Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Maratons. Ceturtā daļa. Ne visām meitenēm tas patīk

Nu, ko, pietiek te lirikas par treniņos iztērēto laiku. 700 stundas esmu pavadījis skrienot, varētu jau pat sākt diskutēt par šī pavadītā laika jēgu, jo tagad, kad rakstu šīs rindas ir pagājis jau vairāk par mēnesi, kura laikā esmu paspējis motokrosa treniņa laikā iedzīvoties pleca traumā, pabijis slēpot Italijā, sācis intensīvi gatavoties komandas biedru izaicinājumam 10km zem 45min un maratons jau ir pilnīga vēstures anāle, par kuru mājas liecina tikai dažas vēl vietu neatradušas, nekam vairs nederīgas šmotkas, vesela kaudze pārtikas piedevu (vitamīnu) un nojātās botas.

Bet, tomēr, atklāti sakot, laikam jau katram vienreiz to vajag izdarīt, jo ir baigi labā padarīta darba sajūta, bez kuras arī noteikti tīri labi var iztikt…..

Uz Itāliju biju uzaicinājis līdzi divus savus sabutiļņikus Aldi, kurš, atklāti sakot, ir pilnīgi līdzvainīgs visam šim pasākumam (lasīt sākumu) un Arti, kurš visādi citādi, vienkārši ir foršs lauku džeks. Lai kaut kāda jēga man no viņiem būtu, tad biju sadalījis pienākumus, kurš ko dara, lai mūsu ceļojums būtu godam. Vispār, darbu sadalē nebiju kļūdījies  jo uzticot visus pienākumus Artim es biju pārliecināts, ka viss būs augstākajā līmenī. Un tā arī bija….

Satikāmies piektdienas rītā lidostā un ceļojums varēja iet vaļā.

Gandrīz bez ekscesiem nokļuvām Milānā, kāpēc gandrīz, tikai tāpēc, ka tajā brīdi, kad stjuartes stūma mums garām uzkodu un dzērienu piekabi Artis, kurš sēdēja pie koridoriņa (jo bija jaunākais) vienkārši aiz ziņkārības pacēla uz augšu tās tačkas aizkariņus, tad kad viņš viņus laida lejā, laikam nejauši pieskārās stjuartes kājai, kura paskatoties uz mums visiem, simts procenti saprata, ka tie bija viņas svārki, no kuriem viņš steigšus it kā atrāva roku. Es tiešām nezinu kādu ainiņu viņa uzbūra par to, ko mēs,  it kā varējām redzēt, bet reakcija bija tik traka, ka mums vai viņai, vienkārši noveicās, ka tā bija lidmašīna. Tik zvērojošas acis un sakostus žokļus savu mūžu nebiju redzējis un laikam vairāk arī negribu. Varbūt, ka viņa vispār bija džeks un no Gaviezes nevis meiča un no Rīgas, kā viņa visiem jau trešo gadu mēģina iestāstīt un tagad briesmīgi nobijās, ka mēs visam salonam nobrēksimies, ka tur ir čubriks….. bet, nu, lai vai kā, mums bija pilnīgi pajāt uz to visu. Jāsaka godīgi, nekas labs no tā lidojuma vairs nesolījās, tāpēc visi naski iemigām. Kad pamodāmies, nekas nebija mainījies mūsu un stjuartes attiecībās un tēju dabūjām prasīt viņas kolēģei.

Kapteinis boingu nosēdināja godam un mēs ātri virzījāmies uz izeju, lai jau pēc 10 minūtēm sēdētu Milānas busā un trauktu uz pilsētas dzelzceļa staciju, no kurienes mums tālāk ceļš uz Pizu.

Izkāpjot no autobusa un pieejot pie stacijas ēkas, pamanām  kiosku, kurā tirgo vilcienu biļetes.

Speramies tur iekšā un jautājam pēc vajadzīgā maršruta, dabīgi, ka tas viss tur nav tik vienkārši, stundā tajā maršrutā ir kādi desmit vilcieni, cits kavējas,cits atcelts, cits atkal nesapas ar Arta agrāk internetā nolādēto, un cenu atšķirības arī mūs uzrunāja, varēja aizbraukt pa 23 eiro un par 223eiro, tā kā izvēles iespējas mums bija lielas. Loģiski, ka no tā piedāvājuma mums aizgāja galva un mēs sapratām, ka no šīs ķibickas mums jāvelkas ārā un jāiet meklēt skaidrība stacijā.

Tā nu bija šīs dienas kļūda Nr.1 ,jo stacijas ēka izrādījās lielāka par ……atklāti sakot, nav ar ko salīdzināt, Latvijā nav tik lielas būves…. Cilvēku tur vienuviet ir vairāk, nekā to ir palikuši pie mums un tur nu mēs gribējām ieviest skaidrību viņu vilcienu maršrutos.  Sīkāk neņemšu, Artis un Aldis ar šo tika godam galā, bet man liekas, ka tās biļetes tomēr nopirku es pats, pēc  piecreiz skaidrošanas, ka tuvākais vilciens ir atcelts, tas bija diezgan jautri un es sapratu, ka viņiem ir drusku bardaks un viņiem ir pajāt, ka man tas baigi nepatīk. Man tas sāka iepatikties arvien vairāk un es  galīgā pofigā gāju meklēt kur nopirkt medus burciņu, ko treneris man bija nolicis, kā obligātu šodien izrīt. Tie abi palika ko saprast, pie kura no 40ceļiem tiks padots mūsu vilciens.

Par cik bija beigusies man noteiktā saldumu diēta un es varēju stumt iekšā visu kas pagadās, tad nu es pa tām itāļu ieskrietuvēm gāju ar pilnu, tādu bulciņu, tādu kruasāniņu, tādu karsto šokolādīti…. likās ,ka man mute aizķips. Drošības pēc vēl iegājām picērijā un tur pielikāmies, no sākuma likās, ka arī pilnīgi neēdamām picām, bet vēlāk jau kā apradām un lejā kaut kā tās dabūjām.

Savu iegādāto augstākās raudzes Toskānas medus burciņu taupīju vilcienam.

Tulīt jau arī vilciens bija klāt un sākās ceļš uz Pizu. Milānā drusku biju samulsis, jo tur temperatūra ap nulli un iepriekšējā dienā bija snidzis, man līdzi tikai īsais treniņtērps, jo prognozes Pizā rādija, ka jābūt ap +10.

Vilcienā gan nekas baigi ekstrēms, sākumā, neatgadījās, jo pavadonis bija vīrs ar garu pieredzi.

Mums nebija līdzi kāršu un arī stacijā tās neatradu, tāpēc laiku īsinājām ar sarunām par motokrosu, tā teikt izzviedzāmies labi. Ar pavadoņa piespēlētajām tējām arī medu kaut kā dabūju lejā, neteiktu, ka baigi viegli, bet nebija arī tā, ka sistu atpakaļ. Nāca tuvāk mūsu gala stacija un arī cilvēku vilcienā bija kļuvis stipri mazāk, kad kaut kas bija saplīsis mūsu vagonam un mūs palūdza pāriet uz citu vagonu, tur bija kupejas un vienu tad arī okupējām. Izvilku savu mobilo, lai džekiem uzliktu kaut kādu dziesmiņu paklausīties, kas man tur bija kādi pāris simti salādētas treniņu procesa vajadzībām un tā viņš tur arī palika. Par viņu atcerējos tieši piecas minūtes pēc izkāpšanas, kad jau iegājām viesnīcā, kas tur pat pie stacijas vien bija. Nolikām somas un gājām atpakaļ uz staciju it kā ar domām kaut kā padot ziņu pavadonim, lai atved rīt atpakļ, bet tad Aldis nāca klajā ar kapitālu tekstu – tas tak ir forši, ka tu pakāsi to telefonu,

-kā tā, es jautāju

-pirmkārt, tu tiksi pie jauna aparāta un tev nebūs vairs to tūkstots nevienam vairs jau sen nevajadzīgo kontaktu, tiem kam tu būsi vajadzīgs, pazvanīs tev paši un tiem kam tev vajadzēs pazvanīt numurus tu dabūsi viegli, jo Latvijā taču viens otru labi pazīst.

Nu bija vien jāpiekrīt viņa teiktajam, jo skrienot maratonu man to verķi tā pat nevajadzēs un tad kad noskriešu, tad arī domāšu. Ar to tad arī beidzām telefona meklēšanu un gājām atpakaļ uz viesnīcu, lai paskatītu, ko ta Artis mums labu atradis.

Turpinājums jaunnedēļ..

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.