lēzens kritums. Dienasgaisma organismu atkal sapurinājusi – gandrīz visu laiku skrienu. Pa ceļam uzvelku jaku, jo lietus kļuvis stiprāks. Pusdesmitos kādā pagriezienā liela telts ar dzirdināšanas punktu – 113. kilometrā esam atpakaļ uz īstā maršruta. Grand Colon virsotne paliek kaut kur pa labi augšā. Paēdu zupiņu, uzpildu sistēmu un dodos lietū.

Pa meža ceļiem skrienam lejā no trešā masīva. Tagad jau tiešām gāž, un tas rosina kājas kustināt ātrāk. Nez kāpēc liekas, ka varbūt līdz lielajam kontrolpunktam tikšu sauss, bet tā ir tikai šķietamība, jo vēl 13 km. Kalns beidzas strauji – esam mazā ciematā. Kādā krustojumā paskrienu garām dzirdināšanas punktam. Sauc atpakaļ, bet esmu jau gabalā. Pēc brīža sistēmā beidzas ūdens, bet tas ar uzviju tiek kompensēts no debesīm.

Tālāk plakans – vairs neskrienu, bet ātri soļoju. Neviens tā arī neapdzen. Dzelzceļš, kukurūzas lauki, upe, kaut kāda zirgu izjāžu ferma (notiek sacensības), pāri autobānim. Zīme, ka līdz lielajam kontrolpunktam 1 km. Tas ir kārtīgs franču ultrakilometrs, kas iestājas uzreiz pēc diviem atlikušajiem kilometriem – jau sāku apsvērt, ka būšu aizgājis garām, bet beigās tomēr ir. Zāle, somas un ēdnīcas lodziņš, caur kuru visu ko var dabūt. Pulkstenis rāda 12:00 – līdz kontrolpunkta slēgšanai 13 stundas. Ātrais noskrējiens ir attaisnojies, bet lielākā ietekme, acīmredzot, trases izmaiņām. Pirmo reizi saprotu, ka kaut kā jau finišēšu – palicis pēdējais masīvs.

Izņemu mantu somu un dodos uz dušu. Ģērbtuvē vesela brigāde kā F1 boksos apkalpo francūzi. Es arī gribu, lai kāds man novelk kedas… Bet dušā vismaz ir silts ūdens. Velku sausu TDS kreklu un Spānijā iegūtās kompresijas zeķes. Realizēju kaut kādu dīvainu ideju – izlietnē mazgāju botas, lai nesasmērētu zāli, kaut tūlīt atkal būs jādodas dubļu jūrā. Mazliet izbaudu muļķa laimi, pirms sausās zeķes nākas stīvēt slapjajās botās un lepnajam kreklam uzvilkt izmirkušo jaku. Pirmo reizi iemēģinu arī ūdensnecaurlaidīgās bikses.

Caur debesu lodziņu dabūju makaronus ar tomātu mērci un buljonu. Pie galda blakus atkal sēž mans melnādainais tempa turētājs, ar kuru blakus cīnījāmies jau pirmajā masīvā. Skatās uz manu pulksteni un jautā, vai tas, kas blakus lādējas no rozetes, arī neesot manējais. Laikam sāku izskatīties pēc Berlīnes atbrīvotāja. Pēc trīsdesmit stundām trasē mēs visi kļūstam mazliet dīvaini.

Ēdot rēķinu, ka līdz tumsai vēl nepilnas deviņas stundas, un arī pēdējais masīvs sola maratonu ar apmēram 2,5 tūkstošiem vertikālo metru. Joprojām gāž un būs pamatīgi dubļi, tāpēc līdz tumsai finišēt visticamāk nepaspēšu. Nu, vismaz jātiek pēc iespējas tālāk. No galda ceļos kā terminators pēc raķetes trāpījuma. Pārgrupēšanās ir prasījusi veselas piecdesmit minūtes, un gūta vēl viena mācība – kontrolpunktiem tomēr jau iepriekš vajag izstrādāt precīzu darbības plānu. Saguruma dēļ improvizēšana uz vietas ievelkas.

Priekšā soļo francūzis, kas ietinies plēves apmetnī. Droši vien tas ir elpojošais plēves apmetnis, kam nolikuma prasību izpildei ir sadurstīti caurumiņi – nez kāpēc esmu uz viņu dusmīgs. Laikam tāpēc, ka viņš soļo priekšā. Sākumā lēzens kāpums pa asfaltu un grants ceļu, bet tad esam klāt kārtējai sienai ar 1200 vertikālajiem metriem. Kalna pakājē saskalota augsne, kas izmirkusi, izmīdīta un slīd. Ātri nebūs, bet kašājos augšup. Pēc kāda laika taka pakāpeniski pāriet lēzenākos serpentīna veida zigzagos, un ir mazāk augsnes. Tātad mazliet vieglāk.

Ik pa laikam starp augstāk esošajiem kokiem pavīd pelēkas debesis, maldinot, ka tuvojos virsotnei. Tas tikai kāds izvirzījums vai pagrieziens, ceļš augšup turpinās. Viss tek – nevar saprast, vai no kokiem, vai debesīm. Palaižu garām meiteni. Meitene-zvērs galīgi neizskatās nogurusi. Līkumā pamanu, ka nav ar – stafetes numurs, tātad tikko sākusi pēdējo posmu. Meitene nekur tālu neatraujas, tāpēc izmantoju īpašo otrās dienas trasē loģiku un iepriecinu sevi ar atziņu – esmu svaigas meitenes formā.

Beidzot sasniedzu pāreju 1500 metros. Meitene pazūd tālēs zilajās, bet apdzenu francūzi plēves mētelī. Taka izved kalnu ganībās – priekšā mākonī ietinusies Chartreuse masīva augstākā virsotne Chamechaude (2082 m). Mēģinu uzminēt, vai arī šī būs izslēgta laika apstākļu dēļ. Sāk apdzīt aizdomīgi ātri skrējēji – sākumā daži, tad nāk veseliem bariem. Visticamāk lejā dots starts Chartreuse masīva maratonam.

Bars slapjā trasē nemaz nenāk par labu. Priekšā izmīcīts mālains ceļš. Dubļi pamatīgā slānī ieķeras protektorā, un nākamajā stāvajā 200 metru kāpumā jau apsveru iespēju izmantot četrāpus stratēģiju. Taka ieved egļu mežā, kur situāciju mazliet atvieglo saknes – ir kur nobalstīt kāju. Vienalga jāskatās, lai nenoslīdētu atpakaļ vai uz sānu. Daudz laika zaudēju, pieklājīgi palaižot garām apdzinējus. Nākamajā kontrolpunktā esmu ceturksni pēc četriem. Izrādās, ka nav tik traki – 12 kilometri un 1500 vertikālie metri pieveikti nedaudz vairāk kā trīs stundās. Iepriekš esmu izrēķinājis, ka finišēšanai kontrollaikā jātur nedaudz virs 3 km/h.

Priekšā vēl divi vērā ņemami kāpumumiņi – uz Chamechaude virsotni un Fort-Saint-Eynard (300-400 metri katrs). Ja neskaita dažus sīkumus, pārējais gabals jau būs lejup. Zemapziņā jau sāku svinēt, kaut līdz finišam vēl 30 km – šādā tempā vesela darba diena. Chamechaude virsotne tomēr arī izslēgta, kaut gan pašlaik lietus pierimis un vēja arī nav. Acīmredzot organizatori negrib pēc tam šķirot, kurš veicis pilno trasi, kurš nē. Mazliet nepadarīta darba sajūta, bet neko darīt – čāpoju tālāk.

29_Chamhause_no_lejas

Chamechaude virsotne no Fort-Saint-Eynard. Izslēdza augšējo klinšaino daļu.

Trase tagad uz 600 metrus zemāko Sappey ciematu. Pēc milzīgā bara meža ceļi – pamatīgs dubļu kūrorts ar slidināšanās elementiem. Vietām līdzjutēji atbalsta ātros skrējējus, bet uz mani noskatās kā uz vectēvu, kas rīta pusē ieklīdis studentu rautā. Pirms ciemata trase kolekcionē augstuma metrus – dzenā augšā un lejā mazā amplitūdā. Jau sāku dusmoties uz organizatoriem, bet kāds līdzjutējs paziņo, ka līdz kontrolpunktam vēl divi kilometri, un tur varēšot dabūt vīnu. Mazliet mākslinieciska pauze, un tad seko galvenais – īstu franču vīnu. Garastāvoklis uzlabojas un atsmeju, ka tagad tiešām beidzot būtu laiks vīnam. Buru ainas, kā atlikušajos punktos pamazām uzpildos un finišā ieripoju jau īstā svētku noskaņojumā. Iespējams, pat ar apakšbiksēm galvā.

Kontrolpunktā par vīnu nez kāpēc jau esmu aizmirsis. 20 kilometrus un 500 augstuma metrus pirms beigām lepni paziņoju, ka man neko nevajag – es dodos uz finišu. Diezgan muļķīgi, jo knapus makaronus ieēdu divpadsmitos, bet ir jau pus septiņi vakarā. Vēl priekšā kāpums uz Fort-Saint-Eynard, tad 15 km noslēguma posms, ko izstaigāju pirmajā vakarā pēc ierašanās.

Esmu kļuvis nepacietīgs – dodiet man pēdējo kāpumu! Jau rodas aizdomas, ka arī šo posmu būs izslēguši, bet tad beidzot taka aiziet augšup. Kāpums kā jau kāpums – labs. Pusceļā sāk sēsties baterijas – tomēr vajadzēja kaut ko apēst. Pirms virsotnes atkal gāž uzmundrinājums no debesīm. Redzamība 50-100 m – nekāda cerētā skata uz vakarīgo pilsētu un finišu no 1359 metriem nav. Stāvu 500 metru noskrējiena augšā, ēdu šimpanzes batoniņu un skatos, kā lejup mākoņos pa taku tek ūdens straume.

30_Skats_no_Saint_Eynard

Skats no Fort-Saint-Eynard (1359 m) uz Grenobli un finišu trases apskates laikā.

Ja nav tā finiša skata, tad nav. Pulkstenis rāda pusdeviņus, tātad pus stunda līdz tumsai, lai tiktu lejā. Ātrie skrējēji joprojām ik pa brīdim apdzen – varbūt viņiem tur starts vairākos piegājienos? Viens tomēr apstājas un grib paspiest roku. Saka, ka es esot mašīna. Mašīna – tas laikam ir labi. Garastāvoklis atkal uzlabojas. Gribu braukt ar mašīnu – sēstos iekšā un braucu. Līdz tumsai tiešām esmu lejā, kur pēdējais kontrolpunkts pirms finiša. Ar zupu negribu krāmēties (jāvelk ārā krūze), tāpēc ēdu augļus, desu un citus izgaismotās oāzes brīnumus.

Vēl desmit kilometri un nieka 100 vertikālie metri. Uzlieku pieres lukturi, bet vēl kādu brīdi neslēdzu iekšā – var redzēt arī bez tā. Grunts ceļš ar lēzenu kāpumu – soļoju ātri, un skriešus apdzen tikai retais. Tomēr pamanu arī savas distances veicējus – dažiem sācies finiša spurts. Beidzot ieslēdzu pieres lukturi un … neko neredzu. Esmu mākonī, blāvā gaisma atspīd. Zinu, ka tālāk būs akmeņaina taka lejup – gaismu vajadzēs. Briesmīgi negribas ņemties ar bateriju maiņu, tāpēc sameklēju veco Elkor pirkto lūznīti. Gan jau līdz finišam pietiks.

Līdz ar tumsu atkal sāk nākt miegs. Galva grūta. Vienā brīdī sarēķinu, ka finišējot pirms vieniem naktī, būšu iekļāvies zem 40 stundām, un iestājas atslābums, jo laika vēl daudz. Tad atkal pārrēķinu, ka jāfinišē tomēr līdz vienpadsmitiem – ja tā, tad būtu jāpaskrien. Mīkstmiesis atkal klāt un uzmeties par manu kāju aizstāvi – skriet nedrīkst, jo tad plīsīšot tulznas. Kājas tiešām deg, jo visu dienu slapjas berzētas jaunajās botās. Bet par tulznām neesmu pārliecināts, ka tās tiešām tur ir. Mīkstmiesis turpina nostiprināt argumentāciju. Finišs zem 40 stundām esot tāda uz publiku orientēta māžošanās, jo faktiski atšķirība starp 40:05 un 39:55 ir tikai 10 minūtes. Tam nav nekādas nozīmes sacensībās, kurās ambiciozākais mērķis bijis finišēt.

Piekāpjos, un apmierinos ar ātru soļošanu – var jau būt, ka paspēšu arī tāpat. Lietus atkal pierimis. Beidzot 500 m zemāk var redzēt pilsētas ugunis un pat stadionu, kur jāfinišē. Kādu laiku vēl kāpums, pēc tam ceļš pārtop akmeņainā takā, kas caur bieziem krūmiem ved lejup uz La Bastille fortu. Visu laiku apdzen maratonisti un arī daži pilnās distances skrējēji. Žēl, ka iet garām, bet Mīkstmiesis tur aiz somas.

Fortā, kas atrodas 250 metrus virs pilsētas, trase izlikta pa tuneļiem un kāpnēm. Daži apmaldījušies, jo vienā posmā nav uzlikts (vai norauts) marķējums. Esmu te jau bijis – parādu ceļu. Uz terases izlikta zīme, ka līdz finišam pieci kilometri. Skatos pulkstenī – ja pusi no tā paskrietu, stabili varētu paspēt pirms 23:00. Lejup grants serpentīns, bet Mīkstmiesim reklāmas rullītis – tulznām nē!

Lejā nocietinājumu vārti un tumšs skvērs, kurā projektori uz sienām un bruģa griež visādus rakstus. Bīstama vieta – acis sāk griezties līdzi. Mūku ārā šaurā ieliņā. Uz bruģa spilgti zaļa marķējuma līnija. Tās ir smagi ievainotā Kontrolpūķa asinis. Beidzot esam mainītās lomās – es sekoju, lai viņu finišā nobeigtu.

Upi šķērsoju pa gājēju tiltu un esmu vecpilsētā. Pie baznīcas piepūsti vārti un zīme, ka līdz finišam 1 km. Skatos pulkstenī un neticu – līdz 23:00 vēl deviņas minūtes. Tiešām paspēšu soļojot? Kustos vēl ātrāk – pāris pagriezieni vecpilsētā, un esmu pie pēdējā organizatoru sveiciena. Vītņu kāpnes uz gaisa pārvadu – nav augstas, bet sagriež galvu.

Esmu Mistral parkā – kur jāskrien? Barjeras izliktas lokā pa parku. Piedod, Mīkstmiesi, es tomēr… pēdējos simts metros nav neviena ko apdzīt, bet izlieku visu, ko varu. Noskenē numuru, un viss ir beidzies. Sacensību pulkstenis rāda 40:08, mans par divām minūtēm mazāk. Vēlāk sarēķinu, ka no katedrāles vārtiem līdz finišam gandrīz divi parastie kilometri. Jeb viens franču ultrakilometrs.

Iekšā savācu somas, dabūju finišētāja kreklu un vesti. Pārģērbjos ārā uz terases kāpnēm. Pēdu āda izmirkusi, sastumta vaļņos un viena tulzna, bet nekas paliekošs. Nagi savās vietās. Secinu, ka tuvcīņas trenerim taisnība – cilvēki mācās caur apziņu vai sāpēm, bet otrais veids ir efektīvāks. Iepriekšējās kalnu ultrās zaudētie nagi iemācījuši cilāt kājas.

Velku sausos Inov8 un kliboju 2 km līdz apartamentiem. Duša, dažas uzkodas. Pirms aizmigšanas ziņkāre ņem virsroku – kurš tad es galu galā esmu? 84. vieta no 480 startējušiem un 283 finišējušajiem. Kontrolpūķis ir miris – lai dzīvo Kontrolpūķis! Mans draugs un tempa kurinātājs.

Nākamajā dienā sacensību mājas lapā kaut kādas izmaiņas laikos un nedaudz arī vietās. Dalībniekiem, kas veikuši koriģēto trasi, tiek pierēķinātas 3 h un 15 minūtes (dažiem mazāk, jo koriģēto trasi veikuši tikai pēdējā masīvā). Tā organizatori novērtējuši ietaupītos kilometrus, augstuma metrus un akmeņu daudzumu. Tā kā esmu iepriekš apskatījis Belledone masīva augšu, pierēķins liekas adekvāts, ja ne labvēlīgs.

Pērtiķīti vietējā ēstuvē atalgoju ar milzīgu picu un saldējuma desertu. Sagaidu tumsu, lai nebiedētu vietējos iedzīvotājus, uzstīvēju botas un veicu kaut ko tādu, kas attālināti atgādina skrējienu. Pēc kārtīgas ballītes mēdz būt grūti.

* Uzziņai: Cietmiesis – no vārdiem “ciets” un “ciest”. Pretēji Mīkstmiesim, darbojas nevis sacensību laikā, bet starplaikos (dažkārt arī startā). Grib vairāk, ātrāk, vēl. Sevišķi patīk reģistrācija sacensībām, kurās ir liela iespēja nefinišēt.

15 komentāri rakstam II daļa. Torte

  • .Linda .Linda

    Lasu, ķiķinu, smejos un domāju, ka jāizsaka kompliments par Tavu smalko humoru un veidu kā to proti izlikt uz papīra. Un tad šķiet, ka to jau esmu darījusi.
    Feini. Skaļi smējos par Allu un bāru.

  • Inga_K Inga_K

    Cietmiesis un plikais vīrietis ar apakšbiksēm galvā lika skaļi smieties :D

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Aizraujoša lasāmviela ar pamatīgu c vitamīna devu! Paldies!
    Manas simpātijas izpelnījies tēls vārdā Kontrolpūķis. Kur nu vēl trāpīgāku apzīmējumu! Apžēliņ, tas seko pa pēdām, aprij skrējējus un dedzina kontrolpunktus :D To es noteikti atcerēšos nājamajā kalnu skrējienā :D

  • Andulis

    Autors ar jaunām definīcijām nozīmīgi papildinājis XXI gs. populāro skriešanas dievību jeb mitoloģisko būtņu pulku. Zaļasiņu Kontrolpūķis, kurš īpaši iecienījis kalnu ultras… :)))

    Arī bez tā – izskatās, ka skriešanai ar literāro talantu ir gan kāds sakars. Vajadzētu šo faktu iekļaut/izmantot skolu programmās :)

  • Lauma Lauma

    Perfekti.Nosmējos līka un pie sevis nosmīnēju – cik pazīstami tie dialogi galvā.
    Nebiju iedomājusies, ka mīkstmiesim ir sava pierakstu grāmatiņa. Tas tomēr ir feini. Mmm, kontrolpūķis, tik tiešām jāatceras.

  • Ui ku smeķīga torte! Paldies!

  • maffija maffija

    Skriešana ārstē daudz ko. Daudz laimes!

  • Rozamunde Rozamunde

    Traka torte! Iesmēju par svaigas meitenes formu 😁

  • Fantastisks apraksts! :)

  • Laikam mums kopīgs paziņa. Cietmiesis arī ar mani bieži vien runājas un kūda pirmajos kilometros bliezt tempa treniņu ātrumā.

  • edGars

    Beidzās tēja un ūdenskrūka pusē.
    Mani uzjautrināja: “Mīkstmiesis manu nāvi nepārdzīvos”
    un: “zaķis burkānu noliktavā” :)
    ak šī melošana dakteriem :D :D

  • Lasma3 Lasma3

    Gardi!

  • antra antra

    Fantastisks apraksts! :) Lasīju, smējos un dzīvoju līdzi teju ik mirkli.
    Apbrīnoju spēju atcerēties visu trasi ik mazākajās detaļās, kas tieši bija kur, sajūtas un sarunas ar sevi. :)

  • Veiksmi nākamgad izlozē pie Lielās tortes ;)

  • Dace

    Trakoti foršs traka skrējēja piedzīvojums un piedzīvojuma stāsts! Smaidu!
    Lai veicas UTMB izlozē! ;)

    /man aizdomas, ka SKM ķiķināšu par un koķetēšu ar Kontrolpūķi. perfekts apzīmējums!/

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.